Šodien, 2020. gada 7. jūnijā, kad aprit 100 gadu Latvijas oficiālajai himnai, publicējam aprakstu par himnas autoru lībiešu izcelsmes mūziķi Baumaņu Kārli un par to, kā dziesma “Dievs, svētī Latviju!” pārtapa par himnu. Apraksta autors ir izcilais lībiešu izcelsmes kordiriģents Jānis Erenštreits, un tas ņemts no viņa pašlaik izdevniecībā “Upe tuviem un tāliem” topošās grāmatas “Kroņu pinējs” papildinātā izdevuma, kas iznāks jau šovasar.

Kārlis Baumanis 19. gs. 70. gadu beigās. Foto no enciklopedija.lv

Baumaņu Kārļa (1835–1905) – mūsu valsts himnas autora – biogrāfija un viņa nozīmīgās darbības spilgtums nav atraujams no attiecīgā laikmeta īpašās savdabības apraksta. Uzdrošinos bilst, ka Baumaņu Kārļa personā atpazīsim savulaik latviešiem līdzās dzīvojošo lībiešu rakstura īpašības (Aco, Ako, Antikangars ir viņa literārie pseidonīmi). Kā nu ne, ja viņa māte Anne (1804–1871) nāk no Burtnieku pilsmuižas lībiešu dzimtas. Jauniņo piecpadsmitgadīgo meiteni nolūkoja divdesmit divus gadus vecais vidzemnieks Jēkabs Baumanis (1797–1870) no Matīšiem – iepatikās, ņēma un noprecēja viņu. Jēkabs drēbnieka gaitās pratis iekrāt tieši tik, lai kļūtu par Viļķenes pagasta Indriķu pusmuižas rentnieku. Abi bija kristīgi, strādīgi ļaudis un vēl iespēja brāļu draudžu saietus cītīgi apmeklēt. Cits pēc cita dzima bērni.

Kārlis piedzima 1835. gada 11. maija rītā. Kā septītais, bet ne pēdējais. Pēc diviem gadiem kuplā Baumaņu ģimene, visticamāk, skolas dēļ pārcēlās tuvāk Limbažiem uz Lemšukalna mājām. Te piedzima vēl divi dēli. Bija pieņemts, ka vecākie bērni uzņemas rūpi par jaunākajiem, kas ļāva mātei muižas pienotavā piepelnīties. Kārļa brāļi vairāk raudzījušies uz praktiskiem amatiem. Kārlis turējies pie grāmatām, bet par visu vairāk viņam patika mūzika. Zēnam bija labskanīga balss un parasti viņš ļāvās dziedāšanai bez īpašas skubināšanas. Kārļa neparastās dotības, arī izveicīgu zīmēšanu un uzcītību pamanīja vietējās vācu draudzes mācītājs Karls Kristofs Neienkirhens (Neuenkirchen, 1791–1855) un uzņēmās krusttēva pienākumus. Kārļa garīgā dzīve aizrit mācītāja tiešā aizgādībā. Bībele, mūzika un vācu valoda kļūst par galveno ieganstu abu tikšanās reizēm. Zēns izjutis dziļu cieņu šīs dzimtas priekšā, ko apliecina mācītājam rakstītie veltījumi dzejā.

Vienpadsmit gadu vecumā Kārlis sāka skolas gaitas Limbažos. Secīgi, kā pa kāpnēm augšupejot, pa divi gadi katrā skolā – draudzes, elementārskolā un apriņķa skolā. Līdz jaunekļa agrās jaunības centienu un jausmas laiks pārauga jaunā pakāpē pie Cimzes Valkas seminārā. Šķietami latviskajā mācību iestādē labā vācu valodā runājošais, rakstošais un domājošais Kārlis nonāca apdāvinātu jaunekļu sabiedrībā. Vieni vairījās no savas zemnieku izcelsmes, citi neuzkrītoši pakurnēja un pat iebilda pret nevietā piesauktu pazemību, padevību un pateicību vācu kungiem, mācītājiem.

