Novembra pirmajā dienā Līvu savienības vadītājai Ievai Ernštreitei ir dzimšanas diena. Šogad jau septiņdesmitā. Apstākļi saveidojušies tādi, ka jāiztiek bez publiskas godināšanas un plašām svinībām, taču saruna vienmēr ir iespējama un es devos uz Slokas ielu Rīgā. “Šeit ir arī Līvu savienības birojs, oficiālā adrese, kā jau tu zini,” saka man Ieva, kad esam iegājušas dzīvoklī. “Pašreiz tu atrodies birojiņā.”

Jā. Bet es atgriezīšos pie tā, ka tu pa kāpņu telpas logu rādīji man to lielo dobi pagalmā un teici, ka tā ir tavējā un ka reizi gadā ir vēlme, vajadzība ielaist rokas zemē. Kā tu domā, no kurienes tas nāk?

Es domāju, ka no Sīkraga, no Miķeļtorņa, no visa tā, kur es esmu dzimusi un augusi. No bērnības.

Šādos brīžos vienmēr domāju, ka mēs it kā esam tik prom no zemes, tomēr…

Nē, tā sajūta neiet ārā. Tā nevar iziet. To es redzu gan māsā, gan abos brāļos. Visi ņemas pa zemi. Rokas iekšā un darās savā vasaras mājā vai laukos, kur nu katram ir tā iespēja.

Tātad mēs esam gan pie tevis ciemos, gan Līvu savienības birojā.

Tas šeit ir gandrīz jau astoņus gadus. Mēs gan nevaram atļauties, gan arī nav tādas vajadzības – turēt kādu telpu, iet uz darbu birojā.

Vai ir tā, ka kāds zvana un saka – viņam vajadzētu atnākt uz Līvu savienību un kaut ko izrunāt?

Nu, ja nu vienīgi pēc kādas grāmatas. Tagad ir citi saziņas līdzekļi – ēpasti, telefoni, vatsapi. Ja mums ir vajadzība pēc kopānākšanas, jo Līvu savienības valdes sēdes ir rotējošas – Rīga, Kolka, Ventspils, Mazirbe –, Rīgas reizē šī nav tā labākā vieta. Bet tepat līdzās ir mana skola [Doma kora skola], kuri ir pretimnākoši un vienmēr saka, lai nākot un izmantojot telpas Līvu savienības lietām. Vienbrīd tur notika arī valodas mācības, reizi mēnesī, ko organizēja Zoja [Sīle].

Valdes sēdes rotē, jo?

Tāpēc, ka nodaļas ir četras un lai būtu tāda kā solidaritāte. Citādi rīdzinieki, piemēram, nekad neaizbrauks uz Ventspils nodaļu un – otrādi. Tomēr galvenais punkts ir Mazirbe. Bet tur atkal ir problēma, ka esam saistīti ar siltu gadalaiku. Tautas nams ir kurināms ar malku. Tad ir labi, ka gada starts – janvāra sākumā – ir Rīgā, jo te šobrīd ir daudzskaitlīgākā grupa. Tad seko Ventspils, tad Kolka un visbeidzot Mazirbe. Rīgas sanākšanas allaž cenšamies savienot ar kādu kultūras programmu.

Pievērsīsimies skaitlim 70… Ko tas nozīmē tev? Vai tas kādā ziņā ir īpašāks nekā līdzšinējie skaitļi?

Ja piedomā, tad noteikti jā, jo viss jau nāk salīdzinājumā un tu redzi, ka tas it kā vairs nav mazs cipars. Zini, kad iestājas nedaudz apmulsums? Kad tu domā, vai vari vilkt līdzi – vai vari strādāt attālināti, mācīt angļu valodu attālināti, pierast pie visiem jauninājumiem un nesajukt bišķiņ prātā. Jauna cilvēka elastība ir citāda, un manējā atkal ir citāda, ceļš ir garāks. Bet tas arī nav kardināli neiespējams.

Padomju laikā sievietes varēja pensionēties 55 gadu vecumā. Daudzi to darīja un savā ziņā arī izgāja no aprites, jo padomju valstī vērtīgs bija tikai darba cilvēks. Proletariāts. Šobrīd cilvēks daudz ilgāk paliek kustībā un nejūtas tik atdalīts no dzīves. Vai – kā tas ir?

