Mūžībā aizgājusi vecākā lībiešu dzimtās valodas runātāja Grizelda Kristiņa (1910. gada 10. marts – 2013. gada 2. jūnijs). Viņa dzīvoja tik ilgi, skaisti un pilnestīgi, ka mums visiem šķita – un mēs tam patiešām ticējām – Grizelda būs vienmēr ar mums. Bet nu Grizelda Kristiņa un līdz ar viņu arī lielais dārgums – pilnībā saglabātā lībiešu valoda – ir devusies debesu ceļos.

Grizelda Kristiņa pirms simt un trim gadiem piedzima Vaides Žonakos lībiešu Pētera un Līzes Bertholdu ģimenē. Senā Žonaku mājvieta Vaidē bijusi šūpulis plašajai un lībiešu kultūrvēsturē nozīmīgajai Bertholdu dzimtai, kuras pēcnācēji ir bijuši labākie dzimtās lībiešu valodas runātāji mūsdienās. Grizelda bija palikusi pēdējā.

Lai gan tālu no dzimtenes, jo 1944. gadā viņa devās bēgļu gaitās un mūža lielāko daļu pavadīja Kanādā, viņa bija kopā ar mums – vēstulēs, atmiņās, dzejoļos. Mēs klausījāmies viņas ierunātos tekstus no Kersti Boiko 2000. gadā sastādītās lībiešu valodas mācību grāmatas “Līvõ kēļ”, lasījām viņas dzejoļus (arī 2011. gadā iznākušajā krājumā “Kā iznirst lībieši”), pie viņas klausīties un dokumentēt valodu brauca zinātnieki.

Mūža nogalē Grizelda atzinās dzejas rindās:

“Un savās domās es daudzreiz

staigāju to pašu garo

ceļu no Vaides ciema

uz Mazirbes skolu.”

Lai mūsu piemiņa ir tajos lībiešu vārdos, kurus spēsim saglabāt.