(atzīmējiet vienu vai vairākas jomas):

x  mutvārdu tradīcijas un izpausmes, ieskaitot valodu kā nemateriālā kultūras mantojuma nesēju

x  spēles mākslas

x  paražas, rituāli, svētki

x  zināšanas un paražas, kas saistītas ar dabu un Visumu

x  tradicionālās amatniecības prasmes

x  cita joma (atzīmējiet kāda)

Pēdējo gadsimtu laikā arī šo pēdējo lībiešu kompakti apdzīvoto areālu skāruši ievērojami satricinājumi – lībiešu daļēja piespiedu pārvietošana uz latviešu apdzīvotajiem novadiem pēc 1859. gada Lībiešu dumpja; pilna lībiešu ciemu iedzīvotāju evakuācija 1. un 2.  pasaules kara vācu okupācijas laikā, ko lībieši pazīst ar jēdzienu ulzõajtõbāiga (‘izdzīšanas laiks’) un tai sekojošās deportācijas un emigrācija uz ārvalstīm. Galīgo triecienu kompaktas lībiešu apdzīvotas teritorijas pastāvēšanai deva 1950. gados Ziemeļkurzemē izveidotā PSRS pierobežas zona, ievērojami ierobežojot galveno saimniecisko nodarbi – zveju, un lībieši darba meklējumos lielākoties bija spiesti pamest dzimtos ciemus, dodoties uz citām Latvijas vietām un izveidojot lielākās kopienas Rīgā un Ventspilī.

Tiek lēsts, ka 19. gs. vidū Ziemeļkurzemē dzīvoja 2500 lībiešu, 20. gs. pirmajā pusē – ap 1500 un pēc 2. pasaules kara – ap 700. Saskaņā ar 2011. gada tautskaites datiem visā Latvijā dzīvo 250 cilvēki, kas uzskata sevi par lībiešiem, no tiem 119 Rīgā un Pierīgā, 47 – Ventspilī un 38 – Lībiešu krasta teritorijā.

Lībiešu kopienai pēdējo gadsimtu laikā allaž bijusi raksturīga izteikta identitātes apziņa, vēlme apzināt, pētīt, saglabāt un attīstīt savu mantojumu, kas uzskatāmi redzams rosīgajā kultūras un sabiedriskajā dzīvē starpkaru periodā, lībiešu identitātes un mantojuma aktīvajā sargāšanā padomju okupācijas apstākļos un arī mūsdienās, tehniski sarežģītos apstākļos kopjot un attīstot savu valodu un kultūru, tostarp iesaistoties sabiedriskajās organizācijās, dziesmu ansambļu un interešu kopu darbībā, veidojot dažādas publikācijas un organizējot pasākumus, aktīvi izmantojot jaunākās tehnoloģijas un iesaistot šajā procesā visdažādākos sabiedrības slāņus, īpašu uzmanību pievēršot jauniešu un bērnu auditorijai.

Lai gan lībiešu kopiena ir neliela un teritoriāli izkliedēta, tā ir ļoti aktīva un dinamiska, un savā darbībā cieši saistīta arī ar lībiešu kultūrvēsturisko teritoriju Ziemeļkurzemē – Lībiešu krastu – un citām lībiešu savulaik apdzīvotajām teritorijām. Līdztekus pašiem lībiešiem ar lībiešu nemateriālā mantojuma saglabāšanu un attīstīšanu saistīto kopienu veido arī virkne cilvēku, kas iekļāvušies šajā  procesā dažādu apstākļu rosināti (lībiska izcelsme vai radnieciskas saites, dalība lībiešu ansambļos vai projektos, sabiedriska un pētnieciskā interese, pastāvīga vai sezonāla uzturēšanās lībiešu kultūrvēsturiskajās teritorijās u. c.).

Sniedziet elementa – prasmes/zināšanu/ieražas/rituāla utt. aprakstu un informāciju par elementa nozīmi kopienas dzīvē šodien.

●      Kāda ir elementa nozīme kopienas dzīvē?

●      Kādas aktivitātes/ darbības ir saistītas ar elementu?

●      Vai ir kādi ticējumi, rituāli un/vai nerakstīti noteikumi, kas ir saistīti ar elementu?

●      Kādi ir elementa pārmantošanas un tālāknodošanas veidi, ieskaitot zināšanas par elementu un tā praktizēšanai nepieciešamās prasmes un to apguves iespējas?

 (a) mutvārdu tradīcijas un izpausmes, ietverot valodu kā nemateriālās kultūras nesēju:

Caurvijošais lībiešu kultūrtelpas elements ir lībiešu valoda. Lībiešu nemateriālais kultūras mantojums veidojies ciešā mijiedarbībā ar latviešu nemateriālo kultūras mantojumu, tostarp ievērojami to ietekmējot, tāpēc valoda ilgstoši kalpojusi par galveno lībiskā mantojuma nošķīrēju un lībiešu kopienas piederības pazīmi.

