Ienākot Helmī Staltes dzīvoklī, kura mēbelējums ir pretstatā tam, ko parasti iedomājas redzēt daudzdzīvokļu mājā, man piedāvā ieaut kājas vīzēs. Kur tad vēl es tikšot pie šādas iespējas?! Viņiem no Sibīrijas atsūtītas. Atsmeju, ka esmu mācīta, ka, kaut ko darot pirmo reizi, vajag vēlēties. Savu vēlēšanos izsaku skaļi: kaut vīzes man kājās būtu jāvelk tikai ciemos un no laba prāta. Vīzes ir vieglas un ērtas, un es sajūtos gluži kā zeķēs. Vai vismaz garās, sirsnīgās un smieklu caurvītās sarunas laikā aizmirstu, ka man kājās vispār jel kas būtu uzauts. Sarunu iesāku uz jūs, kaut esmu uzaicināta pāriet uz tu, taču sākotnēji man tas nevedas. Bet tad vienā brīdī – klikt! – un aiziet, jo rodas sajūta, ka esam pazīstamas jau sen.

Helmī Stalte intervijas laikā 2020. gada 27. novembrī.
Foto: Zane Ernštreite

Helmī, viens iemesls, kāpēc mūsu saruna notiek, ir nule piešķirtais Ministru kabineta Atzinības raksts par ieguldījumu latviešu un lībiešu kultūras saglabāšanā un attīstībā Latvijā un Atmodas procesu stiprināšanā.

Ar to Atzinības rakstu sanāca smieklīgi, jo draugi – Austris Grasis ar sievu – atsūtīja īsziņu: “Sirsnīgi sveicam! Austris un Ieva.” “O,” es padomāju, “vai tad tiešām Austrim jau vecums klāt? Kaut ko pilnīgi sajaucis. Man ne tuvumā, ne tālumā nav nekā, ar ko sveikt…” Patīkami jau, protams, ka apsveic. Kaut vai globāli, ar dzīvi vispār. Es to tā arī pieņēmu. Un tad nākošā dienā piezvanīja dēls Dāvis, bija izlasījis valdības vēstnesī.

Redz, kā! Šķiet jau, ka kādam no tā Ministru kabineta būtu bijis jāpiezvana un jāpasaka.

Līdz pat šim brīdim [saruna notiek 27. novembrī] no tās puses nekāda ziņa nav bijusi. Bet es tik un tā esmu priecīga. Tie, kas saka, ka viņiem vienalga, manuprāt, liekuļo. Jebkurš novērtējums ir jauks un patīkams. Un, ja tu esi pie pilna prāta un veselības, tu tāpat sevi vērtē pats, esi paškritisks – ar gadiem it sevišķi – un saproti gan labo, gan redzi arī to otru pusi.

Protams! Viena lieta, ko par sevi pasakām skaļi. Bet iekšēji jau zinām, kas esam.

Un tam ir jāpaliek iekšā. Ne visu vajag teikt! Ne vīram, ne sievai. To es meitenēm mācu – ka nevajag sevi visu atklāt. Lai kā tu mīli to otru cilvēku, ir tādas lietas, kas ir tavējās un jāpatur pie sevis. Tā tas ir, un par to esmu daudzkārt pārliecinājusies.

Kā jau teicu, viens sarunas iemesls ir nupat saņemtā atzinība, bet otrs ir tāds, ka esmu, teiksim, iekodusies tādā prāvākā kumosā un ceru, ka man tas neiesprūdīs kaklā: esmu nolēmusi parunāties ar visiem cilvēkiem, kas ir iekļauti Lībiešu kultūrtelpas sarakstā. Attiecībā uz jums, Helmī, es nepaļaušos uz savu atmiņu un tāpēc nolasīšu to, kas rakstīts livones.lv sadaļā “Personālijas”: folkloriste Helmī Stalte dzimusi lībiešu ģimenē. Beigusi Rīgas J. Mediņa mūzikas vidusskolu kordiriģenta specialitāte, kā arī Rīgas pedagoģisko skolu ar specialitāti – pirmsskolas iestāžu muzikālā audzinātāja. Strādājusi Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā par folkloras speciālisti, Rīgas domes Kultūras pārvaldē, Nacionālajā radio un TV padomē. Bijusi Rīgas domes deputāte, Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas priekšsēdētāja. Nodibinoties lībiešu dziesmu ansamblim “Līvlist”, Helmī Stalte aktīvi iesaistījās tā darbā. 1976. gadā viņa kopā ar vīru Daini Staltu nodibināja folkloras draugu kopu “Skandinieki” un bija tās vadītāja. H. Stalte bijusi starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” mākslinieciskās padomes locekle, svētku režisore. H. Stalte rosīgi darbojusies Līvu savienībā, bijusi lībiskā gara uzturētāja lībiešu bērnu nometnēs. 2006. gadā Helmī Stalte apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Vai kaut kas vēl nav pateikts?

Vēl divas svarīgas lietas, kas ir tieši saistībā ar līviem. Nav pieminēts, ka 1993. gadā folkloras kopa “Skandinieki” saņēma Hamburgas F.V.S. fonda [Alfred Toepfer Stiftung F.V.S.] Eiropas balvu par līvu kultūras popularizēšanu. Pirms tam to saņēma setu sievas Igaunijā, un mēs bijām nākamie. Un 2006. gadā es saņēmu Māras Zemes krustu “Par nopelniem Igaunijas valsts un tautas labā” [apbalvojums ārzemniekiem par kultūras sakaru uzturēšanu]. Atkal tieši par līvu kultūras mantojumu un popularizēšanu. Skaists viņš ir!

Kas pašai no visa uzskaitītā ir šķitusi vislielākā vērtība?