Tev taisnība! Tas, ko tad varēja piedāvāt dzīve, tās iespējas nevar salīdzināt ar to, kas ir tagad. Tagad gribas nemitīgi turpināt likt sevī iekšā. Īsi sakot, darboties. Es varbūt esmu ļoti izredzēts cilvēks ar to, ka man ir bijusi iespēja strādāt tādā skolā, kādā visu mūžu esmu nostrādājusi un esmu vēl tagad. Šie gadi nekad, nekad, nekad nav likuši vai ļāvuši kļūt vecākai. Tā vienkārši notika. Man bija tāda ļoti mīļa klase, mani otrie bērni. Kad ieraugu, ka manu otro bērnu bērni sēž klasē, un nav tās sajūtas, ka es kliba, veca vai nespējīga iečāpoju klasē, tad saprotu, ka tie 70 nav nekas tāds.

Tu esi angļu filoloģe. Kāpēc?

Ļoti vienkārši. Man dzīvē bijuši divi izcili skolotāji – skolotāja astoņgadīgajā skolā Ventspilī un Tija Bierande, kura aizgāja mūžībā nupat, aizvadītajā vasarā 96 gadu vecumā. Es nezinu, bet domāju, ka tas ir mūsu ģimenē. Kad ņemu savu tuvāko radu zarus, mēs esam visi filologi ar tendenci uz svešvalodām. Māsīca Silvija [Ernštreite], brālēns Valdis [Ābols], Eva, Dāvida [Ernštreita] māsa, vēl viens, otrs un trešais. Tas ir drusku gēnā iekšā. Varbūt man arī padevās. Skolotāja arī pamanīja, aizsūtīja mani uz svešvalodu olimpiādi, un es atbraucu ar otro vietu Ventspils vidusskolai, kas bija ļoti liels gods.

Atceros savu laiku. Nebūdama īpaši talantīga uz valodām, es nespēju tās mācīties abstrakti – kā matemātiku, un man bija sajūta, ka nekad angļu valodu dzīvē neizmantošu.

Man patika mācīt no pirmās dienas. Biju jauna un nobijusies. Ar vecāko, vienpadsmito, klasi, man bija kādu sešu gadu vecuma starpība. Bet tikai pēc daudziem gadiem es atšifrēju, un man tā bija ļoti rūgta atziņa, ka mēs neiemācījām angļu valodu lietot. Mācījām stāstīt par Ļeņinu Londonā… 1980. gadu beigās Dārziņa skolā bija apmaiņas grupas – mūziķi no Anglijas. Mani sūtīja ar viņiem runāt. Kā, tu taču esi angļu valodas skolotāja un tu zini! Es saņēmos un domāju, ka es zinu. Neko es nesapratu. Ko viņi runā savā starpā, tie īstenie briti. Kas tā par valodu?! Vēl vēlāk, jau pati aizbraucot uz Angliju, sēdēju kā tāds pirmziemnieks un klausījos: “Ak tā… Tā ir tā dzīvā valoda…” Bet augsne manī bija gatava. Vajadzēja tikai impulsu, to uzrāvienu, kas pavēra visu vaļā, un es varēju, tā teikt, iet un pļaut.

Bet skolas laikā tev pašai nebija sajūta, ka tu mācies kaut ko pilnīgi lieku?

Nē. Man tā nebija. Man patika. Es domāju, ka strādāšu “Intūristā”, vadīšu grupas, braukšu. Paldies dievam, ka mācījos vakara nodaļā un mani neviens nevervēja. Zinu, ka manus dienas nodaļas kolēģus vervēja vienu pēc otra. Vakara nodaļā man bija jāmācās sešus gadus un paralēli jāstrādā. Vecākā brāļa ļoti lielā gādībā tiku arī pie darba. Tie bija seši ļoti vērtīgi gadi. Meitēnam no provinces bija jāsāk mācīties, kas ir veikals, kas ir ēšana, kā tērēt naudiņu, kā iet uz kafejnīcām…

No provinces… Piedzimi tātad Miķeļtornī…

Jā, sākums ir Miķeļtornis. 1953. gadā Miķeļtornī likvidēja zveju un trīs brāļi no ciema – mūsu paps un viņa divi brāļi, Dāvids un tā saucamais Fiņķis, pārcēlās uz Sīkragu.

Bet kāpēc Sīkragā nelikvidēja zvejniecību?

Domāju, ka zvejnieku kolhozs paturēja attīstītākos infrastruktūras punktus. Visus Mazirbē droši vien nevarēja ielikt, un Sīkragā arī bija pietiekami spēcīgas iespējas zvejot. Piekrastē palika Sīkrags, Mazirbe un Kolka. Un varbūt tieši Sīkragā varēja šiem vīriem iedot, kur dzīvot. Jo iedeva visiem. Svešus mitekļus, kas nebija mūsu. Zinu, ka Dāvidonkulis dzīvoja vismaz trīs dažādās vietās. Tajās, kas pēc kara bija palikuši tukšas. Mūsu tēvam iedeva mežsarga māju. Nelielu sarkanu ķieģeļu māju. Tur tad mēs visu sākām no gala. Sākās cita dzīve. Es domāju, ka tie gadi – no kāda 1954. līdz 1957. – mammai un tēvam bija ļoti labi gadi. Bija laba zveja. Un viņi tiešām bija uz zaļa zara. Jo es zinu, ka visam ciemam bija vienādi dīvāni un vienādas austas segas, un vienādi skapji, garnitūras pa pirmo. Un skola sākās Dundagā.

