Saruna ar Talsu novada domes priekšsēdētājas vietnieku tautsaimniecības

jautājumos Aldi Pinkenu

Pagājuši gandrīz trīs mēneši, kopš kolcenieks Aldis Pinkens ir kļuvis par Talsu novada domes priekšsēdētājas vietnieku tautsaimniecības jautājumos. Līdz šim Aldis 12 gadus bija Kolkas pagasta pārvaldnieks, un, manuprāt, viņu varēja dēvēt par īstu Kolkas saimnieku tāpat kā savulaik leģendāro Kolkas zivju fabrikas direktoru Jevgeņiju Morozovu. Aldis ļoti daudz ir darījis, lai palīdzētu saglabāt, kopt un popularizēt lībisko identitāti savā pagastā un Dundagas novadā. Aicināju Aldi Pinkenu uz sarunu, lai uzzinātu viņa viedokli, kā varētu turpināt iesākto lībiskuma darbu nu jau lielā – Talsu novada – apmērā.

Aldis Pinkens apskaņo un apgaismo sarīkojumu Kolkas jūrmalā.
Baibas Šuvcānes foto

Taču vispirms īss ieskats Alda Pinkena dzīves gājumā, izmantojot fragmentus no žurnālistes Aigas Naudiņas sarunas ar Aldi Pinkenu, kas publicēta 2021. gada 21. jūlija „Talsu Vēstīs” rakstā „Paļaujas, ka Talsu novadam būs noderīgs”.

Aldis Pinkens: „Kolkā esmu pavadījis apzinīgāko, skaistāko dzīves daļu, jo te dzīvoju kopš 1992. gada. Piedzimu Ventspilī, bērnībā dzīvoju un līdz 8. klasei mācījos Rojā. Pēc mācībām Rīgā ceļš atkal atveda atpakaļ uz dzimto pusi. 90. gadu sākumā daudz kas mainījās. Toreiz biju Rīgas Politehniskā institūta students. Apkārt viss mutuļoja. Kā varēju neiesaistīties? Tāpat kā daudzi, biju nedēļu Rīgā uz barikādēm. Priecājos, ka varēju piedalīties procesos, kas vēlāk beidzās ar kaut ko īpašu – savas valsts neatkarības atgūšanu.

1992. gadā man piedāvāja darbu Kolkā, kur bija zvejnieku kolhoza „Banga” zivju apstrādes rūpnīca. Ilgi nedomājot, 22 gadu vecumā ierados Kolkā, un tā arī te paliku. Pirmā saskarsme ar vietējo politiku man bija 1997. gadā, kad mani ievēlēja Kolkas pagasta padomē. Padomē darbojos arī nākamajā sasaukumā. Tas bija vērtīgs posms, lai mācītos un gūtu zināšanas, ko pirms tam nekur nevarēja apgūt. 2005. gadā vēlēšanās gan vairs nepiedalījos. Tolaik strādāju uzņēmumā „Baltijas zivis” par tirdzniecības vadītāju. Ražojām saldētas mencu filejas – ar galveno tirdzniecības fokusu uz Rietumu tirgiem. Uzņēmums bankrotēja 2008. gadā.

Iepriekšējās teritoriālās reformas rezultātā 2009. gadā izveidoja Dundagas novadu, kurā bija apvienoti Dundagas un Kolkas pagasti. Jaunā novada priekšsēdētājam Aldonim Zumbergam bija laba doma – dot iespēju iedzīvotājiem Kolkā demokrātiskā ceļā izvēlēties sava pagasta pārvaldnieku. Iedzīvotāju kopsapulcē ciema ļaudis ievēlēja Kolkas ciema valdi ar mērķi pārstāvēt iedzīvotāju intereses domē. Valdē biju arī es, un valde mani ieteica apstiprināšanai Kolkas pagasta pārvaldnieka amatam, ko Dundagas novada dome atbalstīja. Manuprāt, tas bija stipri nopietnāks konkurss nekā formāli izsludināta vakance.

