Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidū Latvijas presē iecienīti bija ceļojumu apraksti. Kāds V. D. savus iespaidus, kas gūti, kājām apstaigājot lībiešu ciemus, publicējis laikrakstā “Rīts”. Iepazīstinām ar piezīmēm par Saunagu un Pitragu pirms 85 gadiem (publicēts 1935. gada 4. augustā).

Tas laikam būs vienīgais veikals zvejnieku ciemos, kas guļ tik tuvu jūras krastā, kāds ir Saunaga ciemā. Saunags, lai gan vecs lībiešu ciems, tomēr stipri mazs, lai sacenstos kaut ar savu tuvāko kaimiņu – Vaidi. Pats pirmais ir veikals, kurā jums nepieciešami jāiegriežas, jo smiltīs tālāk tikt nav nemaz iespējams. Veikalā jūs variet atrast, ko tikai vēlaties: tur ir maizes klaipi, sviests, trāns, zābaki, cepures, mēteļi un uzvalki. Turpat aproču podziņas un kaklasaites, un arī zvejniecības piederumi, naglu kastes un vientulīgas siļķes, kuras paši zvejnieki kāri vien izķer.

Var jau dīvaini izklausīties, kad zvejnieki mēro prāvus attālumus, lai veikalā iepirktos pāris siļķes, it kā viņi nebūtu zvejnieki. Bet tā nu tas ir. Patlaban laiks ir tiešām brīnumtukšs zvejas ziņā. To pārbaudīju arī iznākot no veikala, kur pa pārim atrodams viss no pasaules produkcijas, gluži tāpat kā tas bijis ar Noasa šķirstu.

Pa kāda veca zvejnieka pēdām, kurš ar tukšu, veikalā patapinātu papīra maisiņu smagi kāpj uz liedagu, sasniedzu pirmo “motoru”, kuru nedēļas laikā redzu atgriezušos no zvejas. Tas ir pirmais. Trīs cilvēki gausi un noguruši locās pa laivas iekšieni, pakāpušies uz provizoriska dēļu sola smiltīs.

– Dievs palīdz, –saku un nolūkojos viņu darbā. –Kā veicās Saunaga zvejniekiem?

– Paldies, bet vai tad tā nu ir veikšanās? Vairāk par četrdesmit kilo nebūs. Iedod vienam kaimiņam, otram un pašiem tā ir paliek pusdienām un vakariņām. Par velti tik dedzina motoru un plēš dārgos tīklus. Šis pats motors ar visu iemontēšanu maksāja 8000 latus. Vai to nevar saukt par naudu!?

Eju šoreiz gar pašu plūdmali, kur negrimst kājas, un drīz jau sasniegts panīkušais Pitraga ciems. Še neredz nekā īpatnēja, izņemot trīs betonētus pagrabus, virs kuriem reiz grozījušies vācu piekrastes lielgabalu stobri. Sastapis kādu pajaunu jūrnieku, drīz vien sēžu pie balti noberzta galda, un tīrais brīnums, par ko visu nesanāk runas vesties.

Vai es nākot no Vaides, viņš man reiz iejautājās.

– Jā, – es saku, –no Vaides gan…

– Tad jau dzirdējāt par Žonaka velnu arī!

– Žonaka velnu dzirdēju gan, bet tas bija tik tāds garāmejot dzirdēts lāsta vārds, un tad jau Vaide bija aiz muguras.

– Par viņu jau stāsta visu ko…

Man tikai atliek konstatēt, ka nakti Vaidē esmu pārgulējis Žonaka velna rezidencei kaimiņos, bet naktsmājas devēji bija tā aizņemti savām ikdienas rūpēm, ka par kaimiņu mājām un kādreizējiem saimniekiem neminēja ne vārda.

Bet kas tad ir Žonaka velns? [..] Tas ir bijis tagadējo Vaides ciema Žonaku māju saimnieka tēva tēvs; vīrs, kas spējis izdarīt to, ko neviens cits nespējis veikt. Reiz, pašos Jāņos, šis iejūdzis ragavās neiebrauktu zirgu un pa jūras krastu aizbraucis Dievu lūgt sešas verstis attālā Kolkas baznīcā. Bet tas jau nav nekas. Viņš izspēlējis arī dažādus “numurus” ar saviem gājējiem, kas liecinājis, ka Žonakā tiešām nav nekāds labais gars iemeties.

Tā Žonaku puiši un meitas pēc zvejas darbiem negājuši vis gulēt mājās, bet palikuši namiņā jūras krastā pie spoža ugunskura. Naktī pēkšņi viena meita pamostas un redz, ka saimnieks pliks stāv liela ugunskura liesmās un deg nost. Ko nu? Skrien mājās raudzīt, bet saimnieks bija veiklāks un jau krāc gultā dziļā miegā. Šis naktī iztīrījis ugunskura vidu, iebēris vēsas smiltis un iekāpis vidū, ļaudīm par bailēm. Tad tā bijis arī skats: pliks un smejošs vīrs ugunskura liesmās!

Bet reiz Žonaka “velns” nav ticis vaļā no paša īstā velna. Reiz lielā laivā, kurā sagājis ap 100 pūru kartupeļu, Žonaks aizzēģelē uz Rīgu ar krietnu lomu. Bet atpakaļ vīrs vairs netiek. Kā lai tiek, kad vējš auro pretim. Kā tādās reizēs parasti, viņam piesitās “smuks jaunskungs” un iedod mazu kārbiņu. Ar to tad visas vēlēšanās piepildīšoties. Kā tad! Nu vējš atpakaļceļam kā radīts un vīrs atbrauc Vaidē gluži lielīgs. Kārbiņā sēdējis tomēr velna noģīmī vīriņš, un tas veicis visus darbus, tā kā pat aptrūcis darba. Veca tīkla skrandas iztaisījis par jaunu tīklu utt. Beidzot gan Žonakam visa šī lieta likusies par nelabu, kamdēļ vedis velnu slīcināt jūrā. Iesviedis 8 asu dziļumā, bet vīriņš peld malā. Beidzot ar svētiem vārdiem un dziesmām velnu atstājuši jūrā…

Tādi un citādi ir nostāsti par leģendāro Žonaka velnu no Vaides. To stāsta visos zvejnieku ciemos gar visu šo jūras krastu.

Bet bēdīgs liktenis ir skāris tagadējos Žonaku saimniekus. Mājas ir tuvu sagrūšanai, apkrautas ar parādiem un paruna: – To tikai Žonaki spēj! – vairs neeksistē. Leģendas gan arvienu pieaug un pieaug, pie tam krāsu bagātībā, bet paši Žonaki izzūd. Tāds ir Žonaku liktenis…