Edroma dzimusi Limbažos un Mazirbē, sava tēva dzimtenē, nokļuvusi četru gadu vecumā. Edroma lepojās, ka nevienam Latvijā nav tāda vārda kā viņai. To esot devis tēvs Alfrēds Dembergs, un latviski tas nozīmē “zieds”.
Būdama grāmatvede pēc specialitātes, ilgus gadus Edroma Velde nostrādāja Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kur saimniekoja Kurzemes kapteiņa mājā Juglas ezera krastā. Kopš pirmās dienas Edromiņa dziedāja ansamblī “Līvlist”, un par dziedāšanas gadiem viņa atzina: “Tas tiešām skaists laiks bija. Tas man ir palīdzējis tikt pāri tām nedienām un grūtībām, kas dzīvē rodas. Visu vieglāk panest un būt tam, kas esmu.”
Lībiešu dziesmas viņu aizveda līdz Parīzei, daudzām Igaunijas, Somijas un citu zemju pilsētām. Garajā mūžā viņa piedzīvojusi gan Lībiešu tautas nama iesvētīšanu, gan Līvu savienības atjaunošanu, un ar viņas klātbūtni notikuši vai visi Lībiešu svētki Mazirbē. Edromiņa bieži stāstīja, kā folkloras vācējs Oskars Loritss, pārnakšņodams viņu mājās Mazirbē, ar bērniem dancojis pa istabu. No Kārļa Ulmaņa viesošanās Mazirbē viņa atcerējās to, ka Tomu tante nopļāvusi purngalu jaunajām kurpēm, ko viņa bija atstājusi zem ķiršiem, kamēr pati prezidentam magones plūkusi.
Pirms gadsimta ceturkšņa, vērtējot savu lībisko mūžu, Edromiņa sirsnīgā vienkāršībā sāka ar Mazirbes bērnību: “Kas tur sēnes auga! Murķeļi pavasarī pa kangariem, ak, mūžs! Cik pavasarī bija garšīgas brūkleņu ogas un dzērvenes, kas pa ziemu izsalušas! Tas ir lielākais gardums. Tas bija skaists, pasakains laiks! Vēlāk tā nekad vairs nav bijis. Un tagad tas “Līvlist” laiks ir. Man ir tāds sākuma un beigu laiks – pa vidu kā bija, tā bija. Gan jau arī bija labi, nebija jau slikti. Bet tas nav tas, tas ir kaut kas cits, tā ir cita opera.”
Paldies par gaišumu, Edromiņ!