Sīkragā skolas nebija?

Nē, tuvākā bija Mazirbē. Un Dundagā. Un es sāku iet Dundagas skolā. Dundagā tāpēc, ka māsai bija vilkme uz aptieķnieces darbu un viņa mācījās farmāciju un strādāja Dundagas aptiekā. Vienmēr šai aptiekai braucu garām kā piemineklim. Un tā kā mamma bija palīgā papum ar zivīm, māsai biju uzticēta es un droši vien arī mazais brālis, kas piedzima jau Sīkragā. Tā es divus gadus nomācījos Dundagā. Kā mēs turp tikām?! Viena epizode ir tā, ka Dace [māsa] veda mani ar riteni un es uz bagāžnieka tos 20 km no Sīkraga uz Dundagu. Pa to ganu ceļu, kas iziet pie Nevejas. Tur bija milzīgas egles, un čigāni tur spietoja, un tās tādas karstas un krāsainas atmiņas. Domāju, ka tā nebija regulāra braukšana, jo ziemā jau tu šādi neaizbrauksi nekādīgi. Bet bija tā saucamie taksometri ar kulbu un maziem lodziņiem, kas uz Sīkragu negāja, bet uz Mazirbi un tur atkal kāds pabrauca pretim. Brālēns ar blakusvāģi vai vēl kā.

Ieva, cik sajūtami tev bērnībā, ģimenē bija lībieši?

Nulle. Neko nezināju. Absolūti neko.

Kā tā?

Nezinu. Es nezinu, kā pa tēva līniju, kurš nomira, kad man bija sešarpus gadu, bet es neatceros nekad neko manā klātbūtnē. Varbūt savā starpā. Varbūt ar vecāko brāli Jāni. Kaut arī viņš nekad nav teicis, ka tā būtu bijis. Pirmās atmiņas par lībiešiem, ka te kaut kas ir, bija Švanderos, bet man jau bija kādi gadi piecpadsmit. Tad redzēju, ka vairāki jauni cilvēki sēž ar vecotēvu un runājās. Bet, paga, ko viņi runājas? Es neko nesaprotu. Runājās lībiski. Izrādījās, tie ir Tartu [universitātes] studenti, kas atbraukuši pie Švandera Dāvida. Savā starpā vecaistēvs un vecāmāte lībiski nerunāja nekad. Pirmkārt jau tāpēc, ka Mūrnieki, visa tā lielā Mūrnieku famīlija no Lūžņas, nebija lībieši. Jā, Lūžnieku Ernesta jaunākā brāļa sieva Alvīne bija no lībiešiem, bet vecais Mūrnieks, mežsargs, nē. Tā kā tur tā lībiešu valoda tā kā bija un nebija. Tas viss bija tā trausli. Kaut kur varbūt zemapziņā līdz pat normālam vecumam. Līdz 1988. gadam, kad man bija jau 38 gadi.

Kad sākās Atmoda un arī lībiešu Atmoda…

Tieši tā! Pēkšņi mamma saka: “Es iestājos Līvu savienībā, man ir biedra karte.” Pag, es prasu – kas tas tāds? Nu tad viss. Izrādās, visi tie paši cilvēki, kas man dzīvē bijuši, ir lībieši. Emīlija Rulle no ļoti slaveniem lībiešiem, mūsu mājas šuvēja. Bet viņa ar mammu nekad nesarunājās citādi kā latviešu valodā. Vilma Silanagla, Pētera Damberga māsa, mammai sirsnīgākā draudzene, kādu vien var iedomāties Sīkragā. Nekad! Vienīgais, kur vēl lībiešu valodu savā apziņā fiksēju, bija Sīkraga pastā, kur vecais Ķeļķis, tēvs Vilmai, runāja citā valodā  – kaut ko tā ātri un ātri, tā kā strīdas. Bet tie tādi uzplaiksnījumi. Varbūt tie paliek, bet es nezināju, ka tie paliek.

Kāpēc mammai bija būtiski iestāties Savienībā?

