Žurnāla “Rīgas Laiks” janvāra numurā rubrikā “RL lasa” publicēti dzejnieces Ineses Zanderes (viņa arī dzejoļa “Kievād/Pavasaris” atdzejotāja) iespaidi par Kārļa Staltes dzejoļu krājumu “Rikāz rānda/Bagātā jūrmala”.

“Grāmata žests, kuram vēsturiskā iespēja notikt radās jau 1924. gadā, kad Igaunijā – nevis Latvijā – iznāca Kārļa Staltes grāmata “Līvõ lōlõd” (“Lībiešu dziesmas”), pirmais lībiešu dzejoļu krājums. Pieņemsim, tolaik nevienam nenāca prātā, ka būtu svarīgi lībiešu dzeju latviskot. Tagad kļūst ar katru brīdi pašsaprotamāk, ka latvietim ir vajadzīga iespēja paņemt rokā bilingvālu grāmatu un, dzejoli lasot, sajust saikni ar lībisko, uziet vārdus, kurus viņš nezinādams zina un neprazdams prot. Divdesmit triju dzejoļu atdzejošanā piedaloties, tikai lībietim Uldim Krastam nevajadzēja Valta Ernštreita un Baibas Dambergas parindeņus – pārējie 17 dzejnieki bez tiem iztikt nevarēja, Staltes dzejoļiem, no kuriem dažs ir folklorizējies, bet cits nekad līdz šim nav ticis publicēts, ir stalta stāja, skaidra forma, valdzinoša mūzika un nu jau tāds īpašs vēstures liecinieka patiesums, kas savieno to, pēc kā viņš tiecies, ar to, kam izdevās notikt, un to, kas palika kā “zema, maza, iešķība būdele vai drīzāk – grausts”. “Mums atstāti mākoņi, vēji un vētras,/miglas un viļņi, kas plīstot īd./Aiziedama ir paņēmusi/Visus savus dārgumus Jūrmāte līdz.” Stalte rakstīja, tāpat kā aizgājusī Jūrmāte nespēdams paciest, ka “par valodu lībieši kaunēties sāka”. Bet nu jau dažs Jūrmāti ir atkal redzējis ar visiem dārgumiem nākam pa krastu atpakaļ.”