Žurnāla “Patiesā Dzīve” 2021. gada 4. numurā publicēta plaša Zanes Ernštreites intervija ar mākslinieci un dzejnieci Baibu Dambergu. Ar daļu no šīs sarunas iepazīstinām arī portāla lasītājus.

– Kaut mūsdienu pasaule attiecībā uz sievietēm ir kļuvusi saudzīgāka, nenoliedzami joprojām plaši izplatīts ir viedoklis, ka sievietei, kaut arī viņa pati ir strādājoša, tik un tā ir jāpaspēj mājas solis un jātiek gala ar bērniem. Kā ir tavā dzīvē?

– Tāpat [smejas]. Nu labi, nav jau tā, ka viss uz mani. Kad bērni bija mazi, bija vecmāmiņas, kas palīdz. Bija tāds periods, kad es biju vairāk pa māju un vīrs bija galvenais pelnītājs. Bet tad es savukārt uzņēmos saimniecību. Dārzu.

– Cik tev ir svarīga personīgā telpa fiziskā izteiksmē?

– Māja mums ir kompakta, tā saucamā padomju laika tintnīca. Bet jaunībā man tas nebija īpaši par tādu apgrūtinājumu. Viesturs, mans vīrs, pēc Mākslas akadēmijas sāka strādāt kinoteātrī Jugla. Tur bija arī mākslinieku darbnīca, varējām tur glabāt materiālus un darbus. Tuvu mājai. Tad jau varēja arī būt deviņi cilvēki trīs istabās, kāda mums vienbrīd bija situācija. Bet ar gadiem man vajag aizvien lielāku telpu. Emocionāli tas atstāj arvien lielāku iespaidu, šīs brīvās telpas nepieciešamība. Arī neatkarību vajag. Klusumu.

– Varbūt tagad jādabū atpakaļ tas, kā tev nebija, bet pēc kā, iespējams, vienmēr ir bijusi iekšējā nepieciešamība?

– Īstenībā pie šaurības jau biju pieradusi. Kad man bija trīs gadi, mēs no Sīkraga pārcēlāmies uz Kolku, kur mums pieciem bija viena liela istaba un viena liela virtuve. Jau no bērnības man nebija nekādas vajadzības pēc kompānijas. Man bija kādi desmit gadi, pat mazāk. Mammai bija aklās zarnas operācija, un mani aizsūtīja pie krustmātes Vilmas, bet māsas – pie otriem radiem. Un es mierīgi varēju spēlēties viena pati. Es toreiz pamatīgi sablēņojos. Zem liepas bija nokrauti ķieģeli, kas bija paredzēti skursteņa mūrēšanai, un abrā – māli. Zini, lietū jau izmirkuši. Un es ņēmu un samūrēju sienu. Nu tad es dabūju rājienu! Un nevarēju saprast, par ko mani rāj…

– Un kā ir ar personīgo laiku? Ar neizdegšanu?

– Es jau tā kā tuvu tam biju… Pēc dzejas grāmatas iznākšanas.

Baiba Damberga.
Foto Zane Ernštreite

Gribas ar vieglumu

– Dzejas grāmata ir izrādījusies smaga nasta. Vai ir starpība starp ārējo apstākļu uzlikto slodzi un to, ko mēs uzliekam sev paši?

– Kad varu mierīgi rakstīt un spēlēties ar vārdiem un idejām, tad jūtos brīvi – varu izvēlēties, vai es tagad pastrādāšu vai iešu dobē. Tiklīdz parādās termiņi, tu sāc domāt – ārprāts, ārprāts. Un sāk likties, ka nekas jau nesanāk. Kaut kas jau ir, bet pa lielam tā ir izgāšanās… Viss summējas. Pati saprotu, ka esmu to uzlikusi sev par kaut kādu baigo pienākumu, un nevaru vairs ne ciemiņus uzņemt, neko. Jo esmu jau tik saspringusi, ka no tā vairs nav baudas.

– Pazīstot tevi nedaudz vairāk, nevaru neatzīmēt, ka tavs radošais uzplaukums nāca laikā, kad tu pēc ilgākas brīvmākslinieces dzīves sāki strādāt regulāru darbu skolā.

