25. martā Igaunijas laikrakstā „Eesti Päevaleht” bija publicētas Noras Ikstenas publicistiskās pārdomas par igauņiem skatījumā no Latvijas. Starptautiskās Lībiešu draugu biedrības Latvijas nodaļas vadītāja tajā pieminējusi arī lībiešus.

Iespējams, ka prāta klātbūtne, kura tik bieži pietrūkst te, Latvijā, no mums aizgājusi līdz ar mūsu teritorijas pēdējo somugrisko pieskārienu – lībiešiem, par kuru saglabāšanu, starp citu, vienmēr vairāk iestājusies Igaunija un Somija.

Lībiešos es saskatu lielu līdzību ar igauņiem. Un ne jau tikai tāpēc, ka viņus vieno valodas cilme. Šie daži ļaudis ir reāli cilvēki savā vietā un laikā, viņu lībieša identitāte ir viņu būtiska un dabiska sastāvdaļa, un par to lieki nav jāuzdod jautājumi. Galu galā viss ir zūdošs, un tas nevar būt ne stimuls, ne arī šķērslis uz kādu lietu vai mērķi. Labāk rīkoties skaidri un vienkārši, nevis ieslīgt poētiskos skaidrojumos. Gluži kā lībiešu spoku stāstā, kur aprakstīts, kā Bažu Ansis sapnī redz bērnu. Viņš tam jautā, kā klājas, un bērns atbild: – Labi.