Aizvadītais gads Miķeļtorņa lībiešu dzimtas pēctecim diriģentam Jānim Erenštreitam bijis dziedātāju un lasītāju (75. dzimšanas dienu viņš atzīmēja, nododams sabiedrības vērtējumam grāmatu par Jāni Cimzi “Kroņu pinējs”) sirsnības un mīlestības piepildīts. Tam pievoenojusies arī oficiālā atzinība – pērnruden Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku virsdiriģents, Rīgas Doma kora skolas ilggadējs direktors, zēnu koru kustības iniciators Jānis Erenštreits par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas kora mūzikas attīstībā un izcilu pedagoģisko darbību saņēma Ministru kabineta balvu; nupat viņam piešķirta Mūzikas ierakstu gada balva „Zelta Mikrofons” par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā. Simtgades Dziesmu svētkos Jānis Erenštreits diriģēs Latvijas himnu.

Janis Erenštreits.

Žurnālā “OK!”publicēta plaša Sandras Landorfas intervija ar izcilo diriģentu. Piedāvājam nelielu fragmentu no tās.

“Jūs to lībisko krāsu sevī jūtat?

Varbūt dažkārt – kaut kādā spītībā, kaut kādā… (smejas) apmātībā.

Foto: Toms Norde

Neatlaidībā?

Arīdzan. Ietiepībā.

Kādā senākā intervijā jūs atcerējāties, ka tēvs ar draugu varējuši sēdēt pie galda un nerunāt.

Tas bija tēvs ar viņa brāli. Abi zvejnieki. Un vakara beigās teica: “Būs jāiet mājās.” Bet, redziet – visu sarunas laiku jau es arī nebiju klāt. Iespējams, svarīgākā sadaļa man nebija jādzird, jo es vēl biju sīkais. Jutu, ka viņu acis satiekas un viņi apmainās ar tādiem klikšķiem. Viņi netarķšķēja. Viņi saskaņoja eksistenciāli nozīmīgus plānus – kā dzīvot, izdzīvot un visus bērnus izskolot.Tie bija sarežģīti laiki.

Jums tagad vēl ir tur mājas?

Nē. Bet vectēva celtā māja Miķeļtornī visiem labi redzama.”

Pilns intervijas teksts lasāms šeit.