– Nu, varbūt… Varbūt bija pienācis pieaugušā cilvēka vecums. Četrdesmit astoņu gadu vecumā [smejas]. Kaut gan man brīžiem par to ir šaubas. Dažreiz šķiet, ka varētu taču vienreiz pieaugt. Jo attiecībā uz bērniem es vienkārši esmu vecāka gadagājuma. Savu reizi mēs visi esam pieauguši.

– Vai tev nešķiet, ka, jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt?

– Jā, daudz kas tiek izdarīts un daudz kas tajā pašā laikā arī paliek neizdarīts.

– Ko tu esi atstājusi neizdarītu?

– Neizravēju laikus dobes… Jā, jā! Visi sataisa šādu ģīmi [reakcija uz manu sejas izteiksmi]. Bet pagājušajā gadā man tāda atmata ieviesās, ka nezinu, ko tagad darīšu. Man jau tur gandrīz puķes vien. Burkāni man neaug kā šķira. Esmu mēģinājusi tos iesēt. Bet rukolai patīk. Tā ir izpletusies pa visu dārzu.

– Vai tev vienmēr ir bijusi tieksme uz dārza darbiem?

– Bērnībā man nepatika. Totāli. Bet – kādam jau jādara! Cik ilgi gaidīsi? Un uz ko – kuram pirmajam apniks? Nu, man apnīk pirmajai. Sēžu dārza nojumē un man gribas, lai ir ainava.

– Tā jau mēs sevi stūrī iedzenam. Un varbūt pārējie to izmanto. Zina, ka tev apniks pirmajai.

– Tieši tā! Bet šobrīd es audzinu sevi. Mācos dzīvot vieglāk. Visu uztvert vieglāk. Kaut arī tajā pašā laikā man ir cilvēki, kuri ir teikuši: “Bet kā! Tev taču viss tik viegli padodas!” Vai tāds iespaids var rasties?

– Jā, tāds iespaids var rasties, ka tev viss sanāk. Savulaik tev ar meitām bija dziesmu ansamblis Kōla (sala – lībiešu val.).

– Bet tas vienmēr pamatā bija ar prieku. Tā dziedāšana. Un visa 90. gadu atmosfēra. To es šobrīd gribētu atgūt. Ceru, ka pavasarī būs jau daudz labāk. Man šobrīd nav nekādu mērķu, vien brīžiem domāju: fūūū, tā grāmata beidzot ir iznākusi, nu tak var mierīgi… mirt.

– Bravo, dzejniec! Neapšaubāmi daži pieminekļi var pārtapt kapakmeņos… Varbūt vienkārši ir jātiek pie tukšas telpas, ko atkal piepildīt.

– Droši vien! Ir tāda jocīga sajūta, tāpat kā pēc, piemēram, izstādes atklāšanas. Atnes mājās puķes, saliec vāzēs, skaties un tā skumji kļūst… Bet man patīk arī dzīve parastā. Tad var tādā mierā vairāk. Kaut vai kaut ko saremontēt, nokrāsot. Kaut ko praktisku un nomierinošu.

– Kas būtu tas, kas tevī nestu mieru?

– Tam noteikti jānāk no iekšpuses, to nevar sagaidīt no ārpuses. To tad arī es mācos. Būt mierā ar to, ko daru. Ar pasauli. Tā pasaule tomēr ir ārkārtīgi liels brīnums, vai ne? Piemēram hiperastri, ko visi tautā sauc par amariļļiem. Necils sīpols. Un sāk dzīt divus asnus, un izaug, un saplaukst. Man mājās šobrīd uz palodzes ir divi kāti ar milzīgiem sarkaniem zvaniem. Un paskaties to ziedlapiņu! Kā viņa mirguļo, kāda tā caurspīdīga. Vesela pasaule tajā iekšā!

– Bet tevī pašā arī ir vesela pasaule! Tie paši sīpoli, kas dzen asnus, un – skat! – tāds grafiku cikls vai dzeja, vai vēl kaut kas. Un citi skatās tajā kā brīnumā, kā tas mirgo un trīsuļo. Bet tevī, izrādās, nav iekšējā miera.

– Kas to būtu domājis?! [Smejas.] Tāpēc jau tu nevari negatavu laist pasaulē. Tam ir jānobriest. Jābūt līdzsvarā. Un pieeja – lai saglabājas gala rezultātā spēles moments. Man negribas, lai tas, ko es radu, būtu dikti žēlīgi. Lai kādam būtu bēdīgi. Gribas radīt ar aizrautību. Ar to jau pieminēto vieglumu.

