Esmu saposusies parunāt ar visiem, kas turpina darboties ar lībiešiem un viņu mantojumu visplašākajā nozīmē. Tu, Baiba Šuvcāne, parasti esi otrajā pusē. Tajā, kam stāsta un kas pati par citiem raksta. Es, savukārt, neesmu ne žurnāliste, ne antropoloģe, bet nevienam no jums nepaprasīšu, cik daudz ir lībiešu vai cik cilvēku runā lībiski.

Jā, tu nepaprasīsi. Uz to nav atbildes. Nevis tāpēc, ka mēs negribam atbildēt, bet tāpēc, ka šodien uz to atbildes vienkārši nav.

Jo identitāte ir daudz sarežģītāka nekā tas, kas tu esi vai neesi pēc tautības.

Daudz sarežģītāka! Tāpēc man palicis prātā kāds seminārs jau vismaz pirms gadiem desmit, piecpadsmit, kur mēs vēl ar mammu bijām. Tur viens puisis stāstīja tieši par identitātēm. Es, muti paplētusi, klausījos un pirmo reizi tā īsti sapratu, ka identitāte nav tikai viena. Es arī, teiksim, sevi definēju kā lībieti, bet tajā pašā laikā man ir latviešu saknes, kuras nepavisam negribu pazaudēt un kuras man ir ļoti stipras. No tēva puses, pieņemu, vajadzētu būt arī poļiem. Tā man identitātes problēma pavērās jaunā izpratnē.

Tev iedeva veidu, kā par to domāt?

Jā. Jo pirms tam biju nedaudz kā buks uz dēļa – ir tā un tā, un nekā citādi.

Zini, mani vienmēr ļoti aizkustina, ka tu tik sirsnīgi, ar tādu degsmi izsakies par savu mammu, atsaucies uz viņu, uz visu, ko viņa darījusi.

Es runāju to tāpēc un ne tikai tāpēc, ka visu mūžu esmu ar viņu nodzīvojusi. Kad tagad, sava mūža tālākā galā, paskatos atpakaļ uz savu dzīvi, bez visa tā, ko man mamma ir devusi garīgajā plāksnē, es nebūtu tā, kas esmu šodien. No mazām dienām viņa man ir pirkusi grāmatas, vedusi uz koncertiem, uz teātra izrādēm, uz operu. Skaidri zinu, ka tā bāze, ko viņa ielika, man ir bijis pamats visam mūžam. Tas mani ir noturējis, varbūt arī jaunības gados, kad visādus pekstiņus sastrādājam. Tas ir licis izvērtēt rīcību un atgriezties pie tā, kas ir pareizi. Arī vēlāk – viss lībiešu periods un mantojums no 1990. gadiem, kad strādājām roku rokā kā komanda. Viss, ko no viņas ieguvu, apguvu. Piemēram, kā darbu padarīt labi līdz galam. Viņa mani tā tieši nemācīja. Bet, ja tev ir paraugs blakus, tu jau redzi! Redzi to mērķtiecību. Līdz kapa malai mammai būšu par to pateicīga. Arī tagad, jaunajos laikos, kad patēriņa kultūra ir pārņēmusi visu pasauli… Man tā nav pieņemama, kaut, protams, arī vajag pirkt drēbes. Bet man ir spēja noturēties pretim.

 

 

Es neko nezinu par tavu tēti. Tu arī tagad atsaucies tikai uz mammu.

Ar tēvu ir tā, ka tas nebija tas veiksmīgākais… Viņš pats savu dzīvi aizlaida, kaut bija ļoti gaišs cilvēks ar asu prātu, ar zelta rokām, diemžēl alkohols darīja savu. Tomēr varu pateikties par to, ka daudzas praktiskās lietas esmu iemācījusies no viņa. Tā kopdzīve mums nebija ļoti viegla, kaut mamma visu mūžu ar viņu nodzīvoja. Bet alkohola posts ir tāds, ka tas neļauj mīlēt tā, kā būtu gribējusi. Nenoliedzot gaišos periodus, kad viņš rūpējās un darīja, un cīnījās un nožēloja, bet – kad atkal iekrita, tad iekrita. Tādi ir ļoti daudz likteņi.

Man omīte savulaik, kad biju visai dumpīga, teica: “Zanīt, vienalga kāds vīrs, ka tik ne dzērājs!” Dažreiz es pasmejos, ka omīte neko nezināja par lībiešiem… Ka ieprecoties tev nāk mantojumā ne tikai ģimene, bet vesela tauta.

Tas gan! Vesela tauta ar savu tādu īpašo raksturiņu.

 

 

Cik gadus mammas jau nav?

2007. gadā Otrajos Ziemassvētkos viņa aizgāja. 84 gadus tikko, 14. decembrī, bija nosvinējusi. Ne jau nosvinēja! Dzimšanas diena vienkārši bija, un 18. decembrī bija insults. Tad es domāju, ka – redz, kā – man visu atlikušo mūžu būs bēdīgi svētki. Bet kāpēc bēdīgi?! Viņa aizgāja tik skaistā laikā, kad viss griežas uz gaismu. Mammīte aizgāja savā laikā. Viņai bijis garš un piepildīts mūžs. Īpaši beidzamajos divdesmit gados bija milzīgs padarīts darbs, un saņēma arī atzinību.

Kas mamma bija pēc izglītības?