Līdzīga loma valodai ir arī mūsdienās – teju neviens kultūrtelpas elements nav iedomājams bez tās klātbūtnes, turklāt valodas iepazīšana visos līmeņos vienmēr ietver arī plašāku lībiešu kultūras iesaisti – gan izmantojot tradicionālās kultūras avotus (folkloras un tradīciju avotus, muzikālo mantojumu, teicēju stāstījumus u. c.), gan jaunākus kultūrtekstus (lībiešu literatūras sacerējumus, laikabiedru stāstījumus u. c.). Lībiešu valoda un tās elementi tiek izmantoti kultūras tradīciju uzturēšanas un attīstīšanas procesā, pasākumos un dziedāšanas tradīcijās, kultūrvidē, pat ēdienu gatavošanā un tautastērpu darināšanā.

Neraugoties uz sarežģīto lībiešu kopienas situāciju mūsdienās, lībiešu valoda joprojām tiek nodota tālāk nepārtrauktā mutvārdu tradīcijā – patlaban mantotā lībiešu valodā spēj sazināties vismaz 20 cilvēku, taču valodas pārmantošanas procesā iesaistīto loks ir ievērojami plašāks. Turklāt pārmantošanas process ir daudzveidīgs – gan ģimenē (no vecvecākiem, vecākiem, tālākiem radiem), gan no viena valodas pratēja citam.

Valodas saglabāšanai un attīstīšanai, kā arī visam lībiešu kultūrtelpas elementu kopumam lībieši izveidojuši plašu atbalsta tīklu – no neformālām kopā sanākšanām, bērnu un jauniešu vasaras skolas “Mierlinkizt” un valodas runātāju nometnēm līdz pat universitāšu programmām, uz dažādām auditorijām orientētiem pasākumiem, izdevumiem un tīmekļa resursiem (vārdnīcām, valodas korpusiem, dziesmu krātuvēm u. c.), turklāt lībiešu izveidotais sadarbības tīkls tradicionāli ir starptautisks, ietverot dažādu valstu mācību iestādes, sabiedriskās organizācijas, entuziastus u. tml. 

(b) skatuviskā māksla:

Ļoti svarīga loma lībiešu kultūrtelpas saglabāšanā un attīstīšanā ir bijusi arī dziedāšanas tradīcijai, ansambļiem un kopām. Kopdziedāšanas tradīcijas sākumi meklējami jau 1920. gadu pirmajā pusē, turklāt lībiešu muzikālo apvienību repertuārā iekļauta gan folklora, gan skaņdarbi, kuru vārdu vai melodiju autori meklējami pašu lībiešu vidū.

Īpaši svarīga loma savulaik bija 1972. gadā Rīgā un Ventspilī dibinātajiem lībiešu dziesmu ansambļiem “Līvlist” un “Kāndla”, kurus lībieši izveidoja sava kultūras mantojuma aizsardzības procesa legalizācijai padomju varas apstākļos. Mūsdienās tiem pievienojušies citi, un patlaban lībiešu dziesmas veido galveno vai ievērojamu daļu vairāk nekā deviņu kopu, ansambļu un koru repertuārā, kurā iekļaujas gan tradicionālais muzikālais mantojums, gan senākos un jaunākos laikos jaunradītas, lielākoties jau folklorizējušās dziesmas, turklāt repertuārs tiek pastāvīgi papildināts ar jauniem skaņdarbiem. Muzikālo mantojumu plaši izmanto pasākumos un dažādu līmeņu pārmantošanas procesos.

 (c) sociālās paražas, rituāli un svētki:

Dziedāšanas tradīcijām ir liela loma arī gadskārtu paražu uzturēšanā. Savdabīgākais ir visā lībiešu kopienā zināmais putnu modināšanas rituāls, kad ar dziesmu “Tšītšōrlinkizt” (Čīčorputni), kurai piemīt buramvārdu raksturs, pavasarī tiek modināti putni no ziemas miega. Tautas kalendārā ar šo rituālu sācies jauns gads, un tā saknes meklējamas Baltijas jūras somu tautu senajā mitoloģijā.

Jaunāka laika tradīcija ir Lībiešu svētki, ko svin ik gadu augusta pirmajā sestdienā Mazirbē – tā ieviesta 1989. gadā, sākotnēji atzīmējot lībiešu tautas nama uzbūvēšanas 50. gadadienu. Tas ir lielākais lībiešu un ar tiem saistītās kopienas pulcēšanās pasākums, kurā pārstāvētas teju visas lībiešu kultūrtelpas jomas. Mūsdienās joprojām veidojas arī jaunas tradīcijas, piemēram, Lībiešu karoga dienas tradīcija, kas kopš 1998. gada dažādās vietās tiek atzīmēta 18. novembrī, godinot lībiešu karoga iesvētīšanu Mazirbes mācītājmuižā 1923. gadā, un kopš 2011. gada arī katru otro gadu notiekošās Lībiešu kultūras dienas Ventspilī.

Līdztekus organizētiem pasākumiem sastopamas arī ar ticējumiem saistītas ieražas. Viena no tām ir ziedojuma nešana jūras mātei, dodoties uz jūrmalu, lai lūgtu viņai veiksmi; tradīcija savdabīgā veidā transformējusies arī vainaga vešanā jūrā Lībiešu svētku laikā. Lībiešu mājās virs durvīm (pat daudzdzīvokļu ēkās) un pie vārtiem Līgo vakarā liek pīlādžu zarus, kā arī ievēro citas ieražas.

