Kā vēsta Indriķa hronika, 1217. gada 22.septembrī pēc kaujas ar igauņiem Gaujas lībiešu valdnieks Kaupo beidza savas dzīves gaitas šai saulē. Viņa izvēles, lēmumi un darbība ietekmējuši mūsu valsts vēstures gaitu.  Turaidas muzejrezervāts aicina piedalīties Gaujas lībiešu valdnieka Kaupo nāves 800.atceres dienas pasākumā 22.septembrī plkst. 16.00 Krimuldas baznīcā.

Piemiņas zīme Kaupo. Attēls: A. Linarts.

Latvijas teritorijā 12. gs. beigās un 13. gs iezīmējas pirmie valstiskie veidojumi ar saviem valdniekiem, kuri tiesīgi lemt par šo novadu un tā iedzīvotāju likteņiem. Viens no tādiem apgabaliem ir Gaujas lībiešu valstiskais veidojums ar centru Turaidā, kur atradās novada valdnieka Kaupo pils. Kaupo ir viens no pirmajiem kristītajiem Livonijas valdniekiem, ievērojama vēsturiska personība 12./13. gadsimta mijā. Viņa rīcība ietekmējusi daudzus tā laika notikumus Gaujas lībiešu zemēs un vērtējama Eiropas vēstures kontekstā.

2017. gadā paiet 800 gadi, kopš miris Gaujas lībiešu valdnieks Kaupo (? – 1217). Viņš vienīgais no lībiešu vecākajiem vēstures avotos dēvēts par it kā karali un vecāko (quasi rex et senior Lyvonum de Thoreida) un bijis vienīgais lībiešu jaunkristītais, kurš apmeklējis Romas pāvestu un laikabiedru acīs uzskatīts par uzticamo kristieti.

Informāciju par Turaidas lībiešu valdnieka Kaupo dzīvi un nāvi kara laukā var gūt no Livonijas Indriķa hronikas, kas tapusi, domājams, 1227. gadā. Dižciltīgais lībietis Kaupo minēts arī cisterciešu mūka Cēzarija darbā „Brīnumu grāmata“ (latīņu valodā – Libri miraculorum), kas rakstīta 1225. vai 1226. gadā Heisterbahas klosterī (mūsdienās Ziemeļreinas-Vestfālenes zeme Vācijā), Rīmju jeb Atskaņu hronikā un dažos mazāk zināmos dokumentos.

Saskaņā ar Indriķa hroniku 13. gadsimta sākumā dižciltīgais lībiešu vecākais Kaupo valdījis pār apgabaliem Gaujas labajā krastā. Ar viņa vārdu saista vismaz divas pilis – Turaidu un Kubeseli. Arheologs Jānis Graudonis, kura vadībā arheoloģiski pētīta Turaidas mūra pils un pilskalns, norādīja, ka šeit 11.-13. gadsimtā atradusies Indriķa hronikā minētā Kaupo lielā pils – viņa varas centrs.  Pēc tās nodedzināšanas Rīgas bīskaps 1214. gadā sāka būvēt mūra pili.

Indriķa hronika Turaidas lībiešu vecāko Kaupo pirmoreiz min saistībā ar 1200. gada notikumiem, kad viņš kopā ar citiem lībiešu vecākajiem pēc Rīgas bīskapa Alberta lūguma esot ieradies uz tikšanos un kopīgu mielastu ar krustnešiem. Tur lībiešu vadoņi saņemti gūstā un atbrīvoti tikai tad, kad piekrituši slēgt mieru ar krustnešiem un to vadoni, kā arī dot ķīlniekus – 30 dižciltīgus lībiešu zēnus, visticamāk, ieskaitot paša Kaupo dēlu – kā apliecinājumu lībiešu labajiem nodomiem. Trimdas latviešu vēsturnieks Indriķis Šterns izvirzījis teoriju, ka Kaupo pieņēmis kristietību, lai viņa paša dēls netiktu paņemts kā ķīlnieks. Kaupo, iespējams, varēja būt kristīts agrāk, jau 12. gadsimta beigās, kad Turaidā darbojās kristiešu misionārs un cisterciešu ordeņa brālis Teodorihs. Domājams, ka vārds Kaupo (vārda Jēkabs lībiskā forma) tika iegūta kristoties; ja tā tik tiešām ir, tad viņa pagānu vārds mums ir palicis nezināms.

