Sākums / Norises / 2018

21. septembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā atklāja LU Lībiešu institūtu. Publicējam atklāšanā teiktās runas un apsveikumus (saīsināti).

Lībiešu institūta atklāšana.
Andras Ceriņas foto

 

Valts Ernštreits, Latvijas Universitātes Lībiešu institūts

Šodien mēs atveram Latvijas Universitātes Lībiešu institūtu. Tas ir gan sen gaidīts, gan arī pavisam negaidīts notikums. Sen gaidīts tāpēc, ka lībieši ir Latvijas pamattauta – bez lībiešiem Latvija būtu pavisam cita: citādu valodu, citādu kultūru un vēsturi, arī citādiem cilvēkiem.

Latvijas lībiskās trešdaļas apzināšanās un izpēte jau sen bija pelnījusi atsevišķu uzmanību un vietu Latvijas apziņā. Ideja par īpašu iestādi lībiešu mantojuma apzināšanai un izpētei virmoja gaisā jau kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. 1998. gadā, kad tapa valsts ilgtermiņa mērķprogramma “Lībieši Latvijā”, Lībiešu institūts pirmoreiz tika nosaukts vārdā. Tomēr tas šņākdams nenolaidās kā ezers. Drīzāk nogrima kā pils, lai no dzīlēm atkal paceltos divdesmit gadus vēlāk.

Un tāpat kā pils, kas vienā naktī uzplaukusi kalna galā, Lībiešu institūts nāca negaidīti. Mazāk nekā pirms pusgada – 26. martā – šajā pašā ēkā Latvijas Universitātes prorektore Ina Druviete, uzklausījusi paveikto un vēl veicamo lībiešu izpētē, sacīja: “Kā vienu iespēju es šeit noteikti saskatu institūtu Latvijas Universitātē”.

Nu šie vārdi ir piepildījušies. Lībieši ir zvejnieku tauta, un zvejot mēs protam. Taču, lai zvejotu, ir vajadzīgs arī tīkls. Tāpēc savā un lībiešu vārdā vēlos pateikties Latvijas Universitātei un visiem tās cilvēkiem – it īpaši Indriķim Muižniekam, Inai Druvietei un Valdim Segliņam, Signei Bāliņai, Andrejam Ērglim, Sandai Rapai un daudziem citiem – par to, ka viņi rekordīsā laikā ir padarījuši par īstenību senlolotu sapni; par tīklu, ko viņi mums uzticējuši, par tīklu, kuru nu izmantosim, lai vilktu lomus ne tikai lībiešiem, bet arī universitātei, Latvijai un mūsu draugiem visā pasaulē.

Lībiešu institūts nav radies tukšā vietā. Lībieši bijuši zinātnieku darba objekts daudzu valstu, arī Latvijas, pētniecības iestādēs, tomēr īpaša loma ir bijusi Lībiešu kultūras centram, kas no pašiem lībiešiem izaudzinājis pētniekus, kuri nu kļuvuši par jaunā institūta kodolu. Biedrības teju ceturtdaļgadsimtu ilgajā darbā tapusī pētnieciskā bāze – pētījumi un publikācijas, kursi augstskolām, datubāzes, plašais starptautiskais sadarbības tīkls – nu nonākusi Latvijas Universitātē, paverot jaunus apvāršņus lībiešu mantojuma apzināšanai un izpētei. Par Lībiešu institūta pirmo uzdevumu, protams, kļūs lībiešu valodas un kultūras pētniecība, arī lībiešu mantojuma Latvijā apzināšana. Bet mēs veidosim arī plaši lietojamus produktus – mūsdienīgus elektroniskus rīkus lībiešu kultūras un valodas iepazīšanai un pētniecībai, lībiešu tematikai veltītus izglītojošus pasākumus, augstskolu programmas, mācību palīgmateriālus un daudz cita.

Arī institūta iecerētais skatījums ir plašāks – ar lībiešiem ciešā saskarē esoša tematika atrodama gan tieslietās, gan bioloģijā, gan gēnu pētījumos, gan datorzinībās. Turklāt, kombinējot dažādas jomas, ir iespējams rast jaunu skatījumu ne tikai uz lībiešiem un viņu mantojumu, bet uz pasauli kopumā. Tieši tāpēc institūts izveidots LU Inovāciju centra ietvaros. Jo lībieši ir inovācija. Caur lībiešu prizmu raugoties, ir iespējams ieraudzīt pilnu Latvijas ainu. Lībiešu un viņu pieredzes pētījumi var dot artavu citu mazo tautu pētniecībā un kultūru saglabāšanā un kalpot par modeli lielām tautām– gan mūsdienās aktuālo kultūru un valodu mijiedarbību pētot, gan prognozējot un pārvarot nākotnes izaicinājumus. Lībiešu institūta izveide iezīmē lielas pārmaiņas arī pašiem lībiešiem.

Šogad Lībiešu kultūrtelpa sākusi ceļu uz iekļaušanu nacionālajā un tālākā nākotnē – arī UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Lībiešu institūta izveide nozīmē stiprāku Lībiešu kultūrtelpu, atbalstu un jaunas iespējas sāktajā ceļā. Taču tas iezīmē arī citu kvalitātes latiņu gan lībiešu kopienai, gan visām ar lībiešu kultūrtelpu saistītajām pusēm. Tikai kopīgi un kvalitatīvi darbojoties, ir iespējams pārliecinoši sasniegt iecerēto. Par ļoti svarīgu Lībiešu institūta darbības jomu kļūs arī jaunu pētnieku piesaiste un atbalstīšana – gan Latvijā, gan ārvalstīs.

Pateicoties valstisko un sabiedrisko institūciju pūliņiem un atbalstam, lībiešu pētniecībā nekad nav bijusi tik laba situācija kā šodien – gan pētnieku, gan pētnieciskās bāzes, gan morālā atbalsta ziņā. Bet tai jākļūst vēl labākai.

Draugi! Lībieši ir bijusi lepna un brīva Eiropas tauta jau vairāk nekā tūkstoš gadu, kad daudzas mūsdienu lepnās un brīvās tautas vēl nebija radušās. Gadsimtu plūdumā daudzas lepnas un brīvas tautas ir pagaisušas vēstures miglā – prūši, goti, muromieši, hazāri, olmeki. Bet ir 21. gadsimts un lībieši joprojām ir tepat – kā dzīva fosilija, bruņuzivs, sekvoja, kas spējusi saglabāties cauri laikiem, un katra saskarsme ar lībiešu valodu un kultūru ir pieskāriens tūkstošgadīgai vēsturei.

Jau simtiem gadu visas prognozes par drīzo lībiešu galu ir izrādījušās aplamas. Kad šķiet, ka gals ir tuvu, lībiešu kā nezāles atkal parādās kādā vēstures nostūrī. Latvijas Universitātes Lībiešu institūts ir vēl viens šāds žogmalē izdīdzis lībiešu dadzis, kurš kādu dienu sakuplos un uzplauks lieliem un pūkainiem vasaras ziediem par pārsteigumu un prieku visiem. Šodien mēs redzam izdīgstam pirmos asnus.