Lībiešiem ir bagātīgs, savdabīgs folkloras mantojums, kas piesātināts gan ar animistiskiem ticējumiem (mātes, tēvi, gari utt.), gan īpatnu tēlu sistēmu (saltkurpji, vilkači, gari, lietuvēni utt.), kurš tiek integrēts lībiešu mūsdienu kultūras izpausmēs (dzejoļi, stāsti, nometnes u. c.).

(d) zināšanas un iemaņas, kas ir saistītas ar dabu un visumu: 

Kurzemes ziemeļu piekrastes savdabīgā ģeogrāfija, kas vēsturiski veicinājusi lībiešu apdzīvoto Ziemeļkurzemes ciemu nošķirtību un lībiešu kopienas saglabāšanos, bijusi pamatā arī atšķirīgajam dzīvesveidam, kurā svarīga loma ir zināšanām par galveno iztikas avotu – jūru  – un saimniekošanu smilšainajā un purvainajā piekrastē. Neraugoties uz ilgstošo zvejas aizliegumu padomju laikos, mūsdienu zvejnieki ir pārmantojuši senās zināšanas par zvejas īpatnībām – sēkļu sistēmu, zvejvietu izvietojumu, zvejai labvēlīgajiem laikapstākļiem un vējiem, astronomisko laiku, zvejas un loma sadales tradicījām. Piemājas saimniecībās joprojām izmanto Ziemeļkurzemei raksturīgos saimniekošanas paņēmienus – vāc jūras mēslus (mudu) smilšainās zemes mēslošanai, gliemežvākus vistām u. c.

(e) tradicionālā amatniecība:

Lībiešu amatniecības tradīcijas ir cieši saistītas ar jūru – gan zvejas aprīkojuma, piem. tīklu mērķu gatavošana, gan zivju apstrāde – tostarp karstā kūpināšana (pepināšana), auksti kūpinātu, sālītu un kaltētu zivju (it īpaši bušu) gatavošana ziemai.

Lībiešiem raksturīgas arī citas savdabīgas tradicionālās amatu prasmes. Viena no tām ir tautastērpa darināšanas tradīcija, it īpaši aubju šūšanas prasme, ievērojot pakauša dekoru izkārtojuma principus. Jaunāka ir 1940. gados ieviestā etnogrāfiskā tautastērpa modifikācijas tradīcija, kurā tas papildināts ar atsaucēm uz senatni – lībiešu arheoloģiskajam materiālam raksturīgām važiņu rotām un saktām.

(e 1) tradicionālo ēdienu gatavošanas prasme:

Saiknei ar jūru ir svarīga loma arī visā lībiešu kopienā joprojām izplatītajās lībiešu ēdienu gatavošanas ieražās, kurās plaši izmantotas zivis, bieži apvienojumā ar gaļas produktiem, kas ir savdabīga, tikai lībiešiem raksturīga iezīme; tāpat zivis apvienojumā ar piena produktiem. Piemēram, viens no šādiem ēdieniem ir pīklestes ar rūšrāceņiem (noplaucētas sālītas butes, kas aplietas ar sīki sagrieztu izčurkstinātu gaļu un taukiem un kartupeļi ar mizu), krāsnī uz kāpostu lapām cepts pīrāgs ar speķa, sīpolu un brētliņu pildījumu starp divām rudzu mīklas kārtām un citi. Tradicionālas ir arī dažādas zivju zupas – lešķu zupa, kurā izmantotas plaucētas auksti kūpinātas butes, zivju zupas ar pienu vai treknu krējumu un pat aukstā zivju zupa (stragnams, arī slapnams) ar rūgušpienā iejauktām siļķēm vai uz iesma ceptām reņģēm, tāpat putras, piemēram, rudzu miltu putra, un arī plašākā areālā pazīstami ēdieni – skābputra, sklandrauši jeb dižrauši un citi.

(f) cita joma:

Līdztekus tradicionālajai kultūrai lībiešiem ļoti svarīgs ir arī mūsdienu kultūras process, kura tradīcijas iesniedzas jau 19. gs. vidū, parādoties pirmajiem oriģinālliteratūras paraugiem. Īpaši svarīgu lomu tas ieguva pēc 1. pasaules kara, kad ar radu tautu palīdzību sākās aktīva lībiešu valodas un nemateriālās kultūras apzināšana, vākšana, saglabāšana un attīstīšana, vienlaikus aktīvi veicinot lībiešu pašapziņas un identitātes veidošanos. Šī procesa gaitā radās ievērojams oriģinālliteratūras apjoms, parādījās mākslinieki un skaņdarbu autori.

Lībiešu mūsdienu kultūras tradīcijai nav bijis pārtraukuma – joprojām top oriģinālliteratūras izdevumi un tiek sacerēta jauna mūzika, notiek regulāri kultūras pasākumi (dzejas lasījumi, mūsdienu mūzikas koncerti, mākslas izstādes), veidojot atsevišķu lībisku kultūras slāni arī Latvijas mūsdienu kultūrtelpā.