Ceļojums uz Romu

Cistercietis un tobrīd jau Daugavgrīvas klostera abats Teodorihs 1203. gadā  devās uz Romu, paņemot līdzi Kaupo. Kaut arī hronists nestāsta ceļojuma detaļas, minot tikai, ka Teodorihs un Kaupo šajā ceļojumā apceļoja lielu daļu Vācijas, tomēr daudzās vācu un itāliešu pilsētas – un visbeidzot pati “mūžīgā pilsēta” Roma – iespējams, atvēra Kaupo jaunu pasauli un jaunas kultūras dimensijas. Nonācis Romā, Kaupo tikās ar Inocentu III, kurš bija pāvests no 1198. līdz 1216. gadam. Pāvests uzņēmis Kaupo laipni, iztaujājis par stāvokli Līvzemē un tautām, kas dzīvo tajā un ap to. Innocents III arī izrādījis Kaupo lielu sirsnību un atvadoties svētījis viņu. Pāvests pasniedzis Kaupo arī 100 zelta naudas gabalus, un nosūtījis Rīgas bīskapam pāvesta Gregora pašrocīgi pārrakstītu Bībeli. Jāņem vērā, ka pāvests Gregors I jeb Gregors Lielais (590–604) bija aktīvi noliedzis kristīgās ticības izplatīšanu ar spēku un uzskatīja, ka miermīlīga sludināšana ir vienīgais pieņemamais ceļš. Varbūt šī dāvana bija paredzēta kā mājiens bīskapam Albertam, ka nepieciešams mazāk paļauties uz spēku, bet vairāk uz sludināšanu?

Livonijas krusta karos

Atgriezies no svētceļojuma, Kaupo kļuva par krustnešu sabiedroto un atbalstīja to pūles Latvijas un Igaunijas teritorijas kristianizācijā. Būdams karavadonis, Kaupo piedalījās krustnešu cīņās pret nekristītajiem latgaļiem un igauņiem.  Turaidas lībieši uzreiz neatbalstīja savu vecāko, un hronika mums vēsta, ka 1206. gadā Kaupo no Turaidas “lībiešu vajāts, bija atbēdzis Rīgā”. Var tikai minēt, ka Kaupo prombūtnes laikā viņa ietekme bija vājinājusies, turklāt ne visi Turaidas lībieši vēlējās kristīties un pakļauties jauniem zemes kungiem. Turaidas lībieši, padzinuši Kaupo, plānoja karadarbību pret krustnešiem, sabiedrojoties ar Daugavas lībiešiem un palīgos saucot arī Polockas kņazu. Tomēr polockieši neieradās, un kaujā pie Salaspils lībieši tika sakauti. Jau šinī pašā gadā rīdzinieki nolēma doties karagājienā pret turaidiešiem. Uzbrukumā rīdziniekus bija gatavi atbalstīt nekristītie zemgaļi, kuri saskaņā ar hronista skaidrojumu, esot bijuši seni lībiešu ienaidnieki. Vienu rīdzinieku karaspēka daļu, kas devās uz Turaidu, vadīja pats Kaupo: “Un Kaupo devās ar savu karaspēku pret paša pili, kurā uzturējās viņa radi un draugi, kas vēl bija pagāni”. Radi un draugi šajā gadījumā nozīmē ne tikai personiskos draugus un radiniekus, bet arī karadraudzi, Kaupo iepriekš uzticīgos karavīrus. Krustnešiem izdevās ieņemt un nodedzināt Turaidas koka pili, daudzi aizstāvji krita, vēl lielāks skaits – aizbēga, nolecot no pilskalna vaļņiem.

Gaujas lībiešu zemes 1207. gadā tika sadalītas krustnešu starpā: Kaupo zemes ar Turaidu nonāca Rīgas bīskapa Alberta kontrolē, savukārt Gaujas pretējā pusē varu pārņēma Zobenbrāļu ordenis. Iespējams, Kaupo paturēja kontroli pār savām zemēm, taču nu jau viņš bija bīskapa vasalis. Vēsturnieks Leonīds Arbuzovs uzskata, ka pilnīgu kontroli pār Kaupo zemēm Rīgas bīskaps ieguva tikai pēc viņa nāves 1217. gadā. 1210. gadā, kad kurši uzbruka Rīgai un pilsētai draudēja briesmas, Kaupo ieradies rīdziniekiem palīgā kopā ar visiem saviem radiem, draugiem un uzticīgajiem līviem. Iespējams, šis militārais atbalsts izšķīra Rīgas likteni, tai paliekot par vācu krustnešu un tirgotāju galveno atbalsta punktu Austrumbaltijā. Tāpat arī Kaupo piedalījās krustnešu un latgaļu karagājienos pret igauņiem.