Es domāju, ka tā bija viņu draugu kopa, tā pati, ar ko kopā pulcējās gan svētkos, gan citur, tur notika tās runas un izlemšana: es, un es arī, un es arī. Vai tad tu domā, ka šī tauta vai šie cilvēki briesmīgi sāka analizēt, kāpēc? Vienmēr bija kaut kāda vilkme.

Bet kurš viņus saorganizēja? Kāds taču vienmēr iesāk?

Es domāju, tie bija ventspilnieki. Noteikti tā bija Alvīne Veinberga. Es tikko nodevu Lībiešu institūtam viņas arhīvu, kur ir visi protokoli no pašiem savienības pirmsākumiem, un tos rakstījusi Alvīne. Un tie cilvēki, kas vienā mirklī iesaistījās un pavilkās uz to visu, tie bija miķeļtorņnieki. Viņiem tā kopbūšana un kopjušana bija jau tur, ciemā. Tur bija gan Biruta, Kāpbergi un arī Emma [Ērenštreite]. Un, ņemot vērā Alvīnes ļoti izteikto mīlestību pret Miķeļtorni – viņai katrs zāles stiebriņš bija Miķeļtornis un lībieši, – domāju, viņa bija tas dzinējspēks un lielā mērā iniciators.Viņiem patika būt kopā. Kopīgi braukt. Viens tāds bija divdiennieks 1989. gadā. Sestdienā bija pirmie svētki Mazirbē, svētdienā ekskursija pa visiem ciemiem. Visi bija noilgojušies. Krasts bija nule kā atvērts. Es biju Sīkragā pie savējiem, pie masīcas Silvijas, un mēs gājām uz Mazirbi gar jūru. Mēs zinājām, ka drīkst. Šie septiņi kilometri gar jūras malu… Mēs nevarējām parunāt. Mums vienkārši bija kamols kaklā un asaras acīs. Savā mūžā pirmo reizi, un man jau bija pie četrdesmit, gāju gar jūru uz Mazirbi.

Es Kolkā pirmo reizi biju 1994. gadā, man bija divdesmit viens…

Kolka manā apziņā vispār neeksistēja kā tāda līdz tam pašam 40 gadu vecumam. Tādas vietas nebija. Visādi citādi jau mēs pie tām mūžīgajām atļaujām – propuskiem – bijām pieraduši. Tāpat arī pie Miķeļtorņa situācijas ar matrožu klātbūtni. Tā bija dzīves norma. Viņi nāca uz kino. Viņi nāca uz veikalu. Viņi parunājās. Mana tante Emma mazgāja viņiem veļu. Viens otrs saprecējās. Manas draudzenes māsa Zigrīda apprecējās ar Pāvelu. Tāds jauks puisis bija!

Bet runājot par lībiešiem un lībiskumu, viss ir pašas atklāts. Kaut kas varbūt iekšā kārtu kārtās ir bijis, bet ne vairāk. Tā interese man noteikti vairojās atkal caur valodu, jo radās iespēja mācīties pie Valdas Šuvcānes un pēc tam pie Kersti [Boiko] ,vai otrādi. Mēs gājām ar visiem bērniem, visi kopā. Interese bija liela.

Vai tev liekas, ka apziņai par lībisko ir jānāk kopā ar valodu?

Daļēji jā, bet ir jāskatās arī realitātē. Vai tas ir iespējams. Un ar varu neko nevar nevienam izdarīt. Bet domāju, ka tas būtu ārkārtīgi vērtīgi, ja tā būtu. Tā bēda ir tāda, ka tev jau var būt vairākas skaistas balles kleitas skapī, bet, ja tev nebūs balles, tās kleitas tur stāvēs. Smukas jo smukas, un tu katru reizi atvērsi skapi un noskatīsies, bet – ko ar tām darīt?! Viens ir tas, ka varu sava prieka pēc paņemt ābeci un lasīt. Esmu nosolījusies ne vienreiz vien katru dienu izlasīt pa tekstam latviski/lībiski. Galu galā man filoloģiska un valodas interese ir. Bet tas ir tikai pieskāriens, tas nav tas, ko varētu…

Ja dzīvotu valodas vidē…

Jā. Ideālistiskā veidā domājot, tie, kas valodu zina, varētu darīt vairāk.

Bet ko? Kā tu teici: ar varu nevienu nepiespiest.

