“Te nav iespējams pierast. Te jāsaprot, jāsajūt. Ja tas nenotiks, es braukšu mājās, uz Rīgu. Bet tagad es vēl pacīnīšos ar šo neizprotamo, no pirmā skata – vienaldzīgo un drūmo klusumu.” Tā 1988. gada jūnijā savā dienasgrāmatā, kas izdota 1992. gadā ar nosaukumu “Ar smagu sirdi”, rakstīja Egons Līvs, pirmo reizi nokļuvis Saunagā. Pēc gada rakstnieks aizgāja mūžībā, bet šoruden jau desmito reizi Liepājas Kultūras pārvalde pasniedza Egona Līva piemiņas balvu “Krasta ļaudis” labākajam oriģinālprozas sacerējumam.

Pirms diviem gadiem balvu piešķīra Aivara Freimaņa romānam “Katls”, bet šogad – Benitai Laumanei par grāmatu “Zvejasrīku nosaukumi Latvijas piekrastē”. Starp citu, 1987. gada 24. jūlijā rakstnieks dienasgrāmatā ierakstījis: “Ciemojos pie Benitas Laumanes. Viņas grāmata “Zvejasvietu nosaukumi Latv.PSR” dziļa un interesanta. Rakstīšu “Lit. un Mākslai” recenziju. Viesošanās, galvenokārt sarunas, ievilkās līdz vēlai naktij. Benita Laumane – nopietna zinātniece. Jau devusi un dos Latvijai daudz aizmirsta un noklusēta.”

Piedāvājam dienasgrāmatas fragmentus, kas saistīti ar lībiešiem, zvejniekiem un viņu ciemiem.

7.08.85

[..] Nesen dabūju kāda lībieša Dīdriha Andersona dienasgrāmatu, kas sākta rakstīt 1876. g. Raksts kaligrāfisks, bet grūti tomēr salasāms. Daudz lībiešu valodas iestarpinājumu. Dīdrihs bijis kuģubūvētājs. Vēlāk braucis par kapt. palīgu uz tv. “Indra”, kas pa Lielupi 30. gados ienāca Jelgavā, pēc tam traģiski gāja bojā Somu līcī. Dīdrihs ar meitu Silviju laimīgā kārtā palika krastā, un tā arī es ar Silvijas Artmanes vēstuli nokļuvu uz Dīdriha pēdām.

Arī te ir materiāls manai grāmatai. Pašreiz cenšos atšifrēt pierakstus dienasgrāmatā.

16.09.85.

Biju Ventspilī. Lielajā zvejnieku klubā sarīkojums “Egons Līvs un latviešu jūrniecības vēsture”. Ko nu es zinu par jūru, vēsturi… Tādas drupačas vien. Cilvēki klausījās uzmanīgi. Protams, pašreizējā politiskā situācijā par jūrniecību var runāt tikai vēsturiskā aspektā, jo tagadnes taču nav, ja neskaita zvejniecību un dažus atsevišķus latviešu jūrniekus svešnieku barā.

Vakarā piedalījās arī Ventspils lībiešu ansamblis “Kāndla”, resp., “Kokle”. Visi ansambļa dalībnieki pašu gatavotos lībiešu tērpos. Dzied tikai lībiski. Un kaut kā bēdīgi kļuva ap sirdi – ansamblis vistiešākā nozīmē pašdarbība. Neviena organizācija neņem viņus savā paspārnē, nav pat istabas, kur kopā samēģināt. Ansambļa vadītāja bez algas vada jau otro gadu šo grupiņu, cilvēku 15–17.

Man decembrī paredzēts autorvakars Ģildē. Tad nu pamēģināšu lībiešu ansambli atdabūt uz Rīgu. Programma būtu labi jāpārdomā, lai mums nepiesietos.

4.12.85.

