Apgāds “Dienas grāmata” laidis klajā Ingas Ābeles krājumu “Balta kleita”, kurā apkopoti deviņi stāsti par deviņām sievietēm.

Rakstniece ik pa laikam atgādina par savām lībiešu saknēm, un tā dažādu tautību autoru bilingvālajā dzejas krājumā “Kui sūolõbõd līvlizt” (“Tā iznirst lībieši”; 2011) viņa rakstīja: “Man prieks, ka es arī tāds līvu asinsnesējs, lai gan tikai kāda astotdaļa manu asiņu no jūŗiniekiem – kā omamma sauca lībiešus – tad tomēr. Atceros, ka viņa dēvēja negaisa mākoni par Pērkongalvu un neļāva uz sauli, mēnesi, varavīksni rādīt ar pirkstu – tāpat kā uz cilvēku. Uzskatu Kurzemi par sev mīļāko zemi, it īpaši dižjūras pusi.” Šovasar iznākušajā Kārļa Staltes krājumā “Bagātā jūrmala”(“Rikāz rānda”), ko Lībiešu kultūras centrs izdeva, atzīmējot izcilā lībiešu kultūras darbinieka un dzejnieka 150. dzimšanas dienu, Inga Ābele latviskoja dzejoli “Senāk un tagad”.

Viens no krājuma “Balta kleita” stāstiem ir par lībieti Lindu. Ar laipnu apgāda atļauju publicējam fragmentu no tā.

LINDA

Dievs savus putniņus sargā.

Tā arvien teicu, uz gājputniem noskatīdamās. Tagad no debesīm tā skatos uz Ainu un Ilmu, savām dvīņu meitām.

Ainai īss, spilgti krāsots cekuls uz izskūtās galvas, tetovētas rokas un veiksmīga vetārstes prakse. Ilma ir vijolniece un diriģente, viņai pašai jau divi bērneļi kūņājas pa klēpi. Kā visām sievietēm mūsu dzimtā — sārtu lūpu vilnītis. Mutes šaufelītē, teica viens fotogrāfs.

Aina iznes pagalmā šķīvi ar kartupeļu pankūkām, kam vidū karote skāba krējuma, kam pa virsu sarkana jāņogu želeja. Brūklenes viņas vēl nav lasījušas. Vēl jau tikai augusts. Un rīt arī ir diena.

Ilma paņem šķīvi un jautā:

— Kā var pārdot krējumu par vienalga kādu cenu? Krējums taču ir vislabākais no mīlestības, ko govs velta savam teļam. Kāda cena var būt mīlestībai?

Atceros, kad meitas vēl bija mazas, liku viņas gulēt un, kāpjot uz otro stāvu, Ilma reiz tumsā teica — turies pie maniem matiem! Tā viņa sacīja, mazā būtne. Un es turējos pie matiem, balti vizošiem kā upe, kamēr apkārt šļakstījās mēness sudrabainā gaisma. Tas bija tā, it kā mūsu kuce būtu pastiepusi savu asti, it kā Lovisa no Mēness būtu pasniegusi plaukstu, it kā vecais, aklais kaķis būtu devis atspaidam savu kaulaino, zivs asakai līdzīgo kumbru, it kā māte Mare būtu piedāvājusi stipro, nu jau nejutīgo roku, it kā… Mēs visu laiku esam daudzi, bet es gribēju palikt viena. Vientulība ir attīrīšanās, es alku nomazgāties, izlobīt savu būtību no gadiem apkārt aplipušās drazas — laika un gaitas.

Aukstās rudens naktīs es gāju uz satikšanos. Klausījos, kā gājputni kliegdami aizšalc tumsā pāri uz jūru. Tāpat kā Lovisa un Mare es ilgojos pēc jūras. Manas ilgas bija vienmēr klātesošas un reizē tālas kā tā roze, kas aug pie Popes Stūru māju sienas.

Tur aug roze, ko stādījusi Lovisa, tur ir lievenis, uz kā sēdēja Mare, mizodama ābolus. Tur ir iecirsta stendere. Kad meitas auga, viņas bija jānomēra. Līdz vienu dienu es paķēru bērnus un aizbēgu no cirvja uz Kaijciemu pie Sāruma ezera, kas meitenēm šķita drūma un dziļa iekšzeme.