Baiba Damberga.
Foto Zane Ernštreite

Iekšējais pasūtītājs

– Tev ir trīs bērni. Kas ir tas dzinulis, kas tev liek radīt mākslu vai tekstu? Kāpēc tas tev ir svarīgi?

– Es jau varu pateikt, ka mans iekšējais pasūtītājs nav nekāds aktīvais. Un, ka svarīgs ir arī pamudinājums no malas. Vai kāda izstāde, kurai jāgatavojas. Vai atnāk Gundega no Lībiešu kultūras centra un pasaka: “Bārban, raksti grāmatu!”

– Tātad māksliniekam ir svarīgi būt kādā grupā?

– Jā, es biju Grafikas kamerā un nu jau desmit gadus Oforta ģildē. Un tas palīdz. No otras puses, arī lībiešu lieta vienmēr ir bijusi tā, kas motivē uz mākslu un dzeju. Varbūt netieši, jo tas nav tā kā pasūtījums akurāt, tomēr.

– Kāda ir bijusi lietu secība? Vispirms lībiskā apziņa un vēlme to izteikt mākslā?

– Tas ir abējādi. Man nekad nav bijusi tāda misijas apziņa – tagad es taisīšu mākslu par lībiešiem. Kaut gan vienmēr tas tā ir bijis, jau sākot ar Mākslas akadēmijas diplomdarbu – ofortu ciklu Turpinājums. Ne jau tādā pompozā izpausmē. Sadzīve. Atmiņas. Pagātnes motīvi. Cik nu tajā laikā varēja atļauties par šīm tēmām izteikties, jo paralēli bija padomju laiku dzīve.

– Cik ļoti tevi ietekmēja šis laiks un aizliegums runāt par kaut kādām tēmām?

– Padomju laiks mani ir ietekmējis ļoti labvēlīgi. Iemācīja izteikties metaforās, pārnestās nozīmēs. Izstrādājās spēles moments, kas man arī jebkurā citā radošā izteiksmē ir svarīgs.

– Vai nebija problēmas pēc tam, kad varēja visu teikt, rakstīt, zīmēt?

– Redz, man astoņdesmitajos bija mazi bērni un es nejutos no ideoloģiskā spiediena ļoti ietekmēta. Radoši izpausties daudz nevarēju. Vecākā meita Ieva piedzima, kad man bija gandrīz divdesmit četri. Vēl akadēmijas laikā. Lelde divarpus gadu vēlāk. Anetei ar Ievu ir desmit gadu starpība. Bet tad jau abas vecākās meitas bija paaugušās un varēja māsiņu pieskatīt. Es biju viltīga [smejas].

Ģimenes nesumi un pienesumi

– Ko bērni ir devuši tev kā māksliniecei?

– Pirmkārt neviens mans mākslas darbs nestāv līdzās bērniem. Ar to arī viss ir pateikts. Viņi ir prātam neaptverami. Kā viņi mainās. Cik viņi ir patiesi. Cik mīloši. Arī tagad, kad viņi ir pieauguši cilvēki, kaut mums ir citas sarunas un varbūt viņi sāk audzināt mani.

– Bet nebija tā, ka tu, meitenēm mazām esot, pilnībā noliki pie malas savu radošo pusi?

– Astoņdesmitajos gados mums bija tāds sietspiedes periods. Tas bija arī laiks, kad populāri bija vimpeļi – suvenīri motosacīkstēm un tamlīdzīgi. Viesturs bija izveidojis sietspiedes iekārtas – šolaiku skatījumā gana primitīvas. Zīmējām katrai krāsai savu zīmējumu, viņš gaismoja sietus, drukāja. Vimpeļi bija tādi naudas darbi. Mums vēl ir mājās palikusi neliela kolekcija. Es gan tolaik uztaisīju arī vairākas grafikas sietspiedes tehnikā.

– Vecākiem, jo īpaši mātēm, sāpīgs var būt brīdis, kad bērni izaug un aiziet no mājām. Rasties tukšuma sajūta.

– Nē, es nejūtu tukšumu, lai cik ļoti ilgotos pēc bērniem vai mazbērniem. Domāju, tas veidojas tad, kad tev pašam kaut kā iekšēji trūkst. Galvenais, ko es negribēju, – kaut ko diži aizliegt. Ja bērns ir nonācis līdz kādai izvēlei, viņam ir jādod tiesības to darīt, kaut arī viņš kļūdās.