1210. un 1211. gads bija sevišķi bagāts ar militāriem notikumiem. Karagājienos Kaupo demonstrēja apdomību un stratēģisku domāšanu, pierādot, ka karavadoņa statuss viņam nav nepelnīts. Tomēr Indriķa hronikā Kaupo vairs netiek saukts par “it kā karali”, bet vienkārši par lībiešu vecāko. Kaujās tika gūta uzvaras, bet par tām Kaupo maksāja ar tuvinieku zaudējumu – 1210. gada rudenī viņa dēls Bertolds un svainis Vane krita pie Imeras upes (visticamāk, mūsdienu Jumeras upe pie Valmieras). Kaupo sēroja par kritušajiem, tomēr savu dalību cīņās pārtraukt nedomāja.

Neapmierinātība ar krustnešu varu lībiešu zemēs 1212. gadā bija stipri pieaugusi. Kad lībiešu zemēm kaimiņos esošā Autīnes pilsnovada latgaļi sāka strīdu ar Zobenbrāļu ordeņa bruņiniekiem no Cēsīm – tīrumu un bišu koku dēļ, kurus bruņinieki bija atņēmuši Autīnes iedzīvotājiem, lībieši pievienojās latgaļiem. Vadoņu apspriedē tikai Kaupo palika uzticīgs krustnešiem, izsakoties, ka viņš nekad “neatkāpšoties no Kristus ticības”, taču viņš apsolījās runāt ar bīskapu, lai lībiešiem un latgaļiem tiktu atviegloti viņu pienākumi. Citi lībiešu un latgaļu kungi Kaupo nodomus neņēma vērā. Indriķa hronikā stāstīts, ka Rīgas krustneši nolēma negaidīti pa nakti nodedzināt dumpīgo lībiešu un latgaļu pilis, pirms viņi ir savākuši spēkus, lai sāktu bruņotu sacelšanos. Arī Turaida kļuva par uguns upuri, un tā Kaupo lielā pils tika nodedzināta jau otro reizi sešu gadu laikā. Visas dumpinieku pilis krustnešiem neizdevās nodedzināt, un par sacelšanās centru kļuva Sateseles pils Gaujas kreisajā krastā. Pēc militāras sadursmes dumpis tika apspiests, un lībieši apsolījās pakļauties un maksāt nodevas – desmito tiesu. Uz Turaidu tika nosūtīts priesteris Alebrands ar tiesībām spriest laicīgo tiesu. Kaupo pilnvaras tika vēl samazinātas, tomēr viņš joprojām vadījis Turaidas lībiešus kaujās.

Sakalas vecākais Lembits 1217. gadā bija izveidojis lielu igauņu novadu savienību cīņai pret krustnešiem, kā arī uzaicinājis palīgā Novgorodas kņazu. Krusta karotāji cerēja apsteigt minētā kņaza ierašanos un sakaut igauņus. Arī Kaupo, kurš hronikā nu jau tiek dēvēts par “visuzticamāko, kas nekad neatstāja novārtā tā Kunga cīņas un karagājienus”, piedalījās šajā karagājienā. Cīņa krustnešiem bija veiksmīga, Lembits un daudzi citi igauņu vecākie krita kaujā, viņa savienība izira. Kaujā gan arī Kaupo guva smagu ievainojumu – “kam ar šķēpu bija caurdurti abi sāni” – un, tikko paspējis saņemt pēdējo sakramentu un sadalīt visu savu īpašumu Līvzemes esošajām baznīcām, kā vēstīts Indriķa hronikā, viņš 22. septembrī nomira. Kaupo miesa tika sadedzināta, kauli aizvesti uz Līvzemi un apglabāti Kubeselē.