Savu autorvakaru veltīju Kr. Valdemāram. Izdevās labi – zāle pārpildīta. Piedalījās E. Radziņa, K. Sebris, lībiešu etn. ansamblis “Kāndla” no Ventspils. Daudz siltu vārdu, cilvēki noilgojušies pēc savas tautas vēstures. Vecie kapteiņi turējās braši. Visa vakara programma, man nezinot, ierakstīta lentē, pie tam raidījumam “Dzintarkrasts”. Vēlāk, pēc dažām dienām, raidīja arī pa radio. Bija Kr. Valdemāram veltīts raidījums televīzijā. Troksni izdevās uztaisīt pamatīgu.

11.06.88.

Autobuss no Rīgas 7.15. Braucu uz Saunagu pie vecā latviešu kapteiņa, Valdemāra jūrskolas skolota jūrasbraucēja, Arvīda Ludevika. Pats viņš ar ģimeni dzīvo Ventspilī un strādā uz ostas kuģīša. Saunags ir viņa un viņa tēvutēvu – zvejnieku – dzimtene. [..]

Jo tālāk uz Kolkas pusi, jo vairāk ziedu. Otrs ziedu laiks Latvijā! Te vēl narkomānijas apkarotāji nav izvērsušies, te durvju priekšās dobēs zied pasakainas magones! Un ceriņi. Kā violeti un balti mākoņi, un smarža ik pa brīdim iedrāžas autobusā. [..]

No autobusa izkāpju pēdējais. Mani gaida kapteinis Ludeviks – šis staltais, sirmais, turpat vai visu pasauli apbraukušais vīrs. Stāv pelēkās drēbēs ģērbies ar pelēku žoķeni galvā, it kā es neatcerētos viņa tresoto kapteiņa formastērpu, kas droši vien šodien iekārts skapī… Sirsnīga sasveicināšanās. Un tad mēs kāpjam žigulī. Ak tu vells tāds! Es biju gaidījis, ka pie stūres būs kāds no jaunajiem, bet šoreiz nekā – pie stūres iekārtojas turpat astoņdesmitgadīgais kapteinis! Un man ir kauns, ka es savu somu cilāju elsdams pūzdams.

Pāris vārdu, bet tepat ir klāt jau krievu baznīca. Jumts sapuvis, sīpolveidīgais tornītis sašķiebies, krusts tikko turas, durvis salauztas, logi izsisti, sāk drupt sienās iemūrētie sarkanie ķieģeļi… Apmēram 400–500 m tālāk luterāņu baznīca. Aiz sāpes par savas tautas piemiņas saglabāšanu te daudz presē rakstījis mans ceļabiedrs. Palīdzības nekādas. Tad bijušie zvejnieki par savu naudu nopirkuši rievotās plāksnes un jumtu uzlikuši paši. Paši! Bet interesantie logu ozolkoka smalkie un skaistie rāmji sāk trupēt… Stikli izsisti, durvis izļodzījušās, priekškaramās atslēgas karājas kā noputējuši lakas zīmogi… Zvanu tornis tukšs, bet zvans, kā mute bez mēles, bet par zvanu runa būs vēlāk, citā reizē, jo man līdzi ir kolcenieku vēstules par zvana pazušanu, ceļojumu uz Vāciju, atgriešanos Kolkas tornī, pēc tam nozagšanu. Zaglis vēl šodien min mūsu zemīti, un, ja man paveiksies, es tikšos ar viņu aci pret aci.

Par ērģelēm, kuru stabules ir izlauztas un samīdītas kā niedru stumbri, jā, par ērģelēm man somā dažs labs papīrs līdzpaņemts. Arī akts un līgums par ērģeļu būvi un uzstādīšanu Kolkas luterāņu baznīcā… Pašreiz baznīcas vienu galu vietējie izmanto par morgu… Izmanto… Vietējie… Morgu… Morgu!!!

Izgriežam uz putekļainā Ventspils ceļa un pavisam drīz no šosejas nogriežamies ēnainā ceļā uz Saunagu. Un klāt esam! Bangas – sauc Ludevika tēvabrāļa mājas. Mana kapteiņa dzimtās mājas nodedzinātas. It kā puikas… Tagad vairs tikai pamatakmeņi palikuši, bet arī tie zālē ieauguši. Bet visapkārt zied ceriņi un tādi dīvaini – rožaini, rožaini jasmīni. Bijušā sētsvidū milzīga, kupla liepa. Kā māte, rokas pār drupām izpletusi, bet tepat, tepat aiz krūmiem – jūra! Šalc ziemeļvējā balta un tīra, mūžīgā jūra! Mūžīgā? Daudz, daudz jau sapostīts un nopostīts. Arī jūra sapostīta. [..]

