2018. gada 8. februārī kinorežisors un rakstnieks Aivars Freimanis būtu atzīmējis savu 82. dzimšanas dienu. Diemžēl nebija lemts, jo 24. janvārī viņš aizdevās mūžībā, atstādams dziļas pēdas ne tikai Latvijas kultūrā, bet arī lībiešu sabiedrībā.

Gandrīz pusgadsimtu Aivara Freimaņa vasaras aizritēja Melnsila Aizklāņos, kilometrus septiņus no Kolkas. Senajā lībiešu ciemā un vairāk vai mazāk lībiskā vidē. Tas arī izskaidro, kāpēc Aivara Freimaņa radošajā biogrāfijā ienāca lībieši un tur aizkavējās uz samērā ilgu laiku. Par 1995. gadā uzņemto mākslas filmu “Ligzda” Freimanis rakstīja: “Šis vairāk nekā divu stundu garais gabals uzfilmēts Dundagas un Slīteres dižmežos un daļēji arī – manā mājā Melnsilā, vējainā vietā starp lieljūru jeb sūr mier un mazjūru jeb piški mier, kā to gadu simtiem saukuši šī krasta pamatiedzīvotāji lībieši.”

Aivars Freimanis. Attēls: Wikipedia.org.

Divdesmitā gadsimta pēdējā desmitgadē A. Freimanis radījis trīs dokumentālas filmas par lībiešiem un Lībiešu krastu: “Es dzīvoju lībiešu mājās”, Līvõd pivād (Lībiešu svētki) un “Lībiešu mēles liegā ieskanēšanās nedēļu pirms pasaules gala”. 1992.gadā dienasgaismu ieraudzījusī dokumentālā filma Līvõd pivād ir pirmā Latvijā radītā filma, kuras teksts skan lībiešu valodā (lībiešu valodā tulkojis Tenu Karma, ierunājuši Dainis Stalts un viņa meita Julgī Stalte). 2000. gadā pabeigtā filma “Lībiešu mēles . liegā ieskanēšanās” saņēma pretrunīgu vērtējumu. Ārpusnieki to slavēja par ļoti emocionālu un salīdzināja ar trimdas latviešu stāstu, lībiešu domas dalījās – vieni neskopojās ar atzinību, sakot, ka katra filma par lībiešiem paliks vēsturei, citi šaubījās, vai uz ekrāna redzamie ļaudis patiešām ir lībieši vai arī viņi tikai spēlē režisora priekšstatu par lībiešiem.

Kad 1992. gadā tika atjaunots mēnešraksts Līvli, Aivars Freimanis bieži vien to izmantoja par tribīni, lai pastāstītu par kaimiņiem, lai dalītos ar “Spoku un joku stāstiem” vai iepazīstinātu ar kādu no saviem dzīvespriecīgajiem stāstiem. 1997. gadā izdotās grāmatas “Ūdensvīra intīmie stāstiņi” ievadā Freimanis rakstīja: “Reizēm, kad mēs sēž kāpa, iedzer kād āl un pekož pepinat lest, mēs viskauko izdoma. Ka Kurzēm ir tik bagāt zēm, ka varētu pastāvēt arī kā suverēna republika, atkratoties nost no Rīgas, kura ir blēžu, laupītāju un priekameitu pārpildīta. Mums ir maizes klēts Zemgale, milzīgas mežu bagātības, divas lielas un vairākas mazas ostas, neierobežotas iespējas piesaistīt tūristus, medniekus un makšķerniekus no visas pasaules. Mēs varam par prezidentu ievēlēt Lembergu, un viņš mums netraucēs strādāt kaut divdesmit gadus no vietas – bez kaut kādiem demisionēšanas pigoriņiem.”

1993. gadā – prms 25 gadiem – Aivars Freimanis dalījās ar Līvli lasītājiem savā iecerē izveidot pulciņu, kopu jeb draudzi ar nosaukumu Kurgõd (Dzērves), kas apvienotu visus Lībiešu krasta ciemos dzīvojošos slavenos ļaudis: “Bet dzērves, kā zināms, ir gājputni un (atšķirībā no vietējiem ziemcietīgajiem putniem) uz Bažu purva vigām atlido pavasarī, nodzīvo vasaru, bet rudenī atkal aizlido – līdz nākamajam pavasarim. Dzērvēm līdzīgi ir arī tie cilvēki (pārsvarā rīdzinieki, kā arī ventspilnieki), kuri vasaras sākumā apmetas uz dzīvi Ģipkā, Kolkā, Vaidē, Mazirbē, Miķeļtornī vai kādā citā Līvu krasta ciemā, bet rudenī (parasti ar 1. septembri, kad bērniem un mazbērniem sākas skola) aizslēģo logus un dodas atpakaļ uz pilsētu. Vietējie iedzīvotāji viņus dēvē par vasarniekiem vai rīdziniekiem.”

Aivars Freimanis bija definējis arī Kurgõd mērķi: “Pirmām kārtām, spodrināt vasarnieku godu vietējo iedzīvotāju acīs, lai viņus uzskatītu par vajadzīgiem un noderīgiem cilvēkiem, par savējiem. Otrkārt, Kurgõd pulciņā ietilpstošie radošo profesiju pārstāvji centīsies savos darbos pieskarties Līvu krasta, lībiešu un kuršu vēsturei un šodienas likstām. (..) Ceru, ka Kurgõd – Dzērves – atnesīs svētību Līvu krasta garīgajā dzīvē.”

Aivars Freimanis bija kļuvis par savējo. Reizēm arī dzērvju kopa sasparojas kādam darbam, bet varbūt, godinot režisora un rakstnieka piemiņu, ir vērts atgriezties pie tiešām brīnumskaistās un noderīgās ieceres.