Apziņa, kas ir lībieši, man līdzinājās kā lielai daļai cilvēku – lībietis un tāmnieks ir viens un tas pats, starp lībiešu valodu un tāmnieku izloksni nav atšķirību – saka Valts Ernštreits, kurš Tartu universitātē aizstāvējis doktora disertāciju par lībiešu rakstu valodas izveidošanos no pirmajām grāmatām līdz mūsdienām. Nedaudz paradoksāli gan ir tas, ka šis darbs, kas ir pirmais Latvijā tapušais plašākais pētījums par lībiešu valodu, rakstīts igauņu valodā. Arī līdz šim lībiešu valoda, kas ir Latvijas valoda, galvenokārt pētīta citās valstīs – Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, ASV. Valodnieku priecējot vien tas, ka Latviešu valodas aģentūra atbalstījusi ierosinājumu disertāciju tulkot un izdot latviski.

Lībiešiem šis gads ir īpašs, jo starptautiskā lībiešu draugu biedrība un Lībiešu kultūras centrs to pasludinājis par starptautisko lībiešu valodas un kultūras gadu Latvijā, Igaunijā un Somijā.

Radoši aktīvie senči

Pēc vectēva māsas Emmas Ērenštreites nāves 1986. gadā, 13 gadu vecumā, Valts atradis viņas pierakstītos lībiešu vārdus. Viņa vecāki dziedājuši ansamblī Līvlist, tomēr līdz galam apzināties lībiskās saknes neviens īsti neuzdrošinājās, jo balansēja starp to, ko drīkst, un to, ko nevajag. Drīz sākās atmoda Latvijā un arī lībiešos. Atjaunojās lībiešu savienība. «Savā veidā esmu atmodas upuris, jo dzīvē ienāca viss lībiskais un palika nerealizēts sapnis par arhitekta profesiju. Kad beidzu Rīgas 1. ģimnāziju, sapratu, ka jābrauc studēt uz Tartu universitāti, jo tikai tur un vēl Helsinkos varēja mācīties lībiešu valodu,» stāsta Valts Ernštreits.

Pirms studijām pārrunu laikā profesors un lībiešu pētnieks Eduards Vēri vēlējies pārliecināties, vai Valts tiešām runā lībiski. Četros mēnešos nācies iemācīties arī igauņu valodu, lai nokārtotu pirmās sesijas eksāmenus. Tā sākušās studijas un darbs pie lībiešu rakstu valodas veidošanas un attīstīšanas pētot, tulkojot un organizējot konferences.

No tēva puses viens no vecākajiem zināmajiem Valta lībiešu priekštečiem ir Jānis Princis. Viņš bija lībiešu dzejnieks un lika pamatus Ventspils Ostgala rajonam, pirms 150 gadiem kopā ar dēliem tulkojis pirmās grāmatas lībiešu valodā. Vecātēva māsa Emma Ērenštreite Latvijas Universitātē bija politekonomijas docente, un 1972. gadā ar viņas iniciatīvu notika lībiešu kultūras dzīves legalizēšana. Nodibināja pirmos folkloras ansambļus Latvijā. Pirms tam lībieši sanāca kopā, lai svinētu dzimšanas un vārda dienas, kad kuplais viesu skaits sarunājās lībiski. Nākamajā dienā parasti viņi tika izsaukti uz stūra māju atskaitīties.

Dzimtā valoda – lībiešu

Kad abi mēģinām formulēt, kas ir lībieši, Valts atbild ar pretjautājumu: «Vai visi, kas nākuši no lībiešu krasta? Kļūt par lībieti ir ļoti viegli, un neviens nevar pateikt, ka tu neesi lībietis, jo būtībā nav vienojošas kopienas, kurā būtu jāiekļaujas. Kļūt par latvieti vai igauni ir daudz grūtāk.»