– Divas tavas meitas – Ieva un Anete – ir studējušas Mākslas akadēmijā mākslas vēsturi, Leldei ir teoloģiskā izglītība. Vai tev negribējās, lai meitenēm ir kāda praktiskāka izglītība?

– Arī šajā ziņā mēs, abi vecāki, neko neuztiepām. Tad jau mums pašiem vajadzēja savulaik domāt vispirms, cik praktisku savu ceļu esam izvēlējušies.

– Tādā gadījumā paiesimies atpakaļ. Kāpēc tev, meitenei no Kolkas, radās vēlme studēt mākslu?

– Es jau ļoti agri zināju, ko gribu. Ne pilnīgi konkrēti, bet to, ka gribu māksliņu, es zināju. Bērnībā varēju zīmēt un zīmēt, man ļoti patika modes. Man bija papīrlelles ar bezgala daudz tērpiem. Bet vispār bija dūša piecpadsmit gadu vecumā doties no Kolkas uz Rīgu, uz Lietišķās mākslas vidusskolu. Es arī tiku tajā skolā, taču nevis uz modelēšanu, kā biju domājusi, bet dekoratoriem. Un, lūk, kāpēc. Sākumā visiem reflektantiem bija konsultācijas. Un man pasniedzējas prasa, kāpēc jūs gribat iestāties modelēšanas nodaļā. Atbildu, ka man patīk zīmēt. Vai esot arī kaut ko šuvusi. Biju kaut ko šajā jomā darījusi, bet man pašai tas šķita tā kā par maz. Nu tad varbūt jums iet uz dekoratoriem?

– Ko tu tagad domā par šo nejaušību? Dekoratori vispār bija prestiža nodaļa ar lielu konkursu.

– Domāju, ka tāpat esmu daudz šuvusi, tāpēc viss ir kārtībā. Izvēle, kas manā gadījumā bija likteņa pabīdīta, man daudz vairāk ir noderējusi. Tajā laikā šajā nodaļā bija arī lietišķā grafika, atbilstoši tā laika tehnoloģijām mums iemācīja taisīt remontu ar līmes krāsām, sajaukt špakteles… Diezgan universāla pieeja. Kad biju jau trešajā kursā, uzzināju, ka kāds man ir palīdzējis iestāties. No ciema ļaudīm uzzināju. Un proti. Dekoratoru nodaļā strādāja Pauls Budovskis, Fanijas Budovskas, lībietes no Kolkas, vīrs. Ieraudzījis, ka bērns ir no Kolkas, un pastūmis kādu atzīmīti kompozīcijā uz augšu. Bet nebiju jau arī gluži nesagatavota. Kolkas skolas direktors bija Rūdolfs Ermanbriks, kuram pašam bija tāds mākslinieka talants, un viņa sieva mācīja zīmēšanu. Viņi abi mani vairākas stundas tā kā pamācīja un arī ievirzīja domā par lietišķajiem.

– Vecāki tavai izvēlei uzticējās, bet vai ģimene – vīrs un meitas – novērtē tavus talantus?

– Nu, viņi mani cenšas iedrošināt [smejas]. Viņi man palīdz. Vismaz cenšas. Viņi saprot, ka man vajag, lai mani novērtē, jo viņiem arī kaut kas ir vajadzīgs. Tas, kas vajadzīgs viņiem, protams, ir kas cits, bet tas rada līdzsvaru.

– Un kā vispār ir dzīvot kopā diviem radošiem cilvēkiem, jo arī Viesturs, tavs vīrs, ir mākslinieks?

– Mums jomas ir diezgan atšķirīgas, lai gan vienu un to pašu akadēmijā esam beiguši. Bet man ir svarīgs viņa viedoklis, tāpat arī, ko meitas domā par manām ilustrācijām grāmatai vai ko citu. Protams, pati varu izvēlēties un akceptēt savu darbu un redzēt, ka šis variants, teiksim, neder, bet tas – der. Tomēr tai pašā laikā gribas apmainīt viedokļus. Īsti saskanīgi ar to viedokļu apmaiņu varbūt vienmēr nav, bet reizēm jau trāpās.

Lībiskais burtos un līnijās

– Kāpēc tu Mākslas akadēmijā izvēlējies Grafikas nodaļu?

