Portālā “Delfi” 21. jūlijā publicēta kultūras žurnālista Aivara Madra saruna ar Valtu Ernštreitu. Livones.net lasītājiem piedāvājam ieskatu tajā.

Zanes Ernštreites foto

Viņu varētu dēvēt par Latvijas kultūras universālo kareivi, jo valodnieks un lībietis Valts Ernštreits savā profesionālajā darbībā šobrīd spēj apvienot gan Lībiešu institūta vadīšanu, gan atrašanos VKKF padomes priekšsēdētāja amatā, gan daudzpusīgu radošo darbību. Turklāt viņš ir arī īsts kareivis – jau vairākus gadus Valts ir aktīvs zemessargs. Nupat Miķeļtornī viņš kopā ar domubiedriem atklāja instalāciju “Nekādu lībiešu nav” – draudīgu metāla būri, ko sedz ceļa zīmes ar nosvītrotiem vietu nosaukumiem lībiešu valodā. Tas vienlaikus ir gan protests pret birokrātisko vienaldzību, gan aicinājums uz empātiju un spēju iejusties cita ādā. Ar Valtu mēs satikāmies viņa vadītajā Latvijas Universitātes Lībiešu institūtā bijušās LU Bioloģijas fakultātes telpās pie Kronvalda parka, lai parunātu par lībiešu tagadni un nākotni, valsts kultūrpolitiku, nodokļu reformu un visu ko citu, kas aizpilda viņa ikdienu.

Pandēmija šobrīd ir devusi mums nelielu atelpu, taču nekur nav pazudusi. Kādu tu esi izjutis šī laika ietekmi uz savu dzīvi un apkārtējiem procesiem?

Personīgi man pandēmijas ietekme ir bijusi pretēja kopējai notikumu gaitai – ja līdz pandēmijai darba bija mazāk, tad šobrīd tā ir vairāk. Pandēmija, kas daudzām mazām kopienām ir atstājusi postošu ietekmi, lībiešu gadījumā ir nostrādājusi pozitīvi. Pandēmijas lielākais efekts – visi digitālie risinājumi no fantāzijas ir kļuvuši par realitāti un mūsu ikdienu. E-paraksts un “Zoom” sapulces ir mums vajadzīgi un strādā, tāpat arī attālinātās mācības un elektroniskā dokumentu aprite. Lībiešu gadījumā tas ir devis reālu motivāciju risināt lībiešu valodas un kultūras apguves procesu, kā arī ļāvis daudziem atgriezties vēsturiskajās lībiešu teritorijās savās dzimtas mājās, kur līdz šim visi galvenokārt uzturējās tikai vasaras periodā.

Vēsturiskais Lībiešu krasts abos Pasaules karos un padomju periodā faktiski tika iztīrīts. Tādējādi kopiena izklīda pa visu Latviju. Un tas ir bijis lielākais šķērslis, lai organizētu kopā sanākšanas vai valodas apmācību. Tā ir neparasta teritorija, kur vasarā ir daudz iemītnieku, bet ziemā praktiski nav cilvēku. Tikko beidzas tūrisma sezona, posmā starp Kolku un Ovišiem dzīvo, manuprāt, ap 80 cilvēku, un apmēram puse no viņiem dzīvo Mazirbē. Bet tieši pandēmijas laikā daudzi, kam tur bija vasarnīcas, uz turieni pārcēlās pavisam un pirmoreiz 70 gadu laikā atgriezās mājās.

Vai šīs pozitīvās pārmaiņas, ko tu iezīmē, būs paliekošas arī pēc pandēmijas?

Permanents efekts būs, jo pandēmija vienkopus ar digitālajiem risinājumiem ir mainījusi cilvēku apziņu. Līdz šim lielākā daļa, kas strādāja attālināti, bija radošo profesiju pārstāvji, kas aizbrauca uz laukiem, divus mēnešus tur pastrādāja un tad atgriezās. Bet pandēmijas laikā daudz vairāk cilvēku no dažādām profesijām saprata, ka var strādāt no mājām. Baidos, ka pilsētas paliks arvien tukšākas. Turklāt, ja agrāk plūda no Rīgas uz Pierīgu, tagad šie attālumi tikai pieaugs.