Kārlim tas bija kas jauns. Taču sešpadsmitgadīgais Kārlis jutās pieaudzis, iekļāvās sarunās, un, tiecoties pēc saklausītiem laikmetīgiem cilvēcības ideāliem, viņa dvēselē ielavījās pretrunas par nereti nicināto bauru cilti. Tieši te, Valkā, nākamo ķesteru, ērģelnieku un skolotāju vidū Kārlis sajuta sevī tautiskās apziņas mošanos un iesaistījās sarunās ar caurcaurēm latvisku domu apmaiņu vācu valodā. Gana piesardzīgi, jo virsskolotājs Cimze bija tipisks veclatvietis. Viņš nenostājās pret latvietību. Nē, Cimze necieta uzstājīgas runas, strauju rīcību un ašas pārmaiņas. Kam jānāk, tas nāks! Tautiskās apziņas un latviskās izpausmes lietās Cimze rīkojās piesardzīgi. Cimze bija ļoti labs pedagogs, kurš cienīja disciplīnu un kārtību.

Vēl 1856. gadā Cimzes ieskatā Baumaņu Kārlis bijis pašu labāko semināristu skaitā, tādēļ viņš atbalstījis jaunekļa vēlmi studēt tieslietas Tērbatas universitātē. Bet kur ņemt naudu mācībām? Labu gribēdams, Cimze sarunājis Kārlim mājskolotāja vietu Ķirbižos. Muižā valdījusi cienījama kārtība, ģimene dzīvojusi pārticībā un lielāko rūpi veltījusi bērnu izglītošanai. Kārlis katru mācību stundu vadījis radoši, ar prieku. Un ticis novērtēts, par ko saņēmis labu atlīdzību. Kādā reizē barona fon Aderkasa bērni izmuļķojuši kādu nabaga garāmejošu vecīti. Kārlis neizturējis un vienam no bērniem uzšāvis pa nagiem. Pirmajā mirklī lielkungs uz to reaģējis ļoti asi. Kārlis palicis pie sava, iecirties, ka sods bijis adekvāts, un, no visa aizvainots, tūlīt pat devies prom. Aderkass nu lūdzis palikt, piesolot paaugstinātu samaksu. “Labāk par sētnieku Pēterburgā, nekā par skolotāju Vidzemē,” strikti nobēris aši izlēmīgais Baumaņu Kārlis un šķīries no sava skolotāja Cimzes sarūpētās mājskolotāja vietas. (..)

Dzīve no tā neapstājās.1858. gada rudenī Kārlis nonāk Pēterburgā un klauvē… pie Jāņa Cimzes brāļa Dāvida durvīm, kuram tobrīd skolotāja darbā vismaz desmit gadu pieredze. Labestīgajam un izpalīdzīgajam Dāvidam vienlīdz labi zināmi galvaspilsētas rakstītie un nerakstītie likumi, tās augstāko aprindu tikumi un arī izdzīvošanas iespēju drošākie ceļi. Viņa padoms ir šāds: “Mīļais Kārli, nesmādē nu skolotāja darbu! Tikai tā tu šeit tiksi labā maizē! Tev komisijas priekšā jānokārto kroņa noteiktais mājskolotāja eksāmens. Par iznākumu nešaubos, jo tu esi mana vecākā brāļa skolas auglis!”

Baumaņu Kārlis sekmīgi nokārto eksāmenu un līdz ar vācu valodas skolotāja apliecību saņem apmešanās atļauju Pēterburgā, kas bijis pats vērtīgākais dokuments legālam darbam un ceļošanai.

Iesācis kā audzinātājs Sv. Annas bāriņu patversmes nama skolā līdzās Dāvidam Cimzem, viņš drīz vien saņem mājskolotāja darba piedāvājumu augsta valsts činavnieka – Tautas apgaismošanas ministrijas slepenpadomnieka – Nikolaja Rebindera ģimenē. Saprašanās ar viņa bērniem veidojusies lietišķa, abpusējas cieņas garā. Kārli novērtē kā zinošu un prasmīgu vācu valodas skolotāju, kā uzticamu personu. Viņam atļauj uzturēties ģimenes plašajā bibliotēkā un ielūkoties izcilu rakstnieku grāmatās.

Ģimenes galva pamana, ka Kārlis ir labi audzināts, izdomas bagāts un azartisks omulības uzturētājs. Reiz viesu vidū patrāpās Reformātu skolas direktors. Kungs aicina Kārli uz savu skolu ar nosacījumu, ka vispirms jānokārto ģimnāzijas skolotāja eksāmens, tad jāizstrādā vācu valodas mācību grāmata, par ko tiks īpaši labi atalgots, un skolotāja vieta būs garantēta.