 

Indriķis Muižnieks, Latvijas Universitātes rektors

Mani tiešām saviļņoja šis moments, kad Universitātes Lielajā aulā mēs dzirdam lībiešu tautas melodiju un varam teikt, ka šodien mēģinām atdot varbūt nelielu daļu sava parāda līvu valodai un kultūrai, līvu tautai. Latvijas Satversmes preambulā teikts, ka Latvijas kultūras identitāti Eiropas kultūrtelpā veido latviešu un lībiešu kultūra. Latvijas Universitātes misija ir veicināt Latvijas valsts, ekonomikas, kultūras un sabiedrības attīstību, līdz ar to pašlaik Universitātē notiekošais ir mūsu misijas sastāvdaļa.

Ir divi iemesli, kāpēc esam apmierināti un gandarīti par šodienas notikumu. Pirmkārt, tā ir šī inovatīvā pieeja veidot Lībiešu institūtu kopā ar jaunu Universitātes struktūrvienību, kurai tika likti pamati pirms gada, tas ir, Universitātes un Microsoft inovāciju centru. Mēs varētu jautāt, kāda tam saistība ar Lībiešu institūtu. Bet, ja padomājam par kultūru kā materializētu informācijas formu, par identitāti kā redzamu un saprotamu citām tautām, man šķiet, ka tā ir platforma, uz kuras varēsim pilnveidot un attīstīt to darbu, ko lībiešu valodas, kultūras un vēstures entuziasti ir veikuši šajos gados. Otrkārt, sinerģija ir tieši tas spēks, ko var iedot Universitāte. Te nav runa tikai par informācijas tehnoloģijām, par modernām arheoloģijas tehnoloģijām, te ir visu veidu zinātnes un mākslas sintēze, kas ir iespējama tikai Universitātē.

Lai Universitāte ir šis strauts, kuru Lībiešu institūts pildīs ar jaunām zināšanām un jauniem darbiem, lai Lībiešu institūts kļūst par spožu zīli Universitātes kuplajā vainagā!

 

Signe Bāliņa, Latvijas Universitātes Inovāciju centrs

Šis ir gads, kad atceramies mūsu valsts simtgadi, un gads, kad sāksim Latvijas Universitātes simtgadi, un man ir prieks par to, ka tieši šajā gadā mēs sveicam lībiešus Latvijas Universitātē. Un tieši tāpēc, lai mums nebūtu vajadzīgi nākamie simt gadi, lai saprastu, kur lībieši skatāmi mūsu kultūrā, mūsu tēmās, mūsu dzīves ainā, tieši tādēļ mums vajadzīgas tehnoloģijas, lai mēs to visu varētu padarīt daudz ātrāku. Es ļoti ceru, ka mums būs ļoti labas jaunas inovācijas, jaunas idejas, un lai mums visiem kopā viss ļoti labi izdodas.

 

Gundega Blumberga, Lībiešu kultūras centrs

Tautas gudrību pratēji zina, ka viss notiek pa trim un tikai trešā reize ir tā, kas nes veiksmi un panākumus.

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir bijuši vairāki mēģinājumi sakārtot Latvijas valsts un tās senās pamattautības lībiešu savstarpējās attiecības. Vispirms izveidoja valsts īpaši aizsargājamo kultūrvēsturisko teritoriju “Lībiešu krasts”. Tās direkcija, piesaistot zinātniekus, sāka apzināt un pētīt lībiešu kultūras mantojumu, taču piekrastes iedzīvotājiem šķita, ka saprātīgāk būtu sakārtot vietējo infrastruktūru.

Kad 1998. gadā ministrija paziņoja par nodomu “Lībiešu krastu” likvidēt, tolaik jau piecus gadus vecais Lībiešu kultūras centrs rosināja Starptautisko lībiešu draugu biedrību rakstīt atklātu vēstuli valsts augstākajām amatpersonām. Sākās tas, kas vēsturē iegājis ar nosaukumu “Lībiešu karš”. Vēstuli, ko bija parakstījis pustūkstotis astoņu Eiropas valstu gaišāko prātu, nevarēja neņemt vērā. Ministru kabinets nolēma izveidot darba grupu valsts ilgtermiņa programmas “Lībieši Latvijā” izstrādei. Programmu apstiprināja, tai piešķīra līdzekļus, atlika vien strādāt, taču mainījās vadlīnijas un atbildīgās ministrijas, un 2012. gadā programma aizgāja nebūtībā.

Lībiešu kultūras centrs norobežojās no programmas jau pēc pirmās aktualizācijas, kas priekšplānā izvirzīja aušanas pulciņus un tamlīdzīgas brīvā laika lībiskās nodarbes. Centram šķita būtiski nepazaudēt Latvijas zinošāko ļaužu programmā iestrādāto garu. Mēs gandrīz vai burtiski uztvērām tur ierakstīto, ka “funkcijas, kas saistās ar lībiešu etniskās identitātes uzturēšanu, jānodod Lībiešu institūtam – valsts finansētai zinātniski pētnieciskai un pieminekļu aizsardzības institūcijai”, un sākām likt akmeni pie akmens institūta pamatiem.

Lai gan centrs apvieno tikai četrus cilvēkus un valsts finansējuma tikpat kā nav bijis, esam spējuši piesaistīt desmitiem speciālistu un institūciju, un nu tas kuģis ir uzbūvēts. Gatavs dziļam un tālam peldējumam par godu un slavu lībiešiem, Latvijai un visai pasaulei. Tiesa, bez naudas – atšķirībā no pirmajām divām reizēm, kad lībiešiem bija aptuveni 100 tūkstoši latu gadā. Taču kuģi nepalaižam gluži tukšām rokām. Ceļamaizei dodam lietošanā abas kultūras centra devīzes: “Īstenosim utopiskas idejas” un “Aprobežosimies ar maksimumu”. Un vēl praktisku uzdevumu: strādāt tā, lai Latvijas muzeju veltījums valsts simtgadei būtu pēdējais, kura ievadā ierakstīti vārdi – Latviju apdzīvo tās pamattautība latvieši. Nē, latvieši un lībieši, kā to var lasīt valsts pamatdokumentos.

 

Ināra Mūrniece, Latvijas Republikas 12. Saeimas priekšsēdētāja

Latvijas Republikas Satversmes preambulā skaidri teikts, ka Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas. Valsts valodas likums garantē, ka valsts nodrošina lībiešu valodas kā pirmiedzīvotāju valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. Lībieši ir piedalījušies latviešu etnosa veidošanā un stipri ietekmējuši latviešu valodu. Lībieši ir latviešu un Latvijas bagātība, un mēs sargājam visu lībisko.