Kā tu nonāci līdz idejai par Miķeļtorņa instalāciju? Kāpēc izvēlējies tieši šādu formu?

Viss sākās ar ideju par ceļa zīmēm ar lībiešu vietvārdiem to oriģinālajā rakstībā aptuveni pirms pusotra gada. Es daudz runāju ar pašvaldībām, skaidroju, cik tā ir būtiska lieta, lai vispār padarītu Lībiešu krastu redzamu. Jo šobrīd, ja cilvēks brauc cauri Lībiešu krastam, viņš tur neredz lībiešu klātbūtni. Valodas lietojums labi parāda situāciju un iezīmē kultūras teritorijas. Tāpēc pašvaldības uztvēra šo domu, saprata, ka tas ir viņu interesēs. Arī no tūrisma viedokļa.

Pašvaldības ļoti strauji gribēja iet uz priekšu, pašas bija gatavas zīmes izgatavot un uzstādīt par saviem līdzekļiem, lai gan tas ir “Latvijas Valsts ceļu” pienākums. Un no “Latvijas Valsts ceļiem” bija vajadzīgs tikai saskaņojums. Mums bija maketi, zīmes, saskaņojums ar Valsts valodas centru. Idejiski zīmēm tādām vajadzēja būt jau pirms 20 gadiem, kad pieņēma valsts valodas likumu. Šajā gadījumā saskaņotāja pusei vajadzēja tikai sniegt apstiprinošu atbildi, taču tas nenotika.

Protams, es gribēju zināt iemeslu. Taču pretējās puses argumenti bija dažnedažādi un viens par otru vērtīgāki – pēc principa, jo dziļāk mežā, jo vairāk koku. Sākumā viņi atbildēja, ka šādas zīmes var maldināt, pēc tam – nebija atbilstošas ceļa zīmju standartam, kurā nav iekļauta lībiešu valoda. Taču paradokss ir tāds, ka šajā standartā vispār nav pieminēta neviena valoda. Jo standarts neregulē valodas lietojumu, to nosaka valodas likums. Beigās nonāca līdz tam, ka neesot šādas prakses.

Bet realitātē taču ceļa zīmes Latvijā ir vairākās valodās.

Protams, visu laiku redzams divu valodu lietojums, teiksim, latviešu un igauņu vai latviešu un leišu. Visa šī saziņa ar “Latvijas valsts ceļiem” faktiski bija bezjēdzīga, jo tā arī netika minēts neviens juridisks arguments, kāpēc to nevarētu darīt – tikai atrakstīšanās. Jūtams, ka viņi vispār nemēģina iedziļināties. Šobrīd jaukās papļāpāšanas laiks ir beidzies, es neredzu nekādu pamatojumu no viņu puses nepildīt likumu. Mēs esam gatavi iet līdz galam, ja tas būs nepieciešams. Tāpēc šī zīme ar nosvītroto uzrakstu “lībieši” ir ilustrācija visai šai sarakstei. Un instalācija ir mans mēģinājums šo birokrātisko attieksmi vizualizēt. Tā patiesībā atklāj daudz vairāk, lībieši ir tikai konkrētais gadījums, kas to iedvesmoja.

Šis objekts ir stāsts par empātiju. Pamēģiniet šo pašu stāstu izstāstīt, ieliekot tur vārdu “latvieši” vai jebkuru citu, sev nozīmīgu. Tā var būt jebkura cita sabiedrības grupa, ko izvēlas neredzēt, jo viņu vajadzības nevienu neinteresē. Kamēr tas mūs personiski neuzrunā, tikmēr mēs daudzas problēmas nesaprotam. Dēļ visas šīs virtualizācijas tev rodas sajūta, ka esi tu, un pārējie ir tikai virtuāli avatari. Tāpēc empātija ļoti strauji iet zudumā.