Vēsturniece. Bet tā sagadījās, ka viņa burtiski tikko pēc augstskolas sāka strādāt Izglītības ministrijā un tur arī visu mūžu nostrādāja. Bija skolu inspektore. Kādreiz es viņu tā kā nedaudz kaitināju, kā viņa var inspicēt, ja pati nemaz nav strādājusi skolā. Bet atskaņas atnāk, un esmu dzirdējusi, ka viņa ir bijusi ļoti cienīta rajonos. Tolaik bija rajoni. Pieņemu, ka viņa darbu darīja godprātīgi, bez liekām intrigām vai tamlīdzīgi. Un, ja kādreiz viņu nedaudz nievājoši dēvēja par partijnieci, tad man bija pārsteigums viens gadījums. Tie bija jau 1990. gadi, jaunie laiki, un mamma saņēma vēstuli no skolotājas, arī jau vecas kundzes. Tā bija pateicība. Par to, ka laikā, kad mamma bija skolas inspektore, viņa ir bijusi tajā kontingentā, ko varēja nodot – vai nu vecāki bija Sibīrijā, vai kaut kas tamlīdzīgs –, bet nav tikusi nodota, jo mamma šo risku uzņēmās un noklusēja.

Tava mamma bija no Lielirbes. Vai viņas ģimene bija lībieši?

Abi vecāki bija lībieši. Mana vecmamma nomira, kad mammai bija 13 gadi, turklāt viņa bija vecākā – ģimenē bija astoņi bērni. Pabeidza Mazirbes pamatskolu un mammai bija no tēva, mana vectēva, tiekšanās pēc zināšanām. Mamma stāstīja, ka viņa sapratusi – ja neaizbrauks uz Rīgu, neizrausies no šejienes, tad arī visu mūžu te paliks. Viņa 1940. gadā aizbrauca uz Rīgu, un viņai laimējās, jo Didriķis Volganskis palīdzēja atrast darbu. Kā jau cilvēks no sava krasta. Viņa pabeidza Raiņa vakara vidusskolu, strādāja un tāpat arī augstskolu beidza, turpinot strādāt. Ārkārtīga mērķtiecība. Kur tad vēl, kad 1947. gadā es piedzimu! Mamma taču vēl studēja. Šodienas paaudze varētu pamācīties, cik grūti bija izglītību iegūt. Labi, par izglītību nebija jāmaksā, bet citādi bija tiešām smagi.

Vai jūs no Rīgas braucāt uz Lielirbes māju?

Tur līdz 1973. gadam vēl palika dzīvot mana vectēva māsa ar ģimeni. Diemžēl veci cilvēki, skurstenis netika tīrīts, un māja nodega. Bet braukšana turp bija reta, jo tajā laikā krasts bija slēgtā zona. Tā es tur biju tikai dažas reizes.

 

 

Vai mammas vecāki runāja lībiski?

Mammas vecāki runāja. Mājā dzīvoja vecaistēvs ar ģimeni un viņa māsa ar ģimeni, un tur ieprecējās latvietis. Aizsāka pamazām runāt latviski, līdz ar to jaunākiem bērniem valoda vairs netika. Tā nu mamma bija vienīgā, kurai lībiešu valoda bija tāda, ko jaunajos laikos varēja atjaunot. Es redzēju, kā mana mamma strādā pie valodas, gatavojot stundas, ko viņa mācīja, un cik daudz viņai to piezīmju. Viņa savu valodu atjaunoja. Bet viņai bija ko atjaunot.

Mamma tātad aizgāja uz Rīgu, tur dzīvoja un, kad Emma Ērenštreite sāka “Līvlist” riktēt, vai viņa arī uzreiz aizgāja dziedāt?

Varbūt ne gluži pirmajā dienā, bet tajā pašā gadā viņa bija noteikti. 1972. gadā viņa sāka korī dziedāt un tad jau līdz tam laikam, kamēr vien varēja aiziet. Līdz kādam 2003. vai 2004. gadam.

Vai mamma tevi turp nevedināja?

Nē. Redz, es toreiz biju jauna, un citas intereses. Kaut kā biju ar darbiem un sevi tik pārņemta, ka tas man tajā brīdī nelikās uzmanības vērts. Bet 1973. gada Dziesmu svētkos, atceros, Universitātes aulā bija tautas mūzikas koncerts un “Līvlist” tur uzstājās. Toreiz varbūt pirmo reizi izjutu, ka mēs esam citādāki, ka tas nav kaut kas parasts. Tā es iespēju robežās sekoju viņu darbībai līdzi, pati tiešā veidā nepiedaloties.

Tātad mammai bija svarīgi lībietību turēt un nest cauri gadiem. Vai tu atceries Līvu savienības atjaunotni?

Pati biju klāt. Tas man ļoti emocionāli palicis atmiņā. Mamma pamatīgi dokumentēja, un, man šķiet, ka vienā gadagrāmatā es diezgan izvērsos par šo tēmu. Viena no sanāksmēm pirms savienības atjaunošanas notika mūsu mājās, Stūrīša ielā, kur arī visi Stalti bija. Bet tad es strādāju Nacionālajā teātrī un man bija pilnīgi cits darba režīms, kā jau teātrī – jāstrādā vakaros, sestdienās un svētdienās. Atceros, cik mamma bija noslogota – ar visiem dokumentiem, papīriem, kurus vajadzētu tagad sakārtot. Un to sajūtu. Kā tas deva cerību, ticību, ka kaut kas tagad notiks. Tas bija lielais ilūziju vilnis vispār. Ne jau tikai lībiskā atjaunotne, bet visas valsts atjaunošanas cerība. Vēl tikai 1989. gads bija.

 

 

Kā tev liekas – uz ko tie cilvēki reāli cerēja?

Es domāju, ka tā bija tāda emocionāla nepieciešamība atkal nostāties šeit, Latvijā, un teikt, ka mēs esam lībieši, mēs esam šī tauta, mēs esam šeit. Bez konkrētiem redzējumiem vai vīzijām par to, kas notiks tālāk. Domāju, bija cerība, ka savienība būs organizācija, kas saturēs kopā un virzīs kultūras dzīvi. Tas gan. Bet tobrīd tā bija pašapliecināšanās – mēs esam. Tā ir mana sajūta.

