2014. gadā, atzīmējot Līvõ kultūr sidām 20 darbības gadus, iznāca grāmata “Aprobežosimies ar maksimumu”. Publicējam Valta Ernštreita pārdomas no šī izdevuma.

Ir grūti noticēt, ka pagājis divdesmit gadu, kopš dibināts Lībiešu kultūras centrs jeb oficiāli – biedrība Līvõ kultūr sidām (biedrība Līvõ kultūr sidām, starp citu, ir mūsdienās vienīgā organizācija pasaulē ar oficiālo nosaukumu tikai lībiešu valodā).

Tolaik, tālajā 1994. gadā, Līvõ Kultūr sidām dibināšana kaut kur atgādināja lībiešu atbrīvošanās frontes izveidi – tēlaini izsakoties, LKS radās no vēlmes pacelt dubļos iemīto lībiešu karogu, ļaut tam atritināties laika vējā un lepni plīvot, iedvesmojot tos, kuri stājušies pēdējā lībiešu pasaules bastiona sardzē, lai pierādītu ikvienam, un pirmkārt jau pašiem sev, ka nevienam mūs neuzvarēt.

Šie divdesmit gadi ir bijuši pārpildīti. Veroties tajos avotu acīm, šķiet neticami, ka paveikts ir tik daudz un dažādu lietu, caurvijot ikvienu ar lībiešiem saistītu jomu; grūti aptvert, ka aiz šajā grāmatā lasāmajiem darbiem lielākoties ir vien daži cilvēki, kuri turklāt to darījuši aiz savas gribas un pienākuma apziņas, savā brīvajā laikā, lielākoties ar savu naudu, bieži vien līdz spēku izsīkuma robežai un vēl aiz tās.

Šodien, raugoties atpakaļ uz Līvõ Kultūr sidām divdesmit darbības gadiem, gribas apkopot un atklāt to LKS veikumu, kas svarīgāks par atsevišķiem darbiem; kas manuprāt ir patiesais LKS pienesums lībiešu lietās un kas gan avotos un ikdienā skan cauri, taču nekur netiek nosaukts vārdā.

Līvõ Kultūr sidām nodibināšana jau pašos pirmsākumos kalpoja par konkurences ierosinātāju lībiešu vidē. Daudzi dokumenti, izdevumi vai pasākumi tā arī nebūtu tapuši, ja ne vēlme līdzināties vai reizēm arī aizēnot LKS devumu. Arī daudzas LKS idejas un aizsākumi ir kalpojuši par augsni citiem – te var, piemēram, minēt Lībiešu karoga dienas tradīciju, Salacas lībiešu pēcteču iesaistīšanu lībiešu procesos, valsts programmas izveidi un darbību. Un nemaz nav svarīgi, ka šo ideju vai procesu sākotne bieži vien tiek aizmirsta. Būtiski ir tas, ka LKS ar savu pastāvēšanu un darbošanos vien ir veicinājis saņemties un rosinājis darbam arī citus.

Šo divdesmit gadu laikā Līvõ Kultūr sidām bieži ir pildījis lībiešu policijas, reizēm pat sirdsapziņas lomu. LKS bieži ir iejaucies dažādos procesos, piemēram, norādot uz nebūšanām sabiedrisko organizāciju darbībā vai mēģinājumiem atmest kā nesvarīgu lībiešu valodu un kultūru; neļaujot šķērdēt lībiešiem atvēlēto valsts finansējumu vai nepārdomāti un neatgriezeniski iznīcināt citu veikumu; liekot pārdomāt Lībiešu tautas nama vai lībiešu pašu nākotni un vērtības. Šāda LKS rīcība ir rosinājusi pilnībā saprotamu nepatiku. Policiju neviens nemīl. Taču arī bez tās neviens nevar iztikt. Un tad, kad ir ziepes, policija ir pirmā, kam zvana.

Tomēr vissvarīgākais LKS veikums šajos divdesmit gados ir lībiešu valodas un kultūras pēctecības nodrošināšana. LKS paspārnē tapuši valodas materiāli – no mācību līdzekļiem un vārdnīcām līdz mūsdienīgam programmnodrošinājumam. Pateicoties tiem, lībiešu valoda turpina pastāvēt un attīstīties, un nu to apgūt nav iespēju vien tādam, kurš to patiešām nevēlas.

Līdztekus valodas materiālu veidošanai jau no pašiem pirmsākumiem Līvõ Kultūr sidām ir centies atjaunot un turpināt lībiešu modernās kultūras tradīcijas, apkopojot un izdodot lībiešu valodā tapušus daiļdarbus, veidojot lībiešu mākslinieku izstādes, rosinot lībiešu izcelsmes mūziķus darināt jaunus skaņdarbus, no kuriem ne viens vien mūsdienās jau ir folklorizējies. Tagad ar milzīgu prieku varam secināt, ka šajos divdesmit gados ir radies nopietns lībiešu modernās kultūras slānis, kas ne tikai turpina vēl 19. gadsimta vidū sāktās tradīcijas, bet mūsdienās droši stājas blakus un kā līdzīgs ar līdzīgu konkurē ar citām kultūrām, par ko liecina gan apbalvojumi, gan atzinības, ko guvuši dažādie lībiešu mūsdienu kultūras projekti.