Latvijas Universitātes Lībiešu institūts būs pirmā zinātniskā institūcija Latvijā un pasaulē, kuras pētījumu centrā būs lībieši un lībiskais. Tas kā pirmais Latvijas somugristikas pētījumu centrs varēs darboties vienotā tīklā ar līdzīgām zinātniskās pētniecības iestādēm Igaunijā, Somijā un citur Eiropā. Paldies biedrībai “Lībiešu kultūras centrs” par ceturtdaļgadsimta garumā izveidoto zinātniski pētniecisko bāzi – institūtam nebūs jāsāk tukšā vietā.

Lībiešu institūta dibināšana ir svarīgs notikums visai Latvijai, un zīmīgi, ka tas notiek Latvijas simtgades gadā. Akadēmiķis Jānis Stradiņš ir teicis: “Mazās tautas jau ir sīkstas un dzīvīgas, un, ja vēl to pastāvēšanai tiek dots zinātniskais pamats, tad var sacīt, ka šī lieta pati no sevis nebeigsies.” Novēlu institūtam kļūt par lībiešu dzīvā gara uzturētāju!

 

Māris Kučinskis, Latvijas Republikas Ministru prezidents

Cienījamie Lībiešu institūta dibinātāji! Man ir liels gods sveikt jūs Latvijas Universitātes Lībiešu institūta atklāšanā – pirmajā zinātniskajā iestādē pasaulē, kas izzina lībiešu valodu un kultūru.

Zīmīgi, ka šāds pasākums notiek tieši tagad – Latvijas dibināšanas simtgadē, laikā, kad mēs daudz runājam par savu vēsturi, savām saknēm, par to, kas mūsu tautai ir svarīgi. Lai gan Latvijas valsts ir tapusi pirms simt gadiem, latviešu tautas saknes tiecas ievērojami senāk, un šajā kontekstā lībiešiem un viņu kultūrai ir liela nozīme. Nav jau tā, ka līdz šim lībiešu folklora, etnogrāfija un vēsture nebūtu pētīta – akadēmiskajā vidē tas ir darīts, bet galvenokārt citur pasaulē. Tāpēc simbolisks ir solis, ka šo izpētes procesu nu stiprina arī pētnieki Latvijā. Faktiski var teikt, ka pētniecības process beidzot ir nonācis mājās.

Svarīgi, lai perspektīvā Lībiešu institūta atklājumi būtu zināmi ne tikai šaurā zinātnieku vidē, bet mūsu sabiedrībā kopumā, tādējādi vairojot zināšanas par savu vēsturi, valodu un kultūru. Novēlu Latvijas Universitātes Lībiešu institūtam radošu, sekmīgu un – galvenais – interesantu darbu.

 

Kārlis Šadurskis, Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministrs

Kopš seniem laikiem Latvijas teritoriju ir apdzīvojušas divas pamattautības – latvieši un lībieši. Valsts valodas likumā ir noteikta lībiešu valodas kā pirmiedzīvotāju valodas saglabāšana, aizsardzība un attīstība. Mūsdienās lībiešu tautības pārstāvju un valodas runātāju ir ļoti maz, tieši tāpēc valstij ir svarīgi saglabāt un attīstīt lībiešu valodu un kultūrui kā vienu no Latvijas kultūrvēstures sastāvdaļām.

Zīmīgi, ka Latvijas Universitātes Lībiešu institūta izveide sakrīt ar valsts simtgadi, kā arī simboliski ievada UNESCO autohtono valodu gadu.

Lai sniegtu ieguldījumu Latvijas lingvistiskā kultūras mantojuma saglabāšanā, veicinātu latviešu valodas un lībiešu valodas tradicionālās kultūrvides ilgtspēju, Izglītības un zinātnes ministrijas finansētajā valsts pētījumu programmā “Latviešu valoda” ir iekļauti arī lībiešu valodas izpētes un attīstības jautājumi.

Latvijas Universitātes Lībiešu institūta dibināšana ir svarīgs notikums ne tikai Latvijas Universitātei, bet arī Latvijai kopumā, jo mūsdienu latviešu valodas un kultūras veidošanas izpratne tiks turpināta caur sistemātisku lībiešu valodas, vēstures un kultūras apzināšanas un izpētes darbu.

Novēlu, lai Latvijas Universitātes Lībiešu institūtam izdodas veicināt lībiešu valodas izpēti un dzīvotspēju!

 

Dace Melbārde, Latvijas Republikas kultūras ministre

Šodien mēs visi kopā esam liecinieki patiesi nozīmīgam notikumam, šķietami pašsaprotamas, bet visai tālu ceļu gājušas idejas piepildījumam. Lībieši kā mūsu valsts otra pamatnācija līdz ar Lībiešu institūta nodibināšanu Latvijas Universitātē ir ieguvuši savas mājas Latvijas akadēmiskajā telpā. Varētu teikt, līdz šim centrbēdzei nolemtie Latvijas lībiešu pētnieki ir sapulcēti vienotā kodolā mūsu pašu valstī, lībiešu dzimtajā zemē.

Pavisam nesen viesojos Mazirbē, Mazirbes tautas namā. Klausoties, kā lībiešu kopiena mobilizē savus spēkus pieteikuma sagatavošanai UNESCO sarakstam, varu izteikt tikai savu cieņu un apbrīnu, ar kādu apņēmību, sīkstumu un enerģiju lībieši mūsdienās kopj savu valodu un kultūru, savu pašcieņu, rādot arī mums, latviešiem, kā lielākai pamatnācijai, ka, dibinot savu valsti, neesam bijuši pietiekami izprotoši pret saviem brāļiem lībiešiem. Kāda būs lībiešu kopienas nākotne Latvijā, protams, ir atkarīgs arī no valsts politikas, tomēr esmu pārliecināta, ka visu izšķirs cilvēki pašā kopienā. Lībieši šobrīd ir aktīvi uzņēmušies savu un valodas kopšanas darbu, kompensējot lībiešu skaitlisko trūkumu, daudzi darbojas vairākos virzienos – gan zinātnē un literatūrā, gan mākslā un pedagoģijā, gan stiprinot paaudžu saikni. Paldies katram, kas šo darbu dara!

Šobrīd Saeimā pieņemtais nemateriālā kultūras mantojuma likums ļoti akcentē valsts politikas attiecības ar mazajām kultūrtelpām, un Kultūras ministrija noteikti ir ieinteresēta sniegt savu atbalstu. Jau otro gadu Latvijas Navionālā kultūras centra ietvaros darbojas atbalsta programma lībiešu biedrībām. Tāpat Valsts Kultūrkapitāla fonds nekad nav bijis slēgts lībiešu projektiem, un tie ir saņēmuši atbalstu, ja vien projekti labi uzrakstīti. Arī Eiropas fondu finansējums pierobežas sakārtošanai ir vērsts arī uz lībiešu kopienas infrastruktūras sakārtošanu.

