Joku un smieklu dienā ir īstā reize atsaukt atmiņā, ko par notikumiem Mazirbē pirms divdesmit trim gadiem rakstīja nedēļas avīze “Literatūra. Māksla. Mēs”. Reportāža ieraudzīja dienasgaismu 1998. gada 6.–14. augusta numurā.

No rīta līdz ar sauli mazirbnieku istabās ienāca pelašķi, vīgrieži un piparmētras. Smaržoja avenāji, muzicēja sienāži, saulessveces dziedāja vasaru un pīlādži sauca rudeni. Ciems pie jūras vērās jaunai dienai…

Pirmais rosīties sāk Līvu tautas nams. Stabu, kurš kādreiz atgādinās par Līvu savienības 75. gadskārtu, steigā pārstaigā pindzele un drupina kalts. Dažas stundas vēlāk te pa naglai iedzīs Somijas un Latvijas prezidenti, bet pagaidām Mazirbē par gaidāmajiem lībiešu svētkiem liecina vien improvizētā trūcīgā estrāde. Pirmie viesi – latviešu bodnieki, kas rūpēsies par dzeramo un ēdmaņu. Krietni noraizējušies, jo vēl dienu iepriekš nebija zināms, kā un ko varēs tirgot. No būdiņām ar riteņiem it kā nevarēšot… drošības apsvērumu dēļ. Telteņu uzsliešana un preču izkraušana tomēr rit ļoti operatīvi – pulksten deviņos, kaut arī kafija vēl nav uzvārījusies, šņabi var dabūt. Tad arī mazajā ciematiņā sāk ieplūst policija. Viena, divas, trīs… desmit mašīnas, vēl un vēl… Kārtības sargātāji saplūst kā dabas stihijas izpostītā lielpilsētā. Jezga neaprakstāma – visdažādāko formu un formējumu pārstāvji skraidelē no vienas vietas uz otru, cits ar citu sakliedzas, skaidrojas, baksta ar pirkstiem debesīs, burkšķ rācijas… Tieši pretī galvenajai svētku norises vietai korpulenta dāma civiltērpā sapulcinājusi kādus divdesmit formas tērpus un izved instruktāžu. Līdz ar ministriju zemākstāvošo ierēdņu ierašanos mikrofonā apdullinoši skaļi sāk skanēt lībiešu dziesmas – cik skaista mūsu līvu zeme no Slīteres līdz… Ja vien še būtu kāds francūzis, tas varētu piebalsot (tādā pašā meldiņā) – J’aime a revoir ma Normandie. C’est le pays qui m’a donn le jour…

Ierodas žurnālisti un diplomātiskais korpuss, deviņdesmito gadu ražojuma spēkrati, sāk smaržot cepta cūkgaļa. Svētki ir sākušies. Cauri ciematam izdārd apjomīgs dampis ar glābšanas laivu. Dievkalpojums Mazirbes baznīcā, kori pārmāc zaļpelēka helikoptera troksnis. Vietējie cits citam uzdod mīklu – kā notiks Somijas prezidenta Ahtisāra sagaidīšana meža pļaviņā un ar cik lidaparātiem ieradīsies prezidents Ulmanis, ja zināms, ka prezidenta miesassardze var satilpt trijos helikopteros, bet Latvijas armijai ir tikai divi?