Izpildījis visus nosacījumus ar uzviju, Kārlis nākamos divdesmit gadus baudīja situēta un pārtikuša skolotāja dzīvi. Darbs netraucēja attiecību uzturēšanu ar latviešiem Pēterburgas latviešu Lasāmā biedrībā un ar “Pēterburgas Avīžu” izdevējiem. Viņš jūsmīgi mainīja arvien ērtākus dzīvokļus domubiedru pulcēšanai. Baumaņu Kārlis bijis atsaucīgs un aizrautīgs sarunu biedrs. Mīlēja dzeju. Arī latviešu. Arī pats sacerēja vārsmas, spontāni improvizēja, komponēja – emocionāli tieši reaģējot uz kādu jaunu ziņu, faktu, notikumu, apgalvojumu vai prātā ienākušu ideju. Pašapziņu pacēla privātās klavierstundas pie Pēterburgas konservatorijas profesora Franča Černi. Vēlāk pabija kompozīcijas mācībā pie čehu mūziķa Voiceha Hlaviča. Un aizķēra igauņu biedru lepnums par saviem pirmajiem dziesmu svētkiem 1869. gadā Tērbatā…

Ko vilcinās tie, kuriem šāda tāda teikšana Rīgas Latviešu biedrībā? Viņa pārdzīvojumi un prieki pārklājās. 1870. gadā Kārlis apprec Vidzemes vācieti Mariju Karolīni Elizabeti fon Viti, uz laiku jauna vīra un Rīgas Latviešu biedrības runas vīra pienākumus apvienodams. Nu Kārlis jutās pamanīts. Viņu uzaicina Dziedāšanas komisijas darbā! Tas bija ļoti gaidīts pagodinājums.

1873. gada sākumā pavīd runas, ka Rīgā vajadzētu sarīkot lielus Latviešu dziedāšanas svētkus. Rīga tika izraudzīta par Vidzemes un Kurzemes koru sadziedāšanās vietu. RLB izziņo sanāksmi tiem, kam dziedāšana rūp. Saņēmis uzaicinājumu, Baumaņu Kārlis atviegloti uzelpo. Viņš ir apsteidzis laiku, viņš ir raženi pastrādājis, viņam ir, ko piedāvāt svētku koncertam.

Zināms, ka aizņemtības dēļ Baumaņu Kārlis Dziedāšanas svētkiem atlasītās kompozīcijas “no drīzumā izdodamā Līgo krājuma” iesūtīja Rīgas Latviešu Biedrībai pa pastu. Komisija izvēlējās lūgsnas dziesmu “Dievs, svētī Latviju”, kuras izpildījums Dziedāšanas svētku pirmajā dienā Rīgas Latviešu biedrības namā sagādāja negaidīti pārdrošu pārsteigumu. Divas citas – “Tēvijas dziesma” (ar Lapas Mārtiņa dzeju) un “Daugavas zvejnieku dziesma” (ar Friča Brīvzemnieka dzeju) – izskanēja vīru kopkora balsīs no lielās bīnes jeb svētku skatuves. Tajā dienā Baumaņu Kārlis pelnīti kļuva par savas tautas godātu vīru.

Atgriezies Pēterburgā, Baumaņu Kārlis uz svētku dienām tēvzemē atskatījās kā caur lupu, un pārcilājot notikumu izvērtējumu presē, iespējams, neguva cerēto gandarījumu. Nav izslēgts, ka komponista prātu urdīja pārliecība, ka viņa piesūtīto dziesmu īpatsvars svētkos varējis būt kuplāks. Likās, ka kāds to apzināti kavējis… Pēcsvētku runā Cimze zemu klanījies vāciešiem, arī viņu skolas pārlieku cildinājis. Slava Kronvaldam, kurš veco nolicis pie vietas un visu priekšā latviešu tautas garu godā cēlis… Kārlis tajā naktī savaldījies un paklusējis. Apzinājies, ka dziesmu karā nāksies savam skolotājam līdzās būt un kopā lemt par koru godalgām. Laiks nedziedēs viņu domstarpības, un piedots abu starpā netiks nekas nekad. Katrs dosies viņsaulē, savu taisnību līdzņemot.