Runājot ar Ilmāru Geigi, likās, ka ventspilniekiem bija uzreiz tāda praktiska ievirze – cerība, ka krasts nāks vaļā un atjaunosies.

Ventspilnieki, protams! Viņi jau turpat blakus. Un daļai vēl varbūt bija mājas krastā. Tur bija konkrētāka doma. Kolciniekiem droši vien arī – darboties uz vietas, jo mēs te dzīvojam. Lai gan viņi nebija vairs jaunieši, jau sešdesmitgadīgi un vecāki, tie atjaunotāji. Vietējās grupās varēja būt konkrētība domāšanā, bet, domāju, Rīgas cilvēkiem tas bija vairāk emocionāls pacēlums.

1978. gadā lībieši tika svītroti no PSRS tautu saraksta. Vai tu atceries kaut ko saistībā ar šo faktu?

Mani tajā brīdī bija pārņēmusi teātra pasaule, un mani tas, godīgi sakot, neskāra. Toties mani skāra 1990. gadu sākumā, kad mainījām PSRS pilsoņu pases uz Latvijas pilsoņu pasēm. Pieteikumā uz dokumentu man rakstīts, ka tautība ir lībiete. Aizeju pēc pases, iestādē strādāja jau latvieši, paņemu to, atveru vaļā un… Es saku: “Pagaidiet! Bet kāpēc man te rakstīts latviete?” Viņa atbild: “Bet ko tad jūs iedomājaties?! Jūs visu laiku bijāt latviete un tagad gribat būt lībiete!” Tajā brīdī man tiešām aiz muguras nostājās visi mani lībiešu senči, jo tas aizvainojums, ka mēs esam izgājuši cauri padomju gadiem, kad vienmēr bija kaut kādi aizliegumi, un tagad es esmu brīvajā Latvijā un varu pelnīti vai nepelnīti atgūt tautību, kas man pēc mātes pienākas! Un man tagad viena latviešu milice teiks: “Ko jūs iedomājaties!” – “Ak tā!” es teicu. “Nekā nebija!” Es prom pie priekšnieka. Neatceros detaļās, kā tas bija, bet, pazīstot sevi, tas noteikti bija pietiekami paceltā tonī – es tādu pasi neņemšu, man nevajag. Uzrakstīju vēl “Dienai” rakstu, ko laikraksts publicēja. Dabūju pasi, kur ierakstīts ‘lībiete’. Šis atgadījums man sasaucas ar tām izjūtām, kādas lībiešiem, pieņemu, bija tad, kad viņi mēģināja savas pases mainīt un atgūt tautību, un uzrakstīja vēstuli, ko parakstīja latviešu inteliģence. Tas varētu būt emocionāli līdzvērtīgi. Es pat to nevaru izskaidrot, kas tajā brīdī manī notika, kā tās ierēdnes teiktais iedarbojās! Tā kritiskā masa, kas nostrādā, – tas ir krājies, krājies, to tu tā neapzinies, un tad uzreiz – viss!

Tagad lībiešiem atkal ir tāds pacēluma periods ar Lībiešu institūtu un tam līdzi nākošajām aktivitātēm, bet redzam, ka darītāju slānis ir visai plāns. Bet, ja atkal būtu 1989. gads, droši vien visi ar karogiem pieceltos un ietu.

Mums tas ir raksturīgi! Tāpat arī, piemēram, latviešiem. Ikdienā nīd un kritizē, bet tad, kad ir kritiska situācija, visi drusku pamostas un tomēr iet uz tām barikādēm.

Bet tagad, kad ir formulēta Lībiešu kultūrtelpa, īpaši var redzēt, ka ir tie, kas dara, un tie, kas… nu… vienkārši ir. Un droši vien tas ir normāli.

Problēma ir tajā ārkārtīgi mazajā cilvēkresursā. To, kas mēs darām, kas tiešām ļoti daudz var izdarīt, ir maz. Man arī gribētos, lai vietējās grupas daudz vairāk darītu. Bet tu nevari šodien prasīt no tiem astoņdesmitgadīgajiem cilvēkiem!

Te nonākam pie tā, ka nerodas papildinājums ar jauniem cilvēkiem. Kā tev liekas – kāpēc viņu nav?

Mana paaudze, varbūt vēl vienu paaudzi jaunākie, bija tie, kas tiešā veidā saskārās ar lībiešu kopienu kā tādu. Es dzirdēju savā vecvecāku ģimenē lībiešu valodu. Nāca kaimiņi, kuri runāja lībiski. Man bija tieša saskarsme, un ķēdīte nav pārtrūkusi. Fundaments manī ir ielikts. Līdzīgi kā Ievai Ernštreitei, Zojai Sīlei, Julgī Staltei, Valtam Ernštreitam, Baibai Dambergai. Ja es kādu nenosaucu, lai neapvainojas! Mums visiem vēl bija tiešā saskarsme tādā vai šādā veidā . Bet vēl jaunākai paaudzei tie jau ir nostāsti. Teikas. Leģendas. Kaut kas. Un tad, man liekas, ir ļoti grūti to tiltu uzcelt tādā veidā, ka es tagad ar to darbošos. Ka tagad tas būs manas dzīves satvars. Protams, arī tagadējā dzīves intensitāte. Dievs pasarg, es neidealizēju padomju laikus, bet man nebija jādomā par, teiksim, izdzīvošanu. Protams, tā dzīve bija tāda, kāda nu bija, bet līdz ar to – ja tu gribēji, atlika laiks vaļaspriekam, pašdarbībai, visam tam pārējam.

Jā, šīs divas lietas. Jo īpaši pēctecība, kas ir pārtrūkusi. Tā nav pārtrūkusi filozofiskā izpratnē, bet tiešā veidā. Un ja tev ar kaut ko vairs nav tiešās saskarsmes, tad tas vairs nav tik pazīstams. Tik tuvs. Tad ir atkarīgs, vai tevi ieinteresē tas kaut kas tālais. Vai – nē. Bet, redzi, tu nevari tā vienreiz gadā tam pieskarties. Es negribētu teikt, ka tam jābūt full time job, tas būtu pārspīlēti, bet principā tam ir jābūt tavai ikdienas daļai.