Pulksten vienos dienā paredzēta svētku svinīga atklāšana. Tauta sapulcējusies pie Līvu nama, dzied etnogrāfiskais ansamblis, klātesošos uzrunā vienas līvu partijas vadītājs Ermanbriks, kurš cita starpā demonstrē no somu prezidenta saņemto biezo aploksni. Laikam jau ar biezu žūksni Somijas marku. No nama izspurdz bariņš melnā tērpto drošības vīru, kuri atpazīstami pēc drāts gabala ausīs, naidīgi aizdomīgā skatiena un pie jostas vietas saliektās rokas – it kā nupat viņi visi būtu pārcietuši aklās zarnas plīsumu. Nāk prezidentu kungi un viņu kundzes. Skan himnas. Ulmanis runā par kultūru un valodu (tur, kur runa ir par apvārsni, piesauc horizontu), par procesiem un Eiropu. Ahtisārs ilgi runā par lībiešu tautu un tās vēsturi – Ulmanis uzmanīgi klausās, acīmredzot daudz kas viņam no tā ir pirmatklājums. Visbeidzot Ahtisārs, par lielu atvieglojumu Ulmanim, ko piebilst arī par procesiem. Kamēr Somijas prezidents runā, Latvijas ārlietu ministrs Birkavs sēž bufetē un ar āksta smaidu sejā garāmgājējiem piedāvā pakasīt muguru ar plastmasas kasīkli.

Pēc oficiālajām uzrunām prezidenti neoficiālā gaisotnē iedzen pa personiskai naglai koka stabā – piemiņas zīmē, uz kuras vēl nav nožuvusi krāsa. Ermanbriks aicina tautu “organizētā gājienā” pūtēju orķestra skaņu pavadījumā uz liedagu, kur pēc sens tradīcijas jūrā tiks ielaists ozolzaru vainags. Tauta negrib būt organizēta, tādēļ uz jūru dodas maziem pulciņiem. Garām aiztrauc prezidentu mašīnas ar eskortu – liedagā (vietā, kur kādreiz atradies zivju pārstrādes cehs) viņiem uzcelta liela telts, kur acīmredzot tiek baudītas otrās brokastis.

Pie jūras nonests līvu karogs, seko garāka pauze, kuru aizpilda apkārt lēkājošie žurnālisti un etnogrāfiskais ansamblis. Atbildīgais kaut ko skaidro rācijai. Nesekmīgi. Kāds priekšnieks aiztraucas uz atstatus novietoto glābēju automobili, no turienes parādās divi apelsīnu krāsas kombinzonos tērpti vīri, kas nesteidzīgi dodas uz tautas pulcēšanās vietu, paņem vainagu un cēli brien jūrā. Fotogrāfs Uldis Briedis, izģērbies apakšbiksēs, skrien tiem pakaļ, skrienot maina filmiņu, tad fotografē. Turpat netālu aiz otrā sēkļa peldas mazi bērneļi…

Pēc pusstundas vainags piestās krastā tieši tajā vietā, kur novietota glābēju (ūdenī līdēju) mašīna, bet tikmēr tauta nesteidzīgi plūst garām četrām policistu mašīnām, kurās izlaidušies guļ astoņi šīs valsts simboli, tauta plūst atpakaļ uz Lībiešu tautas namu, kur paredzēts koncerts, vēlāk arī zaļumballe līdz pirmajiem gaiļiem. Tie, kas seko programmiņās dotajiem norādījumiem un dodas uz “līvu laivu kapsētu”, mežā ierauga vienu lielu naftas peļķi un dažas satrunējušas kolhozu laiku zvejas laivas, kuras rotā uzraksti krievu valodā.

Ap astoņiem vakarā Mazirbes centrā nav neviena policista, neviena drošībnieka, nevienas mašīnas ar diplomātiskajiem numuriem, neviena oficiālā viesa. Āksti un komedianti ir pametuši absurdo teātri, kurā notikusī izrāde būs par pamatu vienai no nākotnes oficiālās vēstures grāmatas lappusēm.

“Jefiņi ir prom,” nosaka mollīga latvju zeltene un ved savu veci uz dejas placi. Dzīvesdziņa un dzīvesprieks, spīts un jautrība griež valcerus un lec polkas. Ugunskuri liedagā, dziesmas, kas atbalso meža pļavās un akordeona gaviles piesaka svētku sākumu, kas vēsturei paliks neizdibināms.

Mazirbes puses gailenes dušojas nakts rasā.