Būris ietver arī tukšuma sajūtu un izsvītrotību. Tas uzdod plašāku jautājumu par tiesiskumu un to, kā funkcionē valsts. Tas uzrāda, ka likumi it kā pastāv, taču tiklīdz tie kādam nepatīk, to visu var vienkārši apturēt. Tas ir process, ko sauc par tiesisko nihilismu. Varētu teikt, ka esmu jau pie tā pieradis, taču tas vienalga nebeidz pārsteigt. Tā kā tas bija mans personiskais stāsts un vēstījums, es nevēlējos tajā piesaistīt valsts finansējumu vai vākt ziedojumus, tāpēc ieguldīju savus līdzekļus. Taču uzskatu to par ieguldījumu nākotnē, lai man būtu mazāk darba, skaidrojot visas šīs lietas.

Kādu tu šobrīd redzi ideālo un reāli sasniedzamo mērķi savam darbam lībiešu kultūras popularizēšanā un uzturēšanā?

Es teiktu, ka drīzāk darbojos pēc reālā scenārija, jo ideālais scenārijs nekad nepiepildīsies – Lībiešu krasts vairs neatdzims un lībiešu kopiena tajā neatgriezīsies. Ir ļoti grūti saglabāt kopienu, ja nav vienotas teritorijas. Tam ir vajadzīga liela cilvēku masa un liels atbalsts. Tas, ka lībieši šodien vēl eksistē, ir brīnums pats par sevi. Taču mūsdienu lībiešu kopienā pat tad, ja cilvēks neprot valodu, viņš uzskata sevi par lībieti. To var salīdzināt ar īriem, kuri gan runā angliski, bet pasarg Dievs, ka tu kādu nosauksi par angli! (Smejas.) Tas, ko šobrīd reāli var izdarīt – saglabāt to, kas ir palicis, un, cik iespējams, neļaut tam izzust pavisam. Visu šo laiku lībiešu kopiena ir rosījusies neatkarīgi – kā valsts valstī. Tas ir atkarīgs no pašiem cilvēkiem, cik ļoti viņi vēlas to saglabāt, jo lēmums par identitāti ir katra indivīda paša rokās. Tīri profesionāli man ir svarīga darbība lībiešu kultūrā, jo lībieši ir Latvijas daļa. To man šķiet svarīgi aiznest līdz cilvēku apziņai. Ja mēs aizmirstam par lībiešu esamību Latvijā, tas ir līdzīgi situācijai ģimenē, kad mēs izvēlamies pilnībā aizmirst vienu no savām vecmāmiņām.

Kas, tavuprāt, ir lielākais šķērslis lībiešu kultūras saglabāšanā?

Te ir jārunā plašāk. Latvijas problēma zināmā mērā ir aizraušanās ar baltisko elementu latviskās identitātes veidošanā. Identitāte dīvainā veidā tika skatīta caur valodas prizmu, respektīvi, ja latviešu valoda ir baltu valoda, tad viss, kas attiecas uz baltu mantojumu, ir latviešu, un attiecīgi viss pārējais, tostarp arī lībieši, nav latviešu. Tāpēc šīs divas lietas tika nodalītas, taču lībiskais reāli ir ievijies visur – ģenētikā, valodā, visticamāk, arī domāšanā. Taču tas nav ne pētīts, ne apzināts un par to netiek runāts.

Lai tiktu pie lībiešu mantojuma, īpaši visas nemateriālās daļas, piekļuves atslēga ir lībiešu valoda. Šobrīd lībiešu valodas zinātāju kļūst arvien mazāk, tāpēc daudz kam mēs vienkārši netiekam klāt. Teiksim, mums ir brīnišķīga lībiešu teiku kolekcija, taču neviens folkloras pētnieks Latvijā ar to neko nevar iesākt. Institūtā mums tā ir milzu problēma – nav pētnieku, kas pārzina lībiešu valodu. Mēs šādus cilvēkus pārpērkam no Igaunijas vai skolojam no nulles. Ideālā situācija būtu tāda, ka katrā jomā, kas saistās ar kādu latviskuma aspektu, būtu vismaz viens cilvēks, kam ir priekšstats par lībiešu kultūru šajā aspektā. Taču tā nav.

Visu interviju lasiet šeit.