Bija vēls. Savā darba kabinetā Kārlis bija ierasti viens. Jau kuro reizi viņa domas aizceļoja Rīgas virzienā. Acu priekšā rindojās galda runas prieka, tveices un gara spriedzes pilnajā pēcsvētku naktī, Latviešu biedrības namā. Kārlim kremta nepasacītie vārdi latviešu tautas dziesmas aizstāvībai. “Klusēšana bija mana vislielākā kļūda!”

Nu pussadzijušās vātis sprāga vaļā un sūrstēja tā, ka gribējās kaukt. Kārtējā špicglāzīte nomierināja vien tik, lai pierakstītu galvā uzradušās vārsmas. Vārdi burtiski drūzmējās uz mēles. Flīģeļa akordu pavadībā dungodams, Kārlis steidza sakārtot uzradušās melodijas muzikālo ietērpu tekstam uz nošu lapām. Dzima jauns drastisks, sarkastisks darbs – balāde divām balsīm ar klavieru pavadījumu “Latvju tautas dziesmu liktenis” – kā tautieša un tautietes dialogs vienkārša pantmēra kuplejās. (..)

Bērnības svētākos centienus kā ar zemi nolīdzinājis, Kārlis raidīja savu dusmu bultas uz tēvzemes svešās baznīcas kalpiem, paužot savu nepārprotamu atbalstu tautisko cīnītāju labā. Nesaudzīgi un bez mazākās piesardzības. Jau 1873. gada rudenī skaņdarbs nonāca Rīgā. Ritēs laiks un par mutes palaišanu Baumaņu Kārlis saņems bargu atmaksu.

Īstā brīdī Kārlim līdzās stājās jaunlatviešu dzejas rīta spīdeklis Auseklis. Auseklim tika sarūpēta ērta paspārne, Baumanim – Ausekļa tēlainās, raitās, komponēšanai  pateicīgās vārsmas. Jau pēc gada (1874) klajā nāks “Austra – Vecu un jaunu dziesmu grāmata no B. K.”. No 36 dziesmām 16 komponētas ar Ausekļa dzeju. Starp tām arī dramatiski teiksmainā, cildena spēka pilnā “Trimpula” ar Friča Brīvzemnieka dzeju (Kā Daugava vaida un bangas kā krāc…). Profesors Jāzeps Vītols 1891. gadā “Baltijas Vēstneša” 172. numurā nodēvēs “Trimpulu” par visu Baumaņu Kārļa dziesmu rotu, kas ierindojama tautas goda īpašumu sarakstā. Uzņemos apgalvot, ka “Trimpulu” ir dziedājis katrs sevi cienošs latviešu vīru koris.

Tai pašā gadā Baumanis saņēma pirmo psiholoģisko belzienu. Viņa jauno dziesmu krājumu “Līgo”, ko Pēterburgas cenzūra ļāva laist klajā kā nekaitīgu, Rīgā pakļauj iznīcībai. Varai pietuvinātie ziņneši tekstos atklājuši klaju ņirgu un panāca visa metiena atsavināšanu un tūlītēju sadedzināšanu Daugavmalā… Šo “labvēļu” gājienu Baumaņu Kārlis piedot nespēja.

1874. gada rudenī Baumanis iesaistījās latviešu un vācu avīzēs aizsāktajā polemikā par latviešu tautasdziesmas jēdzienu, būtību un izcelsmes vēsturisko interpretāciju, kas detalizēti kopsavilkta izcilā bibliogrāfa un grāmatu drauga Jāņa Misiņa rakstā “Ilustrētajā Žurnālā” (1926. gada 6. numurā). Profesors Jāzeps Vītols laikraksta “Burtnieks” 1930. gada 6. numurā notikušo ietvēris divās rindkopās:

“Polemikā nebūt nenotika viss glīti; bet ja arī katram pārāk asi vestam strīdam savs ļaunums, tad taisni šim bija arī sava nenoliedzama svētība, viņš bija vajadzīgs. (..) ne vienmēr karoja ar bruņnieciskiem ieročiem, bet pa starpām ar literāriskām pļaukām. Šis strīdus tīrīja miglaino atmosfēru ap mūsu tautas dziesmu, padarīja to par nopietnu studiju objektu, vēlāk – par patiesi dārgu rotu, kas tagad juvelieru pratēju apkalumā atmirdz savā brīnišķīgā skaistumā. (..)