12.06.88.

Pamostos. Plakstus nepavēris, klausos. Tādu klusumu nevar izteikt vārdos. Klausos klusumā. Es atveru acis. Kājgalī pa labi no gultas mirdz gaisma. Mirdz logā saule. Uz pretējās sienas kā mēmajā ķinītī šūpojas zaru ēnas. Es metos ārā no gultas, cauri blakusistabai, virtuvei, ārā, saulē un rītā. O! Kā auksts stindzinošs ūdens mani apņem rīts. Uzmetas zosāda, un elpa lidinās spirgtajā ziemelī. Kājas salst rasotajā zālē. Kā suns, galvu izcēlis, es klausos, varbūt gailis iedziedāsies? Iekauksies kāds suns vai cilvēks tālumā kaut ko sauks? Nekā… Tikai jūra mierīgi elpo un ziemelis svilina manas krūtis un plikos stilbus. Un istaba liekas tik silta, silta…

Pavingroju. Sirds dauzīšanos aizdzenu ar nitroglicerīna tableti, tad vāru kafiju. Ūdens gan te brūns, brūns kā kafija, kā stiprs tējas novārījums. Un kafijai nav kafijas garšas, tāds brūns, karsts šķidrums. Varbūt pieradīšu. [..]

Uzvelku praķīti un eju uz jūras pusi. Un, tavu prieku, no attālajām mājām pāri pļavām atskan suņu rejas! Divi, nē, trīs kranči drāžas uz manu pusi. Un rej! Mazi, spalvaini un labsirdīgi.

Jūrmala, cik vien tālu acis var manīt, tukša un vientuļa. Vilnīši skrien krastā, skalodami lielus gliemežvākus. Eju gar krastu pretī saulei. Seja karst, mugura salst. Kā pie ugunskura. Auksts. Ļoti auksts. Es apstājos un skatos jūras tālumā. Ak tu aukstā vientulība! Dzimtais krasts… Tāds viņš ir, šis krasts, kā sirms vīrs ar pabalējušām acīm. Nekas te nelīdzinās Paula dziesmai – “Pie jūras dzīve mana”. Te ir mazliet vientulīgi baisi, auksti, bet te visapkārt ir skaidrums. Drūms, vienaldzīgs skaidrums. Tikai tavas acis, tava sirds un dvēsele ir nolikta te vārdos neizsakāmo izprast, saskatīt, ieraudzīt. Te nav iespējams pierast. Te jāsaprot, jāsajūt. Ja tas nenotiks, es braukšu mājās, uz Rīgu. Bet tagad es vēl pacīnīšos ar šo neizprotamo, no pirmā skata – vienaldzīgo un drūmo klusumu! Un vientulību. [..]

13.06.88.

Šorīt atbrauca kapt. Ludeviks ar savu kundzi – sirmu, mazliet salīkušu sievieti ar tumši brūnām acīm, kas tik dīvaini kontrastēja ar viņas sirmo galvu.

Braucam ekskursijā. Tas bija tā vērts. Mazirbes restaurētā baznīca ar pelēki spīdīgo, tālu saredzamo torni, kas spožs slejas pāri Slīteres mežiem, jūrniekiem un zvejniekiem jūrā rādot ceļu. (Te jāpiebilst, ka viens no baznīcas restaurācijas iniciatoriem bijis kapt. Ludeviks.) Apskatījām baznīckunga muižu. Te klāj jaunu dakstiņu jumtu no puspasaules atvestiem veciem dakstiņiem, tos notīrot un nobirstējot. Apskatījām Mazirbes vecos kapus. Te bojā gājušā amerikāņu jūrnieka piemineklis. Diez vai šais kapos neatrodas jūrnieku Kunstbergu senču atdusas vietas. Kapi aizauguši, gandrīz pilnīgi vandaļu nopostīti – krusti nolauzti, kapavietas izmīdītas. Pēdējā talkā kaut kas darīts – retināti koki, aizvākti zari, bet posts te visapkārt nepārskatāms.

