Lībiešu sēta „Dēliņi” 2011. gada 31. jūlijā svinēja četrdesmit gadu jubileju kopš tā uzstādīta Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Pirmais svētku sveiciens, spirgtā vējā plīvojošais lībiešu karogs, apmeklētājus sagaidīja jau pie muzeja ieejas. Un Dēliņu sētas jubilejai apmeklētāju netrūka. Bija ieradušies viesi gan tepat no Rīgas, gan Ventspils, gan Kolkas, gan Salaspils.

Muzeja direktora vietniece Una Sedleniece svētku atklāšanā izteica patiesu gandarījumu, ka Dēliņu sēta savu jubileju sagaida labi aprūpēta, sakopta un mīlēta. Par to milzīgs paldies tagadējiem Dēliņu mājas saimniekiem – pārraugiem Zojai un Edgaram Sīļiem. Pateicoties viņu pūlēm, lībiešu kultūrvēstures zināšanām un darba mīlestībai, Dēliņu sēta ir atdzimusi. Tā vairs nav tikai sastindzis muzeja eksponāts, bet vieta, kur tiek godāts lībiešu kultūras mantojums un popularizēts ikvienam sētas apmeklētājam. Dēliņi ir kļuvuši par dažādu lībiešu pasākumu norises vietu.

Svētku viesiem bija iespējams īsi iepazīties ar sētas vēsturi, kura bija atspoguļota vairākās planšetēs. Dēliņu sētas gaitām var izsekot jau no 1723. gada, kad tā ir atzīmēta Popes-Rindas draudzes baznīcas grāmatā. Šai garajā laika posmā sētas iedzīvotāji mainījušies, bet vairāk nekā gadsimta garumā Dēliņos dzīvojuši vienas dzimtas piederīgie.

„Dēliņu sēta tagad ir īstajā vietā,” tā atmiņās par dzīvi Dēliņos sacīja sētas pēdējā saimnieka Pētera Didriksona meita Ingrīda Zarva. Viņai vēl ir sasaiste ar tālajiem senčiem no 19. gadsimta Štolciem un Andersoniem, kuri tolaik saimniekojuši Dēliņu mājās. Savulaik Dēliņi atradušies Lūžņas ciema nomalē – vairākus kilometrus no ciema centra uz Ovišu pusi. Līdz 16 gadu vecumam Ingrīda dzīvojusi šai meža ieloka sargātajā un Lūžņas upītes krastos esošajā sētā. Sirmā kundze atcerējās, cik grūti bijis saimniekot nomaļajā sētā. Tāpat kā citas Lūžņas mājas, Dēliņi būtu aizgājuši bojā, ja vien netiktu pārvesti uz Brīvdabas muzeju. Ingrīdas stāstīto papildināja viņas radiniece Ausma Ernestovska, kas vēl labi atminējās ganu gaitas Dēliņos: „Ak Dievs, kas tur bijis zalkšu! Vēl tagad atceros – saskaitīju 67!”

Brīvdabas muzeja ilggadējā etnogrāfe Irisa Priedīte atcerējās, kā sēta nokļuvusi muzejā. Toreiz Irisa bijusi jauna speciāliste un lībiešu sētas sameklēšana Brīvdabas muzejam bijis viens no viņas pirmajiem nopietnajiem uzdevumiem. Tas bijis 1968. gadā, kad Irisa devusies uz Ziemeļkurzemes jūrmalu lībiešu sētas meklējumos. Vispirms nonākusi Ovišos, bet tur nekā interesanta neatradusi. Lūžņās laimējies, jo Lūžņas stacijas uzraugs Irisai tūlīt norādījis uz Dēliņu sētu. Sētas pēdējais saimnieks Pēteris Didriksons darījumam piekritis uzreiz, un tā labi saglabājušās Dēliņu sētas ēkas nokļuvušas muzejā. 1971. gada lībiešu zvejnieka-zemkopja sēta Dēliņi sāka jaunu dzīvi Brīvdabas muzejā.

Vidzemes lībiešu pārstāve Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne īpaši uzsvēra muzeju svēto misiju – saglabāt un pagarināt kāda sena un nozīmīga objekta mūžu. Ka tas godam izdevies, apstiprināja arī Brīvdabas muzeja ilggadīgais speciālists Mārtiņš Kuplais, kurš īsumā pastāstīja par visa kompleksa nozīmīgumu un vecākā eksponāta – klētiņas, kas celta 1813. gadā, – autentiskumu. Šai klētiņā eksponēts dāvinājums muzejam – lībietes Paulīnas Kļaviņas savāktie lībiešu sadzīves priekšmeti.

Sanākušos sveica visas lībiešu sabiedriskās organizācijas. Lībiešu kultūras centra pārstāvji Gundega Blumberga un Valts Ernštreits atgādināja, ka Dēliņu sētas jubilejas pasākums ir viens no Starptautiskā lībiešu valodas un kultūras gada programmā ietvertajiem sarīkojumiem. Starptautiskās lībiešu draugu biedrības koordinatore Latvijā rakstniece Nora Ikstena apsveikumā nolasīja nesen mūžībā aizgājušā dzejnieka Pētera Brūvera dzejoli „Kuolka”, bet Līvu savienības priekšsēdētājs Dāvis Stalts Dēliņu sētai uzdāvināja lībiešu karogu. Sveicēju pulkā bija arī Igaunijas vēstniecības pārstāvji. Līvu savienības Kolkas grupas pārstāvji bija sarūpējuši savdabīgu dāvanu – zāļu tējas no dažādām lībiešu krasta vietām. Tās bija plūktas gan uz Kolcniekkangara, gan Bažcaurumā, gan Kukšu pļavās un vēl daudz kur citur. Sarīkojumu ar lībiešu dziesmām papildināja Ventspils ansamblis „Rāndalist”, Rīgas ansamblis „Līvlist” un Salaspils koris „Lōja”.

Pasākums turpinājās muzeja izstāžu zālē, kur vairāku nedēļu garumā bija iespējams iepazīties ar trešo lībiešu izcelsmes mākslinieku ceļojošo darbu izstādi „Līvõd kuņšt“, ko rīko Lībiešu kultūras centrs minētā gada programmas ietvaros. Izstādes slēgšanā klāt bija arī vairāku mākslas darbu autori: Lilita Līce, Solveiga Lamstere, Valts Ernštreits, Anete Ozoliņa, kā arī izstādes kuratore grafiķe Baiba Damberga. Jauko un sirsnīgo jubilejas sarīkojumu noslēdza Salaspils kora „Lōja” interesantais priekšnesums, beigās visiem kopīgi nodziedot „Pūt, vējiņi” lībisko variantu.

Vairāk attēlu portāla galerijā vai Brīvdabas muzeja galerijā šeit.

Publikācija sagatavota ar Kultūras ministrijas atbalstu.