Tādu kodolu tu gribi, ja? Tā galvenā lieta ir mana lībiskā cilme, kuru apzinājos jau ļoti agrā jaunībā. Faktiski bērnībā. Jo mūsu mājās vienmēr pulcējās radi un skanēja līvu valoda un līvu dziesmas. Bet tā kā tētis bija daudz darbā un mammiņa nerunāja līvu valodā, tad man tā valoda skan sirdī, dvēselē, es varu lasīt, varu dziedāt. Tā man vairāk ir dziesmu valoda. Kaut gan es ļoti daudz saprotu, man ir neērti runāt, varbūt tāpēc, ka es gramatiski kļūdaini izsakos un vārdu krājums man ir mazs, bet gluži aprunāt mani līvu valodā nevar [smejas]. Tas nav tā, kā maniem bērniem ir laimējies, ka viņiem ir valoda – mans tēvs ir runājis ar Julgī un Dāvi jau no mazotnes un apzināti runājis. Pateicoties Dainim, manam vīram, kurš viņu kārtīgi piespieda. Bet tēvs tad arī bija mājās visu laiku, un tā viņiem tas iegājās. Mums jau bija divvalodība – līvu un latviešu. Šis ir viens fundaments. Otrs ir tas, ka būt līvam un satikt vēl otru līvu, kaut arī no Latvijas otras puses… Bet tiešām līvu, kuram krustāmzīmē pat tas ierakstīts. Ar tādu savu nacionālās piederības apziņu, kas mums bija absolūti kopīga, un, kopā dzīvojot lielā mīlestībā, tā tikai dubultojās un trīskāršojās. Tas bija tas milzīgais dzīves, nezinu, stulbs vārds man tagad nāk ārā – bonuss. Tāda pievienotā vērtība. Atkal tāds moderns jēdziens.

Oskars un Julgī Stalti muzicējot 1980. gadu vidū.
Foto no Staltu ģimenes krājuma

Kaut mēs visi par saviem dzīvesbiedriem varētu tā pateikt!

Kā tad! Jo man jau tā bija otrā laulība un Dainim arī. Mēs spējām abi salīdzināt un novērtēt. Mums bija tāda, ja var teikt, liktenīga tikšanās.

Kā jūs iepazināties?

Emma Ērenštreite! Slavenā, brīnišķīgā un neiedomājamā Emma, kas man ir tāds vienreizējs cilvēks dzīvē, viņa uzrunāja Daini un viņa brāli Teni Grasi, vitrāžistu. Zinādama viņu Vidzemes līvu cilmi un interesi, uzrunāja viņus, lai nāk uz “Līvlist”. Vārdu sakot, viņiem bija dots mājiens. Bet Dainis mani satika Brīvdabas muzejā, kad 1972. gada vasarā bija pirmais “Līvlist” koncerts. Tad viņš mani ieraudzīja. Un es viņu ieraudzīju…

Helmī un Dainis Stalti Helsinku etnogrāfiskajā muzejā.
Foto no Staltu ģimenes krājuma

Un tad bija papildu motivācija nākt dziedāt uz “Līvlist”.

Absolūti! Un dzīve mums uzreiz pavērsās pavisam tāda pilnvērtīga un neiedomājama. Man gan jau bija sešgadīgs dēls – Raigo –, Dainis viņu audzināja kā savējo.

Tu pati saki, ka ar tevi tēvs īpaši nerunāja lībiski un mamma nemācēja. Bet viņi abi bija lībieši?

Mamma Marija nē. Viņa ir no Lizuma. Un tur vairāk zviedri ģimenē. Viņas meitas uzvārds bija Kangīzere. Līvs bija tēvs. No Kolkas. Visa Staltu dzimta ir no Kolkas. Mamma tajā laikā jau bija rīdziniece. Viņa Krišjāņa Valdemāra Rīgas jūrskolā par lietvedi strādāja, un mans tēvs tur mācījās. Pabeidza 1940. gadā, kad krievi ienāca, viņš bija pēdējais izlaidums. Tā viņš par kapteini nemaz nedabūja braukt uz kuģiem, nabags. Bet tur viņi iepazinās. Un Rīgā arī visu laiku dzīvoja. Arī es esmu dzimusi Rīgā.

Nujā… Tad arī tā lībiskā runāšana ir citāda nekā ciemā…

Tā ir. Bet mums te bija Rīgas ciems, ja tā runā. Jo to, ko tev tagad stāstīšu, nezinu, vai tev kāds cits jau būs stāstījis. Pirms “Līvlist” dibināšanas 1960. gadu beigu posmā un 1970. gadu sākumā mēs Rīgā, tieši Rīgā, satikāmies dzīvokļos. Līvu sabiedrība. Redz, mēs jau bijām pazīstami caur ciemiem. Rads rada galā. Tas nekas, ka Rīgā dzīvo! Un tā tikāmies pie mums, citreiz pie Fanijas, uzvārds ir piemirsies, citreiz pie Paulīnes Kļaviņas. Un es vienmēr pie klavierēm biju, mēs dziedājām no Kārļa Staltes “Līvõ lōlõd” krājumiņa līvu dziesmas un runājām gan sadzīviskas lietas, gan atcerējās savus tuviniekus, dzīvi ciemos.

