Vȯlgid tēriņtõd Līvõd īt  sindizpǟvan! Sveicu jūs Līvu savienības dzimšanas dienā!

Pirms doties tālāk, vienmēr der palūkoties atpakaļ – cik noiets, kur esam un ko var saskatīt tur – tālumā. Kad esmu mūsu jūrmalā, tieši tā veidojas un top visādu pārdomu raksti. Par daudz ko, bet visbiežāk par lībiešiem un lībisko.

Pirms 98 gadiem “karsti lībiešu lietas piekritēji” ticēja, ka lībiešu vienprātība un pašaizliedzīgs darbs sabiedrības labā būs tie stūrakmeņi, kas “nāktu par labu lībiešu tautai”. 1923. gada 2. aprīlī Irbes mācītājmuižā tie 53 lībieši bija vienisprātis par to, ka vissvarīgākie turpmāk veicamie darbi būs uzturēt dzīvu lībiešu valodu, izplatīt zinības un mācības lībiešu vidū, palīdzēt uzlabot ekonomisko stāvokli. Nav noliedzams, ka turpmākajos 16 gados par Līvu savienības noieto ceļu liecina visai daudz cienījamu ceļazīmju. Arī par neveiksmīgiem pagriezieniem, kuru bija ne mazums. Palūkoties uz to visu var labi palīdzēt mūsu grāmatu plauktā par lībiešiem esošais – gadagrāmatas, monogrāfijas, pētījumu apraksti, dzejas krājumi, ābeces un vēl un vēl. Ja vien ir vēlēšanās.

Raksta autore 2019. gada Lībiešu svētkos starp valsts prezidentu Egilu Levitu un Kolkas pagasta pārvaldes vadītāju Aldi Pinkenu.
Zanes Ernštreites foto

Liela aizlieguma zīme pārtrauca Līvu savienības turpmāko lielo ceļu uz 50 gadiem, tomēr jau 1988. gadā cita pēc citas atklājās sen domās iestaigātas takas, pa kurām lībieši nonāca pie Līvu savienības pusgadsimta svētkiem 1989. gada 6. augustā Mazirbē, savā namā. Un atkal – meklējiet par to visu rakstos! Atmoda, neatkarīga Latvijas valsts un tik daudz ceļu! Tik dažādi ceļabiedri! Tik daudz jaunu ceļazīmju! Kuras būs īstās? Kā nenomaldīties? Kā nepagurt?

Šādi mēdz būt jautājumi, ja lūkojas atpakaļ. Grūtāk ir turpināt darbu darīšanu! Uz to mani pamudināja daži jau lasītie, bet atkārtotas pārdomas izraisījušie raksti, kuriem arī šogad 98.

Ar vēju, pret vēju, lietū vai saulē – svarīgi ir zināt, ka ar mums būs kopā droši gājēji, ka mums palīdzēs vienota doma un radošs gars.

Līvõd īt sugimi, tīe tiemi, pimdid ja sieldist irgõd tie aigal. Līvu savienības rašanās, darbu darīšana, darbošanās laika tumšie un skaidrie brīži.

1923. gada 2. aprīlī Irbes mācītājmuižā sanāk kopā pirmā dibināšanas sapulce, kur tiek pierakstīti 53 savienības biedri. Visi ir karsti lībiešu lietas piekritēji. Sapulcējušies ir ļoti priecīgi, ka no savienības dibinātājiem dzirdēja, ka lībiešu tautu sola atbalstīt somu un igauņu radu tautas, jo tās mums ir mīļas un dārgas kā valodas un asins brāļi. Tiek sūtīta silta pateicība un sveicieni radu tautu zinātniekiem profesoram Ketunenam un Dr. Loritsam, tāpat Tērbatas Akadēmiskajam nacionālajam klubam un Dzimtās valodas biedrībai, kas atbalstījuši Lībiešu savienības dibināšanu un spējuši izdot lībiešu lasāmgrāmatas. Es atceros, ka sanākušie ļoti atbalstīja to, ka lībiešiem visā jūrmalā savā starpā ar pilnu spēku jāsāk runāt lībiešu valodā, kā arī mājās ar bērniem jārunā lībiski, kas kara laikā nav noticis. Skolā jāsāk mācīt lībiski, lai rastos jauni ļaudis, kas prot rakstīt un lasīt lībiešu valodā. Es atceros, ka rakstīšana lībiešu valodā sākumā arī man bija grūta, bet sanāksmju protokoli bija jāraksta lībiešu valodā.