Mūsdienu kultūras attīstīšanas procesam ir svarīga loma gan lībiešu kultūras procesa pēctecības nodrošināšanā, gan nemateriālā kultūras mantojuma pārmantošanā un attīstīšanā. To labi ilustrē gan pilnībā folklorizējušies 1930. gados un vēlāk radušies skaņdarbi ar lībiešu dzejnieku vārdiem (K. Staltes Min izāmō ‘Mana tēvzeme’, Plagā loul ‘Karoga dziesma’, Kalāmīe loul ‘Zvejnieka dziesma’, Mäng ‘Rotaļa’, Vȭrõl mōl ‘Svešā zemē’; P. Damberga Kas tūndõd mōd ‘Vai zini zemi to’ u.c.), gan līdzīgā veidā folklorizējušies jaunākā laikā tapuši skaņdarbi (Alā jūo ‘Nedzer’ – U. Frasere / A. Skadiņš; Älloul ‘Šūpuļdziesma’ – U. Frasere / P. Dambergs; Rikāz rānda ‘Bagātais krasts’ – J. Stalte / K. Stalte u. c.). Tāpat procesa turpināšanos ilustrē gan 1930. gados tapušās K. Staltes ābeces pirmizdevums 2011. gadā ar Kolkas un Pāles skolēnu ilustrācijām, gan 2013. gadā Kolkas bērnu sarakstītās lībiešu mūsdienu teikas. Tāpat mūsdienu kultūras procesiem ir bijusi svarīga loma arī Vidzemes lībiešu valodas iedzīvināšanā un rakstības izveidē – pirmā šajā valodas variantā izdotā grāmata bija dzejnieka Ķempju Kārļa dzejas krājums Salats joug kolm aģa (‘Salacas upes trīs krasti’; 2011).

Lai gan kopienas struktūra mūsdienās liecina par izvietojumu gandrīz visā Latvijas teritorijā, tā joprojām saglabā ciešas saites ar pēdējo lībiešu kompakti apdzīvoto teritoriju Ziemeļkurzemē – Lībiešu krastu, kura savdabība veicinājusi lībiešu kultūrtelpas saglabāšanos un kura joprojām glabā nozīmīgu lībiešu nemateriālo mantojumu – lībiešiem nozīmīgu kultūrvidi ar valodas un kultūras pieminekļiem, tautas celtniecības pieminekļiem un tradīcijām, turklāt kultūrvide pastāvīgi tiek izmantota nemateriālā mantojuma saglabāšanai un apguvei. Līdztekus šai teritorijai lībiešu nemateriālais mantojums dažādi integrētos veidos sastopams visās lībiešu savulaik apdzīvotajās teritorijās Kurzemē un Vidzemē.

●      Sniedziet īsu ieskatu elementa vēsturē.

●      Kā ir mainījusies elementa loma un nozīme mūsdienās?

Līdz 2000 zīmēm (Plašāki tekstu materiāli noformējami kā atsevišķi pielikumi))

19. gadsimta vidū sākās aktīva valodas un kultūras mantojuma apzināšana, radās pirmie izdevumi un daiļdarbi lībiešu valodā. Lībiešu etniskās pašapziņas veidošanās process īpaši aktīvs kļuva kopš 1920. gadiem, kad izpētē un saglabāšanā iesaistījās lībiešu radu tautu – igauņu un somu – zinātnieki un kultūras darbinieki un lībieši guva ievērojamu morālu un praktisku atbalstu identitātes saglabāšanas centieniem, veidojot dažādas sabiedriskas kustības, izdevumus un pasākumus. Par šī procesa kulmināciju kļuva ar pašu lībiešu, radu tautu un Latvijas atbalstu uzceltā Lībiešu tautas nama atklāšana Mazirbē 1939. gada augustā.

Lībiešu mantojuma saglabāšana un attīstīšana turpinājās arī padomju okupācijas laikā, sākotnēji daļēji pagrīdē, vēlāk – ar lībiešu folkloras ansambļu “Līvlist” un “Kāndla” palīdzību – legalizētos apstākļos, turklāt joprojām ciešā sadarbībā ar igauņu pētniekiem un kultūras darbiniekiem. Atjaunojoties Latvijas Republikai, lībiešu kultūra ir piedzīvojusi ievērojamu uzplaukumu, kas izpaužas aktīvajos mantojuma apzināšanas un saglabāšanas pasākumos, kā arī mūsdienu kultūras attīstības procesos.

Laika gaitā lībieši saplūduši ar citiem Latvijas teritorijas senajiem iedzīvotājiem, atstājot pēdas mūsdienu latviešu nācijas un to veidojošo elementu tapšanā un kļūstot par vienu no Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma pirmelementiem, kas atšķirībā no daudziem citiem spējis kā dzīvu un nepārtrauktu tradīciju saglabāt savu savdabību līdz mūsdienām. Šī iemesla dēļ bez lībiešu mantojuma apzināšanas nav iespējama adekvāta Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma izpratne kopumā, savukārt atslēga uz šo mantojumu meklējama lībiešu kultūrtelpā, un pirmām kārtām lībiešu valodas un kultūras zināšanās – lībiešu nemateriālais kultūras mantojums galvenokārt pastāv tikai lībiešu valodā, kura nav pilnībā dokumentēta, un līdz ar valodas mantojuma zaudēšanu lielā mērā nepieejami kļūs arī citi mantojuma elementi.

