Divvalodu (lībiešu un latviešu) dzejoļu krājums stāsta par to, kā lībieši piepeši iznirst 16 igauņu, krievu, latgaļu, latviešu un somu dzejnieku apziņā, kā arī iepazīstina ar četru mūsdienu lībiešu dzejnieku dzeju. Atvēršanas svētkos piedalīsies paši dzejnieki, kā arī mūziķi, kas cieši saistīti ar lībiešiem: Raimonds Tiguls, Kristīne Kārkle-Puriņa un Ulla Ernštreite.

Lai gan krājuma ideja tā sastādītājam Valtam Ernštreitam dzima spontāni, iznākums ir vairāk nekā pārsteidzošs. Izrādījās, ka divdesmit dzejniekiem ir ko teikt gan par lībiešiem, gan par sevi lībiešu sakarā. Lai gan visos dzejoļos ir tradicionālie atribūti – jūra un smiltis, viļņi un kuģi, zivis un zvejnieki, lībieši un valoda, dzīvie un mirušie -, to salikums ir neparasti svaigs un pat mulsinošs.

Ielūgums uz krājuma “Kā iznirst lībieši/Kui sūolõbõd līvlizt” atvēršanu. 2011.

Viens no krājuma vadmotīviem – lībieši izmirst – ir būtisks arī mūsdienu Latvijā, „kas dzīvo izmiršanas, integrēšanas un samazināšanas problēmu ielenkumā” (Kārlis Vērdiņš). Otrs – kas viņi bija – tie, kas izmira un kas „piepeši tev blakus [..] aplaiž skatienu apkārt kā selgu uzlūkojot” (Žebers). Trešais – kādas ir sajūtas, kad elitārajā lībiešu valodā „vienkāršs lībietis nesaprot ne vārda” (Contra), un kādas ir tad, „kad kāda cilvēka iekšienē pārtrūkusi valoda tiek modināta dzīvei” (Olli Heikonens). Un varētu piemest vēl piekto tematu – „man prieks, ka es arī tāds līvu asinsnesējs” (Inga Ābele). Un ko šajā sakarā var piebilst lībieši paši? Neko daudz. „Lībiešu meitene smaida – starp lūpām, zaļu un zilu, maigi čirkst smiltis.” (Baiba Damberga) „Patiesībā jau nav it nekā – ar ko kauties, ko ienīst, kam pakļauties.” (Valts Ernštreits) Vai: „Un tauta tautastērpos iet uz mežu, uz mežu, – tur pūcēm astes zied.” (Uldis Krasts)

Vēl tikai jāpiebilst, ka pusotra gadsimta ilgajā lībiešu literārās valodas vēsturē šis ir vien trešais dzejoļu krājums lībiešu valodā. Pirmais – Kārļa Staltes sarakstītais – iznāca 1924. gadā Igaunijā. Otrais – lībiešu dzejas izlase „Es viltīgāks par tevi, menca!” – dienasgaismu ieraudzīja 1998. gadā. Tagadējais, būdams lībiešu mūsdienu kultūras sastāvdaļa, ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu iezīmē Starptautisko lībiešu valodas un kultūras gadu. Krājuma māksliniecisko ietērpu veidojusi Zane Ernštreite, un tas ir tik skaists „kā rudens migla pār labības laukiem melnbaltos fotoattēlos” (Juris Kronbergs).

Krājuma iznākšanu atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds un NicePlace.

Publikācija tapusi ar LR Kultūras ministrijas atbalstu.