Līvu ciems Rīgā…

Jā. Jo kādreiz Rīga jau bija līvu ciems. Tu zini, es tagad pirmo reizi šo pateicu. Par Līvu ciemu Rīgā. Kā tas sasaucas ar vēsturi. Mūsu tikšanos tāds īsts fināls bija tas, ka mēs 1969. gadā spējām organizēties igauņu Dziesmu svētku simtgadei, kas bija dažus gadus pirms Latvijas Dziesmu svētku simtgades. Mūsu pulkā bija Pēteris Dambergs, un viņam ar igauņiem un somiem bija ciešas saites, un viņš caur igauņiem saņēma uzaicinājumu. Igauņi aicināja mūs, līvu sabiedrību, uz saviem Dziesmu svētkiem. Tad mēs kur nu kurš dabūjām un patapinājām līvu tautastērpus. Bija daudz no Kolkas, vēl Latvijas laikā darināti priekš kora. Un aizbraucām tāds krietns bariņš. Un ne tikai rīdzinieki. Arī Melānija Veide no Kolkas pievienojās. Bija ventspilnieki. Un gājām Dziesmu svētku gājienā. Ar karogu ne, jo to neļāva. Bet mēs gājām mūsu tērpos nelielā attālumā no iepriekšējiem dalībniekiem. Atceros – un tas manī izraisīja milzīgu izbrīnu –, ka no māju jumtiem, tur bija sakāpuši augšā igauņi, sauca: “Elagu liivi! Elagu liivi [lai dzīvo līvi]!” Es biju mēma. Pēc kā viņi mūs atpazina? Nu labi, citādāki tautastērpi. Bet kā viņi varēja zināt, kam tie tautastērpi? Pēc ķēdēm? Mums jau nebija arheoloģiskie, tādi stilizēti. Tas bija neaizmirstams, tas gājiens. Un priekšā gāja Melānija ar saviem sirmajiem matiem, viņai bija nedaudz pāri astoņdesmit. Un viņa tāda maza, ņipra un kalsna. Tāda neiedomājama. Matiem plīvojot. Pilnīgi simbols. Tā kā karogs mūsu toreiz! Un tad vēl vizīte pie Ādu Hinta, izcilā rakstnieka! Tāds bija tas pirmsākums vēl pirms “Līvlist”.

Esmu jau dzirdējusi dažādus stāstus par “Līvlist” dibināšanu un zinu, ka Emma Ērenštreite bija tur klāt. Un arī pati dziedāja.

Viņa faktiski bija tā organizētāja. Diemžēl viņa nepakonsultējās ar mums, pārējiem un uzrunāja par diriģentu Dzintaru Kļaviņu. Viņai bija vēl padomā Jānis Erenštreits, bet viņa neuzrunāja viņu. Ja viņa būtu pajautājusi mums! Mums vispār nebūtu divu domu. Cits jautājums, kā Jānis reaģētu. Bet mana iekšējā sajūta bija, ka viņš piekristu.

Interesanti, ka Jānis tā īsti nekad nav sevi saistījis ar lībiešu darbošanos.

Bet Ieva, viņa māsa, jau arī ne! Viņa tikai no 1990. gadiem. Es biju pārsteigta, kad šovasar viņa pati man to Mazirbē stāstīja. Viņa taču no Sīkraga. No vides.

Vērmanes dārza estrādē ar “Līvlist”, piesakot programmu. 1973.
Foto no Staltu ģimenes krājuma

Redz, kā kuram tas ir bijis ģimenē un kā kuram tas vēlāk atnācis. Ieva atzīst, ka arī valoda viņas bērnībā ir bijusi tikai tādi uzplaiksnījumi.

Nu bet dabīgi! Ļoti daudz līvi sarunājās savā valodā ar dzīvniekiem, bet ne ar bērniem. Aiz saudzīguma. Ko tu buldurē tajā līvu mēlē?! Jo dažādas tās attieksmes bija. Un, neredzot nekādu perspektīvu, arī izglītībā vai skolā, ļoti daudzi tāpēc nerunāja ar saviem pēctečiem.

Kā ir bijis ar tavu vārdu, Helmī?

Skolas gados manu vārdu visu laiku latviskoja. Helmija. Tad es spīvi cīnījos pretim. Ka esmu Helmī. Neesot latviešu valodā tādas galotnes ‘ī’. Manam ir! Jo tas nav latviešu vārds. Tāpat kā bija jāpierāda, ka es neesmu latviete, bet esmu no līviem. Man, meitai Julgī, Lelū, mazmeitai, tagad.

Pat Lelū?

Pat Lelū! Vēstures skolotāja līvus attiecina tikai uz laiku pirms gadsimtiem. 5. vidusskolā bija sagadīšanas, ka vienā klasē mācījās Julgī un Gita, Elfrīdas Žagares mazmeita, Maijas meita. Viņa arī runā līvu valodā. Un tur skolotāja dikti un strikti saka par tiem gadsimtiem, kad tie līvi ir beiguši savu pastāvēšanu, un Gita vienmēr bija tāda ļoti klusa un kautra, bet Julgī – pilnīgi cita rakstura. Viņa pielekusi kājās: “Nē! Es esmu! Un Gita arī ir!” Iedomājies, divas meitenes klasē un skolotājai pat tad nepielec. Kaut mazs bērns sadūšojas un runā pretim. Kad ierunājos par līviem savulaik Rīgas domē, tur arhitekti un visādi, kas skaitās izglītoti cilvēki, man teica: “Nu beidz! Nu ko tu runā! Ko tu ar tiem saviem līviem.” Un es nerunāju uzbāzīgi, bet tikai tad, kad tas atbilda kādam jautājumam, kontekstam. “Tad jau mēs varam par latgaļiem un ko tur vēl ne!” Atbilde bija tikai viena: “Un es domāju, ka tu esi izglītots cilvēks…”

Tā tas ir. Arī man šķiet, ka visi taču zina. Bet pēkšņi kāds no tiem, kā tu saki, izglītotiem cilvēkiem uzdod tādu jautājumu, ka tu pilnīgi apjūc.

Jāsamulst un bieži vien nav, ko teikt. Tad vēl ir divējāda attieksme, par ko mēs ar Daini esam pārliecinājušies. Reiz mūs tautieši uzaicināja uz 3×3 nometni Austrālijā kā līvu kultūras pārstāvjus, un mēs visādās pilsētās dziedājām un runājām par līvu jautājumiem. Un atkal viena daļa: “No ko jūs tur! Pieci desmit rindās. Izbeidziet! Latvieši visi ir. Cik tad latviešu vispār?!” Es atpakaļ: “Un cik ir līvu?” Mēs esam kā modelis latviešiem – ka jāturas. Jo mēs ar Daini vienmēr esam uzsvēruši, nevis – re kādi mēs, pēdējie mohikāņi, bet tieši to otru pusi, ka jāmācās, jādomā. Bet otra daļa, tur Austrālijā, noraudājušies nāk un saka: “Mēs jūs asimilējām! Riebīgie latvieši!” Latvijā bija tāda dzīvesziņas skola skolotājiem, ko dibinājām pie LNNK un kurā stāstījām par līvu kultūru un situāciju mūsdienās. Bet joprojām kautrējas un negrib saukt līvus par pamattautu. Par mazākumtautību! Kas par mazākumtautību?! Un tā putra joprojām ir.