Gadi pārvaldnieka amatā bija interesants un dinamisks laiks. Šai laikā man ir bijuši 11 vadītāji – izpilddirektori vai to pienākuma izpildītāji. Pie šādas vadītāju mainības ir jābūt ļoti patstāvīgam, lai neietekmētu tas, ka vadītāji nāk un iet, un katram ir savas domas. Ja vēlies kaut ko panākt, jādara tas, ko esi nolēmis, arī tad, ja kārtējam vadītājam šķiet, ka tas nav vajadzīgs. Darbs izpildvarā it kā nozīmē, ka dome nolemj un es izpildu, taču Dundagas novada gadījumā nācās lēmuma pieņēmējus ne reizi vien piebikstīt, lai veiktu un iekustinātu lietas, kas manam pagastam bija vajadzīgas. To nevar izdarīt, ja nepārzini savas tiesības un pienākumus, likumus un normatīvos aktus. Ja tā nav, tad tu sēdi, klausies, ko tev saka, un visam akli piekrīti. Tas nebija mans gadījums.

Viena tāda mana cīņa par Zītaru mājas atjaunošanu beidzās ar Dundagas novada domes lēmumu mani 2019. gada augustā atbrīvot no amata. Tā bija nepieņemama pašvaldības patvaļa, ko, kā izrādās, var izpildīt pretēji valstī noteiktajiem likumiem. Klaja spēka demonstrācija, kura pamatoti ar tiesas lēmumu tika atzīta par pretlikumīgu. Mani atjaunoja amatā. Caur šo procesu daudzi valstī uzzināja par tādu Kolkas pagastu un tā vadītāju. Apbrīnas vērta bija cilvēku aktivitāte brīdī, kad jāceļas un jāizsaka neapmierinātība ar notiekošos. Tas ārkārtīgi palīdz un motivē!”

Aldis Pinkens Lībiešu saieta nama atklāšanā 2019. gada 9. martā.
Baibas Šuvcānes foto

Ar Aldi Pinkenu Kolkas Ķiršlejās tikos saulainā septembra svētdienā. Mūsu sarunu sāku ar jautājumu – kāpēc tu izlēmi piedalīties Talsu novada domes vēlēšanās?

Tuvojoties vēlēšanām, man bija nopietni jādomā, ko darīt tālāk – turpināt sēdēt Kolkā vai mēģināt ko jaunu. Mani uzrunāja cilvēki no partijas „Vienotība”. Patiesībā tas bija pēdējais piliens, lai es saprastu, ka vajag piedalīties. Zināju, ka šīs nav vienkāršas vēlēšanas, tās ir reformas vēlēšanas. Vienu administratīvi teritoriālo reformu es jau biju piedzīvojis – 2009. gadā, kad izveidojās Dundagas novads. Šajos gados lieliski varēja redzēt un izjust, kas notiek, ja novada domē ievēlē cilvēkus, kuri pilnīgi nezina un nesaprot, kā strādā pašvaldība. Šajā reformā Talsu novadā kopā apvienoja daudz un dažādus pagastus. Lielus un mazus. Un no vietām, kur ir vairāk iedzīvotāju, no tām arī parasti savēl lielāko daļu deputātu. Sapratu – vajag piedalīties, lai varētu mēģināt ietekmēt procesus tai izpratnē, kādu esmu ieguvis pašvaldības darbā.

Protams, biju domājis, kāda būs dzīve pēc pirmā jūlija. Bija jāizšķiras, vai nu turpināt strādāt, kur esi, un mēģināt darboties tāpat kā līdz šim vai arī doties uz to vietu, kur rodas visi darbošanās principi, noteikumi, uzstādījumi, politikas veidošana utt. Iepriekšējie divpadsmit gadi pašvaldībā man ir devuši vērtīgu pieredzi, tāpēc domāju, ka vairāk varētu izdarīt un ietekmēt lietas no novada centra nekā no Kolkas, kas ģeogrāfiski tomēr ir jaunā novada nomale.

Manuprāt, tev pašam bija liels pārsteigums par vēlētāju skaitu, kas par tevi nobalsoja. Tu no sava saraksta piektās vietas pacēlies uz pirmo!

Nekādas prognozes par sevi netaisīju, kampaņas nerīkoju. Man vienmēr ir bijusi tāda domāšana – kā vajag, tā notiks. Pieļauju, ka tas bija pārsteigums visiem, ne tikai man pašam. Atbalsts bija ļoti spēcīgs, tādu biju jau nesen piedzīvojis šeit, Kolkā. Bija prieks redzēt, ka mazas vietas var gāzt lielus vezumus. Tas bija masīvs atbalsts visā Talsu novada mērogā.

Būs pagājuši gandrīz trīs mēneši kopš esi Talsu novada domes priekšsēdētājas vietnieks tautsaimniecības jautājumos. Palasīju izdevumā „Dundadznieks”, ar ko patlaban Talsu novada dome nodarbojas, kādus lēmumus pieņem. Ja pareizi sapratu, tad pašreizējā posmā dome galvenokārt pieņem dažādus saistošos noteikumus, izmaiņas struktūrvienību darbā un tamlīdzīgi.