Nu redzi, un te mēs nonākam pie tā, ka es esmu sapratusi, ka patiesībā ar lībiešiem aktīvi darbojas tie, kam tas savā ziņā ir saistīts ar profesiju.

Jā, un tās saiet kopā.

Nu tad par profesiju. Kā tu aizgāji uz ģeogrāfiem?

Oi, man bija grūti ar izvēli. Tāpēc, ka, noteikti arī pateicoties mīļajai māmiņai, es piederēju pie tiem ne pārāk laimīgajiem, kuriem viss patika. Visu kaut ko gribu, bet saprotu, ka vienā vietā man pietrūkst talanta, otrā arī un vēl kādā, un tad es vairs nezinu, ko darīt. Man ļoti velk uz visādām mākslām, bet saprotu, ka nav tās varēšanas. Vienu gan es mēģināju. Izdomāju, ka iešu uz arhitektiem. Ar draudzeni pirms tam gājām zīmēt privātstundās pie Eduarda Jurķeļa. Protams, man nav nekāda īpaša ticība, bet uz zīmēšanas eksāmenu aizejam. Nākamajā dienā aizejam skatīties atzīmes, un, iedomājies, trīs man ir! Tagad man ir dilemma, vai iet uz pārējiem eksāmeniem, vai ne. Ilgi domāju un sapratu, ka nē, nav man ko ākstīties, jo, lai tiktu ar trijnieku zīmēšanā fakultātē, kur ir liels konkurss, pārējos eksāmenos jādabū piecinieki. Atmetu ar roku un pirmajā gadā nekur neiestājos.

 

 

Atzīšos, arī uz Mākslas akadēmiju aizgāju, kad man bija jau 25. Manā ģimenē augstākā izglītība, varētu teikt, bija obligāta.

Arī manā ģimenē bija pats par sevi saprotams, ka augstākajai izglītībai jābūt. Taču es aizgāju strādāt Projektēšanas institūtā par kopētāju, un, kad jau tev sava naudiņa ir, tad tu tā labi jūties. Tā paiet viens gads, otrs gads. Ā! Un es saprotu, kāpēc beidzot es par to ģeogrāfiju nosliecos! 1968. gadā pirmo reizi aizbraucu uz kalniem. Biju Kaukāzā, brīnišķīgā grupā, kuri – daļa no viņiem – man vēl šodien ir labākie draugi. Protams, pirms braukšanas mēs, lai sagatavotos, daudz pa Latviju staigājām. Tad es sāku saprast, ka tas būs tas, ko es varētu arī studēt, jo mākslās man par maz varēšanas. Šodien varbūt varētu būt savādāk. Ir dažnedažādi mākslas eksperti vai kuratori, bet tajā laikā vai nu tu gleznotājs, vai mākslas vēsturnieks – tādas striktas mākslas profesijas. Tā es izlēmu iet uz ģeogrāfiem, bet tajā gadā – piecus gadus pēc skolas – konkurss uz ģeogrāfiem bija ļoti liels. Ja nemaldos, kaut kur pie 20 uz vietu… Nu nenormāli liels konkurss! Dīvainā kārtā noliku visus eksāmenus uz pieci, izņemot matemātiku. Un tiku augstskolā. Biju kāda otrā vai trešā sarakstā.

Ko cilvēki dara ar ģeogrāfa izglītību?

Ģeogrāfu izglītība bija kolosāla! Aizeju uz teātri, mans pirmais kolēģis aktieris Zigurds Neimanis – beidzis ģeogrāfus! Reāli liela daļa aizgāja strādāt skolās, bet man bija skaidrs, ka nemūžam un nekad. Tas nav priekš manis. Tā izglītība iedeva ļoti plašu redzējumu un plašas iespējas. Tā ka mierīgi varēji ar šo izglītību nokļūt citās sfērās. Man palaimējās, ka jau trešajā kursā sāku strādāt dabas aizsardzības laboratorijā, kas bija pie mežsaimniecības institūta “Silava”. Un tad uznāca teātra periods, 24 gadi.

Ko tu darīji teātrī? Nacionālajā, ja?

Vai! Pirmais bija par gaismotāju, par to mazo gariņu, kas liek prožektorus uz skatuves. Par to kādus divus gadus sabiju. Man vajadzēja tās mākslas. Tur neko nevar darīt. Bet izglītība spēlē savu lomu. Lai arī pati nekur neuzprasījos, man vienmēr piedāvāja. Tā es kļuvu par izrāžu vadītāju. Ļoti sarežģīts, atbildīgs, bet interesants darbs. Gluži vai psiholoģijas skola, jo pie visiem mēģinājumiem man bija jābūt klāt, pie to analīzēm. Visādi jau gāja! Visbeidzot es biju amatā, kas saucās ļoti smalki: galvenā režisora palīdze trupas jautājumos. Par to es nostrādāju visilgāk. Tas bija ārkārtīgi komplicēts darbs laikā, kad nebija ne mobilo telefonu, ne e-pastu. Man bija jāorganizē repertuāra plānošana, mēģinājumu plānošana, lai visi aktieri ir uz vietas, tas milzīgais tīkls, lai mākslinieciskais darbs noritētu bez traucējumiem. Tev divos pazvana aktieris, ka slims, tev jāmaina izrāde, un tas nav, kā tagad – izsūti īsziņas, un visi ir klāt. Tad pienāca jaunie laiki, 1990. gadi, un viss mainījās. Mainījās arī teātris. Totāli. Ienāca kapitālisms ar visām sekām. Visi kļuva par produktiem… Acīmredzot man bija pienācis laiks to beigt.

