Izdevumā iekļauti 2010. gada zinātniskajā konferencē „Ikšķile un tās iedzīvotāji viduslaikos un agrajos jaunajos laikos” seši nolasītie referāti. Dr. theol. Guntis Kalme apskata Livonijas Indriķa hronikas vēstures teoloģijas shēmu. Dr. hist. Roberts Spirģis pievērsies lībiešu augu ornamentam, noskaidrojot, vai tie ir dekors vai kristietības simbolika. Zinātnieks secina, ka „virkne lībiešu rotu un ieroču tika greznota ar kristīgo simboliku, kas kopumā ļauj kopš 12. gadsimta beigām raksturot Daugavas lībiešus kā kristīgās kultūras nesējus”. R. Spirģis arī norāda, ka „šāds secinājums ir pretrunā ar Latvijas historiogrāfijā vispārpieņemto uzskatu par kristietības vājo ietekmi uz vietējiem iedzīvotājiem gan pirms, gan vēl ilgi pēc vāciešu ienākšanas”.

Dr. hist. Anna Zariņa un Dr. hist. Gunita Zariņa iedziļinājušās tematā „Bērni Daugavas lībiešu 10.–13. gadsimta sabiedrībā”. LZA korespondētājloceklis Dr. hist. Guntis Zemītis pētījis izmaiņas lībiešu dzīvesvietu izvietojumā Ikšķiles apkārtnē 13.–15. gadsimtā, bet Dr. hist. Muntis Auns apskata Ikšķiles novada apdzīvotību 17. gadsimtā, secinot, ka „etniskā ziņā Ikšķiles novads 17. gadsimtā bija diezgan viendabīgs un, atskaitot nelielu vācu kopienu, absolūto iedzīvotāju vairākumu veidoja latvieši (to skaitā lībiešu pēcteči). lai gan nav rakstīto avotu, kas varētu liecināt par novada pamatiedzīvotāju lībiešu asimilāciju, šķiet, ka tā bija noslēgusies jau Livonijas laikā”.