Mēs patlaban īstenojam reformas. Šis darbs būtībā ir tas, ko saucam par birokrātiju. Tas ir gan interesants, gan ļoti svarīgs. Ja sākotnējie dokumenti, noteikumi, struktūra nav korekti, viss turpmākais var aiziet šķērsām, administratīvā sistēma normāli nedarbosies. Protams, darbs domē nav salīdzināms ar to, kas bija jādara pagasta pārvaldē, kur tu uzreiz ieraugi sava darba rezultātu. Kolkā tam, ko darīju katru dienu, varēju dienas beigās pielikt punktu un redzēt, kā tas ir vai nav izdevies. Tā ir atšķirība – nosacīti Talsos nolemj, Kolkā izdara. Līdz šim biju tas, kurš izdara. Tagad tas ir apmeties otrādi un nu galvenais ir pareizi nolemt, lai panāktu to, ka kāds izdara tā, kā sabiedrībai ir nepieciešams. Tā gan tāda utopija, ka kāds vienmēr pieņem pareizos lēmumus un pēc tam kāds vienmēr pareizi tos īsteno. Tagad mana rūpe vairāk ir par to, lai izdotu pareizos noteikumus, pieņemtu lietderīgus lēmumus, lai noteiktu pareizos virzienus, lai visa pašvaldība dzīvotu un attīstītos. Joprojām cenšos sekot notiekošajam un piedalos Kolkā lietās, kur tas nepieciešams. Zinot, kā pagastos vajadzētu organizēt dzīvi, varu ar savu padomu palīdzēt.

Tu esi viens no tiem, pateicoties kuram, mēs šeit, Lībiešu krastā, esam varējuši lībisko identitāti un visu, kas ar to saistīts, noturēt, attīstīt, nest uz priekšu. Gan lieliskais Kolkas Lībiešu saieta nams, gan visi lībiešu pasākumi, kuros vienmēr esi klāt un atbalsti, tas pats lībiešu karogs, kas plīvo mūsu Kolkas pagasta pārvaldes mastā un tāds ir vienīgais pagasts Latvijā. Nesen tika pieņemts Latviešu vēsturisko zemju likums, kur 4. panta „Valsts un pašvaldību pienākumi likuma mērķa sasniegšanai” 7. punktā ir rakstīts: „Valsts un attiecīgās pašvaldības nodrošina Latvijas pirmiedzīvotāju — lībiešu — identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību, kā arī lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, tostarp veicinot lībiešu valodas apguvi un lietojumu, kā arī ieviešot un vidē izmantojot vietvārdus lībiešu valodā.” Kāds ir tavs redzējums, kā šis likums varētu darboties Talsu novadā?

Nezinu, vai tas man ir noformulējies jau kā redzējums, bet esmu par to domājis. Lībiskā esamība šajā krastā ir pašsaprotama mums, bet bija ļoti maz saprotama un nojaušama pirmsreformas Talsu novadā. Lai gan vēsturisko zemju likumā kaut kas ir ierakstīts par lībiešiem un kartē iezīmēta tāda līnija – te ir Lībiešu krasts, reāli tāda unikāla lieta Talsu novadā ir kaut kas jauns. Lai arī piekraste ar lībiešu saknēm, protams, bija jau vecajā Talsu rajonā un stipri pirms tam, tas bija citādi, jo rajona pārvaldīšana balstījās uz citiem principiem, tas bija tālāk un atsvešinātāk.

Pie domas, ka Talsu novada teritorijā ir tādas unikālas lietas – pagaidām normatīvajos aktos maz redzamas, bet dabā šeit uz katra soļa –, ir jāpierod. Ir jāapzinās, ka novadā dzīvo un darbojas Latvijas otrā pamattauta – lībieši. Tas viss prasa jaunus noteikumus, īpašu attieksmi un uzmanību arī šai izpratnē.

