1996. gada 20. aprīlī notika Līvu savienības pilnsapulce, kurā ar vienas balss pārsvaru par LS vecāko ievēlēja Aldi Ermanbriku (A. Ermanbriks – 28 balsis, V. Ernštreits – 27). Valdē ievēlēja aktīvus un darbīgus cilvēkus: Ilmāru Geigi, Renāti Blumbergu, Valtu Ernštreitu, Zoju un Edgaru Sīļus. Lībiešu kultūras centrs sagatavoja LS reorganizācijas un attīstības koncepciju, ko tagad, pēc 14 gadiem, piedāvājam portāla apmeklētājiem.

LS reorganizācijas un attīstības koncepcija

1. Īsi

1.1. Likvidēt bardaku.

1.2. Reabilitēt kultūru un īpaši valodu.

1.3 Sakārtot attiecības ar Latvijas valsti.

1.4. Izveidot jaunatnes programmu.

1.5. Izveidot veco cilvēku programmu.

l.6. Atjaunot starptautiskos kontaktus.

1.7. Finanses.

2. Teorētiski

2.1. LS nav ne mafioza, ne labila struktūra. Tāpēc tā nevarētu pildīt lībiešu tautas jumta (LS vadītājs 1995, 1996) funkcijas. LS jānodarbojas ar to cilvēku vienošanu un interešu paušanu, kuri apzinās sevi par lībiešiem. (Paskaidrojums: pašreizējā LS statūtu redakcijā 4.1. punktā minēts, ka par LS biedru var kļūt fiziska un juridiska persona, kura atbalsta lībiešu tautu. Tas ir loģisks absurds. Šinī gadījumā par LS biedru nevar kļūt lībiešu tautas pārstāvis un vispār neviens, kuram nav sava ģimenes uzņēmuma.) Uzskatām, ka par LS biedru var kļūt fiziska vai juridiska persona, kura apzinās sevi kā lībieti, runā lībiešu valodā vai atbalsta lībiešu tautu.

2.2. Jebkuras tautas vai etniskas vienības pamatā ir trīs komponenti: sava atšķirīga valoda, sava atšķirīga kultūra un sava atšķirīga psiholoģija. Tauta vai etniska vienība nav kolhozs, tātad tās pamatā nevar būt vienota aramzeme, vienots traktoru parks vai vienota šoseja. Kādreiz, atmodas laikos, G.Godiņš teica, ka “bez savas valodas tu esi sūds”. Cilvēks, kuram ir vienaldzīga lībiešu valoda un kultūra un kurš neorientējas vispārīgajos lībiešu valodas un kultūras jautājumos, nevar būt ne lībiešu tautas pārstāvis, ne arī runāt par lībiešu problēmām. Valoda un kultūra ir galvenā prioritāte, un LS ir tieši atbildīga par to, lai tās saglabātu, jo pavisam drīz var pienākt brīdis, kad vairs nebūs neviena lībieša – dzimtās valodas runātāja, tieši ar to lībiešu valodas situācija atšķiras no latviešu.

2.3. Pašlaik Latvijas valsts attieksme pret lībiešiem ir mainījusies no pozitīvas uz neitrālu. LS jāaktivizē kontakti ar valsts institūcijām, lai šī attieksme nepaliktu tikai deklaratīva un lai neatkārtotos pirmās Latvijas Republikas laikā pieredzētais, kad neitrālu attieksmi nomainīja negatīva.

2.4. LS jābūt atsevišķai jaunatnes programmai. Jaunais LS tēls jāveido tāds, lai tas neatbaidītu nevienu un īpaši jaunatni. Valsts ekonomiskā krīze nevar attaisnot šādas jaunatnes programmas trūkumu. Gaidot ekonomisko uzplaukumu, gals pienāk ātrāk (ne lūgts, ne saukts). Jaunatnes programmas vadmotīvs ir lībiskums.

2.5. LS jāveido palīdzības programma vecajiem cilvēkiem, pirmkārt tiem, kuriem lībiešu valoda ir dzimtā valoda. LS nedrīkst likt justies šiem cilvēkiem atstumtiem no LS. Jādomā arī par veidiem, kā šos cilvēkus pabalstīt ne tikai morāli, bet arī materiāli.

2.6. Ir pienācis pēdējais brīdis LS pārstāvēt lībiešu intereses nopietnās starptautiskās organizācijās, īpaši akcentējot sadarbību ar radu tautām visos līmeņos.

2.7. LS jāmeklē finansiālais nodrošinājums visām šo tēžu darbības programmām, tai ir jākļūst patstāvīgai, netiecoties pēc pārazitēšanas uz citu organizāciju rēķina.

3. Praktiski

3.1. Valdes sēdēm jābūt atklātām un jānotiek katru reizi savā grupu darbības vietā: Rīgā, Kolkā, Mazirbē, Ventspilī. LS grupām jādod lielāka patstāvība, t.sk. arī finansiāla. LS jāatrod iespēja algot vismaz vienu informatoru Rīgā, atkarībā no iespējām – arī Ventspilī un Kolkā/Mazirbē.

Jāatdala nodaļu budžeti no savienības budžeta, tomēr savienībai ir jābūt pārskatam par nodaļu budžetu.

Pie vispārējiem bardaka likvidācijas pasākumiem pieskaitāma LS vispārējā kultūras līmeņa celšana, kā arī katra valdes locekļa personiska atbildība par darbu un padarīto LS valdes sastāvā, kā arī visas valdes, tai skaitā valdes vecākā un grupu vadītāju, atbildība lībiešu tautas (ne Lībiešu savienības biedru) priekšā.

LS jāuzņemas starpnieka vai padomdevēja (ne tiesneša vai prokurora) loma dažādos iespējamos konfliktos starp „Līvõd rānda” un vietējiem iedzīvotājiem (ne ventspilniekiem vai rīdziniekiem) un tamlīdzīgi.

3.2. Par LS pamatprioritāti de facto (nevis de iure) jākļūst lībiešu kultūrai un īpaši valodai. Ir iespēja tiem cilvēkiem, kuri atzīst sevi par lībiešiem, eksistēt, ignorējot valodu un kultūru, to neapzinoties, bet šādā gadījumā būtu jāapskata iespēja apvienoties ar Rīgas vai Ventspils Latviešu biedrību. Lībieši ir somugru, ne baltu tauta. LS uzdevums ir de facto veicināt literatūras izdošanu lībiešu valodā, lībiešu valodas mācīšanu un mācīšanos (tai skaitā arī Rīgā un Mazirbē) un meklēt šim nolūkam konkrētu valsts atbalstu. Jāveicina kā lībiešu kultūras, tā arī valodas izpēte un popularizācija kā Latvijā, tā arī ārpus tās, neaizmirstot pašreizējo valodas un kultūras situāciju, un visiem spēkiem cenšoties apturēt pašreiz plosošos mankurtismu. Jāizstrādā valodas mācīšanas un kultūras apguves programma.

3.3. Galvenais uzdevums ir pabeigt t. s. likumu par lībiešiem.

3.4., 3.5, 3.7. Izstrādāt atsevišķas koncepcijas jauniešu, veco cilvēku un finanšu programmām.