Latvijas Nacionālās neatkarības kustības Dzīvesziņas skolā.
Foto no Staltu ģimenes krājuma

Šorīt pirms sarunas iegūglēju par Tautu forumu un atradu Daiņa Īvāna uzsaukumu 1988. gada 18. oktobrī, kurā ir skaista vīzija: “Tautu forumam jārada vienas kopīgas pagātnes, kopīgas nākotnes un teritoriālās vienotības apziņa Latvijas iedzīvotājos, apziņa, ka republikas pamattautību — latviešu un līvu — nacionālo tiesību atjaunošana un ievērošana nozīmē arī citu Latvijas tautību nacionālo tiesību atjaunošanu un aizstāvību, nacionālo attiecību spriedzes samazināšanos.”

Mēs ar Daini arī bijām tajā Tautu foruma valdē. Tur mēs ļoti cilājām šo jautājumu. Tas līvu pienesums ir bagātība. Jābūt priecīgiem, ka Latvijai un latviešiem tāda ir! No šāda aspekta mēs vienmēr esam domājuši. Kāpēc vairīties no tā, kāpēc noliegt? Ka mūs nav. Ir jābūt pozitīvai domāšānai. Bet ne tik primitīvi! Mums jābalstās uz reālajiem labajiem faktiem. Kur tad mēs izmirstam?! Atsaucoties uz oficiālās tautas skaitīšanas datiem un līvu skaitu, līviem ir gandrīz visaugstākā dzimstība Eiropā. To Dāvis ar Julgī bija izskaitļojuši.

Arī dzejnieku īpatsvars lībiešiem ir viens no lielākajiem, visticamāk!

Jā! Un vajag šos faktus vienmēr minēt.

Lībieši vienmēr ir bijuši ārkārtīgi progresīvi. Arī domāšanā. Tā pati Emma un nacionālkomunisti. Var, protams, nesaprast, kāpēc viņa bija tāda, bet visiem vajadzētu mācīties no lībiešiem, pirmkārt jau latviešiem!

Pareizi tu saki. Rīcībspēja. Uzdrošināšanās. Tas spīvums. Es arī, pirms sarunas cilājot faktus, domāju, ka pateikšu par Emmu kā nacionālkomunisti tieši. Kādus soļus viņa spēra. Kaut vai ar to vēstuli, ar ko mēs kopā gājām, kad lībiešus izsvītroja no PSRS tautu saraksta 1978. gadā.

Bet tagad es vēlreiz paiešos atpakaļ pie tava vārda, pie Helmī, jo mēs te aizrunājāmies un metam lokus.

Tālāk dzīvē es biju Helmī. Un man vienmēr ir paticis mans vārds. Tas nāk no manas māsīcas, no Sīkraga. Bija Sproģe Helmī. Desmit gadus vecāka par mani, un manai mammai tik ļoti patika viņas vārds, un viņa bija tik skaista, ka es dabūju viņas vārdu. Kad Rīgas dome vadīju komiteju, daudz braucu komandējumos. It sevišķi Somijā vienmēr bija ļoti interesanti. Helmī somiski ir pērle. Tas man allaž šķitis komplimentāri. Atceros, Pori pilsētā bija ekspozīcija ar dažādām vistiņām un es skatos – pērļu vistiņa, un uzrakstīts “helmikana”. Un vistiņa nepavisam neizskatās pēc pērles – tāda resna ar garu, pliku, riebīgu kaklu un līku knābi un uz galvas kaut kāda ļerpata karājas… Un tad man kādreiz, kad ar somiem bija tās oficiālās pusdienas, kas man vispār nekad nav patikušas, bet bija jāiet, es stādījos priekšā “Helmī”. Un es jau zināju, ka reakcija būs “o! mūsējā” un sāk runāt somiski. Un es saku – nē, nē, helmikana. Un tad arī bija slūžas vaļā, stīvums pazūd, un viss pavisam savādāk.

Helmī Stalte ar meitu Julgī šūpulī. 1979.
Foto no Staltu ģimenes krājuma

Julgī vārds ir no vārdnīcas. Tieši no līvu vārdnīcas. Šēgrēna–Vīdemaņa sastādītās, ja pareizi atceros. To Kārlis Stalte ir teicis: drošsirdīgais ir ‘julgi’. Viņa mums mājās trīs mēnešus bija skuķīts. Bez vārda. Tāda atbildība bija kaut kā! Bet, tā kā laikā, kad gaidīju viņu, mēs gājām ar to vēstuli, viņai bija jābūt drošsirdīgai manī. Tolaik tā vēstule bija īsti disidentiska darbība. To jau mūsu visu čekas pratināšanas vēlāk pierādīja. Julgī vārdu faktiski atrada Dainis. Šķirstīja, šķirstīja vārdnīcu un teica: “Julgi! Kā tas skaisti skan!” Un drošsirdīgais. Un skan, un jēdzieniskums tajā iekšā. Julgī atkal izdomāja vārdu meitai Lelū. Lelū faktiski ir piedziedājums. Le-lū-u-hū-lelū. Igauņiem ir tādas dziesmas. Ziemeļu zvaigzne ir viens no tulkojumiem. Un otra mazmeita Anna Kī ir Zalkšu Anniņa. Kī ir zalktis līvu valodā. Tas ir nesaprotami cilvēkiem. Kāpēc to “kī” mēs esam tur piebāzuši klāt. Būtu Anna kārtīga!

Protams! Kārtīga Anna… Un kā savu vārdu dabūja pirmais dēls Raigo?

Raigo es ieliku, skatīdamās igauņu kalendārā, man patika igauņu vārdi. Un Raivo jau tolaik bija pilna Latvija. Raigo man likās vīrišķīgāks vārds. Es nezinu, vai tagad liktu tādu, bet tāds viņš gadījās.