Sadursme sākusies pašu autoru starpā; Baumanis kritizēja Cimzi, tas atgaiņājās; abiem partiem radījās sava aizmugure: Baumanim – literātos un māksliniekos, sevišķi mūsu teātra tēvs raidīja smagas bultas; Cimzem – skolotājos un mācītājos, kas ar īgnumu uzstājās pret pagānismu Baumaņa – Ausekļa fantāzijas pasaulē.”

1875. gadā pasaulē nāca meita Marta Matilde – jaunākā māsa trīsgadīgajai Lilijai Elizabetei. Kārlis vienlīdz ražīgi komponē un pārdzīvo neaizstājamā oratora Kronvalda Ata aiziešanu mūžībā, viņa piemiņai veltot četrdaļīgu dziesmu ciklu “Mortuos Plango” (1. Kungs Dievs Cebaot. 2. Tur kalniņā pie Ķekavas. 3. Mirti jaunam, mirti vecam. 4. Salda dusa tam.).

Kronvalda iedegto tautas izglītošanas lāpu nedrīkstēja izlaist no rokām. 1876. gadā, Kronvalda vēlējumus respektējot, Auseklis uzraksta Pedagoģisko gadagrāmatu. Tajā pašā gadā Baumaņu Kārlis saņem Ausekļa izraudzītus tekstus kopīgi iecerētam dziesmu krājumam “Dziesmu vītols”. Lai tēvzemes skolām būtu ar sirdspatiku dziedamas dziesmas! Spēkus netaupot, Kārlis noņēmās ne tikai ar komponēšanu un tautasdziesmu harmonizēšanu skolas koriem, bet pats sacerēja tekstus jaunām dziesmām.*

No tā nebūt necieta skolotāja darbs. Godprātīgi kalpojot augstajam Zemes tēvam, Kārlis jutās pilnīgā drošībā. Bet nesnauda tēvzemes kangari, viltīgi manipulējot ar varai neglaimojošām ziņām. 1881. gadā Kārļa dzīve Pēterburgā vienā mirklī sabruka. Pēkšņi krietnais skolotājs nevienai skolai vairs nebija vajadzīgs. Tas bija sods par pārāk lielu brīvdomību un mutes palaišanu.

1882. gadā, sāpju un ciešanu sagrauzts, Kārlis atgriezās Limbažos. Ne lepnā trijjūgā, kā cittkārt, bet viena zirdziņa vilktos ratos ar 300 vērtīgām grāmatām, kas tiks bibliotēkai. Te Saviesīgās biedrības dzīvē aizritēja nenogurdināmā censoņa atvasaras 23 gadi… Kas būtu īpaša stāsta vērts. Baumaņu Kārļa piemiņu limbažnieki glabā kā ikdienā, tā krāšņus svētkus rīkodami.

Vai varat nosaukt dziesmu, kas pielīdzināta “mirdzošam rasas pilienam”? 1920. gadā žurnāla “Vaiņags” 3. numurā profesors Jāzeps Vītols rakstīja tā: “Tikai ar Baumaņu Kārļa darbiem ausa latvju skaņu mākslas agrais rīts. Nedroši, taustoties, vadīts gandrīz tikai no neapzinīgas dziņas, viņš tomēr jau radīja šī vārda šaurākā nozīmē. Un ja no viņa darbiem arī tikai niecīga daļa izturēja laika nepielūdzamo kritiku, ja gandrīz viss, ko viņš savā naivā entuziasmā rakstīja un, ārkārtīgus šķēršļus pārvarot, izdeva, priekš mums jau sen miris, tad tomēr tas mazais atlikums, kas savu radītāju pārdzīvojis, tik pareizi sajusts un pārliecinoši izteikts, ka spēs vēl ilgi laikam pretoties. Un Baumaņa dziesma “Dievs, svētī Latviju” kļuvusi par viņa dzīvo pieminekli, kamēr latvju vārds dzīvos pasaulē.”