Bijām Dundagā. Maza, tīra, klusa pilsētiņa. Dīķi – tīri. Krievus neredzēju. Samaksājām par telefonu. Meitene pastā laikam mani pazina. Ķiķinājās. Lielajā universālveikalā nekādas drūzmas. Klusas sarunas. Nekādas steigas. Neviena krieva. Pārdevēja laikam katru pircēju pazīst – sarunājas ar ikvienu kā savējo. Nopirku sporta bikses. Vēlāk izrādījās – par lielām.

Slīteres rezervāta kantoris. Tas atrodas Mazirbes Lībiešu namā. Pie galvenās ieejas divas piemiņas plāksnes. Nesadauzītas.

Telpas iekšpuse uzposta kā svētkos. Te pirms nedēļas koncertējis Uldis Stabulnieks. Daudz ļaužu bijis, ap 150. Mazirbei tas ir daudz. Honorāru par koncertu Stabulnieks nav ņēmis. Par to vietējie viņu vēl ilgi ar labu atcerēsies. Runājam ar “Slīteres” direktora vietnieci Annu Seili, enerģisku sievieti. Sarunu temats – Pāvilostas atomreaktora plānotā celtniecība. Tās ir beigas Kurzemes piekrastei. Tās ir beigas Grīņu un Slīteres rezervātiem. [..] Vēl runājam par Mazirbes baznīcas restaurēšanu. Darbus dara Dundagas kolhozs. Paldies viņiem! Kapt. Ludeviks ieminas par altāra gleznu, kas pazudusi tikai ap 60. g. beigām. Dir. vietn. saka: “Te Slīteres meža darbos sodu tai laikā izcietis kāds mākslinieks, kurš staigājis pa vecajām muižām un baznīcām. Ļaudis runā, ka viņš…” Tā saka Anna Seile un nelaimīga piebilst: “Bet varbūt tās tenkas vien…” Altāra glezna saukusies “Pētera grimšana”. To gleznojusi Puzes barona meita, Rozentāla skolniece Kerija Gertnere. J. Rozentāls viņu par šo gleznu paslavējis. Tagad kopiju veidošot mazirbniece Rita Lele, kura beigusi Liepājas liet. māksl. vidusskolu un pašreiz liekot eksāmenus Rīgā, Mākslas akadēmijā. [..]

15.06.88.

Esmu galīgi bez spēka palicis – kaut kas līdzīgs dizentērijai. Visu dienu man viens vienīgs maršruts: no istabas līdz mežmalas būdiņai.

16.06.88.

Tās pašas mokas ar caureju. Bija atnākusi vecā kundze Alīse. Viņa rokas vien sasita, kad ieraudzīja brūno ūdeni spainī. “Tādu ūdeni pat govs nedzer,” viņa teica. Sarijos dažas tabletes, redzēs…

19.06.88.

Svētdiena. Turpinu laiskoties. Pagatavoju brokastis, paēdu, nomazgāju traukus, eju laukā. Vēl aizvien no jūras nāk ziemelis. Aizvējā krasti, ēnā nagi salst. Eju saulē, kaujos ar odiem un dunduriem. Jau devīto dienu esmu Saunagā, un vēl neviena diena nav bijusi bez saules.

Pēcpusdienā eju pie Alīses tantes uz Priedniekiem. Tur atbraukusi meita ar vīru no Ventspils. Labi ļaudis. [..] Spīd saule. Klusi šalc bērzi, sijājas odu bariņi. Francis [Alises kundzes znots] sēž man līdzās uz soliņa, un mēs rāmi runājamies. Sievietes stāv kājās, tā te iegājies, kad vīri runā un atceras. Vienbrīd lielceļa līkumā parādās stalts sirmgalvis. Viņš nāk pa ceļu lēniem, nosvērtiem soļiem, un viss viņa stāvs, gaita, apģērbs krasi kontrastē ar zaļajiem kokiem, papardēm, melleņu mētrām. Viņš ģērbies gaiši brūnā uzvalkā, ar kaklasaiti, baltā kreklā, galvā brūna, mīksta cepure. Alīses kundze skaļi sauc: – Bernštein! (Varbūt uzvārds cits, pirmajā mirklī neieklausījos.) Nāc šurp! Apsēdies. Pie mums rakstnieks atnācis!