Lībiešu nemateriālais mantojums ir nozīmīgs arī plašākā areālā – lībieši ir viena no senākajām Baltijas jūras somu tautām. Lībiešu vēsturiskā nozīme, viņu savdabība ir bijusi un ir svarīga arī šo tautu nemateriālā kultūras mantojuma izpratnei, ko apliecina ārpus Latvijas pastāvošā interese par lībiešiem un viņu nemateriālā mantojuma apzināšanu un saglabāšanu.

Lībiešu kultūrtelpa līdz pat nesenam laikam lielā mērā veidojusies atstumtībā no Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma areāla; tās apzināšanas, dokumentēšanas, saglabāšanas un izpētes centienus lielā mērā atbalstījušas tieši ārvalstu institūcijas, sabiedriskie darbinieki un pētnieki, tādējādi nozīmīgākās krātuves un ar tiem saistītie pētījumi meklējami ārpus Latvijas. Šī paša iemesla dēļ, lai gan lībieši ir Latvijas pamattauta, kas izveidojusies un pastāvējusi tieši mūsdienu Latvijas teritorijā, Latvijas sabiedrībā joprojām trūkst pamatzināšanu par lībiešiem un viņu mantojumu.

Tomēr pēdējo 20 gadu laikā lībieši ir veikuši plašus pasākumus sabiedrības informēšanā par lībiešu mantojumu un tā pieejamības nodrošināšanā, tādējādi radot visus priekšnoteikumus lībiešu kultūrtelpas tālākai apzināšanai, saglabāšanai, attīstīšanai un popularizācijai, kas liecina par pašas lībiešu kopienas milzīgo ieinteresētību sava nemateriālā kultūras mantojuma – Lībiešu kultūrtelpas – saglabāšanā un attīstīšanā.

Par lībiešu mantojuma īpašo vietu liecina arī tas, ka lībieši kā Latvijas pamattauta ierakstīti Latvijas Republikas likumā “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”, lībiešu tradīcijas ir iekļautas Latvijas Republikas Satversmes preambulā, lībiešu tradicionālā kultūra – Latvijas kultūras kanonā, savukārt lībiešu valoda ir iekļauta Valsts valodas likumā un UNESCO apdraudēto valodu sarakstā.

Andris Antmanis – zvejas un tautas celtniecības tradīciju kopējs.

Gundega Blumberga – lībiešu sabiedriskā darbiniece, biedrības Līvõ kultūr sidām dibinātāja un ilggadējā vadītāja, dažādu lībiešu kopienas veidotu izdevumu sastādītāja un redaktore, lībiešu kultūras tradīciju kopēja.

Renāte Blumberga – biedrības Līvõ kultūr sidām dibinātāja, lībiešu sabiedriskā darbiniece, valodas pratēja, lībiešu kultūras tradīciju kopēja un pētniece, daudzu publikāciju autore.

Irmgarde Cerbaha – valodas pratēja.

Baiba Damberga – biedrības Līvõ kultūr sidām dibinātāja, valodas pratēja, dzejniece, māksliniece, lībiešu kultūras tradīciju, tostarp muzikālā un kulinārā mantojuma kopēja.

Ausma Ernestovska – lībiešu sabiedriskā darbiniece, Ventspils lībiešu apvienības Rānda valdes priekšsēdētāja, ansambļa Rāndalist dibinātāja un dziedātāja.

Ieva Ernštreite – lībiešu sabiedriskā darbiniece, biedrības Līvu (lībiešu) savienība Līvõd Īt vadītāja.

Valts Ernštreits – lībiešu sabiedriskais darbinieks, biedrības Līvõ kultūr sidām dibinātājs un vadītājs, valodas pratējs, dzejnieks, lībiešu valodas un lībiešu kultūras tradīciju kopējs un pētnieks, daudzu publikāciju autors.

Zigurds Ete – muzikālā mantojuma kopējs, ansambļa Līvlist vadītājs.

Ulla Frasere – valodas pratēja, lībiešu muzikālā mantojuma kopēja, melodiju autore.

Ģirts Gailītis – lībiešu kormūzikas tradīciju apzinātājs, kora Lōja dibinātājs un diriģents, muzikālā mantojuma aranžētājs.

Ilmārs Geige – lībiešu sabiedriskais darbinieks, bijušais Saeimas deputāts.

Ēriks Kāpbergs, seniors – zvejas tradīciju kopējs.

Ērika Krautmane – valodas pratēja, bērnu un jauniešu vasaras skolas Mierlinkizt lībiešu valodas pasniedzēja.

Maija Kronberga –  muzikālā mantojuma kopēja, ansambļa Rāndalist vadītāja.

Gita Kūla – valodas pratēja.

Ķempju Kārlis – lībiešu sabiedriskais darbinieks, valodas pratējs, dzejnieks, Salacas lībiešu valodas kopējs.

Dženeta Marinska – kulinārā mantojuma kopēja.

Maija Norenberga – valodas pratēja.

Rasma Noriņa – Salacas lībiešu dzimtu tradīciju apzinātāja.

Ilga Porniece – muzikālā mantojuma kopēja, lībiešu ansambļu Kāndla un Piški kāndla vadītāja.

Irisa Priedīte – lībiešu materiālā mantojuma apzinātāja un pētniece.

Jēkabs Raipulis – muzikālā mantojuma kopējs, ilggadējais ansambļa Līvlist dalībnieks.