Tās ir tikai tādas ļoti šauras pārdomas, bet es domāju, ka katrs varētu atrast brīdi savā dienā, savā skrējienā – tie, kas gribētu – un es gribētu, ka man pretim būtu kāds lielāks, dziļāks lībiešu valodas zinātājs. Ka es varētu plānot divreiz nedēļā sirsnīgas nodarbības un ar viņu runāties visu laiku. Bet regulāri. Visu mūžu. Apmēram tā, kā katru nedēļu lasu “Kultūras Dienu”. Jo tas man ir vajadzīgs. Tā kā es mācītu kādam angļu valodu no nulles. Bet, kā lai cilvēkiem iepotē to motivāciju, kāpēc viņš to grib darīt?

Jo, ko viņiem ar to darīt? Emocionāli es saprotu, jo valoda ir viena tava šķautne un neapšaubāmi viena identitātes pazīme, bet nav vides un lietojamības.

Tāpēc šajā brīdī ļoti simpātisks šķiet tas, ko dara mūziķi. Tā vismaz ir pieskaršanās lībiešu valodai, noņemšanās ar to. Valoda ir klātesoša. Arī bērnu nometnēs. Es lepojos, ka Marta, mana mazmeita, dzied lībiešu himnu bez skatīšanās papīrā. Pagājušajā gadā man pat prātā nenāca, ka es varētu piedāvāt sešpadsmitgadīgai jaunkundzei braukt uz nometni. Taču jautājums bija, vai es šogad varēšu braukt uz nometni? Bet, protams. Un varbūt tu vari pat paprasīt, lai jums, lielajām meitenēm, ir kādi pienākumi. Tā kā vilkme ir. Ja tādi ir pieci seši vai cik, tas mūsu apstākļos būtu vajadzīgs un stimulējams. Ir jādomā, ka viņus motivēt satikties arī ārpus, tāpēc, ka viņi grib, nevis tāpēc, ka kāds spiež un jāiemācās valoda. Bet sistēmai noteikti ir jābūt. Varbūt interaktīvai, kā to veido Reinis Zumbergs. Iedomāsimies kādu mazu ārzemju latviešu diasporas bērniņu, kurš tiek atvests šurp un nezina valodu. Ko mums ar viņu darīt? Mums ir jārunā ar viņu latviski. Un arī jābūt kaut kādiem materiāliem, lai viņš zinātu, ko viņš mācās. Viens ir tas, ka viņš runā – šī ir krūze un tā ir puķe. Un tālāk, ka viņš grib parunāt par puķīti, ka tā smaržo vai ir dzeltena. Grib iet tālāk. Ar valodām, kuras ir tik mazas un trauslas, jāizturas ļoti īpaši.

Man pašai dzimtā valoda nozīmē ārkārtīgi daudz, bet dzīvot savas valodas telpā un runāt latviski es varu tikai šeit, savā valstī.

Taisnība. Bet arī jāpatur prātā lībiešu valodas  piemērs, cik ļoti ātrā tempā valoda var aiziet, pazust. Tāpēc ir nevis jābaksta acī vai jānosoda, vai jāpārmet, bet tā paralēle ir diezgan redzama. Tas liek aizdomāties.

Atgriežamies tagad pie tava oficiālā lībiešu amata. Kāpēc tev vispār bija vēlme kļūt par Līvu (lībiešu) savienības vadītāju?

Varbūt tie senči, varbūt viņi grib, lai viss neaiziet galīgā ripā. Es nezinu, cik un vai labu esmu izdarījusi es, bet tajā brīdi man likās: ja kāds to neņem savās rokās un nevērš to ļembastu uz kaut ko labu, tad aizies vispār tintē.

Mēs nonākam pie misijas apziņas. Ka mēs te visi esam mazliet misionāri.

Man liekas, ka šis vārds nav tālu no patiesības. Tā es arī esmu jutusies. Ir vīzijas, redzējums. Un pietiek izlasīt vairākas gadagrāmatas par Tautas namu, par ciemiem, lai domātu – paklau, bet kā var kaut ko no tā aizmirst. Tas ir jātur dzīvs. Un bija jau arī tajā laikā daudzi cilvēki Kolkā un Mazirbē, likās, ka Dundagā virmo. Staicelē. Tikai jāķeras pie tiem labajiem darbiem un jāizbeidz kašķi. Tā plēšanās bija jāizbeidz. Jo tas bija nežēlīgi, kādā stāvoklī viss pirms astoņiem gadiem bija, un es ticēju. Es ticēju, ka tā organizācija ir paceļama. Varbūt viens no iemesliem, kāpēc iesaistījos, bija tas, ka jau visai ilgi biju darbojusies nevalstisko organizāciju laukā. Jau no 1990. gadu vidus biju Nīderlandes fondā, un es zināju, kā un cik forši var strādāt viena sabiedriska organizācija. Ja tu esi interesants, ja tavam novadam tas šķiet interesanti, tad tur ir baigais klikšķis un tu vari izdarīt daudz ko. Ja mēs liekam arī savas vērtības kopā, arī sanāk labas lietas, bet man liekas, ka primāri es gribēju, lai Tautas nams saglabājas kā lībiešu tautas nams.