Un jaunākais dēls Dāvis?

Dāvis sava vectēva, Daiņa tēva, vārdu dabūja. Viņš Mazirbē ilgus gadus bija skolotājs. Un īsti no līviem arī cēlies. Kad mēs ar Daini sagājām kopā, viņš satikās ar manu tēvu – divi tādi milzīgi vīri, tiešām divmetrīgi, gluži vienāda izskata ar sirmām bārdām abi. Spieda roku viens otram, un viņš teica, ka būtu priecīgs, ja Dainis paņemtu Staltu uzvārdu. Viņam bija sapnis, ka Dainis apprecētos ar līvu sievieti. Julgī dēls atkal dabūja mana tēva vārdu – viņš ir Kārlis Oskars.

Vēl par pašas lībisko apziņa. Tētis to turēja, tas skaidrs. Bet kā mamma uz to skatījās?

Viņa bija koncertmeistare faktiski. Pati brīnišķīgu dzeju rakstīja. Viņai ir atdzejojumi no līvu valodas, ko izpildīja “Līvlist” un kas jau ir folklorizējušies. Un es biju tā priekšā teicēja jeb, kā saka, konferansjē. Tikai dzejā. Tas bija skaisti un vērtīgi. Viņa ārkārtīgi atbalstīja. Mēs ar viņu, atceros, arī gājām pa skolām. Kur es tā varēju divpadsmit trīspadsmit gadu vecumā viena uz skatuves?! Stāvēju un stāstīju par līviem, un dziedāju, un mamma pie klavierēm pavadīja.

Tā ir atbilde uz manu iecerēto jautājumu – kur mūzika tavā ģimenē tik plaši radusies?

Dziedājām mēs mājās visi nepārtraukti. Tēvs lieliski spēlēja blūmīzeru. Visa tā Staltu ģimene Kolkā daudzbalsīga. Kad krustmāte no Kolkas atbrauca vai mana Zviedrijas tante, dziedājām kopā. Pasakaini! Mans tēvs arī labi dziedāja. Tās jūrnieku dziesmas. Ooo! Vecie kapteiņi no Valdemāra skolas vēl pulcējās mūsu mājā. Tas arī bija vesels kultūrvēsturisks slānis.

Jāsaka, šogad Lībiešu svētkos Mazirbē biju patiesi aizkustināta Kārlim Staltem veltītajā pasākumā un plāksnes atklāšanā dzirdēt jūsu ģimenes muzicēšanu.

Un es vēl Julgī lūdzu, lai viņa uz ģitāras pavada to Boba Dilana dziesmu “Blowin’ in the Wind” līvu valodā. Viņa iztulkoja. Man tas likās tik svarīgi! Lai saprastu, ka līvi ir dzīvi. Ka viņi ir tādi šodienas cilvēki, nevis tikai arhaiskas vērtības. Man tas vienmēr ir bijis ļoti svarīgi.

Staltu ģimene Mazirbē, atklājot piemiņas plāksni Kārlim Staltem. 2020. gada 31. jūlijs.
Foto: Zane Ernštreite

Kad skatos uz ģimenēm, piemēram, Zoju Sīli un viņas māsu, visbiežāk redzu, ka tomēr ir tikai viens, kurš tā ļoti iet un darbojas ar savu lībiešu cilmi, un otrs, kurš vienkārši zina.

Jā, tā arī ir. Vienā ģimenē, vienu vecāku audzināti, vienos apstākļos. Tas tā dīvaini dažreiz liekas. Un mums ar brāli Ojāru ir tikai trīs gadu starpība, tomēr viņš arī “Līvlist” dziedāja un viņa sieva Marga.

Jā, “Līvlist” un skaists laiks. Kā radās doma izveidot pašiem savu grupu? Kāpēc “Skandinieki”?

Doma radās no tā, ka leišos un igauņos bija folkloras kustība. Jau desmit gadu agrāk, nekā mēs to sākām Latvijā. Dainis bija ciešos draugos ar lietuviešu disidentiem, par ko viņu izslēdza no universitates 3. kursa. Un ar igauņiem bija tā. Atceros, mēs ar “Līvlist” bijām Lahemā Nacionālajā parka. Pie ugunskura vakarējām, un bija “Hellero”, Tartu Universitātes ansamblis – tādās zaļās brezenta jakās ar kapucēm. Viņi tupēja ap ugunskuru un dziedāja senās “regilaul” [episkie dziedājumi, raksturīgi Baltijas somu tautām]. Ak Dievs! Tur ir garie teksti, monotonās balsis. Un mēs Dzintara Kļaviņa apdarē dziedošie – trallalā, trallalā. Līvu dziesmas… Mēs ar Daini palikām pilnīgi hipnotizēti. No tā milzīgā pretstata. Vienīgais, ko mēs dziedājām “Līvlist”, tās bija Veljo Tormisa apdares, kas ir ļoti skaistas un kur ir ļoti maz šo pārveidojumu.

“Līvlist” lībiešu kāzu uzvedums Brīvdabas muzejā 1979. gadā.
Foto no Staltu ģimenes krājuma

Tā mums piliens pa pilienam aizvien vairāk radās interese par folkloru, arī Zinātņu akadēmijas Folkloras sektorā gājām un meklējām. Un sapratām, ka mums tomēr ir ejams šis ceļš. Nu galīgi vairs nebija tās apdares pieņemamas. Kaut gan mēs jau bijām diezgan ilgi nodziedājuši. “Līvlist” dalībnieki, dabīgi, kļuva pikti uz mums un dusmojās… Var jau iedomāties, kā tas varētu būt. Cilvēcīgi to aizvainojumu es saprotu. Arī mans brālis ar sievu aizgāja līdz ar mums. Tad arī Vilnis Blažēvičs [lībiešu mākslinieks, Emmas Ērenštreites māsas dēls] mums pievienojās. Ļoti talantīgs puisis!