 

Arti Hilpuss, Igaunijas Republikas vēstnieks

Latvijas Universitātes Lībiešu institūts, kuru šodien svinīgi atklājam, ir ļoti nozīmīgs ceļa rādītājs somugru pētījumu veicināšanā pasaulē – gan simboliskā, gan saturiskā nozīmē. Šī ir unikāla iestāde, kas būs pilnībā veltīta lībiešu valodas, tautas kultūras un vēstures akadēmiskajai izpētei. Tajā pašā laikā tā ir Latvijā pirmā tikai somugru tematikai veltītā zinātniskā iestāde, kurā, domājams, papildus lībiešiem sāks strādāt arī ar vēsturiskajām igauņu valodu salām Latvijā (Ludzas un Gaujas igauņi).

Kā Igaunijas vēstniekam man ir patiess prieks, ka mūsu zinātniekiem, universitātēm un iestādēm, kas strādā ar somugru tautām, tagad būs šāds pilntiesīgs partneris Latvijā. Lībiešu institūts ir ļoti uzteicama iniciatīva, kas palīdzēs arī mums – igauņiem – vairāk uzzināt par savas valodas un kultūras stāstu. Lībieši mums ir valodas ziņā tuvākā radu tauta, kurai ir sava vieta mūsu nacionālās identitātes veidošanā. Savukārt Latvijā lībiešu kultūras mantojums ir viens no tiem pamatakmeņiem, uz kuriem ir būvēta mūsdienu latviešu tauta.

Viens no izcilākajiem lībiešu valodas un kultūras pētniekiem, Oskars Loritss, ir asprātīgi atzīmējis, ka tagad, kad lībieši ir gandrīz izkusuši latviešos, igauņi un latvieši ir daļēji kļuvuši par asinsbrāļiem. Tātad lībiešu kultūras mantojums ir Igaunijas un Latvijas kopējā daļa, kas abām tautām ir jāzina un jāpazīst.

Veidojamais Lībiešu institūts strādās ar trauslu materiālu, lībiešu un igauņu valodas izloksnēm, kas pasaulē gandrīz vairs netiek lietotas. Tomēr tās veido daļu no pasaules valodas un kultūras mantojuma. Mēs reti domājam par to, ko nozīmē, kad saka: šo valodu vai izloksni prot vēl tikai pārdesmit vai simt cilvēku. Esam pieraduši aizsargāt sugu daudzveidību dabā, pārdzīvojot par, piemēram, Amūras tīģeru vai pandu likteni. Taču mūsu valodu runātāju pasaulē ir vēl mazāk nekā šo reto dzīvnieku, diemžēl mazskaitlīgās tautas mēs neesam spējuši aizsargāt pietiekami efektīvi. Pret to aiziešanu no arēnas cilvēce ir izturējusies mierīgi, it kā tas būtu dabīgs process. Mēs vēlamies, lai arī vismazākajām somugru tautām būtu nodrošināta iespēja veidot nākotni savā valodā. Kā Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvesss sacīja 2012. gada Somugru pasaules kongresā Šiofokā: tā kā mūsu tautām un kultūrām ir laimējies dzīvot un attīstīties savā brīvā un demokrātiskā valstī, mūsu pienākums ir kopīgi strādāt, lai saglabātos mūsu radu tautu un visu mazo valstu valodas un kultūras.

Latvijā pēdējos gadu desmitos esam varējuši pieredzēt, kā lībiešu valoda un kultūra pēc entuziastu iniciatīvas, kā arī ar radu tautu un Latvijas valsts atbalstu atgriežas un mostas jaunai dzīvei, lai gan pirms kāda laika vārda tiešā nozīmē bija uz iznīcības robežas. Izveidojamais Lībiešu institūts palīdzēs vēl vairāk novērtēt lībiešu valodu un kultūru, unikālu pasaules kultūras daļu, Igaunijas un Latvijas nacionālo bagātību. Ar šo vēlos izteikt atzinību un apsveikt visus lībiešu kultūras glabātājus un veicinātājus Latvijā, īpaši Lībiešu kultūras centru, kas ieliek pamatus veidojamajam institūtam. Pateicos Latvijas Universitātei un Latvijas valstij, ka Lībiešu institūta izveide ir uzskatīta par būtisku un ir rasti tam nepieciešamie līdzekļi.

 

Ilga Jansone, Oskars Spārītis, Latvijas Zinātņu akadēmija

Mūsdienu Latvija ir bagāta ar vairāku etnosu kukltūru, valodu un dialektu mantojumu, kas ir mūsu valsts kultūras pamats. Skaidri apzināts uzdevums – izzināt, pētīt un mūsdienu zināšanu sistēmā izvērtēt gan senus, gan mūsdienu kultūras mantojuma un dzīvās kultūras artefaktus – ir katras nācijas pienākums.

Uzskatu par Latvijas Universitātes goda lietu un cieņas pilnu uzdevumu atbalstīt un sekmēt Lībiešu institūta izaugsmi un nodrošināt mūsu kultūras veidošanās sastāvdaļu un tālākas attīstības procesu akadēmisku izpēti.

 

Tarmo Somere, Karls Pajusalu, Igaunijas Zinātņu akadēmija

Lībiešiem Baltijas valstu vēsturē ir bijusi unikāla misija. Igaunijas un Latvijas teritorijas nonāca Eiropas kartē kā Livonija – Līvzeme; lībieši kļuva par savienojošo posmu, kas sasaistīja Igauniju un Latviju vienotā garīgā un politiskā veselumā.

Lībiešiem un lībiešu kultūras pētniekiem ir bijusi ievērojama loma arī Baltijas valstu zinātnes attīstībā. Kad 1938. gadā tika izveidota Igaunijas Zinātņu akadēmija, tās pirmo astoņu akadēmiķu vidū bija Oskars Loritss, kas sarakstīja savu doktora disertāciju par lībiešu tautas ticējumiem un kas lībiešu vidū bija pazīstams arī kā dzejnieks Vāldapē. Pēc Otrā pasaules kara lībiešu valodas un kultūras tradīcijas Igaunijas Zinātņu akadēmijā turpināja ievērojamais Tartu Universitātes profesors Pauls Ariste. Taču mūsdienās svarīgākais ir tas, ka gan Latvijas, gan Igaunijas Zinātņu akadēmijā arī patlaban ir lībiešu izcelsmes locekļi. Labs viņu sadarbības piemērs ir rakstu krājums “Lībieši. Vēsture, valoda un kultūra”, kas ir iznākusi igauniski un latviski un gaida tulkošanu citās valodās.

Arī Latvijas Universitātes Lībiešu institūts neapšaubāmi kļūs par latviešu un igauņu augstākās raudzes zinātnieku kopīgu pētījumu centru. Lai šie pētījumi palīdz labāk izprast mūsu zemju kopīgo mantojumu un saglabāt dzīvu lībiešu valodu un kultūru!