Zoja Sīle – valodas pratēja, muzikālā mantojuma un tautastērpa tradīciju kopēja, ilggadējā ansambļa Līvlist dalībniece.

Dāvis Stalts – valodas pratējs, muzikālā mantojuma kopējs.

Helmī Stalte – lībiešu kultūras tradīciju, tostarp muzikālā mantojuma, kopēja.

Julgī Stalte – lībiešu sabiedriskā darbiniece, valodas pratēja, lībiešu kultūras tradīciju, tostarp muzikālā un kulinārā mantojuma, kopēja, melodiju autore, folkloras draugu kopas Skandinieki un ansambļa Kalā jeng vadītāja.

Ingrīda Šneidere – Kurzemes lībiešu dzimtu tradīciju apzinātāja.

Baiba Šuvcāne – lībiešu sabiedriskā darbiniece, novada, dzimtu un tradīciju pētniece, lībiešu kultūras tradīciju apzinātāja un kopēja, grāmatu autore.

Dzintra Tauniņa – muzikālā mantojuma kopēja, Kolkas lībiešu ansambļa Laula vadītāja.

Edroma Veide – muzikālā mantojuma kopēja, ilggadējā ansambļa Līvlist dalībniece.

Alvīne Veinberga – Kurzemes lībiešu dzimtu tradīciju apzinātāja.

Māra Vīgerte – lībiešu sabiedriskā darbiniece, Ventspils lībiešu kultūras dienu organizatore, lībiešu kultūras tradīciju, tostarp kulināro tradīciju, kopēja.

Tīts Reins Vītso – lībiešu sabiedriskais darbinieks, Starptautiskās lībiešu draugu biedrības priekšsēdētājs, valodas pratējs, lībiešu valodas un tradīciju kopējs un pētnieks.

Mārīte Zandberga – lībiešu sabiedriskā darbiniece, valodas pratēja, lībiešu muzikālā un materiālā mantojuma kopēja.

Ieva Zdanovska – lībiešu sabiedriskā darbiniece, Lībiešu bērnu un jauniešu vasaras skolas Mierlinkizt vadītāja.

Dagmāra Ziemele – valodas pratēja, muzikālā mantojuma kopēja, ilggadējā ansambļa Līvlist dalībniece.

Māra Zirnīte – lībiešu mutvārdu vēstures mantojuma apzinātāja un pētniece.

Linda Zonne-Zumberga – valodas pratēja, bērnu un jauniešu vasaras skolas Mierlinkizt lībiešu valodas pasniedzēja.

Biedrības u. c. institūcijas, kuru darbība saistīta ar Elementa saglabāšanu. Piemēram, suitu kultūrtelpai ļoti būtiska ir biedrības “Etniskās kultūras centrs “Suiti”” darbība.

Biedrība Līvõ kultūr sidām (Lībiešu kultūras centrs), dibināta 1994. gadā.

Starptautiskā Lībiešu draugu biedrība, dibināta 1998. gadā.

Biedrība “Koris Lōja”, dibināta 2011. gadā.

Nodibinājums Ventspils lībiešu apvienība “Rānda”, dibināts 2012. gadā.

Latvijas Universitātes Lībiešu institūts, dibināts 2018. gadā.

Piemēram, Jāņu svinēšana ir saistīta ar vainagu pīšanas tradīciju, apdziedāšanās dziesmu tradīciju;  utml.

●      Vai Elementa (prasmes/ zināšanu utt.) pastāvēšanai ir kādi apdraudējumi?

●      Kas apdraud Elementa pastāvēšanu/pārmantošanu?

Līdz 1000 zīmēm

Ar avotu un resursu izkliedētību cieši saistīts arī apstāklis, ka Lībiešu kultūrtelpas pārmantojamības nodrošināšanai nepieciešamie avoti un resursi bieži ir sarežģīti pieejami (piem., atrodas ārvalstīs) vai veidoti valodās, kuru prasme lielākajai daļai kopienas locekļu nepiemīt (lībiešu, igauņu, somu, vācu). Pēdējos gados gan vērojami kopienas aktīvi pūliņi šīs situācijas risināšanā, tiecoties nodrošināt avotu un resursu iespējami vieglu un plašu pieejamību.

Svarīgs faktors ir arī nelielais kopienas izmērs, kas ierobežo pārmantošanas pasākumu efektivitāti (īstenojamo projektu vai darbību apjomu, ātrumu un cilvēkresursu pieejamību), tāpat cilvēkresursu pārslogotība un aizņemtība pamatdarbā. Problēmu varētu palīdzēt risināt patlaban nepastāvoši valstiski atbalsta un koordinācijas mehānismi, kuriem būtu jāizriet no Latvijas likumiem, kas nosaka valsts gādību par lībiešu mantojuma aizsardzību un attīstīšanu.

Par atsevišķu svarīgu faktoru uzskatāmas arī Latvijas sabiedrības nepietiekamās zināšanas par lībiešiem, Lībiešu kultūrtelpu un mūsdienu lībiešu kopienu. Tas nereti apdraud lēmumu pieņemšanu par kopienai svarīgu projektu atbalstīšanu un virzību, tāpat rada situācijas, kad dažādās institūcijās tiek sagatavoti ar Lībiešu kultūrtelpas atsevišķajiem elementiem saistīti pasākumi vai projekti, kas nav balstīti reālajā situācijā un vajadzībās, tiek veidoti, izmantojot neadekvātu informāciju par Lībiešu kultūrtelpas elementiem, ir dublējoši vai nekvalitatīvi. 