Vai cilvēkiem ir šis klikšķis?

Vairs nav. Nav ne cilvēkiem, ne novadam.

Būdama sasaistē ar lībiešiem jau gandrīz divdesmit gadus, es redzu viļņveidību – Ir atslābumi un pacēlumi.

Mana sajūta ir tāda, ka tas, ka ir radies Lībiešu institūts, norāda, ka ir iesācies pacēlums. Noteikti, ka tā. Un es no savas piezemētās nevalstiskās organizācijas puses uzskatu, ka tā ir tā dominante un atbalsta personas vai darbības ir caur visām citām lībiešu organizācijām. “Rānda”, savienība, tāpat atsevišķas personas. Bet līdz ar to, un tas ir labi, ir akadēmiskā līnija un ne tik akadēmiskā.

Institūts nekad neorganizēs Lībiešu svētkus…

Jā. Bet būs atbalsta komanda, kas to izdarīs. Domāju, ka tur nevajadzētu vilkt dziļu robežu. Tas, ka institūtam ir akadēmiskais virziens, tas ir saprotams, bet arī to var izmantot jebkurā lībiešu lietā. Akadēmisku rakstu var izklāstīt arī zinātniski populāri.

Es gribētu teikt, ka Lībiešu institūts arī aktīvi iet pie tautas. Bet misija ir cita. Un šobrīd viņi darbojās nevis savās robežās, bet šīs robežas ir krietni izpludinājuši.

Tas ir labi vai tas ir slikti?

Nu, ja viņi tiek galā ar visu, tad tas ir labi. Bet, ja viņi netiek galā ar primārajiem uzdevumiem, tad tas vairs nav labi. Un tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā ar sabiedriskajām organizācijām…

Bet ko tad tu pētīsi, ja tev nebūs tās darbības uz vietas, ko pētīt? Līdz ar to vietējie cilvēki vai aktivitātes ir tās, kas ir pētāmas un ir attīstāmas. Pats institūta vadītājs Valts Ernštreits ir teicis, ka cik ilgi tu dzīvosi tikai uz bijušo un vēsturi. Ir jāiet uz priekšu.

Jā. Ka ir jārada mūsdienu kultūra, kas būs nākotnes kultūras mantojums.

Tieši tā. Un, ja to var tagad izdarīt, kā, piemēram, to dara Elīna Ose ar saviem domubiedriem vai Ģirts Gailītis, tas ir lieliski!

Jo esam reāli – organizācija ir tikai jumtiņš, bet darbojas jau cilvēki.

Tieši tāpēc ir skaidri jāsaprot, kas pēc diviem gadiem, kad Līvu savienība nosvinēs savu simtgadi, kas notiks ar šo organizāciju tālāk. Ko mēs kopā lemsim. Jo tādā veidā, ka skaitīties par organizāciju, bet tikai formāli ar novecojošu dalībnieku sastāvu… Visu cieņu, tas nav nekas nosodāms! Bet jautājums ir, kā pavērt lielāku interesi un iesaistītību tieši jaunākiem cilvēkiem…

Kā tu domā, kāpēc viņi negrib iesaistīties?

Es domāju, ka tīri objektīvi, pirmkārt, tā ir nespēja atvēlēt laiku. Otrkārt, vēlme katrā ziņā saņemt samaksu par visu, ko dara. Tas ir absolūts mūsdienu fenomens. Kaut gan klausījos raidījumu par Vāgnera zāli, kur bija stāstīts, ka Zaiga un Māris Gaiļi visu tur dara brīvajā laikā bez samaksas. Taču tā vairs nav! Tā ir mana paaudze, kas tā darīja. Tas ir jāpieņem, tur neko nevar darīt. Tad ģimeņu problēmas vai mācības. Un varbūt arī līderības lietas. Vadība, uz kuru pavelkas. Vai – nepavelkas.

Es redzu ļoti simpātiskās lokālās aktivitātes. Lībiešu savienība ir tomēr svētku organizatore. Ir Tautas nams. Kā mēs varētu uzskatīt, tad vienīgais reālais kopienas centrs. Reāla ēka.

Mūsu spožums un posts.

Ir ‘Rānda”, kas veiksmīgi organizē Kultūras dienas Ventspilī. Kam pieder iniciatīva par Lībiešu dziesmu svētkiem?