“Skandiniekos” mums bija tik interesants tas sākums! Mēs gājām uz autentiskumu, bet sākumā bija Vilnis ar ģitāru un viņam savas apdares. Es devu dziesmas, un Vilnis tās apdarināja. Mēs arī latviešu dziesmas dziedājām. Tad bija dažas kokles uz kājiņām. Raigo tajā laikā pūta mežragu, jo viņš mācījās Dārziņa skolā. Tāds puišelīts. Tad, kad viņš sāka mācīties flautu, tad arī flautu spēlēja. Vijolnieki bija. Es arī kokli spēlēju. Dziedājām un arvien vairāk kontaktējāmies ar lietuviešiem un igauņiem. It sevišķi sākuma posmā ar igauņiem vairāk.

Kāds bija festivāla “Baltica” sākums? Kura no Baltijas valstīm bija iniciatore?

1989. gadā mēs Latvijā nodibinājām asociāciju “Baltica”, kurā bija pārstāvētas visas trīs Baltijas valstis. Mēs pat uzvilkām visu trīs valstu karogus pils tornī. Klātesoša bija folkloriste Ingrīda Rītela  un vēl vairāki pārstāvji no igauņiem, no Kultūras ministrijas un vadošie leišu folkloristi un kultūras cilvēki. Tā bija pirmā tāda reize, jo Latvija “de iure” vēl nebija pasludināta, bet mūsu iesniegumu Eiropa – CIOFF [Conseil International des Organisations de Festivals de Folklore et d’ Arts Traditionnels, organizācija, kas darbojas pēc UNESCO principiem] jau akceptēja. Nākamā, ko atzina starptautiski, laikam bija Olimpiskā komiteja.

Un nu mums bija šis festivals “Baltica”, tāds vienojošs veidojums, kas katru gadu notika vienā no Baltijas valstīm. Jo tas sapnis bija Baltijas vienotība. Visu mūsu triju valstu sapnis. Jo tautas pamatvērtības ir tās, kas nes to vēsti. To pamatu un vēlmes. Tās ik pa brīdim samilst, bet atskatoties arī visām iepriekšējām reizēm, kad nevarēja vienoties – 1920. un 1930. gados –, tas vienmēr palika nerealizēts. Un tagad atkal nevar vienoties! Mēs vienkārši stiprāki būtu…

Vašingtonas Smitsona institūta Tautu dzīves festivālā 1998. gadā.
Ginta Māldera foto no Staltu ģimenes krājuma

Varētu kaut vai latvieši ar leišiem kopā turēties un lībieši ar igauņiem un caur to to visi kopā. Tik labi priekšnoteikumi!

Bet latviešiem ar igauņiem ir daudz lielāka tuvība nekā ar lietuviešiem. Visas ieražas, materiālā kultūra. Leišiem ir pilnīgi kaut kas cits! Kā paši igauņi saka: latvieši ir vissomugristiskākie no baltiem. Lībieši ir tāds saistauds.

Pastāsti par Līvu savienības atjaunotni!

Par pirmo vadītāju 1988. gadā kļuva Ieva Neilande, Emmas [Ērenštreites] meita, vēsturniece. Kaut arī aiz bailēm, lai viņai nebūtu nepatikšanas, Emma viņu turēja nost no līvu jautājuma. Emma pati mums to teica, jo viņa visai atklāti runāja par šīm lietām. Emma tā arī jāvērtē – kā politekonomijas pasniedzēja un tai pašā laikā kā cilvēks ar neiedomājami plašu sirdi. Vecā kinoamatieru zāle Jaunielā, kur mums notika Līvu savienības atjaunošana, bija pilna. Tēvs arī bija. Paulīne Kļaviņa. Daudzi tie vecie līvi vēl bija dzīvi. Skaists tas brīdis bija!

Kāda bija sajūta? Kā likās – kas tagad būs?

Man tai laikā nebija tādas revolucionāras sajūtas, ka būs uzreiz lielas pārmaiņas. Bet tas, ka mēs tagad organizēti varēsim darboties lietas labā, pavisam citā formā, tas bija skaidrs. Vienīgais tā mūsu sabiedrība, ko tu pati ļoti labi redzi, ir tikpat daudzslāņaina kā jebkura cita sabiedrība. Un, ja no tautas paliek ļoti mazs mazumiņš, tad katrs tā mazā mazumiņa mazumiņš ļoti krasi atšķiras. Un tādi mazumiņi savstarpēji rotē: viens ar otru naidojas, tad atkal draudzējas un naidojas tie citi. No sākuma es nesapratu, kurš ar kuru naidojas un kurš ar kuru draudzējas. Konsekvences nekādas! Un man tas nekad dzīvē nav interesējis. Nekad. Un man nav bijusi saprotama arī tā melnā skaudība. Pilnīgi svešs! Galvenais, mēs tiešām ar Daini dzīvojām un visa mūsu ģimene joprojām dzīvo tā, ka mēs katrs darām to, ko varam izdarīt. Un jāpriecājas par to, ko tu dari tieši tā, kā tu vari izdarīt. Vai tas daudz vai maz… To neviens nevar izmērīt, galu galā. Tas ir katra cilvēka paša liktens sprausts un dots no Dieva un izvēlēts tas ceļš.

Un tā arī bija ar Līvu savienību, ka es sapratu, ka tas būs sarežgīti. Tas darbiņš, joma un ceļš. Tomēr toreiz vēl jautās tas vecais spēks tur apakšā, fundaments. Visādā gadījumā tas bija cerīgi.

Kāpēc jūs ar Daini – lībiešu ģimene ar plašu redzējumu – ne viens, ne otrs negājāt Līvu savienības galvgalī?