Uz jautājumu, ar ko sarunājas lībiešu valodā, Valts atzīstas, ka tā ir grūta tēma, jo mācījies valodu, lai runātu, nevis to pētītu. Taču 20 gadu laikā bijuši daudzi brīži, kad iepazinies ar cilvēku, runājuši, bet nākamās tikšanās vairs nav, jo šīs sievas un vīri jau gados un drīz aiziet aizsaulē.

Līdz Otrajam pasaules karam lībiešu valodu lietoja aktīvi, pēc tam sākās jukas, no pierobežas visi tika izdzīti, lai sargātu jūras piekrasti, samazinot iespēju iet jūrā un atņemot iztikas avotu. Darba meklējumos lībieši aizbrauca uz Rīgu, Ventspili, Kolku.

Pēc kara dzimušie lībiski vairs nerunāja, 1980. gadu beigās šajā valodā runāja vien 30 līdz 40 cilvēku. Vienīgo patlaban zināmo cilvēku, kam lībiešu ir dzimtā, Valts ar zināmu nedrošību brauca satikt uz Kanādu.

Grizeldai Kristiņai ir 101 gads. «Doma, ka var arī nokavēt, nepameta visu ceļu. Grizelda izrādījās brīnišķīgs cilvēks ar lielisku valodu, apbrīnojamu atmiņu un gaišu prātu. Pēc ilgiem laikiem varēju lībiski papļāpāt par dzīvi, un tas bija skaisti.» Joprojām ir entuziasti, kas mācās valodu kursos, vasaras nometnēs, bet, lai valodu uzturētu dzīvu, daudz un aktīvi jādarbojas, pastāvīgi jāpilnveidojas. Daudz kas jau nokavēts, jo nav vairs pirmavota, no kā valodu dzirdēt.

Zudusi vienotība

«Ar gadiem esmu sapratusi, ka lībiešu nav vairs runājamā, bet rakstu valoda,» atzīst Zoja Sīle, kas pati daudziem mācījusi izrunāt ne tik vieglās lībiskās skaņas. 1992. gadā Zoja lībiešu valoda

s fakultatīvos kursus sāka vadīt Mazirbes un Kolkas pamatskolā, vēlāk arī pieaugušo grupām Ventspilī un Kolkā, kad ar padomu vēl talkā nākuši lībiski runājošie Viktors un Marta Bertholdi. Abi ar vīru Edgaru pat atstājuši dzīvi Rīgā, lai praktiski veicinātu atmodas doto iespēju lībiešiem apliecināt sevi. «Lepojos, ka atgriezos šo cilvēku vidē. Dzīvojām lauku mājās, kur sākumā nebija pat elektrības. Bija daudz ieceru. Katru vasaru rīkojām nometnes, kur sanāca ap 50 lībiskas izcelsmes bērnu un jauniešu, lai mācītos lībiešu valodu, tradīcijas, satiktos ar vecajiem lībiešiem, klausītos pētnieku, vēsturnieku, valodnieku priekšlasījumus, kājām izstaigātu zvejniekciemus, ēstu lestes (butes), peldētos jūrā,» stāsta valodniece.

Zoja Sīle sarakstījusi lībiešu valodas ābeci (2005), izdevusi mākslinieciski interesanti noformētu mācību materiālu «Lībiešu valoda un Ziemeļkurzemes cimdu raksti» (2007), kuru darbā var izmantot pedagogi. Tagad viņa ir Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lībiešu sētas Dēliņi saimniece.

«Lielā mērā zudusi lībiešu vienotība, par ko reizēm sāp sirds, jo katras lībiešu organizācijas pārstāvis centienus uzturēt lībisko pasauli uztver citādāk,» nedaudz skumji teic Zoja Sīle, bet ar zināmu optimismu piebilst, ka Ventspilī ir grupa lībiešu, kuri joprojām vēlas mācīties lībiešu valodu.

Publicēts laikrakstā “Diena” 2011. gada 20. jūnijā.