Arī pēc pieciem gadiem profesora viedoklis nav mainījies. Žurnāla “Mūzika” 3. numurā rakstā “Mūsu himna” viņš atzīst: “(..) šoreiz gribu ar pārliecinātu konservatora vārdu lauzt šķēpu par Baumaņu Kārļa (1835–1905) himnu. Pat arī par vārdiem, neskatoties uz nenoliedzamiem neveiklumiem tajos. Šinī improvizācijā – par tādu šis teksts pēc visām pazīmēm dēvējams – slēpjas nenoliedzams spēks, neapšaubāma hipnotiskā vara; citādi tas nebūtu uzglabājies kopš tik daudzu gadu desmitiem bez pārmaiņas, nebūtu izsargājies no labotāju rokas, no varianta. Neticu, ka teksts ex officiorevidētā, noslīpētā veidā ko mantotu. Savā pirmatnējā izskatā – mirdzošs rasas piliens, liecinieks no Latvijas rīta blāzmas gandrīz nu jau no teiksmaiņiem laikiem; pārveidots vai jaundzejots – mūslaiku politiskās tveices mākslīgi radīts produkts, katrā ziņā – vairs ne agrākās garā vienotās Latvijas dziesma. Ne prāts, ne tehnika jaunā himnā neatsvērs laimīga acumirkļa iedvesmu; Baumaņa vārdi pieder pie tādām iedvesmām. (..) tauta izvēlējusies Baumaņu Kārļa dziesmu par savu himnu – jau tanīs laikos, kad mūsu Latvija vēl šķita nekad nepiepildāms sapnis.”

Pieļauju, ka, no neērtās vēstures personāžiem vairoties, Baumaņu Kārļa vērtējumā izpalikuši rakstnieka Andreja Upīša rakstītie piemiņas vārdi žurnāla “Austrums” 1905. gada 4. numurā: “Kā skolotājs viņš latviešiem maz ievērojams, turpretim pazīstams un ievērojams kā komponists, jo kā tāds uzlūkojams par pirmo patstāvīgo skaņu dzejnieku mūsu mūzikas pirmo piekopēju rindā. Par vissvarīgāko uzlūkojams laikmets, kuru Baumaņu Kārlis pavadījis Pēterburgā. (..) Slavu un nemirstību aizgājējs ieguvis ar savu “Dievs, svētī Latviju” un “Kā Daugava vaida”.”

Visbeidzot ielūkosimies Matīsa Kaudzītes grāmatas “Atmiņās no tautiskā laikmeta” 473. lappusē (1994. gada izdevums): “Baumaņu Kārlis. Nav vajadzīgs skaidrot nevienam īstam latviešu tautas draugam, kas īsti ceļ šo vīru tautas neaizmirstībā. Pietiek tikai atminēties viņu pašu, kas to redzējuši īsti viņa spēka gados un īstenā darbības laikā. (..) Turu par prieku un godu pēdējos atmiņu vārdus runāt attiecībā uz šo vīru; (..) man visas šās (t. i., Baumaņu K.) un pat visas dzīves atmiņas “karājas” tikai trijos vārdos “Dievs, svētī Latviju!” (..) dziesma, kas cildina ar varenu sajūsmināšanas spēku uz tēvijas mīlestību, dziesma ar ilgu un cēlu nākotni.”

Kopsavelkot Baumaņu Kārļa lūgsnas “Dievs, svētī Latviju!” attiecības ar latviešu Vispārējiem dziesmu svētkiem kopš cara laikiem līdz mūsdienām, varam secināt, ka lūgsnu pirmo reizi nodziedāja 1873. gadā Latviešu pirmo dziedāšanas svētku dalībnieku pieņemšanas dienā Latviešu biedrības namā Baltijas skolotāju semināra vīru grupa diriģenta, tā paša semināra pēdējā kursa audzēkņa Jāņa Dreiberģa vadībā. 1880. gadā II Vispārējos latviešu dziesmu svētku koncertos Baumaņu Kārļa lūgsnu “Dievs, svētī Latviju!” neiekļāva.

