20. jūnijā Mazirbē notika Lībiešu savienības kopsapulce. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem – nevis pavasarī, bet tikai pirms pašiem vasaras saulgriežiem.

Neparasta arī citādā ziņā – atlūgumu no sabiedriskās organizācijas vadības ir iesniegusi Lībiešu savienības valdes priekšsēdētāja Brigita Zakare, no organizācijas izstājies tās iepriekšējais ilggadējais vadītājs Aldis Ermanbriks. Abu šo līderu kopsapulcē nebija. Sapulci Ventspils, Mazirbes, Dundagas, Kolkas, Rīgas, Staiceles grupā apvienotajiem lībiešiem un lībiešu lietā ieinteresētajiem noorganizēja Līvu fonds. Tie ir gados jauni cilvēki, kuri grib uzņemties lībiešu organizācijas vadību un spēj to darīt, izmantojot mūsdienīgas darba formas situācijā, kurā ir smagas aizdomas par Līvu savienības negodīgumu finanšu lietās. Kopsapulce netika iepazīstināta ar juridiski ticamiem dokumentiem par konkrētām savtīgi iztērētām summām un netika nosaukti vainīgo uzvārdi. Protams, ka kopsapulce nav tiesa, kura lietas izlemj ar likuma spēku, vai linča tiesa, kurā ar vārdiem kā akmeņiem nomētā aizdomās turamos. Tāpēc gluži cilvēciski bija žēl dzimušas mazirbnieces, Lībiešu savienības projektu vadītājas, profesionālas grāmatvedes ar lielu darba pieredzi Lilitas Kalnājas, kura ne tikai piedalījās, bet arī drosmīgi nostājās savējo pilnās zāles priekšā un mēģināja skaidrot, kā radies ievērojamais naudas parāds valstij – aptuveni 21 000 latu, par kuriem nav 23 projektu atskaitēs dokumentu. Viņas teiktais radīja vēl lielāku izbrīnu un jautājumus – jau sākot ar vienkāršāko: kā iespējams strādāt ar projektiem, ja nesakārtotība to dokumentos ilgst jau kopš 2005. gada?!

Sapulces vadību uzticēja Ilmāram Geigem, un viņam pietika spēka sapulces norisi iekļaut pašu izlemtajā laika grafikā, atsevišķiem runātājiem neļaut iekarst neauglīgos pārmetumos un apvainojumos. Spīvuma un neklausīšanās citādā viedoklī nebija mazums, bet ne tik daudz, kā pieredzēts lielajās kopā sanākšanās iepriekšējos gados. Galvenais, ka lībiešu sabiedriskajai darbībai tik būtiskā reizē no 79 savienībā esošajiem līdz sapulces sākumam bija reģistrējušies 59, un kopsapulce bija pilntiesīga notikt un pieņemt lēmumus. Nepiedalījās staicelieši – neesot līdzekļu ceļam. Kā ierasts, katras lībiešu grupas vadītājs atskaitījās par paveikto un runāja par grūtībām. Patīkami bija klausīties, ka, neskatoties uz peripetijām augšā, uz vietām spars nesarūk. Ventspilnieki ar savu ļoti izdarīgo un enerģisko Ausmu Ernestovsku vadībā lepojas, ka grupā ir 68 dalībnieki un nav ne runas par nesaticību un neprasmi sadarboties ar pašvaldību, sabiedriskajām organizācijām. Pārsteigums bija, zinot, cik neuzticīgi vēl pirms krietna laika ventspilnieki skatījās uz gados jauno līvu aktivitātēm, dzirdēt par izveidoto veiksmīgo sadarbību. Līvu fonds atrisinājis sāpīgu rūpi – segs grupas nodarbību telpas nomas maksu. Ventiņi mudināja turpmāk sistemātiskāk rīkot lībiešu valodas mācības, jo skolēni būtu gan vidējās un vecākās, gan jaunākās paaudzes vidū.

Dundagas grupā ir 16 biedru, un arī notiek labas lietas. Tāda īpaša ir lībiešu tematikai veltīta lappuse, arī ar tekstiem līvu valodā, ikmēneša informatīvajā Dundagas novada pašvaldības izdevumā «Dundadznieks».

Jau no sākta gala kārtība un saticība ir Kolkas grupā, kuru vada Gundars Bertholds. Viņš ir lepns ar saviem 55 biedriem, regulāri notiekošajām sanāksmēm, sabiedrisko darbību. G. Bertholds pauda neizpratni par lībiešu aktīvistu darbošanās stilu – «tik tikko kaut kas nepatīk vai grib būt priekšniekos, tā rodas jauna organizācija». Viņš būtu par visu aktivitāšu apvienošanu vienā – kas, dabiski, būtu Lībiešu savienība.

