Šoruden apritēs 130 gadu kopš Krišjāņa Valdemāra nāves, un nupat iznākusi Edmunda Krastiņa grāmata “Krišjānis Valdemārs. Dzīves hronika”, kas veltīta izcilā latviešu sabiedriskā darbinieka, politiķa, ekonomista un publicista divsimtajai dzimšanas dienai, ko atzīmēsim 2025. gadā.

Vai nu tāpēc, ka Valdemāra dzimtā puse nav tālu no jūras (Valdemārs dzimis Talsu apriņķa Ārlavas draudzē), vai arī tāpēc, ka viņa interešu lokā allaž palikusi kuģniecība, bet Krišjāņa Valdemāra rakstos atkal un atkal uznirst lībieši.

Pirmā publikācija attiecas uz 1855. gadu, kad Valdemārs sāka sadarbību ar nedēļas žurnālu Das Inland. Edmunds Krastiņš grāmatā raksta:

“Aprīlī žurnāls turpinājumos ievietoja mācītāja Jēkaba Bankava (Jacob Bankau, ?–1725) 1721. gadā sacerēto vēsturisko poēmu Dundaga, ko publikācijai no manuskripta bija sagatavojis Valdemārs ar saviem komentāriem par tajā pieminētajām personām un notikumiem. Bankavs bija pazīstams arī ar sprediķu grāmatu Latviski svētdienas darbi, kas XIX gadsimtā piedzīvoja 10 izdevumus. [..] Poēmā ir arī četras rindiņas latviešu valodā ar lībiešu vārdu piedevu:

Zveja ne ir, vētra spiež, spēka pietrūkst, ko būs darīt?

Mums tas sturmis jāizcieš. Mudi grib mūs visus parīt:

Plekstes, vimbas, mencas zījas; muļķi! Jo tu mann’ un prot,

Še tas stieris ne, pie Rījas, saviem mīļiem piģiem dod.

Poēmas komentāros Valdemārs, aprakstot Kolkas ragu, min arī kādreiz pagānu laikos pastāvējušas ostas Irbes un Rojas ietekā un nesen Ģipkā uzbūvētu 240 lastu kuģi, kuru angļi sagrābuši Liepājas ezerā 5. maijā. Poēmu papildina dažas ar Dundagu saistītas teikas. Tāda ir par zaļo istabeni, kurā stāstīts par elfu ķēniņa kāzām Dundagas pilī, kā arī par senlaiku nogrimušajām pilīm, kas pacelsies, ja zinās nosaukt to īsto vārdu. Valdemārs minēja arī tādas Dundagas apkārtnes ievērības cienīgas vietas kā “zilos kalnus”, lībiešu ciemus, Kolkas bāku u. c. Publikāciju noslēdza aicinājums pierakstīt ātri izzūdošās teikas un tautas dzeju (dainas). Poēma ar visiem Valdemāra komentāriem iznāca arī brošūras formā.”

Das Inland 1857. gada maijā iespieda pirmo plašo Valdemāra tautsaimniecisko darbu Über die Befähigung des Letten und Esten zum Seewesen (Par latviešu un igauņu spējām jūrniecībā). Tajā, atsaucoties uz seno kuršu un igauņu kuģošanas tradīcijām un kaimiņtautu (zviedru, norvēģu, frīzu) attīstīto kuģniecību, Valdemārs norādīja, ka pašreizējā igauņu un lībiešu aprobežošana ar zveju un malkas piegādi nepilnīgi izmanto piekrastes iedzīvotāju potenciālu. Tajā pašā gadā raksts, papildināts ar statistiskām ziņām gan par Baltijas provincēm, to iedzīvotājiem, izglītības iestādēm un kuģniecību, gan lingvistiskiem skaidrojumiem par lībiešu izcelsmes vietvārdiem, gan ziņām par citu valstu attīstību, iznāca vairāk nekā 100 lappušu plašā grāmatā. “Valdemārs tajā piemēram minēja, ka Kurzemē 1846. gadā dzīvojuši nedaudz vairāk nekā divi tūkstoši lībiešu, latviešu skaitu viņš lēsa uz miljonu, no kuriem arī kādi divi tūkstoši dzīvoja Pēterburgā, bet igauņu skaitu – uz 715 tūkstošiem,” raksta E. Krastiņš.

Krišjāņa Valdemāra vārds saistīts arī ar tā saukto lībiešu dumpi 1860. gados. Grāmatā “Krišjānis Valdemārs” tas aprakstīts šādi:

“Dundagas notikumi bija sākušies 1859. gada novembrī, kad, ieviešot naudas nomas līgumus, Dundagas barons Osten-Zakens noteica zemnieku skatījumā pārāk augstu nomas maksu par viņu neauglīgo zemi un lielus papildu pienākumus. 77 lībiešu saimnieki jaunos līgumus atteicās slēgt un sūdzējās Baltijas ģenerālgubernatoram [Suvorovam]. Savukārt barons nomas pieaugumu Ventspils pilskungam pamatoja ar nepieciešamību remontēt ceļus, pārvaldīt magazīnas, uzturēt karaspēku u. tml.