Jānis Valdmanis, Latviešu valodas aģentūra

Mēs aģentūrā vienmēr esam apzinājušies un novērtējuši valodas pastāvēšanas riskus un pagājušajā gadā organizējām tulkošanu un izdevām publicista Marka Ablija grāmatu Tā viņi te runā”. Tas ir skumjš stāsts par 15 ceļojumiem pa apdraudētajām valodām. Taču tā ir tikai maza daļiņa no iespējamiem tamlīdzīgiem stāstiem, un viens no tādiem stāstiem varētu būt arī par lībiešu valodu. Varētu būt, taču mums Latvijā ir zinoši un darbīgi lībieši. Un tieši tāpēc Latviešu valodas aģentūra vairāk nekā astoņus gadus ir atbalstījusi lībiešu projektus un darbus, kas uztur lībiešu identitāti un valodu kā identitātes galveno nesēju, un mēs to noteikti darīsim arī turpmāk.

 

Birute Klāsa-Lange, Tartu Universitāte

Tartu Universitātei ir ilgas tradīcijas lībiešu valodas kā vienas no igauņu valodai tuvākajām radu valodām un lībiešu kultūras pētniecībā. Tartu Universitātes pirmais Baltijas jūras somu valodu profesors Lauri Ketunens sāka lauka darbus pie lībiešiem jau 1920. gadā, rosinot interesi arī studentu vidū, no kuriem līdz doktora grādam tika pazīstamais folklorists Oskars Loritss. Pēc Otrā pasaules kara profesors Pauls Ariste bija tas, kurš pirmais kopā ar saviem studentiem devās ekspedīcijā uz Kurzemi pie lībiešiem. Šo studentu vidū bija arī Tenu Karma, kurš palika saistīts ar Latviju visu dzīvi. P. Aristes darbu Tartu turpināja profesori Eduards Vēri, Tīts Reins Vītso un Karls Pajusalu. Pēdējos gados Tartu Universitātē doktora disertāciju par lībiešiem ir aizstāvējuši Valts Ernštreits, Mīna Norvika un Tūli Tuiska. Viņi visi ir kļuvuši par ievērojamiem lībiešu, taču arī igauņu un latviešu valodas kontaktu pētniekiem.

Tartu Universitātei ir liels prieks par to, ka kopš šodienas par lībiešu valodas un kultūras pētniecības centru kļūst arī Latvijas Universitāte. Tā noteikti ir laba augsne mūsu universitāšu savstarpējās sadarbības turpmākai padziļināšanai.

 

Riho Grintāls, Helsinku Universitāte

Ir apritējuši turpat 80 gadi kopš tā brīža, kad Lībiešu krastā Mazirbes ciemā tika atklāts Lībiešu tautas nams. Bija paredzēts, ka tas funkcionēs kā lībiskuma bāze un dos atpakaļ tās zinības, kuras Igaunijas un Somijas lībiešu valodas pētnieki bija savākuši. Iznāca ne tā, kā bija domāts. Uz ilgiem laikiem pētījumi par lībiešu valodu un valodas materiālu publicēšana kļuva par igauņu, somu un latviešu pētnieku uzdevumu.

Lībiešu institūta dibināšana arī plašākā mērogā simbolizē mazākumtautību valodu un to kultūru pētīšanas nozīmību. Kad iespēja tam ir radusies, situācija jāizmanto. Tā kā mums ir visdažādākās zināšanas par to, kā lībiešu apdzīvotās teritorijas ir attīstījušās un mainījušās, ir pienācis īstais laiks parūpēties par zināšanu pieejamību. Mūsdienu pozitīvā iezīme ir tā, ka zināšanas vairs nevajag vākt uzglabāšanai no pārējās pasaules slēgtā vietā. Tas jādara brīvi pieejamā un publiski redzamā veidā.

Sākot darbu, jaunajam institūtam priekšā ir garš ceļš. Bet tāds ir arī aiz muguras, jo labas lietas nerodas tukšā vietā. Lībiešu valodu un kultūru ir pētījušas jau vairākas paaudzes. Kad institūts sāks savu darbu, tas nodrošinās iespēju arī nākamajām paaudzēm iepazīt lībiešu valodu un kultūru un tādējādi atrast ceļu uz lībiešu kopienu, Latvijas vēsturi, būtību un nākotni!

 

Jānošs Pustai, Budapeštas Lorānda Etveša universitāte

Šajā vēsturiskajā brīdī vēlos jūs apsveikt Somugru tautu pasaules kongresa Ungārijas nacionālās organizācijas, kā arī Somugru kolēģijas (Collegium Fenno-Ugricum) un Budapeštas Lorānda Etveša universitātes Somugristikas nodaļas vārdā.

Šis ir patiešām īpašs notikums. Tiek dibināts institūts reiz ļoti nozīmīgai tautai, kura savu vārdu ir devusi arī veselam vēsturiskajam ģeogrāfiskam reģionam – Livonijai. Pēc dažu mediju avotiem, lībieši un to valoda izmira jau pirms pāris gadu desmitiem, taču vēl pirms dažiem gadiem lībiešu valodas runātājus sastapu Lībiešu svētkos augustā.

Lībiešu valodas un kultūras pētniecība, pateicoties ģeogrāfiskajai atrašanās vietai un lingvistiskajai radniecībai, galvenokārt tiek veikta Baltijas valstīs un Somijā, tomēr pastāv sena, lai arī ne tik cieša, saikne starp Livoniju un Ungāriju. Ļaujiet man atgādināt par Ištvanu jeb Stefanu Batoriju, Transilvānijas hercogu, Polijas karali, Livonijas lielhercogu, kurš šajā reģionā izveidoja izglītības iestādes: Viļņas Universitāti un liceju Tartu (izveidoja pamatu topošajai zviedru universitātei). Atskatoties ļoti senā pagātnē, mēs varam pieminēt Friģešu Lukiniču 20. gadsimta pirmajā pusē, kurš 1931. gadā Budapeštā notiekošajā Somugru kultūras kongresā satika lībiešus, un tos “ar to grūtībām un ciešanām pilno pagātni” ļoti iemīlēja. Šī pieredze viņu iedvesmoja, rakstot grāmatu “Lībiešu zeme un ļaudis”, kuras mērķis bija “iepazīstināt ungārus – kuriem arī bijusi visai trauksmaina pagātne – ar lībiešu dzīvi: to pagātni un tagadni.” Kā tiek rakstīts grāmatas ievadā, viņš piedāvāja “visus no grāmatas saņemtos ienākumus ziedot augstam mērķim, kam tādam, kas viņam bija sirdī ļoti tuvs, – Lībiešu kultūras nama celtniecībai.” Tas notika 1934. gada rudenī Budapeštā. Lībiešu tautas nams tika pabeigts 1939. gadā, un to atbalstīja trīs neatkarīgas somugru valstis – Igaunija, Somija un Ungārija, tāpat kā ēkas rekonstrukcija tika atbalstīta pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

