25. janvārī aprit 90 gadu kopš Mazirbes luterāņu draudzes lībieši baznīcā varēja noklausīties sprediķi savā dzimtajā lībiešu valodā. Tā kā līdz mūsu dienām nav nonākusi nekāda informācija, ka jelkad agrāk Latvijā lībiešiem tāda iespēja būtu bijusi, šī 1931. gada diena tiek uzskatīta par vēsturisku.

Lai tas notiktu, bija jāsakrīt trim faktoriem – bija jābūt mācītājam, kurš runā lībiešu valodā, bija jābūt baznīcai, kurā to darīt, un bija jābūt zinošam cilvēkam, kurš var palīdzēt mācītājam sagatavot tekstus, jo lībiešiem pašu cilmes mācītāja tolaik nebija.

Pirmais faktors izpildījās ar Modinātājbiedrības – somu kristīgas organizācijas – pirmo rindu aktīvista Mati Pesonena (Matti Pesonen, 1868–1957) lēmumu cita starpā pievērsties arī lībiešu kristīgo vajadzību nodrošināšanai viņu dzimtajā valodā. Šis ticības mācības skolotājs un ilggadējais Helsinku skolu inspektors bija aizrautīgs radu tautu kustības dalībnieks. Paņēmis līdzi mācītāju Arvi Malmivāru (Arvi Malmivaara), 1930. gada maijā Pesonens apmeklēja Latviju un Mazirbi, lai noskaidrotu, kādas tad īsti ir lībiešu kristīgās vajadzības un kā tās varētu īstenot.

Pēc brauciena Pesonenam bija skaidrs, ka lībiešiem nepieciešama Jaunā derība (tās nepilnais izdevums Kārļa Staltes tulkojumā ar evaņģēlijiem un apustuļu darbiem iznāca 1937. gadā un pilnais tikai 1942. gadā) un garīgo dziesmu grāmata lībiešu valodā (iznāca 1939. gadā uz Lībiešu tautas nama iesvētīšanas svētkiem), jo tās viņiem bija pieejamas tikai latviešu valodā, kā arī savs mācītājs. Par šo mācītāju kļuva Helle Kalervo Ervie (Erviö, 1906–1951), kuru 1930. gada sākumā Modinātājbiedrība noalgoja kalpošanai ingeru draudzē Narvā. Pēc Pesonena ierosinājuma mācītāja darbalauku nolēma paplašināt, iekļaujot viņa pienākumos arī lībiešu garīgo aprūpi trīs četras reizes gadā. Tā Ervie 1930. gada augustā pirmo reizi ieradās lībiešu jūrmalā. Sākot darbu pie lībiešiem, viņam viss bija jāsāk no nulles – jāapgūst valoda un jāsagatavo mācītāja darbam nepieciešamie teksti lībiešu valodā, kas bija vajadzīgi dievkalpojumiem, svētbrīžiem, kristībām, bērēm u. c. Ervie pie lībiešiem brauca līdz 1938. gadam un kopumā novadīja vairākus desmitus dievkalpojumus lībiešu valodā visās lībiešu jūrmalas luterāņu baznīcās (Kolka, Mazirbe, Miķeļtornis), kā arī dažus Rīgā un Ventspilī.

Mācītājs H. K. Ervie Otrā pasaules kara laikā.
Foto no autores krājuma

Savā pirmajā braucienā mācītājs dzīvoja pie Kārļa Staltes Mazirbes Ķesteros, iepazinās ar lībiešu ciemiem, noturēdams tajos svētbrīžus igauņu valodā (dziesmas gan, kā jau jūrmalā bija ierasts, tajos vēl dziedāja latviski), kā arī mācījās lībiešu valodu. Stalte bija ticīgs cilvēks, kurš no 1905. līdz 1922. gadam veica arī Mazirbes baznīcas ķestera pienākumus, vēlāk aktīvi darbojās draudzē un valdē. Bijušais ķesteris kļuva par šo trešo faktoru. Tieši viņš somu mācītājam Ervie kļuva par galveno lībiešu valodas konsultantu un palīgu, kurš lībiskoja baznīcas rokasgrāmatas fragmentus un sākuma gados, domājams, arī sprediķus.

Kārlis Stalte 1930. gadu sākumā.
Foto no autores krājuma

Bet otrais faktors jeb piemērota vieta ar atsaucīgu mācītāju atradās Mazirbes baznīcā. Veiksmīgi sakrita tā, ka ap šo laiku Mazirbes baznīcā reizi mēnesī sāka sludināt Rīgas igauņu ev. lut. draudzes mācītājs Arnolds Heislers (Arnold Häusler, 1871–1943). Mācītājs Heislers pēc tautības bija igaunis un, saprotams, labi prata igauņu valodu, kurā viņš brīnišķīgi varēja sazināties arī ar savu somu kolēģi. Turklāt kā igaunim viņam bija simpātijas pret mazo radu tautu lībiešiem un viņš labprāt ļāva lībiešu valodai skanēt arī Mazirbes baznīcā.