Lietā iesaistījās Kurzemes gubernators Johans Breverns, kurš 1860. gada sākumā sāka izmeklēšanu, bet 18. martā ziņoja, ka zemnieku sūdzības esot nepamatotas, zemes noma mērena, bet zemnieki esot samusināti un atsakoties no izlīguma, tāpēc kūdītāji (Niks Šūbergs un viņa trīs pavadoņi) būtu jāsoda un jāsagatavojas iespējamas pretestības apspiešanai, kad līgumu neparakstīšanas gadījumā saimnieki 23. aprīlī būs jāizliek no mājām. Suvorovs 28. martā informēja Brevernu, ka viņš uz Dundagu nosūta majoru Kelleru, bet Kelleram uzdeva četrus musinātājus izlikt no mājām un mēģināt panākt zemnieku labprātīgu izlīgumu ar muižnieku, turklāt muižniekam atsakoties no zemniekiem nepieņemamākajiem vai ne visai likumīgajiem noteikumiem. Kā liecina zemnieku vēlākais lūgumraksts, nekādi labāki līguma noteikumi viņiem netika piedāvāti.

Savukārt Ventspils pilskungs Mirbahs 29. martā ziņoja Brevernam, ka apmēram 60 jūrmalas zvejnieki iedomājušies, ka muižniekam māju nomas līgumi jāslēdz pēc kroņa muižu likmēm. Tajā viņš vainoja bijušo skolotāju Polmani: “Irlavas skolā izglītotu līvu [..] jaunu cilvēku, kurš nav sasniedzis paredzētos apmācības mērķus, bet pilnībā apguvis vārda dāvanas, lai savu viedokli izteiktu starp ciltsbrāļiem. Kā tas nereti gadās, ka latvieši, apgūstot vācu valodu un pārvarot nezināšanas tumsu, ignorē savu stāvokli, arī Polmanis ir lepns, iedomīgs vīrs [..]””

1860. gadā, kad Valdemārs apceļoja Baltijas jūras piekrasti, dramatisks izvērtās Kolkas raga apmeklējums:

“Dundagas barons Osten-Zakens 26. aprīlī bija izlicis no mājām kādus 60 zvejniekus, lielākoties lībiešus, jo viņi bija atteikušies parakstīt jaunos nomas līgumus, bet viņu pārstāvjus ar Niku Šūbergu priekšgalā licis arestēt. Dāvids Grīntāls šādi atstāstīja Dundagas lībieša Nika Šūberga teikto: “[..] dzirdējuši, ka iz Pēterburgas viens augsts kungs braukšot gar Kolkas ragu, kam zirgi jau paziņoti, tur gaidīšot, tad no viņiem bariem turp pulcējušies .. Pēterburgas kungu sagaidījusi tuvējā valde; kad izkāpis, iedams uz Kolka raga galu jūrā, visi sapulcējušies gar abām ceļmalām nokrituši ceļos lūgdamā balsī, kas Kr. Valdemāru tā satriecis, ka stāvējis brītiņu it kā bez valodas.””

Grāmatā pieminēts arī tas, kā Valdemārs palīdzējis Šūbergu atbrīvot no apcietinājuma un rosinājis būvēt kuģus.

Kuģniecības attīstība Valdemāra izpratnē bija cieši saistīta ar jaunu jūrskolu dibināšanu visās Krievijas impērijas jūru piekrastēs, tajā skaitā arī Baltijas. Maskavā nodibināja biedrību jūrskolu veicināšanai (1873. gadā), un Valdemārs tajā aktīvi darbojās līdz pat mūža galam, ilgāku laiku arī izpilddirektora amatā. Viņš gatavoja biedrības biļetenus, un 1877. gada beigās publicētajā pārskatā lasāms, ka “atvērtas 39 jūrskolas, bet Baltijas jūrskolās mācījušies 200 latvieši un 25 lībieši”.

1880. gada oktobrī vairākās latviešu avīzēs Valdemārs publicēja svarīgu rakstu Jūrniecības kopšana Baltijā. Kā raksta E. Krastiņš:

“Tajā viņš vispirms pievērsās Baltijas jūras vēsturei, rakstot par vikingiem (varjagiem) un Indriķa hroniku. Viņš pat izteica hipotēzi, ka daļa no krieviem pazīstamajiem varjagiem bijuši arī latvieši, prūši, lietuvieši, kurši un lībieši.”

1890. gadā pēc ilgu gadu pūliņiem K. Valdemārs varēja ziņot, ka beidzot apstiprināta Kuresāres jūrskola. Grāmatā teikts:

“Par pirmo tās vadītāju kļuva Ventspils jūrskolu beigušais kapteinis Jānis Princis (1846–1923), kurš trīs gadus bija vadījis burinieku Austra. Viņš bija lībietis, kuru Valdemārs jau 1889. gadā bija mēģinājis iekārtot par skolotāju Dundagā. J. Princis Kuresāres jūrskolu vadīja līdz 1915. gadam.”

Vēl tikai jāpiebilst, ka gados pēc Otrā pasaules kara nav izdota neviena Krišjāņa Valdemāra biogrāfija, tāpat tikai iecerēs ir palicis plānotais Rakstu astoņu sējumu izdevums. Paldies Edmundam Krastiņam, kurš no simtiem avotos atrodamām ziņām ir centies, kā viņš pats raksta, “izveidot pēc iespējas pilnīgāku Krišjāņa Valdemāra dzīves un darbības pārskatu”.