— Lovisas un Mares valoda arī ir jūra, — es viņas mierināju. — Ainaži, Kuiviži, Ķirbiži, Pabaži, Korģene, Gauja, Sārums… Vai jūs zināt, ka Sārums ar Āstaru vienreiz sarunāja bēgt, kad ļaudis tiem nedeva vārdus?

— Kas ir Āstars?

— Agrāk Burtnieku ezers bija Āstars, kur tagad pie Valmieras muklājs, tīrelis. Jau septiņi gadi iepriekš ezers bija sadomājis šo vietu atstāt, tādēļ jaunajā vietā septiņi gadi redzēta melna cūka rokamies. Ko viņa tur rakusi un kas īsti tāda bijusi, nedabūjuši zināt, bet aizdzīt arī nevarējuši. Tad vienu dienu Āstars šņākdams, krākdams atnācis pa gaisu un nometies, kur cūka rakusies. Melnā cūka bijusi ezera valdniece, kas iepriekš atnākusi vietu sataisīt, saprotat? Ilgi ezers jaunajā vietā kaucis…

— Kāpēc viņš kauca? — gribēja zināt Ilma.

— Jo ezers kauc, kad viņam nav vārda.

— Vai viņam ir grūti? — miegainā balstiņā no tumsas prasīja Aina.

— Grūti viņam, meitiņ, ļoti grūti… Te vienu svētvakaru viena sieva nesusi mazu meitenīti pirtī, un bērns prasījis, ko tas Āstars tur kauc. “Tas, bērniņ, nav Āstars — tas ir Burtnieks.” Un, ro, no tā brīža ezers vairs negaudojis.

Kad meitas apgūlās, viņas prasīja pasakas. Es stāstīju tās, ko biju dzirdējusi no Lovisas. Par kuģa kāzām, kad kuģis pirmo reizi satiek jūru un tam iedod vārdu uz mūžu. Par kuģu gariem, kas paredz nākotni un īsi pirms kuģa bojāejas pazūd no klāja. Par saltkurpjiem — nekristīti mirušiem bērniem — un par sievietēm putniem. Es gulēju starp dvīnēm, mācīju viņām svešādus vārdus.

— Senos laikos sievietēm bija spārni. Nevis putni, bet sievietes rudeņos lidoja aiz jūras ziemas miegu gulēt. Vīrieši palika vieni. Lieldienās vīrieši tā bija noilgojušies pēc sievietēm, ka gāja uz kāpām viņas modināt. Nesa ziedojumu Jūras mātei — cukuru, baltmaizi un šņabi, vilināja un sauca mājās ar dziesmu.

— Vai viņiem bija grūti?

— Grūti! Tāpēc vīrieši samācīja putnus, lai nozog sievietēm spārnus. Kamēr sievietes jūrā peldējās, putni paņēma spārnus. Sievietes nu bija spiestas palikt mājās pa ziemu.

— Vai viņām bija grūti?

— Viņām bija smagi jāstrādā visu garo, tumšo ziemu. Sievietes pasūdzējās Dievam. Dievs turpmāk aizliedza sievietēm pāri darīt. No tā laika sievietes sauc par Jumāllind — Dieva putniem. Dievs savus putniņus sargā.

Istabā iestājās klusums — meitu elpas bija izlīdzinājušās. Ne vairs viņas, bet Dievs caur viņām elpoja.

Arm — miers.

Arm — arī mīlestība.

Cēlos un, virzīdamās uz durvīm, kaut kam uzgrūdos. Istabā atskanēja ass troksnis. Viņas sakustējās, bet es paliku mēnesnīcā stāvam kā balts spoks, nekustīgi vērdamās ārā pa logu. Kad dvīnes nopūtās, ieslīdot atpakaļ miega upē ar sapņa laivu, es biju brīva. Drīkstēju iet no istabas dārzā, klausīties tumsā aizlidojošos putnos.

— Un kuram es būšu vajadzīga ar tādu asu seju, raupjām rokām? — izbailēs sastingusi, vaicāju spogulim. Pilna istaba mēnesnīcas. Ko es gribēju adīdama, ko vēlējos, pierakstot vārdus? Ar pēdējām spēka paliekām, ar miegotām acīm, ko es gribēju vēl?

Gūt to rozi, kura arī šobrīd tur, tālu Kurzemē, pie Stūru māju dienvidu sienas?

Lind — putns.

Īlma — pasaule.

Āina — zāle.