Kad kāda valoda iet mazumā, tās pēdas visbiežāk paliek vietu nosaukumos. Žurnālists V. D., laikraksta “Rīts” (1935. nr. 235) uzdevumā apceļodams Baltijas jūras piekrasti un iegriezdamies lībiešu ciemos, tostarp arī Košragā, interesējies arī par vietvārdu izcelsmi un to nozīmi.

Tā gan saka, ka Košrags no visiem lībiešu zvejnieku ciemiem esot visīpatnākais, bet no šīm īpatnībām maz vairs kas palicis pāri. Stāsta: atrodoties ēkas, kuru jumtus aizvienam vēl klājot “koski”, bet šos egļu mizu jumtus nevar vairs atrast. Dažās vietās kosku paliekas var manīt tikai zem jumtu skaidām. Stāsta arī, ka še varot redzēt ēkas, kuru būvē lietotas vienīgi koka tapas un kāši, bet patiesībā tik tīru senceltņu vairs nav. Un tomēr Košrags atšķiras no pārējiem ciemiem tieši šo veci un grūstošo ēku dēļ. Tas, šķiet, ir arī viens no tīrākiem lībiešu ciemiem. Tomēr jāsaka: nav lībieša, kurš nerunātu latviski.

Košraga celtnes un žogi 1928. gadā. Ferdinanda Linnusa foto. Attēls no Igaunijas Nacionālā muzeja fotokolekcijas (ERM, Fk 476:40)

Gadu desmitos nomelnējusi ir tā ēka, kurā sastopu tīru lībiešu ģimeni. Tās ir Veides mājas un viņu vecais saimnieks Andrējs Dišlers vēl aizvien skatās jūrā, lai arī šogad viņš kļuvis 90 gadu vecs. Jau aiz durvīm dzirdu aužamo nīšu kluso troksni un pievilcienus un, kad atveru durvis, esmu iekļuvis pašā ģimenes vidū. Pie stellēm sēž vecā saimniece, tipiska lībiete, bet turpat tālāk viens no dēliem, kurš, kā vēlāk noskaidroju, izbraukājis pasaules jūras krustām šķērsām. Tā ir patiesākā zvejnieku ģimene, kādu līdz šim esmu sastapis un kura ir nešķirama no jūras.

Drīz vien no blakus telpām, atspiedies uz bozes, lēni iznāk arī pats vecais Dišlers. Viņam ir inteliģenta seja un tāds pat tonis, kad tas jau pa gabaliņu sniedz man draudzīgi roku. Dabūjis zināt, ka esmu no Rīgas, tā tad vidzemnieks un ne lībietis, viņš ierunājās:

– Vai tur ir Gaujas upe? – Šo “Gauja” viņš dīvaini loka, kas pierasts pie lībiešu valodas.

– Ir gan, tā ir varena upe.

– Tas būs no lībiešiem cēlies vārds. Jaug nozīmē upe, tikai apgriezts otrādi. Es reiz braucu viņas grīvā.

Pastāstu, ka lībieši vēl gadus 50–60 mituši Vidzemes vidienā un gar jūru līdz Ainažiem. Vēl tagad var atrast māju nosaukumus kā: Mauragi, Kugi.

– Jā, – dīvaini atdzīvojas vecais vīrs. – Morag ir ogulāji, Kugi, ja tas būs lībiešu Kuki, tas ir, kukaiņi, garais kukainis; pitkakuka ir čūska…

Viņš ir sirsnīgi pieķēries lībiskiem vietu vārdiem un jautā no jauna:

– Vai jums tur ir Salace? Tas nav pareizs vārds. Tam vajaga būt Salis.

– Tā jau pirms kara Mazsalaci dēvēja vācieši!

– Tas lībiski nozīmē – slepeni. Tur būs bijusi kāda slepena lībju pils.

– Un ko tad nozīmē jūsu Košraga nosaukums? Vai tas nav no kosku (košķu) jumtiem?

– Nē, tā tas nav. Tas ir Kogeriek’ kyla: taisnā ceļa ciems. Te bijis labs un taisns ceļš…

– Un vai Pitragam arī ceļš vainīgs?

– Jā, tas ir Pitkariek’ kyla – garā ceļa ciems.

– Un Sīkrags?

– Sigariek’ kyla. Man tēvs stāstīja, ka šis ceļš bijis stragans un neizbraucams, īsts cūku ceļš. Jūs minējāt pirmīt tās Kugu mājas. Mums te ir daudz Kuku mājas. Tas pats vien būs. Es zinu tādu Lēdurgu, tas ir tīri lībisks – Liedurga – lapu urga.

– Rīgā ir tāda upīte pie Biķeru baznīcas, kura saucas par Pitkorgu, tad tā būs garā urga. – Es viņam saku, un viņš ir patīkami pārsteigts, ka arī pie Rīgas ir lībisks nosaukums.

Un tagad mums ar atvasināšanu un pārlatviskošanu veicas ātri: Liepāja – Līvukyla; Ikšķile – Ikskyla, viens ciems; Ainaži – Ain, siena – zāļu ciems; Vaide – Vaitciems jeb Starpciems starp Kolku un Mazirbi; Kolkas rags…

– Par Kolkas ragu man jaunībā stāstīja, ka senos laikos tur lībieši kāvušies ar vālēm un, ienaidniekus sadzīdami jūras ragā, klieguši: Kol’ka rakors! Tas ir – mirsti tu, blēdi. Bet vai nu tas būs no tam izcēlies, to gan nezinu… Tāpat Saunaga nosaukums (zvejnieku ciems pie Vaides). Tas nozīmētu; šo ķer! Senāk, kad ķēra rekrūšus, tad kungu ieceltais ķērājs uzlika vainīgam roku uz pleca un teica zaldātiem: – Šo ķer! Sjenak! Man divi tēva brāļi arī tikuši saķerti. Kad trīs gadus varēja noslēpties, tad bija brīvs. Bēguši puiši uz igauņiem un no igauņiem atkal šeit. Glābušies siena augšās… Sjenak – varētu teikt arī – apzīmētais, iezīmētais, nozīmēts rekrūšos… – apklust vecais vīrs.

– Viņš ir daudz ko pārdzīvojis, – ierunājas tagad vecā audēja. Pieci dēli auga. Nu vairs ir tikai divi. Viens pazuda bez vēsts, otrs no kuģa iegāzās vētrainā jūrā un…

Viņas balss iesāk drebēt, un arī vecais vīrs dziļāk noliec galvu.

– Ļaunas un labas dienas mēs esam pārlaiduši. Arī trešais palika jūrā. Pats tēvs ar atlauztu dēli iznāk krastā, bet dēls nē… – Viņa izslauka acis lakatiņa stūrī, bet vecais tēvs sēž salīcis un sastindzis: – Nosala viļņos un pazuda…

Šajos krastos ir daudz dragātu kuģu redzēts, un neskaitāmi vīri šos krastus ir sasnieguši, tikai nāves skūpstīti, bet par to kādā citā rakstā.