1930. gadā pētījumu par lībiešiem publicēja topošais profesors un Ungārijas Zinātņu akadēmijas loceklis Ģorģs Lako. Ungāru un somugru studiju studentu mācību grāmatas, kā arī literatūras antoloģijas ungāru valodā sniedz informāciju arī par lībiešiem un folkloras tekstiem. 2009. gadā mana bijusī Urālu studiju nodaļa kā daļu no literatūras sērijām publicēja bilingvālu Lībiešu dziesmu un sakāmvārdu izlasi, kuras nosaukums bija Ahogy tudok, dalolgatok / Kui ma muoštab, nei ma lōlab. Tenu Karma arī piedalījās mūsu konferencē, kas bija veltīta lingvistiskajai situācijai Centrāleiropā. Ļaujiet man šos lībiešu dziesmu sējumus un šos konferences rakstus uzdāvināt institūta bibliotēkai. Laiku pa laikam ungāru valodā ir publicētas dažādas esejas un pētījumi par lībiešiem drukātā vai elektroniskā formā. Pavisam nesen Pēters Pomozi ir nācis klajā ar pētījumu par Salacas lībiešiem, un šis pētījums ir ilustrēts ar Ķempju Kārļa dzeju.

Tas ir labi zināms fakts, ka lielākā daļa pasaules valodu ir apdraudētas. Tas attiecas arī uz Krievijas somugru tautām. Viņu gadījumā šis apdraudējums nāk no Krievijas intensīvā asimilācijas spiediena un viņu pašu vājās pašapziņas. Lībiešu tauta ar tās izpratni par savu – lībiešu – identitāti var kalpot kā pozitīvs modelis pasaules apdraudētajām tautām. Dažādi pasākumi, lībiešu valodas nometnes, lībiešu valodas mācīšana universitātē, minoritāšu dienas, svētki un lībiešu mājaslapa, tas viss stiprina lībiešu pašapziņu un informē par tiem citus. Valtam Ernštreitam šajā visā ir bijusi īpaši nozīmīga loma. Zinātnes pasaulei ir pienākums izteikt pateicību Latvijas Republikai par lībiešu kā pamattautas atzīšanu un Latvijas Universitātei savukārt par Lībiešu institūta dibināšanu, kas tādējādi kalpo kā modelis pasaules daudznāciju un daudzvalodu valstīm.

 

Pēters Pomozi, Šāndors Matičāks, Budapeštas Lorānda Etveša universitāte, Debrecenas Universitāte

Lielu daļu pasaules valodu un kultūru nopietni apdraud nelabvēlīgās vispasaules politiskās un ekonomiskās tendences. Situācijā, kad teju ik nedēļu no Amazones līdz Polinēzijai mums jāatvadās no kādas mazākas valodas, tieši lībiešu valoda ar savām ilgajām un cienījamajām tradīcijām un tās mazo runātāju kopu ir no tām, kas rāda piemēru, saglabājot kultūras vērtības. Lībiešu piemēra gadījumā saprotam to, ka nevis valodas un kultūras ir mazas, bet tikai to runātāju skaits. Pat vismazākās valodas var būt pilnvērtīgas un unikālas cilvēces vērtības.

 

Eberhards Vinklers, Getingenes Universitāte

Tik tikko varu to aptvert: kamēr Vācijā daudziem humanitāro zinātņu centriem draud aizvēršana – ne vien somugristikas, bet arī slāvistikas un romānistikas centriem, – šeit, Rīgā, tiek dibināts jauns centrs – Lībiešu institūts. Tas patiešām ir drosmīgs un apbrīnojams solis – atbalstīt tik apdraudētu valodu. Tas, ka lībiešiem šāds solis izdevies, mani īpaši iepriecina. Kā zināms, jaunam institūtam vajadzīga sava bibliotēka. Tāpēc vēlos institūtam šajā svinīgajā dienā pasniegt piecas monogrāfijas par lībiešu valodu, ar ko esmu strādājis šajos 25 gados. Lai tās noder lībiešu valodas pētniecībai!

 

Jurģis Pakeris, Egle Žilinskaite-Šinkūniene, Viļņas Universitāte

Kā jūs labi zināt, mēs ar vislielāko prieku runājam latviski, tomēr lībiešu valodu pagaidām neesam apguvuši. Līdz ar to mēs vēlamies jūs apsveikt lietuviešu valodā. Vispirms vēlamies atgādināt, ka ne tikai latviešiem, bet arī lietuviešiem ir vārdi laivas (‘kuģis‘) un burė (‘bura‘). Arī senajiem lietuviešiem bija adesīvs, allatīvs, un daļa no mums illiatīvu lieto vēl līdz šim. Mēs, visi balti, esam mazliet Baltijas jūras somi, bet visi Baltijas jūras somi – mazliet balti. Tāpēc Viļņas Universitātes Baltistikas katedras vārdā mēs apsveicam mūsu mīļos lībiešus, kas nodibinājuši savu institūtu. Mēs jūs atbalstīsim un aktīvi sadarbosimies ar jums.

 

Rohīrs Bloklands, Upsalas Universitāte

Lībiešu valodas un Zviedrijas saikne iesniedzas daudzus simtu gadus senā vēsturē. Vienu nu vecākajiem lībiešu tekstiem pierakstīja Tomass Hjerns, dzimis Zviedru Ingermanlandē, kura dzimtā valoda bija zviedru valoda. Ceļojumu laikā Livonijā viņš pierakstīja virkni vārdu Salacas lībiešu valodā, un tas ir vienīgais zviedru laikos veiktais lībiešu valodas pieraksts. Pēc tam tikai 20. gadsimtā, kad daudzi lībieši Otrā pasaules kara laikā bija devušies bēgļu gaitā uz Zviedriju, atkal parādījās interese par lībiešu valodu. Es neuzskaitīšu visas publikācijas, bet starp valodniekiem un folkloristiem, kas aktīvi darbojās Zviedrijā un veidojuši publikācijas par lībiešiem gadu gaitā minami Bjērns Kollinders, Oskars Loritss, Juliuss Megiste, Raimo Rāgs, Torbjērns Sēders, Bernhards Velhlijs un Bū Vikmans. Joprojām Zviedrijā atrodami vērtīgi nepublicēti materiāli, kurus Megiste savāca Zviedrijā 1940. gados no tādiem cilvēkiem kā Alfrēds un Olga Breinkopfi, Paula Juzupa un Alfrēds Didriķis Veinbergs. Bet arī šajā gadsimta interese par lībiešiem Zviedrijā bijusi liela: šogad Valts Ernštreits mācīja lībiešu valodu Upsalā starptautisku studentu grupai; tā bija pirmā reize, kad lībietis mācīja lībiešu valodu Zviedrijā, un pirmā reize, kad Lībiešu valoda atkal skanēja Zviedrijā kopš 1990. gadiem.

