Grāmata ir bieza, kaut patiesībā tās aptvērums – 446 lapaspuses (ar personu rādītāju, avotu un literatūras sarakstu un citiem pielikumiem) tāds nieks vien ir, godīgi sev atzīstot, cik maz par tās lapaspusēs iekļautajiem dziļumiem zinu un cik daudz būtu jāzina. Runa par Renātes Blumbergas grāmatu “Lībiešu tautas nama vēsture. No ieceres līdz atklāšanai”, ko izdevis LU Akadēmiskais apgāds un kas iznākusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda, Kultūras ministrijas, Latvijas nacionālā kultūras centra un Kones fonda atbalstu.

Grāmata Aleksandra Pelēča lasītavā Talsos.
Maijas Laukmanes foto

Lasīšanu sāku ar grāmatas aizmugures vākā izlasāmo tekstu, kas darbojas kā kompass tālākajam ceļam. Lūk:

“Monogrāfijā ietverta Lībiešu tautas nama tapšanas gaita no ieceres līdz atklāšanas svētkiem 1939. gada 6. augustā. Kādreizējās lībiešu sabiedriskās un kultūras dzīves centrā – Mazirbes ciemā – uzceltajam funkcionālisma stila namam ir piešķirts valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss. Tautas nams joprojām tiek uzlūkots par lībiešu un viņu valodas radinieku sadarbības simbolu, un tas ir lasāms arī piemiņas plāksnē pie nama durvīm: “Šo namu ir lībieši cēluši ar savas tēvzemes Latvijas un ar savu radu tautu somu, igauņu un ungāru palīdzību.” Turklāt gadu ritumā tautas nams līdzās karogam un himnai ir kļuvis par vienu no lībiešu tautas trim simboliem. Pētījums balstās uz plašām Igaunijas, Latvijas un Somijas arhīvu un privāto kolekciju dokumentu studijām, kā arī preses publikācijām.”

Kompass aicina doties tālāk – aicina meklēt starp diviem gaišiem vākiem ar Erki Hutunena 1937. gada lībiešu tautas nama skici atrodamo. Aicina šķirt lapaspusi aiz lapaspuses. Taču tālākiešanai jāsakārto domu ceļasoma. Vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu talseniece un tepat, ģeogrāfiski pavisam netālu, aiz muguras šalko Lībiešu krasts. Lībiešu tautas namā, kur ieeju svinīgi nopietnu dara lībiešu karogs (zila jūra, zaļa zeme un vidusdaļā – dvēseles alkas pēc balta), daudzkārt esmu bijusi. Taču tagad, dodoties grāmatas iepazīšanas ceļā, uzdodu pati sev dažus svarīgus jautājumus: cik daudz es, tur ieejot, esmu zinājusi? Ko zinājusi? Ko nezinājusi?

Fakts: ne piecdesmitajos, ne sešdesmitajos, ne arī septiņdesmitajos gados padomju Latvijas skolās par šo mūsu zemē dzīvojošo tautu neko nemācīja. Par lībiešiem – ne vārda! Lībieši dzīvoja, bet dzīvoja savu dzīvi, prom no centriem, prom no lielajiem ceļiem…

Iekārtojusi ceļasomā vaļā šķetināmu jautājumu sapiņķerētos mudžekļus, joprojām nesteidzos, bet brīdi prātoju par svariem. Par mums piederošu iespēju pazaudēt vai nepazaudēt. Aizmirst vai neaizmirst. Zināt vai nezināt. Sargāt vai… palaist vējā.

Un nu dodos grāmatā. Tieši tā: dodos grāmatā. Tā paņem nevis manu laiku, bet manu līdzdzīvošanu laikā, par ko stāsta plašā informācija. Jau pēc pāris lapaspusēm domās ieskanas Māra Čaklā rindas, ka “runa nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām”. Tas ir: runa ne jau tikai par lībiešu tautas nama vēsturi! Runa par sīkstu noturēšanos, par spītīgām, īsta “krampja” un neatlaidības pilnām personībām un par ko tādu, kas iedams neaiziet. Kas zuzdams neizzūd.

Tas ir tāpat, kā neizgaist visiem labi zināmā dziesma “Pūt, vējiņi” – pūš, bet neaizpūš aizmirstībā šo lībiešu dziesmu, kas mūsu mutēs joprojām skan un skan ikkatros Dziesmusvētkos un arī citos svētkos, kad tieši caur dziesmu pasakāms kas spēka pilns, mūs raksturojošs un nozīmīgs.