1888. gadā III svētkos izskanēja Jurjānu Andreja “Dziedāšanas svētku maršs” (ar divu latviešu tautasdziesmu “Rīga dimd” un “Līgo” un Baumaņu Kārļa lūgsnas “Dievs, svētī Latviju!” melodijām) simfoniskajam orķestrim. 1895. gadā IV Vispārējos latviešu dziedāšanas un mūzikas svētkos Jelgavā apvienotais koris nodziedāja Baumaņu Kārļa lūgsnu virsdiriģenta Jurjānu Andreja vadībā (tūlīt pēc Krievijas valsts himnas). Valentīna Bērzkalna “Latviešu dziesmu svētku vēstures grāmatas” 175. lappusē lasām. “Dziesma bij vairāk reizes jāatkārto, un viņā, tāpat kā valsts himnā, noklausījās, no sēdekļiem pieceļoties un ar plikām galvām.”

1910. gadā V svētkus Rīgā noslēdza ar Baumaņu Kārļa lūgsnu virsdiriģenta Paula Jozuus vadībā. Turklāt Baumaņa dzīves gados un cara laikos Latvijas vārds pārsteidzoši drosmīgi figurēja kā lūgsnas virsrakstā, tā pirmajā teikumā. Pastāvošās cenzūras dēļ un pašsaprotamas lojalitātes labad nākamajos teikumos ierakstījās Baltijas vārds.

Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju!” kā valsts himna pirmo reizi atskaņota 1918. gada 18. novembrī, proklamējot Latvijas neatkarību. 1920. gada 7. jūnijā tā tika oficiāli apstiprināta par Latvijas Republikas valsts himnu.

1923. gada vasarā Rīgā Esplanādē sarīkoto dziesmu dienu koncertā, ko veltīja I Vispārējo latviešu dziesmu svētku 50 gadu atcerei, kā pirmā skanējusi valsts himna. 1926. gadā VI Vispārējie latviešu dziesmu svētki iesākušies ar valsts himnu virsdiriģenta Vīgneru Ernesta vadībā. 1931. gada VII svētkus ievadīja valsts himna Teodora Reitera vadībā. 1933. gadā VIII svētkos kā pirmā skanējusi valsts himna Teodora Reitera vadībā. 1938. gada IX Vispārējie latviešu dziesmu svētki Uzvaras laukumā sākās ar valsts himnu Jāzepa Vītola vadībā. 1940. gada 16. jūnijā 3. Latgales apgabala dziesmu svētki Stropu kalna nogāzē pie Daugavpils ar trīs reizes nodziedātu valsts himnu noslēdza neatkarīgās Latvijas skaitliski kuplāko koru sadziedāšanos brīvdabā. Baigās vasaras notikumi ievadīja Latvijas okupācijas turpat 50 gadus.

Okupētās Latvijas vietvara izvēlējās cita teksta un mūzikas autora obligāti dziedamo dziesmu, sauktu par LPSR himnu.

Maz ticis stāstīts par Baumaņu Kārļa lūgšanas “Dievs, svētī Latviju!” atdzimšanu un cieņas pilnu atgriešanos sabiedrībā vēl padomju varas kraha priekšvakarā. Publiski vērienīgāko notikumu smailē minams 1989. gada 2. jūlija VI Skolu jaunatnes dziesmu svētku koncerts. Četrdesmit deviņus gadus ieilgušais liegums tajā dienā tika ignorēts. PSRS laikos kategoriski aizliegtās Latvijas himnas “Dievs, svētī Latviju!” garaspēks no jauna atdzima tieši skolēnu sirdīs. Pieredzes bagātais virsdiriģents Leonīds Vīgners (1906–2001) panāca Latvijas skolu jaunatnes apvienotā kora patiesi emocionālu himnas izpildījumu, liekot tās skaņām aizviļņot tālu pāri Mežaparka priežu galotnēm.

1990. gada 15. februārī tika atjaunots Latvijas valsts himnas statuss, bet 1990. gada 4. maijā pieņēma LR Neatkarības atjaunošanas likumu. Sākot ar XX Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem 1990. gadā, Baumaņu Kārļa komponētā “Dievs, svētī Latviju!” kā valsts himna tikusi iekļauta visu dziesmu svētku programmās.

* LNB rokrakstos pieejams apjomīgs dziesmu krājums trīs daļās ar nosaukumu “Dziesmu vītols”. Lasāms, ka vēl 1877. gadā krājums izgājis cenzūru, bet palicis neiespiests.