Šo gadu laikā līdz ar LKS ir izaugusi arī pirmā no pašu lībiešu vides nākušu zinātnieku paaudze, kuri saviem pētījumiem apzināti izvēlējušies jomas, kas nav būtiskas citu tautu pētniekiem, taču ir ļoti nozīmīgas pašiem lībiešiem, piemēram, lībiešu rakstu valodu vai lībiešu mūsdienu vēsturi. Ar viņu līdzdalību ir radusies jauna, sevi spēcīgi pieteikusi pētniecības joma – livonika jeb lībiešu pētījumi –, kurā iesaistās aizvien vairāk esošo un topošo zinātnieku no daudzām pasaules valstīm. Šīs starptautiskās sadarbības izcils piemērs ir enciklopēdiskais izdevums „Lībieši: Vēsture, valoda un kultūra” vai pērn notikusī Lībiešu vasaras universitāte.

Ir vēl kāda svešām acīm grūti saskatāma, taču, manuprāt, ārkārtīgi svarīga lieta, kas ietvērusi visu, ko LKS jebkad ir darījis; bez kuras varbūt nebūtu ne tikai LKS veikuma, bet arī paša LKS. Tā ir tiekšanās izprast lībiešu pagātni un tagadni līdz ar vēlmi raudzīties nākotnē un saprast virsuzdevumu un jēgu ikkatrā speramajā solī.

Lībieši vienmēr ir bijis neatņemams sarunu temats, kad vien divi LKS biedri ir satikušies. Varbūt tieši šīs sarunas, vēlme līdz saknēm izzināt lībiešu vēsturi un pašus lībiešus, saprast, kas mēs esam, ko mēs darām, kam mēs darām, kāpēc mēs darām – atrast atbildes uz visiem šiem daudzajiem jautājumiem, iet dziļumā, drosmīgi raudzīties acīs problēmām un tikpat bezbailīgi meklēt to risinājumus, izprast, domāt, analizēt un augt dienu no dienas, ir tas, kāpēc Līvõ Kultūr sidām patiesībā ir spējis pastāvēt un darboties visus šos divdesmit gadus. Un vēl – nerimstošs ideālisms un spēja strādāt plikas idejas vārdā. Nekādu citu objektīvu iemeslu tam nav.

Tagad, atskatoties uz divu gadu desmitu devumu, pārņem dalītas jūtas. Vispirms nāk gandarījums par katru labi paveikto darbu, izdoto izdevumu, noorganizēto pasākumu. Lepnums par neatkāpšanos no ideāliem. Lepnums par to, ka saujiņa klusu darītāju ir izrādījusies spēcīgāka par simtiem bļaustīgu plānu kalēju. Lepnums par to, ka karogs virs pēdējā lībiešu bastiona joprojām plīvo. Un tad nāk monētas otra puse.

Visus šos divdesmit gadus mēs esam gatavojuši lībiešus vai tos, kas sevi par tādiem uzskata, ceļojumam uz apsolīto zemi – turp, kur lībiešu valoda un kultūra varētu uzplaukt ar jaunu spozmi. Gatavojuši viņus dzīvei jaunā pasaulē, kur mūsu lībiešu priekšteču iemītais ceļš varētu turpināties.

Tēlaini izsakoties, šo gadu laikā esam pilnībā sarūpējuši braucienu – sameklējuši kuģi, salabojuši un nokrāsojuši; aprīkojuši ar ērtām kajītēm, apgādājuši ar degvielu un pārtiku visam ceļojuma laikam un sākuma posmam jaunajā vietā; esam sagādājuši visu nepieciešamo aprīkojumu, lai dzīve apsolītajā pasaulē varētu sākties. Kuģis stāv piestātnē. No skursteņa veļas dūmi. Bet nav ne pasažieru, ne komandas, ne kapteiņa. Un man šķiet, ka tajā ir arī daļa mūsu atbildības. Patiesībā mēs būtu varējuši doties pa citu ceļu. Tomēr katram ir ejams savs, un mēs izvēlējāmies šo.

Šodien, Līvõ kultūr sidām 20 gadu jubilejā, es nenožēloju nenieka. Viss svarīgais, ko es gaidīju no sevis, ir paveikts. Viss svarīgais, ko es gaidīju no LKS, ir paveikts. Bet lībiešu nākotne acīmredzot ir nākotnes lībiešu rokās.

Mūsu kuģis viņus jau gaida!