 

 

Un tad nāca lībiešu periods… Vai tu arī uzreiz iestājies Līvu savienībā?

Jā, jā! Es iestājos uzreiz, tajā pašā 1989. gadā. No pirmās dienas esmu savienībā, bet aktīvi visā iesaistījos, kad aizgāju no teātra. 1999. gadā pēkšņi kļuvu par avīzes “Līvli” redaktori. Te pateicība Zojai un Edgaram Sīļiem. Pieņēmu izaicinājumu, kā tagad saka. Man vienkārši nebija variantu un bija jāpieņem darbs, par kuru man nebija ne mazākās nojausmas. Ne mazākās! Taisīt avīzi…

Nu, varētu teikt, ka tu vispār biji tendēta uz izaicinājumiem, jo 2004. gadā sāki strādāt Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā par jaunizveidotās lībiešu lietu nodaļas vadītāju.

Godīgi sakot, darbs šai dīvainajā sekretariātā, kas bija izveidots politisku apstākļu dēļ, man palicis ļoti sliktā atmiņā. Likvidēja “Lībiešu krastu”, tātad arī manu darbu pie avīzes un gadagrāmatas. Lībiešu lietas man bija kļuvušas par dzīves pamatu, un es vēlējos turpināt darboties šajā virzienā. Man nebija izvēles, bija jāpiedalās konkursā. Vairākas reizes gāju pie sekretariāta vadītājas Kristīnes Vāgneres un teicu, ka nevēlos būt par nodaļas vadītāju, ka man šādam darbam nav pieredzes. Ieteicu šim amatam Ievu Ernštreiti. Mani neuzklausīja. Pati vēlējos ieņemt referenta amatu. Jāatzīst, ka par visu to, kas nodaļā notika, man vēl līdz šim nav īstas skaidrības. Manuprāt, es tur biju tikai tāds īslaicīgs bandinieks, no kura sekretariāts vajadzīgā brīdī ātri atbrīvojās. Vienu rītu tu aizej uz darbu, ir atestācija un pēkšņi tev pasaka – viss, tu nederi! Tevi uz vietas atbrīvo. Vēlāk kāda lietas zinoša Saeimas deputāte teica: “Ko brīnies? Kādām vajadzēja labu vietu.” Es tur neiederējos. Papīru bīdīšana, kam, manuprāt, nebija nekādas jēgas, nav mana stiprā puse. Sākumā cīnījos, lai to naudu, kas paredzēta lībiešiem, dala tieši lībiešu nodaļa, kas vislabāk zinātu lībiešu vajadzības. Nekā, viss gāja kopīgā katlā! Savu reizi būtu vērts par to parunāt plašāk.

Tāds jautājums nedaudz pa jokam: vai grūtāk bija taisīt avīzi, vai vadīt šādu nodaļu?

Atceros pirmo avīzi… Es pilnīgā šokā biju. Mamma, protams, man palīdzēja ar kaut kādām idejām. Labi, ka toreiz laikrakstu iespieda Latvijas Universitātes izdevniecība, kuras redaktore bija Ilze Brinkmane. Viņai esmu milzīgu pateicību parādā. Viņa gan mierināja, gan palīdzēja, un kaut ko es no tā visa iemācījos. Mēģinājums lībiešu lietas turpināt ierēdņa statusā, kā redzi, man beidzās ar fiasko. Kaut tas notika skarbi, tas bija milzīgs atvieglojums. Avīzi taisīt noteikti bija vieglāk, jo tas ir konkrēts darbs.

Ņemot vērā, ka tagad raksti grāmatas, tu, avīzi taisot, daudz esi iemācījusies.

Nu jā, jā… Esmu gan. Tas bija tas pats laiks, kad mamma sāka savas grāmatas noformulēt. Tas bija 1999. gads. Pirmā bija “Lībiešu ciems, kura vairs nav”.

 

 

Kāpēc mamma sāka to darīt?

Tajā brīdī, kad viņai pienāca pensijas vecums – 1978. gadā –, viņa momentā aizgāja pensijā un no tā laika viņai bija otrs darbs: bibliotēkas, arhīvi, kur viņa sēdēja no rīta līdz vakaram gadu gadiem. Braucām arī uz piekrasti, pierakstījām atmiņas. Tad, kad sākās lībiešu atjaunotne, viņa bija gan Kultūras fondā, gan Tautu forumā, visur viņa piedalījās. Tika vaļā no obligātā darba un pieslējās sirdsdarbam. Lībiešiem. Tā viņai bija misijas lieta. Neprasot, kas man par to būs. Tad, kad tu divdesmit gadus dari kādu darbu, tu, protams, gribi rezultātu.

Bija tā, ka mamma bija domājusi rakstīt tikai par Lielirbi, bet vāca materiālus par visu. Tolaik darījām tikai ar apziņu, ka tas ir jāizdara, jo kurš tad cits pēc tam darīs. Tad es pierunāju, ka – labi, tas mugurkauls būs tavs Lielirbes ciems, bet jāraksta par visiem ciemiem un arī nodaļas par kultūru, par skolām, par tiem, kas ārpusē ārzemēs. Jo tad domājām, ka varbūt vairāk arī nekas netiks uzrakstīts.

Vai tev pašai, tagad turpinot darboties kā novadpētniecei, arī ir šī misijas apziņa?