Ģirtam Gailītim kopā ar Līvu savienības Rīgas nodaļu. Ir atsevišķi uzplaiksnījumi. Piemēram, tagad Kolkas nodaļa ir labā situācijā. Tādās Saieta nama telpās iespējas ir lieliskākas, nekā šobrīd ir izmantotas. Es ceru, ka vairāk varētu fokusēties nevis uz tūrisma produkta piedāvāšanu, bet uz to, ka tā ir mūsu mājvieta un mēs vēlamies būt kopā. Jo saieta namam taču jāpierāda, ka tas ir viens kārtīgs centrs.

Kolkas saieta nams varētu būt vietējās kopienas centrs, bet, ja runājam par lībiešiem…

Nē, nē. Kad saieta nams vēl bija tikai idejas aizmetņa līmenī, mēs ar Aldi Pinkenu runājām, ka te skaisti veidojas tāda interesanta īpašu vietu ķēde – pieturam Kolkā, iepazīstamies, kas ir šeit, braucam tālāk, tad ir Mazirbe, kur Tautas nams un skola. Un tad brauc, uz kuru pusi gribi, – Dundaga, Ventspils, bet Tautas nams vienmēr paliks centrā.

Tautas nams… Pati tikko teici – spožums un posts.

Spožums un posts. Tieši tā. Tikai tāpēc, ka nama pielietojamība ir ļoti trausla un neiespējama šajā brīdī, jo pirmkārt visam tam, kas tur varētu notikt, ir sezonalitātes raksturs. Cilvēku trūkums līdz ar to. Pagājušā gada situācija iezīmēja to, ka krastā cilvēku ir daudz vairāk, bet jautājums, vai viņi vēlētos iesaistīties kaut kādās darbībās Tautas namā. Un tā būtu tāda cerība. Bet namu nevar uzturēt nevalstiska organizācija, kura tur ir aktīva siltajos gada mēnešos. Mēs zinām, ko nozīmē nekustamā īpašuma uzturēšana.

Ja tu varētu darīt ar šo Tautas namu jebko…

Es zinu, ko es darītu. Es jau to esmu teikusi. Namu cēla palīgi – somi, igauņi, ungāri un Latvijas valdība kopā ar lībiešiem. Es to redzu lietojamu pēc analoģijas ar Ventspils rakstnieku māju. Kā somugru pētnieku, etnogrāfu, valodnieku, mākslinieku rezidenci. Rezidenču centru. Kur viņi varētu būt pie mums, radīt, atpūsties, dzīvot. Piemēram, nama augšējais stāvs. Esam runājuši arī par to, ka tur varētu būt Lībiešu vasaras universitāte. Varētu nonākt pie tāda brīža nākamajas desmitgadēs, ka tiek piebūvēts elegants paplašinājums, kas ir kā hostelis un mācību telpas. Bet šobrīd neko. Funkcionāli tas ir pa nullēm. Tur nav, kur apmesties.

Bet, ja runājam par rezidenci pētniecībai, tad tur prasītos bibliotēka. Materiāli, ko pētīt.

Absolūti! Un atkal, ja ir tālejošs un saistošs plāns tām pašām mūsu radu tautām, tad šeit ir jāķeras klāt un atkal jāsēdina pie viena galda mūsu radu tautas un jādomā. Tad, kad uzņemam ciemiņus Lībiešu svētkos, vai tā ir Somijas vēstniece vai igauņi, interese par vietu, par iespēju būt šeit ir ļoti liela. Mazirbē ir iespējas.

Bet kurš būs tas, kurš šo iniciatīvu sāktu? Ņemot vērā, ka ēka pieder Līvu savienībai.

Es gribētu, lai tādā gadījumā man būtu 50 gadi, nevis 70. Vai ne? Tā ir realitāte. Jo es gribētu, lai tās vīzijas tiek apspriestas un tad nākamajā nedēļā vai pēc kaut kāda laika es varētu izdarīt to un to, un to. Būtu svarīga līdzīgi domājošu 4–5 cilvēku iniciatīvas grupa. Bet iekams nevar piedāvāt, ka jūs par to saņemsiet tādu un tādu atalgojumu, par to ir sarežģīti runāt. Teju neiespējami.

Jebkurā gadījumā to nevar izdarīt biedrība… Ko tu domā par iespēju, ka savienība varētu atteikties no šīs ēkas?

Jā, tas ir nākamais variants. To ēku var iznomāt. Līdzīgi kā pašlaik tas notiek ar Mazirbes skolu, bet varbūt tas nav labākais piemērs.

Diemžēl bieži vien nomas līgumi netiek pildīti. Cilvēki nāk ar vīziju, bet beigās tai neseko.