Domāju, kā mēs līdz šim lībiešu lietu bez visādiem likumiem un noteikumiem esam mēģinājuši Kolkas pagastā popularizēt, rādīt, turēt pie dzīvības, veidot kultūras pasākumus, notikumus, kas saistītas ar lībiešu kultūras mantojuma saglabāšanu. Lielāko tiesu tas viss ir tāds, ko nevar pataustīt, nemateriāls, galvenokārt saistīts ar kultūras, mākslas, tradīciju norisēm. Tā ir tikai viena sadaļa pašvaldības darbā — kultūra, sports, tūrisms. Tam ir paredzētas noteiktas pašvaldības institūcijas, kuras pilda šīs funkcijas. Faktiski varam pateikt to, ka mums ir teritorija, kurā valstij un pašvaldībai ir pienākumi, kādi nav nekur citur. Par lībiskumu mums nāksies krietni padomāt, pagaidām vēl neredzu veidu, kā garantēti fiksēt iespēju, lai tas nepazūd, un kā to īstenot dzīvē. Mēs labi zinām Valta Ernštreita virzīto stāstu par lībiešu valodas lietošanu ceļa zīmēs. Tas sen bija jādara, tas minimums, kas nepieciešams, lai to izdarītu, jau sen bija Valsts valodas likumā ierakstīts. Bija tikai nepieciešams to īstenot. Taču nekas netika darīts, kaut tas bija valsts institūciju pienākums. Līdzīgi arī šobrīd. Tas, ka tu ieraksti to jaunā likumā, jau nenodrošina, kurā vietā, cik daudz, par kādu naudu, kāpēc tas ir jādara. Domāju, ka Talsu novadā lietas, ko mēs visi kopā darām tieši saistībā ar lībiskā esamību piekrastē, no Ģipkas līdz Sīkragam, turpināsies, un to jauda viennozīmīgi pieaugs.

Aldis Pinkens ar Valtu Ernštreitu Latvijas simtgades rītā Kolkasragā.
Baibas Šuvcānes foto

Šobrīd nekas no kultūras norišu noteikumiem neaizliedz, bet arī neiesaka lībiskumu kaut kā īpaši stimulēt. Arī Dundagas novadā neviens speciāli nekomandēja, ka jūs tur Kolkas pagastā uzvelciet mastā zaļbaltzilo karogu, lietojiet lībiešu vietvārdus, mēs tur lībiešu ansamblim „Laulai” dosim atzinības utt. Dundagas novads cienīgi uztvēra lībisko identitāti, un patiesībā drīz vien mēs sapratām, ka tas ir visu mūsu ieguvums un to izmantojām. Novadam tas deva īpašu atpazīstamību. Mēs droši varējām apgalvot, ka Dundagas novads ir lībiskākais novads pasaulē. Dundagas novadam bija sadarbības līgums ar biedrību Līvu savienība (Līvod īt). Pašvaldībā neradās jautājums, kāpēc Kolkā ir vajadzīgs Lībiešu saieta nams. Mēs to visu darījām bez īpašām normām likumos. Bet, kad nonācām līdz konkrētām lietām uzlikt ceļazīmes lībiešu valodā, ko paredz likums, tad risinājuma nav. Tad sākās dalīšana, kas kuram jādara un vai vispār jādara. Un, protams, kurš maksās par to. Gāja kā pa celmiem. Ir lietas, kur pašvaldības resursi un kompetence nav pietiekami. Pašvaldība var rakstīt vēstules atspērusies, attiecīgās valsts institūcijas atbild, ka mums nav pienākums un viss. Bet tad parādās lībietis Ernštreits un saka, re, te ir likums, te valoda, te rakstīts, ka tas jādara. Šobrīd, šķiet, varam būt pilnīgi droši, ka ceļa zīmes lībiešu valodā mūsu teritorijā būs. Tas ir apliecinājums lībiskā spēkam.

Es noteikti nekad neesmu bijis tas vienīgais, kas ar savu darbu un dzīvi nodrošināja lībiešu identitātes nepazušanu šai administratīvajā teritorijā. To mēs darījām visi kopā. Tu jau pati zini visu to garo cilvēku sarakstu, kas, klusāk vai skaļāk, vairāk vai mazāk, bet visi, katrs savā jomā esam darbojušies šeit, lībiešu zemē. Tas ir nenovērtējami! Man pašam grūti izvērtēt, kā šī telpa lībiešu izpratnē izskatījās pirms Dundagas novada izveidošanas un kā tas ir attīstījies.