Absolūta! Absolūta misijas sajūta. Jau no tā brīža, kad iesaistījos avīzē. Kvantitāte pārauga kvalitātē. Pirmās mammas grāmatas laikā es strādāju arī “Lībiešu krastā”, un mēs braucām pie cilvēkiem kopā. Tad mēs kļuvām par labu komandu. Viņa rakstīja manuskriptu, bet visu fotomateriālu un nelaimīgās naudas meklēju es. “Jumavā” bija tāda smaga rakstura redaktore Zigrīda Krauze. Kad pirmo reizi atnācām pie viņas un izstāstījām par grāmatu, man uz mūžu ir iespiedies atmiņā: “Ko tad jūs te domājat?! Jūs taču neesat ne Ziedonis, ne Zālīte, ka mēs te tagad ņemsim un drukāsim!” Mums ļoti smagi gāja. Ceļš uz grāmatu bija smags. Mēs kā tādi ubagi staigājām pa vēstniecībām un tā. Un tad notika brīnums! Izdeva grāmatu un metienu momentā izpirka. Amizantākais bija arī tāgada Lībiešu svētki. Tas bija ģeniāli! Visi gaida to grāmatu, un nav, un neved. Nav un nav. Es pirms tam izdevniecības puisim, kas bija pie vešanas, biju teikusi, ka kādus divsimt eksemplārus tā kā vajadzētu. Es ap kādiem pulksten vieniem redzu, ka beidzot ir tā mašīna, skatos, viņš tāds bāls. Neesot nevienas grāmatas. “Kā nav nevienas?” es prasu. “Es četras biju paņēmis…” viņš atbild. Un tagad visi gaida grāmatas atvēršanu, labi, ka bija vismaz divi eksemplāri pasākumam. Laikam jau bija mobilie telefoni, un veda no Rīgas grāmatas un viņš brauca pretim, kaut kur pie Talsiem viņi pārkrāva un atveda. Ap pieciem, kad grāmatas atvēršana bija beigusies, piebrauca mašīna un rinda bija tāda kā padomju laikos pēc desām [smejas]. Izķēra tā, ka nemetās! Un tad tā Krauze teica: “Vai! Mums gan tā nekad nav bijis!” Bet es jau sākumā korektā veidā teicu, ka tā grāmata ir ļoti vajadzīga un tiek gaidīta. Arī puisis svētkos taisnojās, ka bijuši kaut kur Siguldā un bijusi Ziedoņa grāmata un no četriem eksemplāriem tikai divus nopirka.

Tā bija pirmā grāmata. Tagad tā vairs nav. Un vispār informāciju pats vari atrast vairāk. Šāda veida grāmatas tagad katrs pagasts uzskata par savu pienākumu izdot. Bet tā tas aizsākās.

 

 

Cik gadus esi Kolkā? Vai tā bija mērķtiecīga izvēle

No 2006. gada. Teiksim tā, no dieva tas bija, no manis tas nebija mērķtiecīgi. To tagad redzu. Jo bija tā, ka mamma jau no 1944. gada bija Stūrīša ielā. Toreiz mājas īpašnieki lūdza viņu nākt uz vienu dzīvokli, lai būtu savējie. Jaunajos laikos atgriezās veco īpašnieku meita un tika darīts viss, lai mūs no turienes izkūpinātu. Klasiski. Noslēdza elektrību. Viltoja dokumentus. Sūdzēja tiesā. Radīja apstākļus, kad vai nu tu ej bojā, vai izvācies… Laimīgi sakrita apstākļi. Mēs pēkšņi kļuvām par maznodrošinātajām. Ne tāpēc, ka mēs to gribējām, bet tā sagadījās – es pēkšņi biju bezdarbniece vai alga bija šausmīgi maza, dabūjām no Rīgas domes pārcelšanās pabalstu. Kolkā varēja nopirkt dzīvokli.

Gribējās atpakaļ uz krastu?

Nu, bet kur citur?! Bērnība, jaunība, visu laiku saistība ar Kolku. Tad, kad 1952. gadā vectēva ģimene pārcēlās no Lielirbes uz Kolkas Valku mājām, puse bija viņiem, bet otra – Erenštreitu ģimenei. Jaunākajos laikos izkārtojās tā, ka māja pilnībā ir mūsu radinieku, ir mūsu dzimtā. Tur pagāja manas jaunības vasaras. Tāpēc Kolka bija vienīgā izvēle. Bija skaidrs, ka nekur citur krastā īsti nevar – ne tur ir infrastruktūra, nekā. Kad pārcēlāmies uz Kolku, bija tāds jautājums – ko mēs tagad darīsim? Tad radās atskārsme, ka jātaisa par Kolku grāmata. Sākām, un tad mammīte aizgāja… Es paliku viena.

 

 

Kāda bija sajūta, ka tagad paliec viena ar to aizsākto darbu?

Miskastē! Mammītes nav, visu miskastē! Kāda Kolkas grāmata?! Grāmatu taču mēs taisījāmies rakstīt kopīgi… Labi, kaut vai beidzamajām grāmatām viņa radīja melnos manuskriptus, viņa bija tās smadzenes. Kā es varu taisīt grāmatu, ja man nav galvenais?! Es zvanīju arī uz izdevniecību, tad tur bija redaktore Evija Veide, un viņa man konkrēti pateica: “Zini ko? Beidz slēpties aiz mammas uzvārda!” Nedaudz nomierinājos un sapratu, ka man nav variantu. Es taču nevaru pievilt mammu, viņas ieguldīto darbu. Kur tad vēl visi tie cilvēki! Visi tak gaida to grāmatu. Man ir jāraksta. Un tu redzi, kā es pirmo uzbliezu! To var tikai pirmajā neprātā. Reizēm šķirstu un brīnos, kā es tā varēju. Pa vidu man pašai bija smaga saslimšana. Bet tajā situācijā man grāmata arī palīdzēja.

Tas bija, pie kā turēties.

Tu atbrauc no ķīmijterapijām un pāris dienas esi galīgi nespējīgs… Grāmata bija viens no iemesliem, lai turētos. Tad, kad saņēmu atzinīgus vārdus no izdevniecības, tad sapratu, ka es tomēr varu. Jo man bija milzīgas bailes par to, vai nepievilšu mammas vārdu. Viņas grāmatas tika vērtētas labi, un es tagad – mammas meitiņa – paņemšu un uztaisīšu kaut ko, un…

Vai tu jūties kā rakstniece?