Dainis vienmēr bija otrais. Un zini, ko tas nozīmē. Bet viņš pats sevi bija nolicis par otro. Mēs nebijām paši atkarīgi tikai no sevis. Dēļ tā, ka mēs no “Līvlist” bijām aizgājuši, arī tāpēc, ka mēs bijām savu ģimenes disku ierakstījuši un mūs pazina visa Latvija, daudzos vienkāršākos cilvēkos tas raisīja nu pavisam nelabas jūtas. Un arī daudzos nevienkāršos cilvēkos. Tas bija liels traucēklis. Jo ļoti maz ir to, kas skatās pāri savai sētai un savam labumam. Tāpat kā Saeimā, kā domē, tāpat arī jebkurā citā sabiedrības mazā daļinā. Un mēs tiešām esam skatījušies vienmēr – mēs abi tādi bijām un mūsu ģimenes bija tādas –, kas nedzīvoja savam labumam. Un to cilvēki nesaprata. Domāja un tiešā tekstā sacīja: jūs tur pa priekšu visur ar savām skaļajām balsīm. Un tas, ka mēs vēl abi bijām tādi… kā lai pasaka, nu neizskatījāmies nomākti un pavisam gaudeni.

Staltu ģimene Mazirbes kāpās 1989. gadā, pirmajos Līvu svētkos, ko organizēja Anna Seile. No kreisās: Raigo, Ričards, Helmī, Dainis, Oskars Stalti. Pirmajā rindā Julgī un Dāvis Stalti, Oskara māsa Irma Fridrihsone.
Gunāra Janaiša foto no Staltu ģimenes krājuma

Es varu iedomāties. Spilgti un visu varoši!

Un tad vēl folkloras kustību vadījām, pa visu Latviju braucām un modinājām šo apziņu. Nu tas nevar palikt neapspriests. Bet cilvēkiem gribas, lai labi ir tūlīt un lai labi ir viņiem. Un lai domā tā, kā viņi domā. Nevis savas domas tev būtu.

Kā tu iesaistījies Rīgas domes darbībā?

Mēs ar Daini no dibināšanas bijām ar LNNK. Tā mūsu folkloras kustība – cīņas ceļš ar dziesmu – bija ļoti politiska. Jo ir vārdu salikums ‘kultūrpolitika’, vai ne? Man ir kādreiz teikuši: “Folklora un politika. Tās ir divas dažādas lietas.” Kas par muļķībām! Kā tās var būt dalītas? Tā tāda jocīga runāšana. No vēdera, kā mans tēvs teica. Un darbība Rīgas domē arī izrietēja no LNNK. Pirmos četrus gadus biju vienkārši deputāte, un pēc tam nākamos mani jau ievēlēja par Kultūras komitejas priekšsēdētāju. Ļoti atbildīgs amats. Pirms tam biju Nacionālajā radio un TV padomē, pirmajā tieši. Tajā, tagad nevarīgajā, kur pilnīgi nevar saprast, kas tas par orgānu.

Kad biji Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejā, tev droši vien bija saskarsme ar, piemēram, mazākumtautību sabiedriskajām un nevalstiskajām organizācijām. Līvu savienības biedru skaits šobrīd ir sarucis. Kas bija tas, kas varbūt bija jāizdara un kas netika izdarīts?

Šīs nevalstiskās organizācijas galīgi nav par paraugu mums. Ļoti sarežģīti viņiem iet. Bet Līvu savienībai nav tās, man liekas, vīzijas. Nav tādas skaidrākas vīzijas par nākotni. Kādai tieši līvu sabiedrībai Latvijā, ne tikai Rīgā, būt? Dažādos virzienos. Pie mūsu mazskaitlīgās, bet ļoti raibās publikas. Tas ir ļoti grūts uzdevums. Bet to var veidot, šo vīziju. Jo ir jau tās mazās nodaļas, tās Līvu savienības grupiņas. Ja viņas visas saliek kopā… Nujā. Tā pati Līvu savienība…

Kaut kas kopā varētu sanākt tikai tad, ja cilvēki prastu paskatīties arī uz otru labdabīgi, novērtēt viņu, priecāties par viņa sasniegumiem. Lūk, tas man vienmēr ļoti pietrūcis. Tā man vispār liekas galvenā lieta beidzamajā laikā: lai mēs prastu priecāties viens par otra darbiem. Maziem, lieliem, vidējiem. Talantīgiem, mazāk talantīgiem. Tad tikai var veidoties kaut kas. Un ne jau tā virspusēji plaukšķināt, bet tā, no sirds, un darīt to arī zināmu. Es vienmēr esmu domājusi par sabiedrību kopumā. Ka tie atšķirīgie līmeņi un attieksme ir vajadzīgi. Katrai tautai ir akadēmiski izglītoti cilvēki, tad ir mākslinieki, tad ir mākslinieciski neizglītoti, bet ļoti radoši cilvēki. Visādi īpatņi un savdabji vēl pa vidu. Tas jau veido to tautas interesanto kodolu. Bet svarīgi, lai tie cilvēki, kuriem tas lībiskums ir saistīts ar īsto piederības sajūtu un prieku dot un saņemt, lai tie veidotu vairākumu. Un tad tie pārējie, kas tikai paši sevi nomoka ar negatīvu reakciju, viņi vienkārši nevarēs neko izdarīt. Un tad tā līvu lieta virzīsies uz priekšu!

Man tāda laba sajūta bija šajā pavasarī, kad lībieši krastā visi kopā uztaisīja lībiešu valodas mācībstundas. Dāvids Ernštreits ar tehniku. Pieslēdzās Julgī, Ulla, Baiba Šuvcāne. Un tas parādīja to, ka atkal varam runāt par lībiešiem kā par vienu fantastisku tautu, kam ir cilvēki, kas var nosegt teju visas nozares, un viņi apvienojas vajdzīgajā brīdī un ir brīnišķīgs rezultāts.

Jā, rezultāts brīnišķīgs. Bet to apvienošanos nevar uzspiest. To var atmodināt vai ievirzīt. Un tad, ja tas ir atmodināts un ievirzīts, ir daudz vieglāk kopīgas lietas darīt. Katram pieliekot savu devumu.

Un re, Julgī arī no pavasara līdz pat rudenim nodzīvoja pa Košragu!