 

Kristofers Moslijs, Londonas Universitāte

Kad pirms trīsdesmit pieciem gadiem sāku pētīt lībiešu valodu, nevarēju pat sapņot, ka kādreiz nākotnē mēs stāvētu šeit, Latvijas Universitātes aulā, lai svinētu vesela institūta atklāšanu, kas veltīts šai valodai. Tolaik šīs mazās somugru tautas un valodas liktenis likās pilnīgi citāds – nolemts aizmirstībai, tāpat kā lībiešu krasta ciemi.

Šie trīsdesmit pieci gadi, kad lībiešu valoda ir bijusi manas intereses lokā, ir tikai sīka daļa no lībiešu tautas vēstures, protams, bet tik daudz ir jau sasniegts šajā laikā, lai saglabātu šo valodu un kultūru! Protams, pētījumi ir norisējuši visu laiku kopš Šēgrēna un Vīdemaņa laika, bet galvenokārt ārpus Latvijas, sevišķi Tartu Universitātē, bet arī Helsinkos un citur – pie lībiešu radiniekiem. Un tāpēc ir tik svarīgi tagad, tieši šogad, kad Latvijas valsts svin savu simtgadi, ka tās otrās pamattautas valodas un vēstures pētniecība ieņem savu tiesīgo vietu savas valsts universitātē. Tas nozīmē arī, ka šī otrā tauta un tās pēcteči, tiek atzīta kā tauta, kas var lepoties. Ceru, ka starp šiem pēctečiem, un arī starp citiem latviešiem, būs tie, kas ņems iespēju atgūt vai apgūt lībiešu valodu šajā institūtā.

Tāpēc es ceru arī, ka šī iestāde būs piemērs citām mazām somugru tautām, pirms būs pārāk vēlu, to valodas saglabāt. Varētu jau teikt, ka pārējām valodām pašlaik nav pareizi apstākļi, bet, kā es jau teicu, tāda bija situācija arī šeit Latvijā – gandrīz bez cerības, kad es sāku to pētīt savam maģistra grādam Londonas Universitātē. Tajā pašā universitātē pašlaik esmu gauņu valodas lektors, bet esmu arī UNESCO pasaules valodu atlanta galvenais redaktors. Patlaban atlants kļūst par vispārēju valodu atlantu, nevis tikai apdraudētu, kā bija iepriekš. Bet tā iepriekšējā izdevumā, un arī nākamajā, lībiešu valoda apzīmēta tiek kā “revitalized”, atdzīvināta valoda, tātad starp nedaudzajām valodām Eiropā un pasaulē vispār, kas tiek atdzīvinātas.

 

Žans Leo Leonārs, Sorbonnas Universitāte

Lībiešu valodai ir paveicies par spīti nelaimei, kuras dēļ tās vēsturisko runātāju vairs nav starp mums. Lai gan bijusi netālu no mirušās valodas statusa, šī ir valoda pilnos ziedos, pilnā atmodā. Lībiešu renesansi iespējamu darījušas izdevīgas situācijas: Baltijas neatkarības atgūšana 1991. gadā, vērā ņemamās dokumentārās liecības par valodu un tās pārmaiņām, pateicoties nozīmīgāko somu, igauņu un latviešu pētnieku darbam (no Ēmila Nestora Seteles un Lauri Katunena līdz Tītam Reinam Vītso, Karlam Pajusalu un Valtam Ernštreitam), kopīga Somijas, Igaunijas un Latvijas pārrobežu vēlme strādāt šīs renesanses labā, kas apvieno somugrus Eiropas vidienes ziemeļos bez ideoloģijas vai kādu atsevišķu ego iejaukšanās. Ir maz „apdraudētu” vai „apdzisušu” valodu, kurām būtu tik labvēlīga konjunktūra visos mērogos – no vēsturiska līvu ciematiņa līdz suverēnai un vienlaikus starpkulturālai tautai, Eiroreģionam, ko izveidojušas Baltijas zemes un Skandināvijas austrumi, kurā lībiešu valoda ir neizraujams ķēdes posms. Reta ir tik konstruktīva, uz savu vērtīgumu – lingvistisku, sociokulturālu un ģeopolitisku – balstīta vienprātība, turklāt ar tik krietnā empīriskā bāzē balstītu atjaunošanas projektu.

Lībiešu valoda, vēsture un kultūra veido labirintu (Entonija Vollesa termina izpratnē), atspoguļojot pagātni un nākotni šajā renesanses tagadnē. Maz ir tādu minoritātes valodu, starp citu, kuras baudītu tādas priekšrocības. Lībiešu valoda var turpmāk zelt un plaukt bez diglosijas, bez apspiešanas no apkārtējām hegemonijām, liekot lietā dažādības spēku monokultūras vai politiskās un kultūras viendabības priekšā (kurās notiek nožēlojamā autoritārā un vientiesīgā populisma mūžīgā atgriešanās). Lībiešu valoda var, Kandida un Voltēra vārdiem runājot, „kopt savu dārzu” – vienkārša alegorija, kas slavē dzīvi, spēju izdzīvot cauri vēstures nejaušībām un vareno lēmumiem rāmā, aktīvā, radošā un gādīgā veidā. Dzīvot un strādāt tam, kas ir taisnīgs un labs, auglīgā iecietībā. Šī ar statusu „mazā valoda”, kura tāpat kā daudzas citas ir tik daudz cietusi vēstures nejaušībās, var tikt skatīta ar lepnumu kā paraugs un cerība inteliģencei un cilvēcībai.

 

Tenu Tenders, Igauņu valodas institūts

Kā Igaunijas galvaspilsētā Tallinā izvietotā Igauņu valodas institūta vadītājs un vienlaikus vēsturiskās Livonijas iemītnieks (Tartu) nododu vislabākos vēlējumus nule izveidotajam Lībiešu institūtam. Apsveikuma vārdiem izmantošu Latvijas pazīstamā dzejnieka, Nobela rakstniecības prēmijas vairākkārtējā nominanta Knuta Skujenieka dzejoli „Likteņa koks“, kuru igauniski atdzejojis Matss Trāts: Ir tāds koks / Un nekad nav par agru / Par viņu domāt / Varbūt viņš / Vēl tikai brūnā sēklā / Sapņo par lieliem darbiem? Varbūt viņš / Jau ir norūdījies / Dzelžaini stiegrains / Un prasīties prasās Pēc cirvja? (..)

Lai man pašam tiek ļauts pieņemt, kas sanāca no šī Skujenieka dzejoļa koka vai sēklas un cirvja: no tā tapa vai radās skaists, gaišs kuģītis, kas uzņēmis kursu uz Kurzemes krastu, un to pavada mums visiem pazīstamā melodija “Pūt, vējiņi, dzen laiviņu”… Lai Lībiešu institūta darbība ilgst tikpat ilgi vai vēl ilgāk kā kādreizējā Livonijas ordeņa darbība! Pēdējais savulaik bija viduslaiku Livonijas spēcīgākais militārais spēks vairāk nekā 300 gadu!