Nē! Nejūtos! Ja mani nosauc par rakstnieci, tūlīt esmu gatava kauties. Jo rakstnieks ir tas, kas var no telefona grāmatas uzrakstīt romānu. Es to nevaru. Var mani saukt par dokumentētāju…

Vai par publicisti.

Jā, par publicisti. Man vajag konkrētu materiālu, kuru – cik es saprotu – man izdodas diezgan jēgpilni sakārtot. Es varu rakstus uzrakstīt par kādu lietu caur savu skatījumu, sajūtām, bet nevaru ne no kā kaut ko radīt. Visas manas grāmatas ir bāzētas uz cilvēku atmiņām, savākto materiālu, arhīvu dokumentiem. Svarīgs ir vietējo cilvēku novērtējums, jo tā ir milzīga motivācija darīt vēl un gandarījums par padarīto. Jo tas man ir sirdsdarbs.

Kā Kolkas cilvēki jūs uzņēma, kad sākāt šeit dzīvot?

Zini, kaut kā pavisam dabiski. Pie visiem vietējiem, pie kuriem mēs, grāmatu taisot, gājām un no kuriem daudzi jau ir aizsaulē, tie riktīgie, kas dzimtās te dzīvoja, – visu durvis bija atvērtas, vienmēr mūs laipni sagaidīja.

Esmu dzirdējusi par tavu sašutumu, ka tad, kad atvēra Kolkas saieta namu, paši kolcinieki faktiski neatnāca…

Nu redzi, Kolka šodien vairs nav tā Kolka, kas bija pat vēl tad, kad atnācām. Tad vēl bija visai daudz iedzimto. Šobrīd daļai iedzīvotāju, kuri ir ienākuši padomju laikā un arī viņu pēctečiem, nav īstas piesaistes vietas vēsturei vai īpašas intereses par kultūru, kas nav no populārā žanra. Ar dažiem izņēmumiem, protams. Kultūras dzīvi un to, kas saistīts ar vēsturi un lībiešiem, uztur ienācēji – Aldis Pinkens, Dzintra Tauniņa, Mārīte Zandberga. Viņi novērtē šīs vietas mantojumu. Diemžēl tā tas ir. Bērni skatās, ko dara pieaugušie. Tas ir tā, kā sarunas sākumā teicu, ka man mamma īpaši nemācīja kultūras procesus, bet viņa gāja pati un ņēma mani līdz. Viņa man neteica: “Meitiņ, mēs tagad iesim uz tādu izrādi – tas ir kaut kas ļoti labs.” Man bija septiņi gadi, kad redzēju “Indrānus”. Tā bija tā slavenā diplomdarba izrāde, kur bija Cilinskis, Liedskalniņa, toreiz – jaunie. Un ko es atceros! Dailes teātra ceturtā rinda, un mēs nākam pa eju, un mamma saka: “Paskaties! Tas tur ir Eduards Smiļģis! Tā tur – Vera Baļuna!” Šodien to atceros! Lūdzu! Ir jāieliek tie pamati!

Mana mamma vienmēr mācēja padarīt arī nelielus ikdienas svētkus – tajos laikos kaut vai iestāšanos pionieros – īpašus. Arī tad viņa man uzdāvināja grāmatu ar ierakstu. Nerunājos nemaz par dzimšanas dienām!

Tu vairākkārt teici, ka tev mākslas vienmēr bijušas svarīgas. Un tev ir pilns dators ar pašas fotogrāfijām un skaistām fotogrāfijām. Kurā brīdī tu to sāki?

Atkal, pateicoties mammītei. Starp citu, mamma fotografēja. Tad, kad viņa mācījās augstskolā, viņa gāja fotopulciņā un līdz ar to man no bērnības ir salīdzinoši daudz fotogrāfiju. Un, protams, ja redzu, ka mamma fotografē, man arī vajag. Piektā klasē viņa mani aizveda uz Pionieru pili, un tā man visu apzinīgo mūžu vienmēr ir bijis fotoaparāts un bez tā es nevaru. Diemžēl man vienmēr ir pietrūcis pacietības iemācīties daudzas tehniskās lietas. Es tikai tā, jo īpaši šajos laikos – uzliek uz automāta un dod vaļā. Bet varu nedaudz palielīties. Andris Apse, tas slavenais Jaunzēlandes fotogrāfs, arī ir lielirbnieks, un mēs pa reizei sarakstāmies. Nesen viņam rakstīju un aizsūtīju divas savas bildes. Viņš atrakstīja atpakaļ, ka man esot ļoti labas bildes. Un acs man ir. Tas ir dabas dots, ka es redzu. Bet bieži nespēju to, ko redzu, realizēt.

 

 

Vai tu nekad nepacilāji prātā domu, ka tu varētu kļūt par profesionālu fotogrāfi?

Zini, es pacilāju tad, kad bija, tā teikt, par vēlu. Beidzamajās desmitgadēs. Kā es savulaik kalnos! Man bija divi aparāti – viens ar diapozitīviem un viens ar melnbalto filmiņu. Kā es ar tiem sitos! Bet jā, tā būtu nozare, kurā es ļoti būtu gribējusi būt. Bet tie bija padomju laiki. Vai tur vispār bija tādi fotogrāfi?

Bija jau fotomākslinieki, preses fotogrāfi…

Varbūt drīzāk šī profesija nebija tik demokrātiski pieejama. Tur man varbūt arī būtu pieticis talanta. Arī uz teātri aizgāju ne jau tāpēc, ka būtu gribējusi kļūt par aktrisi. Bija vēlme būt tajā vidē. Tā bija vērtība. Mamma un teātra pasaule man ir devuši visvairāk. Es nodzīvoju divdesmit četrus gadus garīgā pasaulē. Atceros tās sarunas teātra bufetē! Tās visas bija par izrādēm, par tēlojumu. Nebija ne par gaļu, ne par sadzīvi – kur ko var dabūt. Sarunas bija garīgas, un tās milzīgi bagātināja.

