Igaunijas neatkarības dienā 24. februārī Starptautiskās lībiešu draugu biedrības priekšsēdētājs un Tartu universitātes emeritētais profesors Tīts Reins Vītso saņems Ferdinanda Johana Vīdemaņa valodas balvu. Šo nozīmīgo balvu par mūža ieguldījumu reizi gadā piešķir Igaunijas Republikas valdība. Balva ir ne tikai liels pagodinājums, bet arī patīkams atbalsts naudas ziņā – tās lielums ir 31 956 eiro. T. R. Vītso savā garajā zinātnieka mūžā ir publicējis turpat 300 rakstu. 2006. gadā viņa ieguldījumu lībiešu un citu Baltijas jūras somu valodu pētīšanā novērtēja arī Latvijas Universitāte, piešķirot T. R. Vītso goda doktora nosaukumu. Šobrīd zinātnieks gatavo publicēšanai visu laiku lielāko lībiešu valodas vārdnīcu. Publicējam Starptautiskās lībiešu draugu biedrības Latvijas nodaļas vadītājas Noras Ikstenas 2005. gadā ierakstīto interviju ar valodnieku.

Latvieši sevi ir pieraduši uzskatīt par mazu nāciju, kas vienmēr cīnījusies par pastāvēšanu citu ietekmju ielokā. Kad raugāmies uz lībiešiem, mums jāsecina, ka mēs esam bijuši tā lielā nācija, kurā pamazām zuda un asimilējās lībiešu valoda. Skatpunkts mainās. Kā sākās jūsu interese par lībiešiem, no kāda skatpunkta?

Sākums drīzāk bija kā joks. Bērnībā es izlasīju igauņu rakstnieka Andresa Sāla grāmatu. Viņu interesēja vēsture, viņš bija arī fotogrāfs, kādu laiku dzīvoja Austrumindijā. Grāmatā, kuru es izlasīju, bija viens teikums lībiešu valodā – täm paikõ jemīņ äb ūo tundõ.

1948. gada vasarā, kad man bija deviņi gadi, zinātnieks Pauls Ariste viesojās pie manas tantes. Viņš stāstīja par savām ekspedīcijām Lībiešu krastā, un es savā puikas prātā nolēmu viņu noeksaminēt. Es viņam nocitēju teikumu no grāmatas un pajautāju, vai viņš saprot, ko tas nozīmē. Ariste atbildēja, ka teikums ir no Sāla grāmatas un tas nozīmē – viņa vieta vairs nav atpazīstama. Viņš vēl piebilda, ka es to nepareizi izrunājot ar umlautu virs o, tas esot jāizrunā ar vilnīti virs o.

Kad Ariste atgriezās no savas nākamās ekspedīcijas, viņš man uzdāvināja Kārļa Staltes brošūriņu Līvõd lōlõd (Lībiešu dziesmas).

1972. gadā es pats pirmoreiz devos ekspedīcijā uz Lībiešu karstu. Tartu universitātē biju mazliet mācījies lībiešu valodu, bet tas bija stipri par maz. Man drīzāk bija tikai nojausmas par valodu. Vēlāk Ariste man uzdāvināja Jauno Derību lībiešu valodā. Man jāsaka, ka lībiešu valodu ir grūti apgūt pat igauņiem, kuru valoda ir tuvākā somugru valoda lībiešiem. Tā ka 1972. gadā es lībiešu valodā runāju tikai tādus bērnišķīgus tekstus, kas bija pilni ar kļūdām.

1975. gadā Austrumberlīnē notika somugru valodu simpozijs. Ariste pierunāja mani sniegt priekšlasījumu par lībiešu valodu, tāpēc devos ekspedīcijās. Tā neesmu to lietu pametis līdz šai baltai dienai.

Vai jūs veicāt arī pierakstus lībiešu valodā?

Jā, protams. Ekspedīcijas piezīmes, tādu kā pētnieka dienasgrāmatu. Pieraksti ir pavisam cita lieta, kā magnetofona ieraksts. Bet vispār tas sākums bija diezgan grūts. Un pati grūtākā lieta man bija – kā kaut ko pajautāt lībiešu valodā? Jo jau no paša sākuma es nekad nemēģināju ar lībiešiem runāt kādā citā valodā, izņemot lībiešu. Tas bija kā nerakstīts likums.