Mazirbes grupas vadību uzņēmies jau dabas resursu aizsardzības inspektora pienākumu pildīšanā principiālais mazirbnieks Edgars Millers. Viņš uzstājoties ļoti emocionāli līdzšinējās savienības valdes darbu novērtēja ar treknu divnieku. E. Millers krasi oponēja rosinājumam miermīlīgi apvienoties zem vienas cepures, atgādinot šajā pašā zālē notikušo organizācijas aktīvāko jauniešu faktisku izstumšanu no sava vidus, neuzticēšanos viņu uzņēmībai un mērķiem. Ap viņu grupā ir liels spēks – 32 biedri, tāpēc turpmākās Lībiešu tautas nama izmantošanas vīzijas, ar kurām konstruktīvi iepazīstināja E. Millers, nelikās tikai skaists apsolījums. Tādus kopš līvu tautas atmodas ļaudis šai piekrastē ir atklausījušies, un mēs, publicisti, kilogramiem tintes iztērējuši, visu to milzu rožainumu aprakstot.

Uz mieru, saticību un, galvenais, auglīgu sadarbību organizācijā esošos aicināja Dundagas novada pašvaldības vadītājs Aldons Zumbergs. Viņš tagadējo situāciju – vadība no pašu nogremdēta kuģa aizbēgusi, atstājot lielus naudas parādus – salīdzināja ar komas stāvokli cilvēkam. Publika ar atzinīgiem aplausiem uzņēma viņa teikto – novada dome jau šā finanšu gada budžetā ir paredzējusi aptuveni 2,5 tūkstošus latu sadarbībai lībiešu lietā, bet nav pagaidām bijis, kam šo naudu lietot.

Tā beidzot bija Dāvja Stalta un Jāņa Medņa, Līvu fonda izveidotāju un valdes locekļu, lielā diena. Vecākā paaudze viņiem izteica lielu uzticību. Ne tikai vārdos, bet praktiski – Dāvim Staltam uzdota Lībiešu savienības vadība. Bija tāda saulgriežu izjūta – vecajam jāpaliek tumsā un jānorimst negoda uzvandītajām duļķēm, un jaunajam jānāk ar konkrētu, caurredzamu un visiem patiesi vajadzīgu darbu. Lūdzu organizācijā kopš tās atjaunotnes enerģiski darbīgo un uzņēmīgo Ilmāru Geigi dot neparastās situācijas vērtējumu, lai arī subjektīvu.

«Lielākā daļa līvu sabiedrības pilnīgi uzticējās iepriekšējam savienības valdes priekšsēdētājam un valdei,» atzina I. Geige. «Nebija informācijas par to, kas patiesībā notiek. Ja bija valde, tad tai par jebkura projekta realizāciju bija jāpieņem lēmums un jāprasa atskaites par izdarīto. Nenotika valdes sēdes vai tās bija slikti noorganizētas. Uzticējāmies. Ir noteikta vaina jāuzņemas Ermanbrika kungam, bet jaunajai valdei nekavējoties jāraksta argumentēta vēstule Tieslietu ministrijai ar lūgumu izskaidrot patieso situāciju par šiem vairāk nekā divdesmit tūkstošiem latu.

Tagad varu atklāti pateikt: ļoti slikti, ka likvidēja «Lībiešu krastu»! Pateicoties šai institūcijai, mēs nedaudz tomēr dabūjām valsts finansējumu, par tā izlietošanu bija precīzas atskaites, neviens no tiem cilvēkiem neko nepiesavinājās sev. Notika gan līvu bērnu nometnes, gan Līvu svētki. Ja man tagad jāklausās, ka vēl par iepriekšējiem svētkiem nav samaksāta nauda… Tas ir absurds! Man ir kauns, un patiesībā – kauns ir par mums, lībiešiem. Apsveicami, ka mūsu organizācijas jaunieši atraduši sadarbības veidu ar Dundagas novada pašvaldību.

Pirms sapulces uzkāpu uz tautas nama bēniņiem – jumta konstrukcijas ir ķirmju sagrauztas. Ja ir jātaisa jauns jumts, tas varētu maksāt vismaz 15 tūkstošus latu. Nams gan ir Līvu savienības īpašums, bet kādam par to ikdienā ir jābūt atbildīgam. Prātīgākais būtu ēku pieskatīt Mazirbes grupai, bet bez finanšu līdzekļiem par apsaimniekošanu ir grūti runāt. Lībiešu tautas namam jākalpo lībiešiem, un tam jābūt saietu centram, ko var izmantot arī citi novada iedzīvotāji. Izstāties no Līvu savienības, pēc statūtiem, var jebkurš, bet, no amata noņemot, cilvēkam jau nezūd viņa atbildība par nodarīto pārkāpumu. Ja Līvu savienība netiks pie skaidrības, tad to izdarīs Tieslietu ministrija. Lai jaunajiem veicas, bet man tomēr gribētos redzēt, kas būs sastrādāts pēc gada.»