Vīram ir tuvu astoņdesmit. Sasveicināmies. Gājējs apsēžas. Viņš laikam tālu ceļu nācis – melnās godakurpes putekļos baltas kā miltos noputējušas.

– No tāla ceļa? – pēc kāda brīža ievaicājos.

– No baznīcas, no dievkalpojuma. Biju Pitraga baznīcā.

– Es jau tevi redzēju, – šoreiz starpā priecīga jaucas sirmā Alīse. – Kur tu pazudi? Būtu tevi ar autiņu atrāvuši…

Bernšteins klusi, jāteic, rāmi smaida: – Cik ta te tas gabals…

– Uz mājām iedami? – es vaicāju.

– Jā, uz Vaidi, – viņš skatās manī tālu skatienu, tālu, bet ne tukšu.

– Būs kādi pāris kilometru?

– Jā, būs kādi divi. Jāiet, rau, pa šo ceļu uz Kolkas pusi. Tad pirmais ceļš pa kreisi. Būs divi mājas, tad tālāk trešā būs manējā…

Un tā mēs runājam. Vairāk gan klusējam. Tikai uz papīra uzrakstīta šī saruna liekas tāda strauja un ilga.

Es ieminos par izpostīto Kolkas luterāņu baznīcu, par bijušo mācītāju, par pazudušo zvanu.

– Jā, zvans pēc kara pazuda. Mācītājs bija Bāns…

Es saku, ka manā atmiņā pēdējā mācītāja uzvārds bijis cits, tagad no prāta pagaisis, bet mans svētceļnieks saka: nē, Bāns.

Un tad es saku, ka pēc kādām dienām viņu apciemošu Vaidē.

– Lūdzu, – viņš saka. – Cik ta te tāl…

10.07.88.

[..] Pēcpusdienā Kolkā uz Zvejnieku svētkiem. Cilvēku daudz, prieka maz. Pie divām dēļu nojumēm pircēju rindas garākas par Kolkas centrālo ielu. Atmetu cerības par aliņu un kādu kūpinātu zivi, tad te jāstāv līdz vakaram. Priedēs aiz stadiona krietni iesviķojusies sieva pārdod šašlikus. Divas citas sprauž un stumj uz iesmiem cūkgaļas speķa gabalus. Saule karsē, speķi nemaz nav jāliek virs ogļu vannas, tas kūst un pil saules staros. Brr…

Pie vienīgās alus cisternas atkal rinda kilometra garumā. Pārdevējai tikai 6 kausi, bet vīri, pāris malku ieņēmuši, sāk pļāpāt, un tu tukšo alus kausu vari gaidīt līdz rītam…

Kolhoza priekšnieks ar viesiem aizgāja uz kantori pusdienās.

Vakarā koncerts. Spēlē kaut kādu rietumu “metālu”. Noskaņa briesmīga, bet saprast nevar neko. Troksnis!! Vīri spļaudās un iet prom. Arī jaunieši. Kāda sieviņa nospļāvās un teica: “Par tād draņķ tūkstoš rubuļ. Kur tam Gorbačovam prāts, dirse iesprūds?”

23.00 braucam uz Saunagu. Mani vedēji šķendējas. Es izretis piebiedrojos. Balle būšot līdz rītam, bet pašreiz bija viens jau sadurts, citam žokļa kauls salauzts. Abi aizvesti uz slimnīcu. Maiga vada autiņu, aizmugurē bērnu bars un jau krietni nolūzušais vīrs Vovka. Maiga saka: “Latvieš puiks vairs neprot kautes. Sper ar kājām, dur ar nažem, nav tā ka agrākes laikes…”

Daudz kas nav tā kā agrāk, mūsu bērnības atmiņās.