– Tāpēc, ka man patika zīmēt. Sapratu, ka priekš gleznotājiem man tā kā pietrūkst. Domāju, tā bija laba izvēle.

– Piekrītu. Man joprojām ļoti patīk lībiešu dzejas izlases Es viltīgāks par tevi, menca!zīmējumi un faktūras.

– Toreiz gluži nejauši atradu šo tehniku. Skaidrs, ka visi bērnībā kādreiz ir pārzīmējuši kapeikas caur papīru. Bet tad es tiešām meklēju faktūras, kas ir dažādām virsmām. Pagāja laiks, kamēr uztaustīju stilu, kāds būtu atbilstošs šai grāmatai, un tad ļoti ātri tos 25 zīmējumus sazīmēju. Dažreiz ideja rodas pēkšņi, bet dažreiz ceļš ir ilgāks.

– Lībiskie motīvi tavā mākslā aizsākās jau akadēmijas laikā.

– Bija, bija! Pat vēl pirms diplomdarba dažos kursa darbos izmantoju teiku motīvus. Man bija nozīmīga šī lībiskā sajūta un tajā laikā likās, ka nekāda turpinājuma pat nevar būt. Likās – cik tad vairs… Tēvam taču arī, kad viņš 1956. gadā atgriezās no Sibīrijas, nerakstīja vairs pasē lībietis.

– Vai tas, ka tu esi lībiete, tevi mākslinieciskajās izpausmēs sašaurina vai tieši otrādi – iedod nešaubīgu fokusu?

– Noteikti nesašaurina. Jo būtībā vienalga, vai tu esi lībietis vai nelībietis, ir tādas vispārīgās problēmas vai aktuālās tēmas, kuras vienkārši risini. Tas jau nenozīmē, ka paralēli nebija pilnīgi citas tēmas. Varbūt 1980. gados un 1990. gadu sākumā mani ofortu cikli bija mazliet ar tādas nolemtības noskaņu, bet ar laiku viss pavērsās vairāk uz humora pusi. Jo pārāk bieži varbūt ir tā, ka problēmas pārāk smagi grib celt. Bet uz to var paskatīties arī vieglāk. Atkal mēs pie tā atgriežamies. Pie tā viegluma, uz ko vajadzētu tiekties. Kaut vai rakstot. Nav jau tā, ka es domāju par lasītāju, kas tās rindas lasīs. Attiecīgajai tēmai nāk klāt gabals, kuram ir jābūt kā pabeigtam pašam par sevi, bet lai viņš saistās kopā ar citiem. Jā… Bet vienlaikus tomēr domāju arī par lasītāju… Lai viņam nebūtu bēdīgi [smejas]. Paskatīties uz problēmu vai uz situāciju var no dažādām pusēm. Lai cik skumja situācija, tu vari atrast kādu pagriezienu, kur tas ir komiski.

– Ja vēl par tevis radīto, tad man ārkārtīgi dziļdomīga šķiet lībiešu naudas sērija. Nav sava valstiska veidojuma, bet ir himna un karogs. Un tu savai tautai zināmā mērā esi devusi arī savu naudu. Kur radās ideja?

– NicePlace kādreiz bija krekliņi Līvõ Republik, un es iedomājos, ka varētu taču būt arī nauda! Bet tā īsti darbs sākās ar pašportretu, jo mums bija izsludināts pašportretu konkurss, tā arī bija sava veida ierosme. Ķēros klāt un tapa Ikš Bārban (viens bārbans), un pēc tam tālākā sērija. 

Baibas Dambergas oforts “Mirklis” I – IV (2010)

Vonnegūtisms tīrā veidā

– Kā tu pati jūties organiskāk – kā māksliniece vai kā literāte?

– O! Kā māksliniece. Tagad pieļauju, ka esmu arī dzejniece. Grāmata tomēr ir iznākusi. Bet pirms tam, kad mani dēvēja par dzejnieci, man likās – svētdienas dzejniece.

– Bet tu jau raksti arī prozu. Pirmās publikācijas bija jau lībiešu laikrakstā Līvli 1990. gados? Vai tu atceries pirmo publikāciju?

– Pēc datuma es neatceros, bet pēc satura gan. Man ļoti patika KrastUlds jeb Uldis Krasts un viņa rakstītie gabaliņi ventiņu mēlē. Un es domāju: ak kungs, es taču ar tā māku un vēl labāk [smejas].