Noteikti varu to salīdzināt. Pārcēlos uz Kolku 2006. gadā un labi redzēju, ka tālaika Kolkas pagasta vadībai lībieši praktiski nenozīmēja neko, par lībiešu kultūrmantojuma saglabāšanas un atbalstīšanas izpratni nemaz nerunājot. Tolaik tikai Līvu savienības Kolkas grupa pašu izveidotajā Līvu centrā „Kūolka” centās popularizēt un iepazīstināt interesentus ar lībisko mantojumu. Vēl, protams, arī ansamblis „Laula”. Bet, lai lībiskās identitātes popularizēšana būtu Kolkas pagasta padomes uzmanības lokā — tas noteikti nebija. Viss mainījās, kad nodibinājās Dundagas novads un tu 2009. gadā kļuvi par Kolkas pagasta pārvaldnieku. Tu saki, ka nebiji centrālā figūra lībiskuma stiprināšanā šeit Kolkā. Taču es domāju, ka tieši tavs atbalsts un izpratne visos ar lībiešiem saistītajos pasākumos, idejās, notikumos, deva mums, pārējiem, iespēju īstenot gandrīz ikvienu mūsu ieceri, lai stiprinātu, noturētu, popularizētu lībisko identitāti un kultūras mantojumu.

Tas laikam parasti tā uz pasaules notiek, kad sapas vieta, cilvēki, izpratne, iespējas. Tad viss izdodas un notiek. Manuprāt, pa šiem gadiem mēs esam labu tempu uzņēmuši. Protams, arī ārpus Kolkas pagasta ir notikušas nozīmīgas pārmaiņas lībiešu lietās, kas veicinājušas visu norišu augšupeju. Galu galā redzam, ka ne vienmēr ir vajadzīgi likumi un noteikumi, lai varētu attīstīt būtisko. Ja cilvēks dara, darbs iet uz priekšu. Tomēr, ja mēs lībiešu lietu saucam par svarīgu, valstij ir jāpasaka, ka šajā valsts attīstības brīdī mums ir svarīgs tas un tas. To mēs ar jauno Latviešu vēsturisko zemju likumu apliecinām, un tas ir nepārvērtējams apstāklis. Protams, kā viss attīstās, ir atkarīgs no cilvēkiem un norisēm uz vietas, arī no finansējuma, lai varētu īstenot to un šo. Domāju, ka šeit nevajadzētu iesāktajam apstāties.

Esmu drošs, ka LR prezidents Levits laikam tāpat vien neprātotu, ko gan tādu labu varētu izdarīt lībiešiem? Varbūt aizbraukt pie viņiem uz Lībiešu svētkiem uz Mazirbi? Nu labi, varbūt ierakstīšu viņus likumā. Protams, ka nekā tamlīdzīga. Bez mūsu visu kopīgi padarītā darba un dzīves ar vienu lībisku elpu mums nekas tāds nenotiktu. Lai tu būtu kaut 105 % lībietis pēc pases, viens tu nevari visu. Jādarbojas visiem ik dienu — dziedāt Kolkā, dzejot Rīgā un kūpināt zivis Pitragā, lai lībiskais ir dzīvotspējīgs pats par sevi, lai likumā atliktu vien fiksēt valsts rīcību un attieksmi precizējošu rāmi.

Aldis Pinkens kopā ar Līvu savienības vadītāju Ievu Ernštreiti un valsts prezidentu Egilu Levitu  2019. gada Lībiešu svētkos.
Zanes Ernštreites foto

Šobrīd mums ir senais Lībiešu tautas nams Mazirbē, kas ir atguvis elpu un ar katru brīdi kļūst arvien košāks un labāks. Kolkā ir Lībiešu saieta nams. Gribu teikt, ka tie tagad ir divi atslēgas punkti šajā piekrastē un lībiešu dzīvē. Tās ir vietas, caur kurām nāk no Latvijas un visas pasaules paskatīties uz lībiešiem.

Cerēsim, ka mums kopīgi izdosies Talsu novada pašvaldībā ienest lībiešu lietu.

Ir svarīgi jaunajā Talsu novadā izcelt Lībiešu krasta unikalitāti. Varbūt brīdī, kad nepieciešams, var iedot resursus vairāk nekā vietai, kurai nav šādu īpašu apstākļu, un nemērīt visu ar kvantitatīviem iedzīvotāju daudzumu raksturojošiem statistikas datiem. Savu reizi jāsaprot, varbūt mums nekam citam nav naudas, bet šeit ir tāda nepieciešamība kaut ko novirzīt Lībiešu krasta un cilvēku virzienā. Mēs te runājam par netaustāmām, nemateriālām vērtībām, kas savu reizi prasa īpašu attieksmi. Palīdzēt nepalaist garām šo brīdi – tāpēc es tur esmu.