Un tas notika jau 1930. gada Ziemassvētku liturģiskajā dievkalpojumā. Kā rakstīja mācītājs Heislers izdevumam “Eesti Kirik” (Igaunijas baznīca), tad šoreiz gatavošanās bijusi pavisam atšķirīga kā citkārt: “Nodibinātā draudzes dāmu komiteja bija sev izvirzījusi uzdevumu izgaismot baznīcu dievkalpojuma laikā labāk nekā jebkad iepriekš. Draudzes priekšnieks K. Staltes kungs pēc šo rindu rakstītāja vēlēšanās ķērās pie Ziemassvētku dziesmu un Ziemassvētku evaņģēlija tulkošanas lībiešu valodā; baznīcas koris uz Ziemassvētku vakaru mācījās kora dziesmas latviešu un lībiešu valodā. Draudzē strauji izplatījās ziņa, ka tiek drukātas Ziemassvētku dziesmas latviešu un lībiešu valodā un ka pirmo reizi Ziemassvētku vakarā tiks noturēts dievkalpojums latviešu un lībiešu valodā, kurā lībiešiem būs iespēja pirmo reizi dzirdēt Ziemassvētku evaņģēliju savā dzimtajā valodā un arī dziedāt savā dzimtajā valodā Ziemassvētku dziesmas no dziesmu lapiņām. Saprotams, ka vēsts uz baznīcu bija atvilinājusi lielā daudzumā īpaši lībiešus. Dievkalpojumā draudzes priekšnieks nolasīja lībiešu valodā Ziemassvētku evaņģēliju. Ziemassvētku dziesmas tika dziedātas vienlaikus latviski un lībiski. Dāmu komiteja savu uzdevumu bija izpildījusi spīdoši – baznīca mirdzēja daudzo sveču gaismā.”

Mazirbes baznīca 1930. gadu sākumā.
Foto no autores krājuma

Drīz pēc šī lielā notikuma jau nākamā gada janvārī lībiešu jūrmalā ieradās Ervie savā otrajā braucienā. 14. janvārī viņš darba devējam M. Pesonenam rakstīja, ka tagad viņš lībiešu valodu mācoties tik čakli, lai nākamajā reizē uzreiz varētu ķerties pie darba lībiski, un ka svētdienā, 25. janvārī, viņš kopā ar mācītāju Heisleru pirmo reizi plānojot noturēt divvalodu dievkalpojumu Mazirbes baznīcā – Heislers sprediķošot latviski, bet Ervie mēģināšot lībiešu valodā. Tā kā līdz dievkalpojumam K. Stalte lībiski bija iztulkojis arī fragmentus no liturģijas, tad 25. janvārī Mazirbes baznīcā lībiešu valodā bijis ne tikai sprediķis, bet arī altāra darbības daļēji notikušas divās valodās – latviešu un lībiešu. Vismaz tā pēc notikuma rakstīja pats Ervie.

Turpretī mācītājs Heislers šo īpašo dievkalpojumu raksturoja šādi: “Ar īpašu nozīmīgumu viņiem [lībiešiem – R. B.] bija svētdiena 25. janvārī, kad šo rindu rakstītājs iesvētīja amatā pēc viņa ierosinājuma tur izveidoto draudzes dāmu komiteju, asistējot Narvas somu draudzes mācītājam H. K. Ervie, kurš tajā reizē tur uzturējās. Lībiešu baznīcas valoda līdz šim ir bijusi latviešu valoda, tā kā draudzē ir latvieši un lībieši, bet latviešu valodu prot visi. Šoreiz pirmo reizi dievkalpojums tika noturēts abās valodās. Māc. H. K. Ervie nolasīja sveicinājuma vārdus, lūgšanu un noturēja īsu sprediķi lībiešu valodā. Tas lībiešu vidū izraisīja interesi un pacēla svinīgumu. Laiks bija ļoti auksts, bet sirdis siltas.”

Šajā reizē bikli un pieticīgi iesāktais H. K. Ervies un K. Staltes kopdarbs vainagojās vēl pēc pusgada, kad 1931. gada 9. augustā Mazirbes baznīcā notika Ervies vadītais “pirmais pilnais dievkalpojums lībiešu valodā ar altāra darbībām un dziesmām”.

Izmantotie avoti:

Renāte Blumberga (2020a). Kōrli Stalte liivikeelseid vaimulikke tõlkeid: leer ja matused. No: Emakeele Seltsi aastaraamat, 65. Tallinn: Teaduste Akadeemia Kirjastus, 9.–22.

Renāte Blumberga (2020b). Liivinkielinen jumalapalvelusjärjestyksen käsikirjoitus 1930-luvulta. No: Kīel joug om šīld. Festschrift zum 65. Geburtstag von Eberhard Winkler. Wiesbaden: Harrassowitz Verlag, 49.–61. (Veröffentlichungen der Societas Uralo-Altaica, 94)

Arnold Häusler. Liivlaste usuelust Lätimaal. Eesti Kirik, 19.02.1931.