Lūdzu, kur iespējams, minēt arī jau izlietoto un plānoto finansējumu

●      Kas līdz šim ir darīts, lai nodrošinātu Elementa pastāvēšanu un turpināšanos?

●      Kādu ietekmi ir atstājušas šīs aktivitātes?

●      Kādi pasākumi tiks veikti elementa atpazīstamības veicināšanai (dokumentēšana, pētniecība, u.c.)?

●      Kādus pasākumus plānots veikt Elementa attīstīšanai un aizsardzībai?

●      Kādi  ir pasākumu mērķi?

●      Lūdzu, aprakstiet līdz šim saņemto un plānoto valsts vai pašvaldību institūciju, vai citu personu līdzdalību un atbalstu

Lūdzu, uzrādiet apliecinājumu/s tam, ka ir kopienas (grupas, indivīdu) līdzdalība un atbalsts Elementa ierakstīšanai Nacionālajā sarakstā un plānotajiem pasākumiem Elementa ilgtspējas nodrošināšanai. Tās var būt atbalsta vēstules vai/un informācija par sanāksmēm un to rezultātiem, un tml.

2. Sadarbības memorands (sadarbības memorands starp pašvaldībām un lībiešu sabiedriskajām organizācijām, noslēgts 2018. gada 7. maijā; 3. pielikums).

3. Paziņojums par kopienas iesaisti (paziņojums par kopienas iesaisti pieteikuma un ilgtspējas nodrošināšanas plāna sagatavošanā; 4. pielikums)

●      vārds, uzvārds

●      nosaukums

●      reģistrācijas Nr.

●      vārds, uzvārds

●      pārstāvētā organizācija

●      ieņemamais amats

●      adrese, tālrunis, e-pasts

●      cita nozīmīga informācija

Rožu 7, Carnikava, Carnikavas nov. LV-2163

Tel.: +37126424566

E-pasts: info@livones.net

Pamatpublikācijas

Blumberga, R., Mekeleinens, T., Pajusalu, K. (sast. un red.) (2013). Lībieši. Vēsture, valoda un kultūra. Rīga: Līvõ kultūr sidām. [Rakstu krājumā iekļauti raksti par lībiešu seno un mūsdienu vēsturi Kurzemē un Vidzemē, lībiešu valodu, lībiešu folkloru un tautas kalendāru, lībiešu uzturu, literatūru, tēlotājmākslu un muzikālo dzīvi.]

Blumberga, G., Blumberga, R., Damberga, B., Ernštreits, V. (2017). Lībieši. Līvlizt. Rīga: biedrība “Līvõd Īt”, Līvu (lībiešu) savienība.

Vääri, E., Vist, A., Mosolainen, Nõmberg, E. (1966). Liivi rannal. Tallinn: Eesti Televisioon. [Etnogrāfiska dokumentālā filma par dzīvi Ziemeļkurzemes lībiešu ciemos 1960. gados; filmā apkopotā veidā var iepazīt Lībiešu kultūrtelpas aprakstā minēto nemateriālā kultūras mantojuma elementu lielāko daļu; filma pieejama arī tīmeklī – http://www.livones.net/lv/kratuve/dokfilmas/?liivi-rannal-1966 ]

Papildmateriāli

Blumberga, G. (sast.) (2014). Aprobežosimies ar maksimumu. Rīga: Līvõ kultūr sidām. [Lībiešu jaunāko laiku vēstures (1994–2014) notikumu apkopojums dokumentos, publikācijās un fotogrāfijās.]

Blumberga, R. (2006). Lībieši dokumentos un vēstulēs. Somijas zinātnieku ekspedīcijas pie lībiešiem. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds.

Caune, A. (1998). Rīgas lībieši un viņu īpašumzīmes. Rīga: Latvijas kultūras fonds; Jumava.

Cimermanis, S. (1994–1999). Būves un to izmantošana lībiešu ciemos. Mēnešr.  Līvli.

Ernštreits, V. (2011). Lībiešu rakstu valoda. Rīga: Latviešu valodas aģentūra; Līvõ kultūr sidām.

Karma, T. (1994). Lībiešu mitoloģija. Grām. Mitoloģijas enciklopēdija. 2. sēj. Rīga. 232–238.

Lībiešu tautastērps. Mēnešraksta Līvli pielikums. 1998. Nr. 2. [Rakstu kopa par lībiešu apģērbu 10.–20. gs.]

Loorits, O. (1935). Lībju folklora un mītoloģija. Grām. Latviešu konversācijas vārdnīca. XII sēj. Rīga. 23298–23307.

Loorits, O. (1936). Volkslieder der Liven. Tartu: Gelehrte Estnische Gesellschaft (Õpetatud Eesti Seltsi toimetused XXVIII. Verhandlungen der Gelehrten Estnischen Gesellschaft XXVIII). [Plašākais pētījums par lībiešu tautasdziesmām, kā arī pilnīgākā fiksēto lībiešu tautasdziesmu publikācija.]