Pētu personu rādītāju – tik daudz dzirdētu vārdu! Tur Pēteris Dambergs, kura dzejas vārdi, reiz lasīti, nekad neaizmirstas – tas ir dzejolis par lībisko vietvārdu skaidrojumu latviešu valodā, piemēram: “Lilaste, meitiņ, nav “lillā aste”, / tā ir vieta, kur niedras aug. / Lībiski “līl” ir vēl arī stabule. / Varbūt – vieta, kur stabules griež?”

Tur vēl daudz citu, sūri grūtu mūžu dzīvojušu, bet daudz nākamības labā veikušu lībiešu personvārdu, patiesībā – likteņstāstu. Daļa vārdu dzirdēti un par personībām lasīts citos izdevumos, Lībiešu gadagrāmatās, mēnešraksta “Līvli” numuros un arī lībiešu kultūrvietnē internetā, bet daļa no personvārdiem man jaunatklājums.

Ceļojot grāmatā tālāk, domāju, cik viegli ir pazaudēt un cik grūti pazaudēto rast atpakaļ. Tāpēc klīstu caur lapām lēni, nesteidzīgi, apbrīnojot grāmatas autores veikto darbu un sniegto iespēju man, daudz par visu šo domājušai, bet īstenībā maz zinošai, pavērt logus tepat esošā pamanīšanai un novērtēšanai.

Jā, bet “runa nav par krekliem” vien. Nav runa tikai par lībiešu tautas nama vēsturi! Vēsturi rada, stutē, balsta un spodrina neaizmiršanai personības un šo personību gara spēks, degsme, pārliecība un apziņa, kā jādara, ka cits to nedarīs.

Kādā no lapaspusēm to apliecina Kārļa Staltes, pirmā Līvu savienības priekšsēdētāja, doma:

“Tautas namu var uzbūvēt vēl divreiz lielāku, bet, ja nama celšanai līdzi nenāk garīga degsme, tad tam, lai arī no ārpuses skaistam, nebūs citas nozīmes kā tā, kas ir ikvienai lielai, aukstai akmeņu un koku kaudzei. Tautas nams tad būs kā skaists un dārgs gleznas rāmis bez pašas gleznas.”

Tieši šis moments grāmatas autores neburtiski, bet noturīgi uzsvērts: šo ļaužu prasme meklēt iespējas dzīvot tā, lai no sūri grūtā mazumiņa izceltu spēku. Kā dzintara gabaliņu no jūras.

Grāmatai īpašu aizgājušo laiku sajūtu piešķir tās pirmā vāka iekšpusē izveidotā aploksnīte, kur ieglabāta gan līvu tautas nama atklāšanas svinību programmiņas, gan tautas nama zemesgabala pirkuma un pārdevuma līguma kopija, gan arī citi vērtīgi materiāli.

Tepat man aiz muguras, pašos Kurzemes ziemeļos, šalko Lībiešu krasts. Ar vakardienu un šodienu vienkopus, ar atmiņām, dzīvesstāstiem un ar pavedienu galiem, kas plivinās vējā, cerot, ka radīsies kāds to kopāsavācējs un neļāvējs aizplivināties pavisam. Cerības piepildījušās. Renāte Blumberga caur “Lībiešu tautas nama vēstures” lapaspusēm ved tālu atpakaļ, kas šajā gadījumā nozīmē tālu uz priekšu, un ir daudzu pavedienu kopāvācēja un tinēja spēka kamolā.

 “Monogrāfija ir tapusi gluži kā pats lībiešu tautas nams – no miglainas idejas pirms gadiem divdesmit ar vairākiem starpposmiem līdz tagadējai versijai,”

raksta autore, piebilstot, ka grāmatu velta diviem cilvēkiem: savam vecvectēvam Pēterim Dišleram no Pitraga Niteļiem un viņa mazmeitai Gundegai Blumbergai. Vecvectēvs Pēteris Dišlers bijis viens no tiem sešiem drosmīgajiem, kurš nebaidījās pierakstīt dibināmās Līvu savienības statūtus.

Cik labi, ka idejas nav viendienītes un caur neatlaidību un nebaidīšanos nirt aizgājušo laiku dziļumos tās ņem un piepildās!