 

Indreks Jētss, Igaunijas Nacionālais muzejs

109 gadus vecais Igaunijas Nacionālais muzejs sveic nupat izveidoto Lībiešu institūtu. Papildu igauņiem mūsu muzejs vienmēr ir interesējies arī par citām somugru tautām, tostarp lībiešiem, kas, kā zināms, mums ir ļoti tuvi valodas un kultūras ziņā. 1920.–1930. gados mūsu tā laika kolēģi devās virknē ekspedīciju uz Lībiešu krastu. Šī darbība turpinājās 1960.–1980. gados. Muzeja krātuvēs nonāca daudzi lībiešu priekšmeti, fotogrāfijas, etnogrāfiskie apraksti un zīmējumi. 1940. gadā tapa dokumentālā filma „Lībiešu krastā“, kuras saturiskais autors bija mūsu toreizējais direktors Ferdinands Linnuss. Protams, lībieši ir pārstāvēti arī mūsu nesen atvērtajā un par visai populāru kļuvušajā pastāvīgajā ekspozīcijā „Urālu atbalss“, kas iepazīstina ar somugru tautām, tāpat uz tās pamata tapušajā grāmatā, kuru tūlīt pasniegšu līdz ar citām dāvanām. Ticu, ka starp Lībiešu institūtu un Igaunijas Nacionālo muzeju ir daudz iespēju savstarpēji izdevīgai sadarbībai.

 

Marks Sosārs, Kihnu Kultūras institūts

Mans labais draugs Andris Slapiņš ar savu skaisto filmu “Lībiešu dziesmas” parādīja, ka lībiešu tautai, kas var saiet zem viena koka, ir tiesības dzīvot šajā Saulē. Lai Rīgas jeb igauniski – Lībiešu – jūras līča mazās salas Kihnu tautas valoda un tradīcijas izdzīvotu, mēs izveidojām Kihnu Kultūras institūtu. Tas pats šodien notiek Rīgā, kur ielas bruģētas ar bruģi, ko atveduši kihnieši.

 

Urmass Sutrops, Igaunijas Literatūras muzejs

Pirms nedēļas manā kabinetā sēdēja vienas no pasaulē mazākās tautas – lībiešu – pārstāvis Dr. phil. Valts Ernštreits un pasaules lielākās tautas – ķīniešu – pārstāvis profesors Gao Dzjinji. Mēs runājām igauniski. Tas man lika aizdomāties par to, kas ir patiesi liels un kas ir mazs. Patiesībā visi esam lieli, un mums visiem ir ļoti liela loma pasaulē. Turklāt telpā lībiešu bija vairāk nekā ķīniešu, jo… mana vecvecmāmiņa Jūla bija lībiete, kuras dzimtā vietā bija Matsalatsa, kā viņas dzimto vietu Mazsalacu dēvēja pie mums mājās. Tādējādi manī plūst vismaz astotā daļa lībiešu asiņu, un es arī sevi varu uzskatīti par lībieti.

Dārgie lībieši – brāļi un māsas –, dārgie klātesošie! Sveicu visus šajā vēsturiskajā dienā. Viena skatā maza, taču garā liela tauta iegūs sev nacionālo institūtu – lībieši (un kopā ar viņiem visa pasaule) iegūst sev Lībiešu institūtu. Lībieši ir viena ļoti sena tauta, taču institūts ir jauns. Es novēlu, lai institūts strauji izaugtu liels un ķertos pie brangiem darbiem, lai atnestu lībiešu tautai laimi un caur lībiešu tautas lielās vēstures, darbīgās tagadnes un vēl lielākas augošas nākotnes pētniecību bagātinātu visas pasaules kultūru.

 

Ieva Ernštreite, Baiba Šuvcāne, Līvu savienība

Man ir tāda sajūta, ka es būtu gara acīm bijusi klāt lielā pārskata notikumā. Es izgāju cauri visam tam, ko mēs Mazirbē, lībiešu tautas namā, stāstam ikvienam apmeklētājam par to, kas ir noticis, kas notiek un kas notiks lībiešu saimē. Te zālē ir mūsu lībiešu kopienas pārstāvji no Ventspils, no Mazirbes, Kolkas un Rīgas, un varu apliecināt, ka mēs vēlētos būt Lībiešu institūta vēstnieki. Mēs vēlētos sadarbībā ar Lībiešu institūtu iekļaut Lībiešu kultūrtelpu starptautiskajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Mērķi un motivācija mums ir skaidri, un mēs visi vēlam institūtam labus panākumus.

 

Tīts Reins Vītso, Starptautiskā lībiešu draugu biedrība

Mūsu biedrība ir Lībiešu svētku bērns, dibināta 1998. gadā Mazirbes skolā, kad mums bija liels prieks Lībiešu svētkos vienuviet skatīt Latvijas un Somijas prezidentu. Vēlāk esam varējuši rosināt mūsu ļaudis interesēties par lībiešu problēmām, un tas mūsu valstīs ir vairojis lībiešu un Latvijas izpratni. Mums bija liels prieks redzēt, kā Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess un Latvijas prezidents Andris Bērziņš abi sarakstīja ievadvārdus “Lībiešu–igauņu–latviešu vārdnīcai“. Tā mēs lībiešu grāmatā skaidri ieraudzījām arī lībiešu dzimtenes Latvijas roku.

Kopš tā laika ir pagājuši seši gadi. Nu mums ir ļoti liels prieks redzēt un dzirdēt, ka Latvijas valsts veido institūtu Latvijas vismazākās tautas drusciņas izpētei un Latvijas Universitāte ņem šo institūtu savā paspārnē. Tas patiešām ir labi. Lībieši un viņu zeme ir bijusi Latvijas sirds. Daugava un Rīga ir bijuši vārti, caur šejieni ienāca ienaidnieki un nāvējošas slimības, draugi, bagātība, zināšanas un zinātne. Lībieši un viņu vēsture jāpēta šeit, Latvijas sirdī. Līdz šim to darījuši galvenokārt draugi ārpusnieki. Taču mēs, ārpusnieki un draugi, gribot negribot Latvijā paliksim par ārpusniekiem. Lībiešu draugu biedrības sēdeklis ir Tartu Universitātē. Atceroties to, ka mūsu universitātes kādreizējie latviešu studenti Kārlis Mīlenbahs un Jānis Endzelīns vēlāk paveica ļoti labu un nozīmīgu darbu latviešu valodas attīstības un Latvijas labā, mēs ceram, ka mūsu jaunākā laika lībiešu studenti varēs Latvijā attīstīt lībiešu valodas, kultūras un Latvijas vēstures izpēti lībiešu acīm un sirdīm, un bagātināt savas dzimtenes Latvijas nacionālo zinātni.

 

Lībiešu institūta atklāšanā runāja arī Somijas Republikas vēstniece Rīta Korpivāra un Ungārijas Republikas vēstnieks Ferencs Bāņai.