Pirmo reizi šādi iznāca. Es arī no Jāņiem līdz septembrim. Man gan diezgan traki bija, teikšu atklāti. Kazas tur lēkāja kā nenormālas. Es saprotu, ka meitenēm tas bija fantastiski. Un nepārtraukti cilvēki. Julgī jau ir masu organizatore, azartiska. Man vispār līdz jūrai brīžam nebija spēka aizvilkties. Bija brīnišķīgi Jāņi. Jau kurie Jāņi bija brīnišķīgi. Bet, ja ņem tos priekšjāņus un tos pēcjāņus… Tā man gāja.

Helmī Košraga jūrmalā. 2019.
Foto: Julgī Stalte

Košraga māja ir no kura laika?

Anna Seile, kas ilgus gadus bija Slīteres nacionālā parka direktora vietniece zinātniskajā darbā un organizēja pirmos Līvu svētkus 1989. gadā, bijā tā, kas Dainim parādīja un izstāstīja par to māju, par Kūvaliem. Tos bija nopircis krievu profesors, maskavietis, un nolēmis pārdot. Dainis aizbrauca un, kad viņš ieraudzīja to mājiņu un burvīgo Košragu, viņš teica: “Ak Dievs! Tev tas ir jāredz!” Tagad jau tas ir ļoti apdzīvots, toreiz pavisam savādāk bija. Tāda vienkārša koka māja, bet tu ieej pilnīgi kā citā valstībā. Un Košrags arī ir cita valstība. Tā mēs sapratām, ka droši škiramies no mantotajām mēbelēm un pērkam māju.

Kolkā mums nav nekā – tukša, nolīdzināta dzimtas mājvieta. Un Kolka vispār tagad ir tāda, ka salīdzinājumā ar Košragu mani tur nemaz nevelk. Kad Raigo bija mazs, mēs tur pa vasarām pie manas krustmātes Irmas Fridrihsones dzīvojām. Atceros, divgadīgais Raigo man pa dārzu skrēja pakaļ ar diviem zušiem. Iedomājies! Tie jau ilgi dzīvi, un viņi locījās… Un viņam tāds prieks, ka es tur šausmās joņoju prom.

Košraga Jāņos Helmī un Dainis Stalti.
Foto no Staltu ģimenes krājuma

Tāda atgriešanās Lībiešu krastā sanāca.

Jā, jo bērnībā vasarās dzīvoju Sīkragā. Es tos 1960. gadus ar robežsargiem atceros. Jājām ar robežsardzes zirgiem, viņi mūs, bērnus, vadāja. Vīri gāja jūrā, dūmnami kūpēja, dzīve bija brīnišķīga. Lielākais kārums bija lestes! Lielā tādā kā šķūnī pie kāpas rādīja kino ar rokas griežamo aparātu. Un balle pēc tam bija. Es savai māsīcai, lielajai Helmī, lūdzos, lai viņa ņem mani līdz, astoņgadīgu tādu. Viņa nevarēja atkratīties no manis un nopina man tik ciešas un stīvas bizes, ka man acis gluži šķības palika. Bet es vienalga izturēju un gāju viņai līdz. Tur dzīvoja otra mana tēva māsa Emma un viņas vīrs, tīrs līvs – Kārlis Sproģis. Tāda stipra Sproģu dzimta tur bija. Onkulis bija labais zintnieks. To es pati pieredzēju, ka pie viņa ciema ļaudis nāca un teica, ka tas tas un tas nozagts vai nozudis. Agrāk paši jau nezaga. Bet tad dažādi ļaudis bija ciemā iekšā. Un tad viņš tā padomāja, padomāja – kluss un mierīgs zvejnieks bija – un teica: “Ej mājās droši! Viss būs kārtībā.” Un aizgāja, un vienmēr bija. Ne tas vainīgais tapa zināms, bet atnesta lieta. Un tik ārkārtīgs labestības lādiņš no tā cilvēka izstaroja, ka es pat mazs bērns to spēju sajust. Man tā sajūta, kas no viņa nāca ārā, vēl tagad ir. Tad viņš arī čūskas hipnotizēja. Tās izlīda uz ceļa, un aptieķnieks nāca savākt indi. Tā jau saka, ka lībieši ir bijuši lieli zintnieki. Daudz jau tur bija tādu! Mana vecāmāte Anna Stalte no Kolkas brauca pa visiem ciemiem. Vēl diezgan daudzi vecie cilvēki zināja man stāstīt, ka viņa ļoti palīdzējusi.

Helmī jaunībā 1964. gadā.
Foto no Staltu ģimenes krājuma

Kārlim un Emmai mājās bija līvu valoda. Mana māsīca un brālēns runāja līvu valodā, un visi dzīvnieciņi to valodu saprata. Tagad prasu brālēnam Ilmāram, ko viņš nerunā līvu valodā. Nē, ko es zinu, es jau nezinu neko vairs. Saku, kā – valodu nevar aizmirst. Tu taču brīvi runāji, es atceros! Bet neko, tāpat kā un jo īpaši ticības lietas, nedrīkst otram uzbāzt. Kategoriski. Tā man ar to līvu bērnu nometni iznāca, diemžēl. Mani par to, ka mēs daudzinājām Jūras māti, ka es stāstīju to teiku un ar bērniņiem katru rītu rīta rosmes vietā gājām līdz jūrai un metām smiltiņas jūrā un teicām līvu valodā: “Atgriezies, Jūras māte, tāpat kā saule katru rītu!” Manas vecāsmātes teiciens, ko viņa vienmēr saviem dēliem un vīram, izejot jūrā, teica. Tad mani tur izslavēja par pagānu, ka es maitāju bērnus. Es jau nepievērsu viņus nekādiem dieviem!

Tā jau tāda skaista tradīcija. Tāpat kā putnu modināšana.

Nu kā tad! Tas ir mūsu, līvu tautas, pasaules skatījums. Un man vienmēr licies, ka, ja tu vispār esi kā vērts kā cilvēks, tad pats izvēlies savu garīgo ceļu. Nevis ej kāda norādīto. Tas man liekas tik pazemojoši. Tik nevērtīgi.

Skaisti! Paldies, Helmī, par sarunu! Gara sanāca.