Ilmārs Geige, 4. maija Deklarācijas kluba, Līvu savienības Ventspils nodaļas un Ventspils lībiešu apvienības “Rānda” valdes loceklis, nākamā gada pavasarī atzīmēs 80. dzimšanas dienu, taču jūtas tik spēkpilns, ka nevairās no sabiedriskām aktivitātēm. Nupat notikušajās pašvaldību vēlēšanās Ventspilī viņš kandidēja no “Jaunās Vienotības” un politiskās partijas “Latvijas Reģionu apvienība” saraksta.

Ilmārs Geige lībiešu kultūras dienās 2020. gada rudenī Ventspils bibliotēkā.
Zanes Ernštreites foto

“Ventspils domes deputātos neiekļuvu, taču tāds nebija mans mērķis, kad piekritu, lai sarakstā mani ieraksta ar 16. numuru,” skaidro Ilmārs. “Man šķita svarīgi savākt papildu balsis partijai, un šo uzdevumu godam izpildīju, jo no 16. vietas pacēlos līdz sestajai. Manu līdzšinējo darbību novērtēja ar 170 plusiem, bet nebūtu pareizi nepieminēt arī 90 mīnusus, kas bija pievilkti manam vārdam. Viss ir pareizi – ja kāds kaut ko dara, tad nebūs tā, ka visiem patiks viņa veikums.”

Pēc teritoriālās reformas kādreizējie lībiešu zvejniekciemi no Dundagas nokļuvuši Talsu novada paspārnē, un Ilmārs Geige priecājas, ka novada domē ievēlēti vismaz divi vīri, kas arī līdz šim vienmēr iestājušies par lībiešu interesēm. Tie ir pitradznieks Gaidis Bērziņš un kolcenieks Aldis Pinkens. “Līdzšinējā pieredze man liek domāt, ka uz viņiem var paļauties,” vērtē Ilmārs.

Šomēnes Ilmārs Geige bija sasparojies braukt uz VIII Somugru tautu pasaules kongresu, kas no 16. līdz 18. jūnijam notiks Igaunijas pilsētā Tartu.

“Līdz šim nekad vēl nebiju ievēlēts par somugru kongresa delegātu, bet nu jau esmu tik vecs, ka sāk turēt godā. Aicina pat uz mākslinieku plenēriem, lai pēc mana ģīmja zīmētu lībiešu vecajos. Un kongresā es arī varētu cienīgi izskatīties. Bet nu nekā – lībiešu delegācija nolēma piedalīties attālināti. Arī nav slikti, lai gan klātbūtnes iespaids būtu paliekošāks.”

Taču īstu klātbūtnes iespaidu viņam radījusi Renātes Blumbergas grāmata “Lībiešu tautas nama vēsture”, ko nupat atvedusi apvienības “Rānda” kolēģe Māra Vīgerte. “Bieza un skaista,” vērtē Ilmārs.

“Lasīšana vēl priekšā, bet paldies Renātei jau tagad, jo tas ir bijis milzīgs un svētīgs darbs savākt un pārbaudīt katru papīrīti. Mūsu tautas nams to ir pelnījis. Novērtēju arī to, ka Renāte grāmatu ir veltījusi savam vecvectēvam Niteļu Pēterim, viņš bija mans kaimiņš, bieži viņu redzēju. Lībiešiem jau tā ir – dažas dzimtas tiek godā celtas, bet citas pat nepiemin, piemēram, manējo un Dišlerus, no kuriem Pēteris. Gadsimtu griezumā godināšana ir tik mainīga kā jūrmalas vējš, toties fakti nemainās – Niteļu Pēteris parakstīja Līvu savienības statūtus, bet es biju viens no tiem, kurš 1990. gada 4. maijā pavēra ceļu Latvijas Republikas neatkarībai. Šopavasar Ventspilī kāda amatpersona man teica – ko tad jūs tādu izdarījāt, nobalsojāt, un viss! Mums atliek viens – kamēr spēks kaulos, atgādināt faktus, lai neviens neaizmirst, kā neatkarība ir nākusi.”