Ceļu pie lasītājiem sāk Lībiešu kultūras centra izdotais Kārļa Staltes dzejoļu krājums “Bagātā jūrmala/Rikāz rānda”. Grāmatas atvēršanas svētki – 31. jūlijā Mazirbē, kad pie Ķesteru mājas, kurā dzejnieks nodzīvojis ilgus mūža gadus, tiks atklāta atjaunotā piemiņas plāksne lībiešu un latviešu valodā.

Iecere apkopot Kārļa Staltes atstāto dzejas mantojumu virmoja gaisā jau sen. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vienīgā plānā dzejas grāmatiņa izdota pirms gandrīz simt gadiem. Atlasītie divdesmit trīs Kārļa Staltes dzejoļi lībiešu valodā, ko pēc Baibas Dambergas un Valta Ernštreita parindeņiem latviski atdzejojuši septiņpadsmit latviešu un lībiešu dzejnieki, atsedz visas lībiešu kultūras dārgakmeņa daiļrades šķautnes. Tas par dārgakmeni nav jūsmīgs pārspīlējums, kādus mēdz dāļāt jubileju reizēs, bet Kārļa Staltes mūža novērtējums 150. dzimšanas dienā.

Krājumu ievada Ulda Krasta atdzejotais tituldzejolis ar rindām:

Ko jūs slavējat man zeltu,
sudrabu, kas zemē guļ,
nejūsmojiet par to velti,
nāciet līdz uz jūrmalu.

Nonācis jūrmalā, lasītājs sadzird “Jūrmalnieku dziesmu” (atdzejojusi Baiba Damberga) un “Karoga dziesmu” (Guntars Godiņš), līdz nonāk pie himnas “Mana tēvzeme” (Edvīns Raups), un tad jau var salīdzināt, kā ir svešās zemēs un mājās (“Svešumā”, Arvis Viguls), apjūsmot “Jūrmalas priedes” (Ivars Šteinbergs) un ielūkoties vēstures dzīlēs: “Senāk un tagad” (Inga Ābele, kas ierasto jūras māti pārsaukusi par Jūrmāti, ko “redzējis vairs neviens nav”) un “Pirmā vācu pils” (Inga Pizāne). Smeldze neatstājas ne “Pie Buntika kapa” (Kārlis Vērdiņš), ne domājot par to, “Ko mēs paveicām” (Artūrs Punte), tas ir, par to, kas paveikts Kārļa Staltes paša dibinātās Līvu savienības sākuma gados:

Vieni būvē, otri jauc.
Kas mums sanācis ir – lūk:
šķība kore, sienas drūp,
jumta šķirbās vēji kauc.

Mūsdienās mēdz teikt, ka dzejas varonis nav pielīdzināms autoram, taču, manuprāt, Stalte pirmām kārtām izlika uz papīra to, kas nodarbināja paša prātu un kas ne vienmēr bija izsakāms skaļi tautiešiem un ciema ļaudīm. Piemēram, dzejolī “Aka” (Uldis Krasts) “es”, kurš izracis aku, par to nesaņem pat vienkāršu paldies. Ļaudīm ne prātā nenāk aizdomāties par to, kā viņi tikuši pie akas (tas ir, par to, kurš dibināja Lībiešu savienību un kori, kurš meklēja notis un rakstīja dziesmu vārdus, kurš tulkoja Jauno derību un sacerēja pirmo ābeci, izdeva mēnešrakstu “Līvli” utt.). Viņi tik lietoja aku kā pašu par sevi saprotamu:

Ar spaini, kannu nesa dažs,
cits toties izlielījās brašs –
kā būtu palīdzējis rakt.
Vēl cits māk noniecināt – sak,
to aku vajadzēja gan
rakt drusku seklāku, lai man
ir vieglāk iesmelt. Un, ak Dies,
kāds iespļauj vēl, kad padzēries.

Protama lieta, tas dzejnieku sarūgtināja, taču acu priekšā vienmēr vīdēja “Mazā zvaigzne” (Kārlis Vērdiņš):

Lībieti – tu maza zvaigzne
visā plašā pasaulē.
Nedrīkst nodzist tava gaisma,
nedrīkst tevi pazaudēt.

Sirsnīgas un smalki niansētas ir dzejnieka iemūžinātās dabas norises: “Pavasaris” (Guntars Godiņš), “Vakars”(Henrihs Eliass Zēgners), “Negaiss” (Raimonds Ķirķis), “Pavasaris” (Inese Zandere). Bērnu dzejoļi (“Ķekatkāpis”, Krišjānis Zeļģis; “Čīgā vārti”, Kirils Ēcis) pāraug “Zvejnieka dziesmā” (Inga Gaile), un reliģiski motīvi (“Kungs, dod svētku drānas mums…”, Jānis Rokpelnis) aizved līdz noslēguma dzejolim “Atvadas no jūrmalas” (Uldis Krasts).

Rūpīgi izstrādāts krājums, kam simbolisku māksliniecisku ietērpu darinājusi Zane Ernštreite.

Grāmatas izdošanu finansiāli atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds un Latvijas Nacionālais kultūras centrs.