Literatūras un filozofijas žurnālā “Punctum” publicēta literatūrzinātnieka un dzejnieka Kārļa Vērdiņa recenzija par Baibas Dambergas dzejoļu krājumu “Es un cit es”, ko izdevis Lībiešu kultūras centrs.

Baiba Damberga dzejas krājuma atvēršanas svētkos Ventspilī 2020. gada oktobrī.
Zanes Ernštreites foto

Ievadā recenzents raksta: “Pirmajā patstāvīgajā grāmatā apkopoti ilgā laika posmā sarakstīti dzejoļi. Līdzās iespējai palasīt vienkārši labu, emocionālu un asprātīgu dzeju šī grāmata liek domāt par neparasto valodas situāciju, kurā Damberga dzīvo un raksta.

Kopumā šķiet, ka Dambergai sēdēšana uz trim krēsliem vienlaicīgi sanāk ļoti eleganti, taču zemtekstā nojaušams, ka tā ne vienmēr ir sevišķi ērta un piešķir radošajam procesam zināmu spriedzi un dinamiku: kod, kurā mēlē gribi, visas trīs sāp.”

Kārlis Vērdiņš īpaši pievēršas tāmnieku dialektā rakstītajai dzejai: “Tāmnieku dialektā tapušie (vai arī iztulkotie – dzejniece grāmatā neatklāj, kurā no trim valodām radies katra dzejoļa oriģināls, un pareizi vien dara) dzejoļi apbur ar izloksnes kolorītu, kuru gribas vizuāli saistīt ar Ziemeļkurzemei raksturīgajām ainavām. Piemēram, par sauli viņa raksta: „Rō, kā nu iznessig nāk,/ kā milzig dzintar broš,/ ūdiņ kuldams,/ krustviļņ mezgals šķetandams,” (96. lpp.) – un šķiet, ka šis saullēkta skats pavisam noteikti nebūtu tik iespaidīgs, pārtulkots latviski. Interesanti salīdzināt dzejoļa Cool/Kūl (48.–49. lpp.) paralēlās latviešu un tāmnieku versijas: aina „izstaipās pļava / izberž no acīm miegu / liega vēsmiņa rotaļājas / tās izspūrušajos matos” latviešu versijā šķiet literāri skaista, savukārt tāmnieku variants „istaipes pļāv / brucan no acem mieg / lēns vējiš mīlig kūcan / vīņ ispūršes mats” ar aprautajām galotnēm un fonētisko rakstību padara šo ainu jocīgi aizkustinošu, vienlaicīgi pretojoties stereotipiem, ka tāmnieku dialekts ir domāts tikai runāšanai vai joku dzīšanai.”

Dzejnieks Kārlis Vērdiņš, kurš bilingvālajā (lībiešu/latviešu) krājumā “Kui sūolõbõd līvlizt/Kā iznirst lībieši” (2011) piedalījies ar dzejoli par Pēteru Foršu no Lūžņām, bet Kārļa Staltes dzejas krājumā “Bagātā jūrmala” (2020) latviskojis hrestomātisko dzejoli “Piški tēḑ/Mazā zvaigzne” un “Būntik kālma jūs/Pie Buntika kapa”, Baibas Dambergas veikumu vērtē šādi: “Šī grāmata noteikti nav tikai glīts suvenīrs no lībiešu krasta vai nostalģisks projekts, kas skumst pēc kāda iedomāta zelta laikmeta. Dzejnieces vērīgums un atvērtība mudina gara acīm skatīt, ka Damberga stāv pašā Kolkas ragā visu pasaules vēju vidū un katrs viņai pūš virsū citu valodu. Bet viņa stāv ar staltu muguru, nelocīdamās un arī nebēgdama no dažādām ietekmēm, vētīdama tās un pieņemdama tikai paturēšanas vērto.”

Pilnu recenzijas tekstu lasīt šeit.