Kāpēc jūs sakāt, ka visgrūtākā lieta bija apjēgt, kā jautāt?

Nebija jau nekādas lībiešu valodas mācību grāmatas. Kā lingvistam man bija pašam jāizdomā, kā lai jautāju, lai raisītos saruna, no kuras arīdzan kaut ko uzzinu. Un ja jūs nezināt, kā jautāt, tā ir liela problēma.

Es esmu caur un cauri lingvists un arī nacionālists. Un lībiešu valoda ir nozīmīgākā valoda igauņu valodniekam. Protams, arī somu valoda mums ir svarīga, bet no lībiešu valodas mēs varam uzzināt, kā valoda var mainīties, kā tā ir vēsturiski mainījusies. Un, lai arī vienas grupas, tā ir atšķirīga valoda no igauņu valodas. Un ar pilnu atbildību varu teikt, ka lībiešu valoda ir viena no interesantākajām Eiropas valodām.

Kā jūs to raksturotu?

Tas gan ir grūts jautājums. Ļoti grūts. Kas dara to interesantu lingvistam? Pirmkārt jau izruna – skaņas garuma kombinācija ar leksisko toni. Ļoti īpaša un sagādā ne ar ko nesalīdzināmas grūtības, lai apgūtu šo izrunu. Tad, protams, morfoloģija. Tā tik tiešām ir vienreizēja.

Bet tas tā, no gramatikas puses. Bet valodu jau tā nevar iemācīties. Tā jāmācās no ļaudīm. No dzīvas ikdienas valodas. Tajā varbūt ļaudis nekad nelieto gramatiskas formas, kādas valodā eksistē, bet, kad jautājot jūs viņus uz to provocējat, jūs redzat, kā viņu smadzenes darbojas un rada attiecīgo gramatisko formu, lai arī ikdienā tā netiek lietota.

Bet, godīgi sakot, man nepatīk runāt par valodu, man patīk tajā atrasties, dzīvot.

Jūs esat braucis uz Lībiešu krastu vairāk nekā 30 gadus. Kā jūsu skatījumā situācija te ir mainījusies?

Kad es sāku te braukt, bija zvejnieki Sīkragā, Saunagā, Mazirbē, Kolkā, Melnsilā. Bija veikali, sadzīve, zivju tirdzniecība. Gadu no gada zvejnieki šajos ciemos izmira. Nebija darba, daudzi aizgāja projām. Lībiešu valodas runātāji pazuda. Manu acu priekšā.

Kad runājāt ar šiem cilvēkiem, vai viņi jutās kā izmirstošā nācijā vai vienkārši dzīvoja savu dzīvi vietā un laikā, kādā bija nolikti?

Protams, viņiem bija sajūta, ka viņu valoda zūd. Protams, viņi nevarēja to nejust. Lai arī viņi bija savas tautas un valodas patrioti, viņiem nebija citas iespējas, kā integrēties latviešos. Bet es nedomāju, ka viņi jelkad juta latviešus kā tādus apspiedējus. Protams, ka padomju gadi ar savu politiku pret mazākumtautībām pamazām aizslaucīju visu, kas vēl bija palicis. Bet citādi – te bija viņu zeme, ko viņi mīlēja, un viņi te dzīvoja. Un es domāju, ka latvieši nav vainīgi, ka lībieši izmira. Nudien nav. Varbūt tikai viena lieta – kad lībieši 1920.gadā gribēja dibināt savu pagastu, Latvija viņiem to liedza. Bet citādi diez vai ko varēja mainīt.

Bet kopš neatkarības atjaunošanas varbūt Latvija varēja rīkoties gudrāk un tālredzīgāk lībiešu jautājumā?

Vēl pakāpjoties atpakaļ, jāmin trīsdesmitie gadi, kad tie, kas bija Igaunijā apguvuši lībiešu valodu, nedabūja darbu Lībiešu krasta skolās. Tas laikam nesakrita ar nacionālās valsts interesēm. Un vēl pēc tam, kad lībiešiem neļāva dibināt savu pagastu, igauņu laikrakstos parādījās raksti, ka lībiešiem neļauj dibināt savu autonomiju, un, protams, ka tas nepatika Latvijas politiķiem. Pēterim Dambergam darba meklējumi prasīja vairākus gadus, līdz viņš tomēr to dabūja Miķeļtorņa skolā. Bet tad jau atkal nāca krievu laiki, un tad jau nebija izšķirības, pļāva visus – latviešus un lībiešus.