Loorits, O. (1998). Liivi rahva usund. Mit einem Referat: Der Volksglauben der Liven. I–III. Faksiimileväljaanne. Tartu: Eesti Keele Instituut. [Pētījums par lībiešu tautas ticību.]

Loorits, O. (2000). Liivi rahva usund. IV–V. Toim. L. Krikmann, M. Hiiemäe, M. Kõiva, K. Salve. Tartu: Eesti Kirjandusmuuseum. [Pētījuma par lībiešu tautas ticību turpinājums.]

Mälk, V., Damberg, P., Kokare, E. u.c. (sast.) (1981). Liivi vanasõnad eesti, vadja ja läti vastetega. I–II. Tallinn: Eesti Raamat. [Plašākais lībiešu sakāmvārdu izdevums.]

Šuvcāne, B. (2017). Lībiešu krasts. Rīga: Latvijas Mediji. [Grāmatā stāstīts par katru lībiešu ciemu, uzsverot attiecīgā ciema galvenās dabas un kultūrvēsturiskās īpatnības.]

Šuvcāne, V. M. (sast. un tulk.) (2003). Lībiešu folklora. Rīga: Jumava. [Plašākais krājums, kurā latviešu valodā publicētas lībiešu pasakas, teikas, nostāsti, ticējumi, sakāmvārdi, mīklas un tautasdziesmas.]

Zirnīte, M. (2011). Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā. Rīga: Dabas aizsardzības pārvalde. [Kurzemes lībiešu dzīvesstāsti].

Šuvcāne, V. M. (2002). Lībiešu ciems, kura vairs nav. Rīga: Jumava.

Viitso, T-R., Ernštreits, V. (2012) Līvõkīel-ēstikīel-leţkīel sõnārōntõz. Liivi-eesti-läti sõnaraamat. Lībiešu-igauņu-latviešu vārdnīca. Tartu, Rīga: Tartu Ülikool; Latviešu valodas aģentūra.

Interneta vietnes, kas saistītas ar Elementu un sniedz par to būtisku papildu informāciju

https://www.facebook.com/livones.net/

Pievienojiet 5 – 10 nesen uzņemtas fotogrāfijas un, ja iespējams, arī 1–2 senākas fotogrāfijas, kas ilustrē pieteikuma tekstu.

●      Vēlams, lai fotogrāfijās būtu redzami cilvēki, kas iesaistīti kādās darbībās, jo tas par elementu pasaka daudz vairāk, nekā vietu vai objektu attēli.

●      Vēlamie foto failu formāti: *.jpg, *.jpeg, *.png.

●      Maksimālais lielums: 4290×2800 pixels (12 megapikseļi)

●      Minimālais lielums: 768×512 pikseļi.

●      Jāpievieno autortiesību īpašnieka piekrišana šo materiālu izmantošanai.

Failus jāiesniedz, izmantojot failu apmaiņas vietnes internetā (failiem.lv, edati.lv, wetransfer.com u.tml.) un norādot saiti materiāla lejupielādēšanai.

Kas ir autors? Kas fotogrāfijā attēlots? Kad tā uzņemta?

Līdz 5 video failiem, kas ilustrē pieteikuma tekstu un palīdz labāk saprast un uztvert elementu

●      Vēlamie video failu formāti: *.wmv, *.mp4, *mov , *

●      Der arī šādi failu formāti: *.avi; *.mpg; *.mpeg; *.asf; *.qt; *.rm; *.flv

●      Video faila garums ieteicams no 1 līdz 3 minūtēm, ne garāks par 5 minūtēm

●      Faila lielums: 512kb

●      Attēla lielums: 480×360 pikseļi

●      Jāpievieno video faila autortiesību īpašnieka un  filmētāja piekrišana materiāla izmantošanai

Kas ir video faila autors?  Kas video attēlots un kad video uzņemts?

Līdz 5 audio failiem, kas palīdz uztvert un labāk saprast elementu

●      Pieļaujamais faila formāts: *.mp3

●      Jāpievieno skaņas faila autortiesību īpašnieka piekrišana materiāla izmantošanai

Failus jāiesniedz, izmantojot failu apmaiņas vietnes internet (failiem.lv, edati.lv, wetransfer.com u.tml. )  un norādot saiti materiāla lejupielādēšanai.

Kas dzirdams skaņas failā? Kas to fiksējis? Kad tas ieskaņots?

Ne vairāk kā 5 garāki detalizēti teksti, kas palīdz labāk saprast elementu

Vēlamais faila tips: *.pdf. Pieļaujami arī *.doc, *.xls un *.txt.

Failus jāiesniedz, izmantojot failu apmaiņas vietnes internet ā (failiem.lv, edati.lv, wetransfer.com u.tml. ) un norādot saiti materiāla lejupielādēšanai.

Par ko ir teksts? Avots? Autors?

Ja izmantoti vairāki teicēji/informācijas sniedzēji, papildiniet tabulu pēc vajadzības

Savāktajām intervijām, video un citiem materiāliem būtu jāatrodas kādā krātuvē, vēlams, vietējā muzejā vai citā krātuvē. Lūdzu, norādiet šīs krātuves atrašanās vietu!