Laikraksta “Dundadznieks” 6 (111) numurā publicēta Lindas Zonnes “Saruna ar Julgī Stalti / Rõk Julgīks Staltõks”

Intervijā Julgī vēsta: „Līvu valoda un kultūra ir latviešu valodas un kultūras pamatsastāvdaļa. Var jokot, ka latvietis ir baltu valodā runājošs līvs, un tas nebūs gluži aplami teikts. Arī pirmās zilbes uzsvars latviešu valodā, māšu kults, senču kults, daudz tradīciju un pasaules uzskatu ir somugru kultūras mantojums. Tādējādi mēs esam veikuši evolūcijas nākamo posmu – spējuši vienlaikus saglabāt kaut ko no senā līdzās jau pastāvošam jaunajam. Vissvarīgākais ir apjaust to, kādas ir mūsu patiesās vērtības un mūsu zināšanu nozīmīgums pasaules mēroga globalizācijas laikmetā. Pasaulē ir vairāki gadījumi, kad pat pilnībā iznīkusi valoda atgriežas dzīvē. Tā ir vērtība, un tikai muļķi var atteikties no vērtībām tāpēc, ka vienā vai otrā veidā tas ir vienkāršāk. Svarīgi ir apzināties līvu elitārismu Latvijas apstākļos. Svarīgi ir vēlēties zināt valodu, kurā runā šīs zemes gari un dievi. [..] “Tāpat valodai tiek liktas autortiesības, gramatikas likumi, jaunvārdi veidoti Igaunijā bez piesaistes cilvēkiem, kam tas reāli būtu jāzina un jālieto. Dažreiz šķiet, ka zinātne cenšas līvus izdzēst no eksistences lappusēm, jo mirušu tautu pētīt ir vieglāk, jo pārrakstīt kļūdainas lietas ir sarežģītāk, jo vieglāk ir stāstīt – viņi izmira 12. gadsimtā.” [..]

Jā, šīs zemes gari un dievi, iespējams, zina šo valodu, bet ne Julgī un Linda (skat. rupjās un smieklīgās gramatikas kļūdas sarunas lībiskajā virsrakstā un pašas Julgī lībiski rakstītajā uzaicinājumā uz Lielās dienas svinībām, kas publicēts tepat portālā).

Ja zinātu, un nebūtu “atteikušās no vērtībām [piemēram, elementāriem lībiešu valodas gramatikas likumiem] tāpēc, ka vienā vai otrā veidā tas ir vienkāršāk” varbūt ar drusciņu cieņas pieminētu, ka vienīgais cilvēks, kurš Igaunijā veido lībiešu jaunvārdus – intervijā nez kāpēc ne reizi nepieminētās Starptautiskās Lībiešu draugu biedrības priekšsēdētājs un Tartu Universitātes pētnieks Tīts Reins Vītso – ir darījis un dara lībiešu valodas pētīšanā, veidošanā, kopšanā un mācīšanā vairāk nekā jebkurš cits. Turklāt ar piesaisti gluži reāliem cilvēkiem – vai tiešām būtu jāpieņem, ka, piemēram, Līvu fonda rīkotās nometnes Bōjk, kurā Tīts Reins mācīja lībiešu valodu, dalībnieki bija spoki vai marsieši? Un kā ar šīs nometnes dalībniecēm Julgī un Lindu?

P.S. Pats Tīts Reins par šo Julgī Staltes domu graudu aizdomājās, un tad gardi pasmējās. Viņa kolēģis Tartu Universitātes profesors Karls Pajusalu secināja – beidzot kāds nolicis Tītu Reinu pie vietas. Bet, ja nopietni, tad skumjākais ir tas, ka enerģijas paļāt citus un viņu veikumu, muldēt par elitārismu un valodas atjaunotni vienam otram ir atliku likām, bet vēlmes zināt un pacietības iemācīties elementāras lietas par lībiešu valodu, lai to arī reāli varētu atjaunot, nezin kāpēc nepietiek. Acīmredzot patiesībā tādas vajadzības vai vēlmes nemaz nav.