Pirmajā sanāksmē 1923. gada 2. aprīlī kopā bija vadītāji Kārlis Stalte, Mārtiņš Galnieks, Pēteris Stefenbergs, Teodors Dembergs un sekretārs Didriķis Volganskis. Labi atceros, ka visi bija ļoti vienprātīgi un bija gatavi darboties sabiedrības labā. Lielā saskaņā klausījās rakstus, kas savienībai nāca no radu tautām. Viņi gudroja, kā jāveido darbs, lai tas nāktu par labu lībiešu tautai. Nolēma visos jūrmalas ciemos noturēt sapulces, kur lūgt un ieteikt visiem pilngadīgiem lībiešiem kļūt par Līvu savienības biedriem un ņemt dalību lībiešu lietās.

Vasarā jūrmalā atkal darbojās savienības lielie palīgi Loritss un Ketunens. Savienības sekretārs bez liekas domāšanas gan darbdienās, gan svētdienās devās uz Mazirbi apspriesties, veikt rakstu darbus un nest pastu, tā bieži mērojot tos astoņus kilometrus, lai tik savienības lietas labi veiktos. Tai pašā vasarā prātoja un sprieda par lībiešu valodas mācīšanu jūrmalas skolās lībiešu bērniem, par to lietu tūliņ tiek rakstīts un iets pie izglītības ministra lietu noskaidrot. Izglītības ministrs nav pretī šai lietai, bet Līvu savienībai no savas puses jāliek priekšā cilvēks, kas varētu mācīt lībiešu valodu.

(No Didriķa Volganska atmiņām, kas rakstītas lībiešu valodā. Tas ir aculiecinieka vēstījums par Līvu savienības pirmo darbošanās posmu, tulkojums no lībiešu valodas – V. M. Šuvcāne. Publicēts 2004. gada Lībiešu gadagrāmatā, 67.-84. lpp.)

Kurzemes jūrmalā dzīvojošie līvi pēdējā laikā izrāda daudz rosības savas valodas un tautības izkopšanā, uz to viņus pamudina radniecīgie igauņi un somi. Igaunijā un Somijā pašlaik vāc līdzekļus līvu kulturelo centienu pabalstam. Līvu ciemu pārstāvji piesūtījuši somiem un igauņiem pateicības rakstu par līviem dāvāto uzmanību un materiālo pabalstu. Raksts nodrukāts somu laikrakstos. Līvu kaimiņvalstu presē izskan pārmetumi latvjiem, kuri it kā gribot nomākt līvu tautas atliekas, neļaujot tiem piekopt kuluturelu pašdarbību, u.t.t. Uusi Suomi garākā rakstā par izzūdošo līvu tautu izteic domas, ka arī pašiem latvjiem vajadzētu piegriezt vairāk vērības vecākai Latvijā dzīvojošai tautai, kuras dzīvi, paražas, valodu u.c. izpētot, daudz kas noskaidrojas latvju vēsturē un valodā, jo latvji uzsūkuši sevī ne tikai pašu līvu tautu, bet arī sākuši lietot daudzus tās valodas vārdus, vietu nosaukumus. Somi domā, ka Latvijas valdībai vajadzētu atļaut līviem mācīt skolās, kuras apmeklē vienīgi viņu bērni, dažas stundas nedēļā savu mātes valodu. “Līvu tautas atliekām ir vairs tikai zinātniska nozīme un ne politiska, tāpēc tās būtu uzglabājamas zinātnei,” domā raksta autors.

“Ventas Balss” nr. 15, 1923. gada 13. aprīlī.