Kaupo – iedvesmas avots

No vēstures avotiem iedvesmu smēlušies ne tikai vēsturnieki, bet arī literāti. Kaupo tēla atspoguļojums latviešu valodā tapušos darbos ir bijis pretrunīgs. Hernhūtieša Frīdriha Bernharda Blaufūsa darbā “Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu” (1753) Kaupo jeb Treidenes Ķaupis raksturots kā “viens labs, taisns un mīlīgs vīrs un viens no pirmajiem [..] to kristīgu ticību bez spiešanas ar labu prātu uzņēme un pie tās pastāvīgs palike, bet viņa ķēniņa vara gan maza bija. Jo tie ļaudis nebījājās priekš viņa nemaz kāvās viņām tāpat pretī kā tam bīskapam”. Garlība Merķeļa 1802. gada darbā “Vanems Imanta” un jaunlatviešu rakstos viņam pārmesta sadarbība ar nīstajiem krustnešiem, kuri laupīja tautai brīvību. Padomju laikā viņš lieliski kalpoja kā varaskāra nodevēja tēls, bet 20. gadsimta beigās viņa loma vēstures notikumos raisīja diskusijas. Literāros darbos Kaupo tēls tiek izzināts caur mākslinieciski sarežģītu un daudzdimensionālu tēlu dramaturģiju – tā Ārija Geikina luga “Leģenda par Kaupo” (1982) atklāj pretrunīgu, dziļi ticīgu personību. Astrīdas Beināres romāns “Kaupo un Svētais Grāls” (2006) atklāj lībieša atklāsmes ceļā no pagānisma uz kristīgo ticību.

Turaidas muzejrezervats, pētot Turaidas jeb Gaujas lībiešu vēsturi, daudzkārt pievērsies Kaupo personībai. Viņa 775. nāves atceres dienā 1992. gada 30. augustā Turaidas pilī notika muzejrezervāta direktores Annas Jurkānes vadītās sarunas par Kaupo. Sarunās piedalījās arheologi Jānis Graudonis, Jānis Ciglis, Anna Zariņa, kā arī dramaturgs Ārijs Geikins un režisors Pēteris Krilovs. Diskusija rosināja pētīt, izzināt un iedziļināties vēstures notikumos. Brīdī, kad bija jāizvēlas, Kaupo nostājās Romas katoļu ticības pusē, tāpēc arī Kaupo tiek reizēm saukts par Latvijas pirmo eiropieti. Viņa darbībā svarīga loma vienmēr bija ticībai. Kā rakstījis vēsturnieks un priesteris Arturs Krištapovičs: “Vispirmām kārtām Kaupo aktivitātēs tiek izcelta degsme un dziļa kristīgā pārliecība un sentiments, ar kādu viņš iekļāvās arī visās laicīgajās norisēs.”

Akcentējot lībiešu valdnieka Kaupo nozīmību, 2000. gadā Turaidas muzejrezervāts sadarbībā ar Krimuldas pašvaldību, Gaujas nacionālo parku un Krimuldas evaņģēliski luterisko draudzi uzsāka kopīgu projektu Kaupo piemiņas vietas izveidē. Piemiņas vieta atrodas netālu no Krimuldas baznīcas, Runtiņupes krastā. 2001. gada 22. septembrī pasākumā „Starp divām pasaulēm” tika atklāta tēlnieces Gaidas Grundbergas veidotā Kaupo piemiņas zīme, kuru iesvētīja Krimuldas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Austris Rāviņš un Romas Katoļu baznīcas priesteris Artūrs Krištapovičs.

Gaujas lībiešu tēma Turaidas muzejrezervātā ir viena no galvenajām pētniecības tēmām daudzu gadu garumā. Regulāri top jaunas izstādes un ekspozīcijas, krājuma katalogi, tiek organizētas konferences par lībiešu kultūras mantojuma nozīmi Latvijas kultūrtelpā. Analizējot arheoloģiskajā izpētē iegūtos materiālus un salīdzinot tos ar rakstītajos vēstures avotos minēto informāciju, iegūstams arvien dziļāks priekšstats par sabiedrību un dzīvesveidu laikā, kad dzīvoja, valdīja, karoja un ticēja lībiešu vecākais un valdnieks Kaupo. Mēs nekad neuzzināsim, kas tieši notika Kaupo sirdī, un atliek tikai minēt, ko Kaupo šodien paustu pats, ja viņam būtu tāda iespēja.  Vēstures ceļos Kaupo iezīmējas kā politiķis un izcils karavadonis. Viņš izvēlējies ceļu, kam, iespējams, pateicoties, mēs šodien piederam Eiropas kultūrtelpai.

No “Siguldas Avīzes”