1939. gada 6. augustā – pirms 75 gadiem – Mazirbē tika atklāts Lībiešu tautas nams. To joprojām rotā no Hivinkē melnā granīta izgatavotā plāksne, kurā iekalti vārdi: “Šo namu ir lībieši cēluši ar savas tēvzemes Latvijas un ar savu radu tautu somu, igauņu un ungāru palīdzību.”

Nama celtniecībai ir vēl garāka vēsture, jo jau 1927. gadā Līvu savienība sūtīja vēstules radu tautām ar lūgumu sniegt finansiālu palīdzību nama celtniecībā, jo iecerētais mērķis bija dižs: „Pirmām kārtām mēs, lībieši, gribētu šo namu izveidot par mūsu mūsu mazo tautas muzeju, savākt šeit mūsu tautas kultūras mantojumu un atstāt par sevi šeit, smilšainajā krastā, kādu piemiņas zīmi, kas stāvētu vēl tad, kad mūsu vairs nebūs un iemūžinātu lībiešu vārdu.“

Līdz 1938. gadam līdzekļus izdevās savākt. Somijas arhitekts Erki Hutunens izstrādāja projektu, un 1938. gada 3. oktobrī notika pamatakmens svinīgā iemūrēšana. Nama pamatos iemūrēja vara urnu ar vēstījumiem lībiešu, latviešu, igauņu, somu un ungāru valodā. Vēstījumu latviešu valodā parakstīja Latvijas ārlietu ministrs Munters un toreizējais Lībiešu savienības priekšsēdis Breinkopfs. Vēstījumu somu valodā pirms tam apstiprināja Lībiešu tautas nama komisija un tas bija šāds: „Šī nama celšanā Somijas tauta ir piedalījusies tajā stiprajā cerībā, ka tas stiprinās pēdējo lībiešu gribu saglabāt savu valodu un veicinās somu un latviešu savstarpējo saprašanos. Līdz ar pēdējo lībiešu valodas runātāju pazudīs arī pēdējais lībietis, tāpat kā vēstures acu priekšā ir pazudusi visa senā lielā lībiešu tauta, Somijas tautas tuvais radinieks /../. No gadu simteņu krēslas Latvijas tauta, Somijas tautas draugs, kurā bagātīgi plūst arī somu radu tautas asinis, tādā veidā tomēr ir pacēlusies lielāka un stiprāka. Pēdējie lībieši ir vairs tikai vēsturiska, svēta piemiņas zīme, kuru visi savstarpējā sapratnē var saudzēt. Šī celtne no savas puses stāstīs arī nākamām paaudzēm par skaisto mēģinājumu, ko savu mūžseno valodu mīlošie lībieši savā laikā ir saņēmuši ar radu tautu un savas tēvzemes Latvijas palīdzību.“

Skaisto, balto namu uzbūvēja nepilna gada laikā, un 1939. gada 6. augusts esot bijuši lieli svētki, kuros piedalījies aptuveni tūkstotis lībiešu un kuros noturētas 28 runas. Bijis daudz viesu no Latvijas, Igaunijas, Somijas, Ungārijas. Pasākuma norise atspoguļota gan vietējā, gan ārvalstu presē.

Kas namā notiek tagad, pēc 75 gadiem? Ieskatam fragments no arhitekta Jāņa Lejnieka pārdomām, kas publicētas žurnāla „Latvijas Arhitektūra“ 102. burtnīcā: „Ko darīt šodien, kad Lībiešu nams un senkapi ir vienīgie no nedaudzajiem kultūras pieminekļiem, kas šajā pusē atgādina par kādreiz ietekmīgās tautas eksistenci. Kāda varētu būt nama loma nākotnē – Līvu Slavas zāle, memoriāls vai mauzolejs ar 19. un 20. gadsimta sabiedrisko darbinieku fotogrāfijām? Patlaban ēka ir dekorēta ar informācijas stendiem un kalpo lībiešu sezonas atklāšanai pavasarī un slēgšanai rudenī. (..)

Trīsdesmito gadu Latvija bija rezervēta pret tai svešo lībiešu kultūru un laikmetīgās somu arhitektūras piedāvājumu. Šodien tā materiāli atbalstījusi pirmo un atzinusi par vērtīgu arī otro – Lībiešu nams kā kultūras piemineklis atrodas valsts aizsardzībā. Tomēr ēka varētu kalpot daudz intensīvāk, līdzīgi kā tas notiek Rakstnieku namā Ventspilī. Tās nākotne ir īpašnieku [Līvu savienības] rokās. Varbūt jādefinē „biznesa programma” un atkal jāaicina radu tautas palīgā (..)?”