Bet kamēr nenotiek, kā mēs domājam un gribētu – radu tautu sadarbības projektu virzienā –, nams varētu būt saistošs ar to, ka tiek iznomāts pasākumiem. Kaut vai nelielos un kontrolētos gadījumos kā vieta kāzām, lai nopelnītu naudiņu, ar ko samaksāt par zāles pļaušanu. Tā tāda saimnieciska domāšana.

Bet kāda būtu iespēja saņemt no valsts ilgtermiņa finansējumu nama apsaimniekošanai?

Absolūti nekāda. Lībiešu kultūra nav šādā veidā atrunāta. Kā mums katru gadu iet cīnoties par naudu lībiešu bērnu nometnei! Cik ilgi un gari ir Izglītības un zinātnes ministrijai jāpierāda, ka tas ir vajadzīgs. Uz ko es skatītos ar zināmu cerību, tā ir jaunā novadu reforma. Bet tad jau tagad, tūlīt pēc Jaunā gada uz Talsiem prom ar priekšlikumiem. Mazirbei jākļūst par interesantu vietu novadam, un tas palielinās cilvēku apriti šeit. Un vēl ir tāda lieta, ka, kopā nākot visiem, savācot akadēmiskās un pavisam neakadēmiskās puses, būtu jāsaprot, ko tādu lībiešu kultūras kontekstā varam piedāvāt Mazirbei, kas nav nekur citur.

Ekspozīciju! Pilnīgu ekspozīciju par lībiešiem, kuras, piedod, nav nekur citur. Par vēsturi, par mūsdienām.

Tieši tā. Tas ir pat apspriests, bet tad paceļas visi pārējie jautājumi – jo bez novada nu nekādi. Infrastruktūra.

Vai bez valsts. Jo kāpēc domāt novada kontekstā, nevis valsts? Varētu šo namu uz zināmiem noteikumiem dot Latvijas valstij.

Izklausās ļoti labi. Bet kā to dara? Pagaidām nezinu. Bet es domāju, ka vajadzētu pamēģināt atrast kādu līdzību, kur tā varētu būt jau noticis. Es vienmēr atduros pret to, ka stāv tas skaistais veidojums, bet cilvēku nav. Pietrūkst cilvēku.

Cilvēkus tu vari dabūt, ja tev ir, ko piedāvāt. Jo atbraukt vienkārši apskatīt namu. Nu jā, garāmbraucot.

Vasarā viss ir kārtībā. Tur ir cilvēks iekšā. Un kaut vai tas, kas tur jau šobrīd ir.

Ieva, es domāju, ka nākamajai desmitgadei tev plāns ir sastādīts!

Jā, bet es droši vien pēc diviem gadiem labāk gribēšu pieteikties par kādu vienkāršu darba darītāju.

Bet – pēc diviem. Tātad tu esi nolēmusi palikt līdz simtgadei?

Tā esmu it kā vienam otram solījusi. Es jau gribēju pagājušajā gadā teikt, ka, ziniet, nu jau ir gana. Namam jumts ir uzlikts.

Bet tev ir vēl divi gadi…

Nu, tad es domāju, ka man kaut kādā veidā vajadzētu tikt pie helikoptera. Lai es ātrāk no šejienes, no Āgenskalna, varētu tikt līdz Mazirbei. Es ļoti gribētu būt mobilāka, būt vairāk tur un atkal atpakaļ. Prasās lielāku klātbūtni, bet tas nav fiziski iespējams. Tikko cilvēks ir uz vietas, tā ir pavisam cita būšana un darbība. Brīžam pati vairs nevaru saprast, vai es kaut ko daru, vai ne. Tās mapes cilāju un kārtoju visas finanšu lietas, bet es redzētu sevi vairāk tur. Centrs ar cilvēku, ar nama saimnieku.

Un tagad nobeigumā. Ja tu varētu savākt kopā visu lībiešu tautu, kas patiesībā ir pat visai iespējams, ko tu viņiem pateiktu?

Es varu pateikt tikai to, kas ir manī pašā. Es domāju, ka ir jāuzrok tās visas kārtiņas, kas tevī kā lībietim, kā lībiešu izcelsmes cilvēkam ir, un jādara tas pietiekami bieži un apzināti ar sirdi un dvēseli. Un tad padomāt, vai tiešām es gribētu, lai tā vairs nebūtu? Tā, kas manī ir. Un ko es varu darīt, lai tas tomēr būtu? Caur ko, caur kādām darbībām? Vai tad es gribētu, lai tur ir akmens virsū un tā vairāk nav, un durvis ciet, un gaismu nodzēšam?

Paldies, Ieva! Un daudz laimes dzimšanas dienā no mums visiem!