– Ļoti labs dzinulis. Es arī varu uzzīmēt kā Aija Zariņa un vēl labāk!

– Laikam vislabāk es atceros gabalu par mūsu Džekiņu. Tas bija varens suns! No lauku onkuļa pirkts lauku suns. Tad viņam jau bija gadi septiņi astoņi, bet viņš joprojām bija brīvības mīļotājs. Mēs dabūjām viņu likt pie saites, kas man dikti nepatika. Bet viņš izmaucās pat no apaušiem. Vienreiz nāk ar visu ķēdi pa ielu man pakaļ uz tirgu, un mēs abi izliekamies, ka viens otru nepazīstam. Un tirgū tantes jau met viņam ēdienu. Un citreiz viņš pie veikala nosēdās, skatījās žēlīgām acīm. Arī tantes cīsiņu no somas vilka ārā. Ar tramvaju uz centru vizinājās. Un vienmēr jau gadījās kaut kādas situācijas, kuras varēja apspēlēt. Bez kaut kādiem izpušķojumiem, tik skaties, kāds izteiksmes veids.

Ventiņu mēle ir mana bērnības valoda. Varbūt ne tik dziļā izloksnē kā manai mammai. Savā dzejas grāmatā jau arī drusku laipoju, lai cilvēki saprot. Bet es atklāju, ka šajā izloksnē man vienkārši rakstās. Latviešu valodā reizēm tā var piņķerēties! Kā labāk pateikt. Kuru vārdu izvēlēties. Bet šādi – pilnīgi līst no manis laukā.

– Tātad ir atšķirība, kādā valodā raksti?

– Tam ir nozīme! Dzejoļi man ir arī latviski. Bet es pamanīju atšķirību. Jau gandrīz pirms divdesmit gadiem. Kad rakstīju par pirmo lībiešu mākslinieku Jāni Belti, sāku latviski un dialogos pārgāju uz izloksni un pilnīgi sajutu, ka tas iet pavisam citādi. Lībiski rakstot, lietoju izteicienus, kaut ko jaunu atrodu vārdnīcā tā, ka sanāk vārdu spēle un tad arī doma attīstās.

– Kurtam Vonnegūtam grāmatā “Māte nakts” ir teikums, ka “mēs esam tādi, par kādiem izliekamies, tāpēc mums jābūt ļoti uzmanīgiem, izvēloties, par ko izlikties”. Vai tev dažkārt ir sajūta, ka tu neesi dzejniece, bet tikai izliecies?

– Es domāju, ka man tieši būtu jāiemācās izlikties, ka es tā esmu, jo es tā nejūtos. Bet man ilgi bija grūti sadzīvot arī ar vārdu māksliniece.

– Tātad mēs kaut ko darām, bet – kas mēs esam?

– Jā. Kas es esmu? Tas ir tas pats identitātes jautājums. Tas, ar ko mēs sākām sarunu. Vai es jūtos tas vai tas, vai tas. Tā vienkārši ir kāda brīža sajūta, ar kuru attiecīgajā brīdī identificējamies. Tu varbūt arī pati nezini, kas esi, tomēr mani intervē! Nu man ir jāsataisa gudrs ģīmis un jāpasaka, kas es esmu.

– Man šķiet, ka man rakstīšana ir sava veida terapija…

– Hmm, varbūt tā ir man arī. Un tad mani kaitina, ka man to neļauj darīt. Man traucē, ka man nes ēst. Jo es nevaru ēst tad, kad rakstu! Un cilvēks, labu gribēdams, staigā ar šķīvīti riņķī un saka, tagad ir pusdienas uztaisītas. Silts ēdiens!

– Nu tad vēl viens mūžīgais jautājums par to, vai ar tukšu vēderu var radīt labāk?

– Man noteikti rakstās labāk ar tukšu vēderu. Arī zīmējas. Jo tad es aizmirstu sadzīvi. Es gan neizskatos badināta, man ir lībiešu kauli [smejas].

–Vai sievietēm māksliniecēm vispār nav grūtāk sevi pieņemt izskata ziņā?

– Protams, nevaru vispārināt, bet bieži vien jūtos citādi, nekā spogulis rāda. Bet tad pieej pustumsā vai kliedētā gaismā, un viss jau ir gluži citādi. Viss atkarīgs no apgaismojuma.