Vēl nedaudz atpakaļ pie lībiešiem. Ja tu tā skaties uz tagad notiekošo, kāda tev ir šībrīža sajūta?

Teiksim, optimistiskais pesimisms. Vai pesimistiskais optimisms. Protams, esmu gandarīta, ka ir noticis tas, kas ir noticis. Ka ir izveidots Lībiešu institūts. Ka ir notikušas lietas, par ko kādreiz mēs tikai sapņojām. Nākotni prognozēt baidos, jo domāju, ka daudzas lietas, ko visi kopā esam izdarījuši, var noturēties tad, ja mums izaugs atkal jauni līderi. Vai izaugs tie, kas pārņems mūsu darbu. Tur es neesmu ļoti liela optimiste. Kamēr mēs tie, kas esam, aktīvi darbosimies un vilksim uz priekšu un kāds vēl kaut kur no malas nedaudz plecu pieliks, tiktāl ir okei.

Padarītas ir milzīgs gandarījums. Arī tas ir daudz. Kaut vai tas, ka visā Latvijā sāk par lībiešiem kaut ko vairāk zināt un dzirdēt. Ka lībiešu kultūras lietas šur tur parādās. Un latviešu puse tajā iesaistās, piemēram, dzejnieki. Nav tāds vakuums, kāds vienbrīd bija. Tas ir liels solis uz priekšu. Un cerēsim, ka būs vēl kādi soļi.

 

 

Bet valoda? Kā bija tev?

Es arī esmu no tiem pragmatiskajiem cilvēkiem, kam vajag motivāciju. Mamma palaikam prasīja: “Vai tu negribi?” Jā, mamma mani varēja mācīt no tiem 1990. gadiem, kad pati strādāja pie savas valodas atjaunošanas. Bet tu saproti, es neredzu, ko ar to valodu darīšu. Man tajā pašā laikā daudz lielākas ir problēmas ar angļu valodu, kura man ik pa brīdim tiešām ir vajadzīga. Es neredzu motivāciju. Jā, reizēm man, protams, pietrūkst, kad paņemu kādus lībiešu materiālus un – velns, es nevaru izlasīt! Protams, ka man tas pietrūkst! Bet tas man nepietrūkst tik ļoti, ka es nevaru dzīvot. Es godīgi pasaku. Ja esi izvēlējies studēt vai tā kā Renāte Blumberga aktīvi ar to darboties, tad valodai ir jēga. Bet, ja tas man ir tikai kā amatierim, tad es palūdzu Valtu iztulkot. Es nekad to valodu neiemācīšos tādā līmenī! Man ar to – tas arī nebūs populārs viedoklis –, ka es varēšu desmit teikumus pateikt, ka esmu lībiete vai tamlīdzīgi, nepietiek. Tas nav gandarījums. Turklāt zinot, cik lībiešu valoda ir sarežģīta. Man nav tik daudz laika, lai es to varētu tā – savam vaļaspriekam.

Visus šos centienus, esot mammai blakus, esmu redzējusi un atceros. Tas lielais uzplaukums 1990. gados – nu tik būs, nu tik mācīsies lībiešu valodu! Viņai toreiz pat Izglītības ministrija kādus trīs gadus finansēja apmācību, un viņa Raiņa vakarskolā vadīja stundas. Sākumā bija kādi cilvēki desmit piecpadsmit. Pēc mēneša jau nāk trīs. Beigās mamma teica: “Viss, es atteicos. Es tak nesēdēšu tur dēļ viena cilvēka, kurš varbūt atnāks un varbūt neatnāks.” Tā tas izkūpēja. Bija dotas visas iespējas. Valsts finansēja. Nevienam nekas nebija jāmaksā. Bija skolotāji. Tenu Karma bija, arī Kersti Boiko vienu brīdi, un mamma visilgāk un regulārāk. Bet arī viņa izlēma netērēt savu laiku. Tā notika tad, kad bija tas lielais uzplaukums. Kur tu šodien vairs dabūsi!

Tomēr ir bērnu nometne, vēl šis tas.

Tas, ka ir jādara katrs maksimums, lai bērniem identitātes sajūta rastos, tas ir skaidrs. Varbūt kaut kādi klubiņi izveidosies vai kas tāds. Mēs nekad nevaram prognozēt, kā kādas lietas pēkšņi pagriežas. Esmu ar abām rokām par katru aktivitāti, kas var kaut kādā veidā ilgāk uzturēt vismaz valodas sajūtu. Tajā pašā laikā es neloloju nekādas ilūzijas, ka valoda atgriezīsies un nu tik būs. Ja valoda nekur neskan, tad tik to var noturēt kā dziesmās. Būtu labāk ansambļu vairāk. Kā Kolkā, kur, pateicoties Dzintriņai, ansamblis turas. Viņa to notur ar savu gaišumu un garīgo spēku.

Tā mēs atgriežamies pie tā, ka visiem darītājiem tā ir savā veidā misija.

Pilnīgi precīzi! Tas man atsauc atmiņā pirmo grāmatu – “Lībiešu ciems, kura vairs nav” –, kur visa bilžu daļa bija manā pārziņā. Es tās izvēlējos, atlasīju. Un tagad to grāmatu atvēru un kaut kā trāpījās tādas lapaspuses, kur vairāk cilvēku. Un man tāda sajūta, ka viņi uz mani skatās un saka paldies. Gluži fiziska sajūta, ka viņi man saka paldies par iemūžināšanu…

Ar to mēs arī turpinām darboties. Ar to sajūtu, ka mums kāds tieši vai netieši saka paldies. Un paldies tev par sarunu!