Jā, bet jūs jautājāt par jaunajiem laikiem. Kopumā ņemot, tā pirmkārt un galvenokārt ir bijusi valodas lieta. Tāpēc igauņi un somi vienmēr šajā aspektā par lībiešiem rūpējušies vairāk. Studējuši, vākuši, apkopojuši. Mēs esam valodas radi, tāpēc mūsu attiecības vienmēr bijušas īpašas. Vai Latvija varēja radīt tikpat īpašu politiku šeit uz vietas, lai saglabātu lībiešu skolas, valodu, tradīcijas, kultūru? Pārmest negribētos, jo laiki bija grūti un sarežģīti. Pēc neatkarības atjaunošanas latviešiem pašiem bija daudz grūtumu jāpārvar. Katrs jau vairāk par sevi domāja.

Kā jūtas lingvists, kad viņa acu priekšā dzīva valoda, kuru viņš pēta un apgūst, pamazām zūd?

Esmu studējis arī votu, vepsu un ižoru valodu. Un tā aina ir viena un tā pati. Uz šo brīdi es esmu pēdējais, kurš visas šīs valodas ir studējis un runā – votu, vepsu, ingeriešu, karēļu, lībiešu. Tagad vairs ir gandrīz neiespējami apgūt šo valodu praktiskās zināšanas. Nav jau arī īsti pie kā doties ekspedīcijās. Tā ka es esmu pēdējais. Ko es varu darīt? Pagarināt valodas dzīvi tik, cik man pašam tā tiks dota. Mācīt tālāk, pētīt un nodot tālāk lībiešu valodas gramatiku. Nākotnei, kuru es ļoti labi apzinos.

Latvijā mūsdienās lībiešu rosīšanās notiek divos virzienos – ir ļaudis, kas cenšas darīt būtiskās lietas – strādāt pie vārdnīcām, mācību grāmatām, organizēt valodas nometnes, un tad ir otra – parādes puse, kurā izmirstošie lībieši ir kļuvuši par klišejisku piedevu pie latviskās identitātes oficiālajos pasākumos.

Man kā lingvistam bažas vienmēr radījis tas, ka latviešu lingvisti, izņemot Jāni Endzelīnu un Martu Rudzīti, nekad nav pievērsuši vajadzīgo uzmanību lībiešu valodai. Man šķiet, ka arī latviešu lingvistiem te būtu interesants darba lauks. Redzēt, kā valodas savstarpēji ietekmējušās, mainījušās.

Bet kā ir ar igauņu lingvistiem šodien? Vai viņus lībiešu valoda joprojām interesē?

Jāatzīst, ka arī Igaunijā šobrīd tikpat kā nav jaunu zinātnieku, kas zinātu lībiešu valodu, kas, kā jau minēju, ir pati nozīmīgākā valoda igauņu lingvistam. Un, protams, 90. gadi, kad katrs bija aizņemts ar savām problēmām, veidoja vēl lielāku pārrāvumu šajā lietā. Diemžēl nevaru teikt, ka redzu sev sekotājus.

Kur glabājas jūsu pieraksti un ieraksti, ko veicāt Lībiešu krastā?

Mājās, Igaunijas Nacionālajā arhīvā, Igauņu valodas institūtā. Daļa ir digitali-zēti, pateicoties Hansapank Eesti un Latvijas vēstniecības Igaunijā atbalstam.

Kā jūs mudinātu jaunu pētnieku studēt lībiešu valodu?

Ļoti labs jautājums. Varbūt pat pārāk labs jautājums. Jo jābūt neprātīgam, lai mūsdienās studētu tādas lietas. Es tāds esmu bijis – vienlaikus tas bijis mans darbs un aizraušanās. Diemžēl man ir bijis pārāk maz laika tieši lībiešu valodas pētniecībai. Desmit gadus es rakstu Lībiešu valodas gramatiku, rediģēšanas process ir ļoti lēns. Man vajadzētu pasteigties, bet gribas visu izdarīt pamatīgi. Diez vai kāds manu darbu varēs turpināt. Kaut kas ļoti būtisks atrodas katra cilvēka atmiņā, domās, un tas diemžēl nav pārmantojams vai turpināms.

Saīsināti no „Kultūras Dienas” 2005. gada 30. jūlija publikācijas.