Par godu nama arhitekta apaļajai jubilejai publicējam nelielu fragmentu (262.–265. lpp.) no Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadošās pētnieces Renātes Blumbergas jaunās monogrāfijas “Lībiešu tautas nama vēsture. No ieceres līdz atklāšanai” nodaļas, kas stāsta par jaunā – nu jau trešā – nama projekta gatavošanu.
“Jaunais projekts, kuru Radu tautu nodaļa solīja jau uz 1937. gada februāra beigām vai marta sākumu, tika pasūtīts somu arhitektam Erki Hutunenam, kura zināmākie darbi tapuši funkcionālisma stilā. Jāpiebilst, ka viņš nebija nekāds nezināms lielums. Pēc Helsinku Tehniskās universitātes beigšanas 1927. gadā profesijā bija nostrādājis jau desmit gadus – no 1928. gada Somijas kooperatīvo veikalu pārvaldes (SOK) celtniecības nodaļā, par kuras vadītāju viņš kļuva 1939. gadā, un kopš 1931. gada paralēli arī savā arhitektu birojā. Savukārt no 1943. līdz 1953. gadam Hutunens vadīja valsts nekustamo īpašumu pārvaldi (Rakennushallitus). 1937. gadā viņš ieguva Parīzes Pasaules izstādes arhitektūras zelta medaļu. Par arhitekta galveno darbu tiek uzskatīta ēka, ko ir redzējis ikviens, kurš pastaigājies pa Helsinku centru, – universālveikals “Sokos” un augšējos stāvos viesnīca “Vaakuna” (adrese Mannerheimintie 9). Tā atrodas kaimiņos Helsinku centrālajai dzelzceļa stacijai. Ēku bija plānots atklāt uz 1940. gada olimpiskajām spēlēm Helsinkos. [..]
Tomēr arhitektam, kurš pats nekad nebija bijis topošā objekta apkaimē, vajadzēja papildu informāciju, lai varētu ķerties pie darba. Tādēļ L. Vesterinena 17. februārī nosūtīja Līvu savienībai vēstuli un lūdza pēc iespējas ātrāk sniegt atbildes uz arhitekta jautājumiem. [..]
Savienības vēstule bija šāda:
“Saņēmuši Jūsu godāto 17. februāra vēstuli, mēs pasakāmies par lībiešu tautas nama celšanas rūpēm un atbildam uz jautājumiem, cik mēs zinām un saprotam:
Mazirbe ir ar mežiem visbagātākais apvidus visā Latvijā.
Mūrējot krāsnis, vajag daudz skursteņu un ķieģeļi iekšā ātri arī izdeg. Domājam, ka labāka būtu centrālapkure, taču atstājam to pilnībā Jūsu izlemšanai.
Bērzu, alkšņu, apses, priedes un egļu malka.
Tādi ir gan Ventspilī, gan Talsos, bet vislabāk tos ir dabūt no Rīgas.
Tas ir tā, no kāda materiāla tās izgatavo (kādi podiņi, ķieģeļi u. c.), 300 līdz 400 latu.
Šeit mēs to adreses nezinām. Tās jums būs vieglāk uzzināt no Rīgas.
Gruntsūdens vietām sākas jau 0,5 metru dziļumā, akas rori var likt, cik dziļi grib. Jau 3 līdz 5 metru dziļumā ir skaidrs ūdens. Notekūdeņus var laist lielceļa grāvī.
Cauri apbūves gabalam iet smilšu kangars, 1 līdz 2 metrus augsts. [..]
Notekūdeņus var laist lielceļa grāvī, kas nav tālāk par 10 metriem.
Skatīt nr. 8.
Jautājums mums nav saprotams.
Atkal smiltis.
Nav, viscaur tikai smalka smilts.
Ir gan Rīgā tādi, kas prot veikt dzelzsbetona darbus pēc plāniem. [..]
Cik mēs zinām, tad priekš pamatiem ir likums (verbindliche Bestimmungen), pēc kura jāskatās, kāds ir zemes pamats un no kādiem materiāliem un cik augsta ir ceļamā māja. Pēc inž. Lukina teiktā, pēc viņa plāna no ķieģeļiem celtas mājas pamatiem jābūt no akmeņiem un vismazākais 0,5 m zem zemes un 0,5 m virs zemes.
Skatīt nr. 14.
Pagrabs būtu ļoti vēlams, tikai tam būtu jābūt vairāk virs zemes.
Pagraba vēsumā pārtikas produkti vasarā nepaliktu tik ātri veci. Skatīt nr. 24.
No priedes.
No priedes.
Mazirbes ciems dienu dienas ātriem soļiem kļūst lielāks, un domājams, ka tirdzniecības telpas varēs gan izīrēt. Skatīt nr. 24.
Skatīt nr. 21.
Tā kā mēs nezinām, kādas un cik lielas tās tirdzniecības telpas būs, tad par īres lielumu arī nezinām neko teikt.
Mēs uzskatām, ka šādas telpas dos tādus ienākumus, par kuriem varēs nosegt nākamā gada nama uzturēšanas izdevumus.”