Sākums / Norises / 2010

MĀKSLINIEKAM ANDREJAM ŠULCAM - 100

Baiba Šuvcāne

26/04/2010

14. maijā lībiešu izcelsmes māksliniekam Andrejam Šulcam apritēs 100 gadu. Šī intervija tapusi pirms gleznotāja 95. dzimšanas dienas.

Andrejs Šulcs dzimis 1910. gada 14. maijā Ventspils apriņķa Ances pagasta Pizes (Miķeļtorņa) ciema Olmaņu mājās. A. Šulca vectēvs bija Didriķis Jūrmans (dzimis 1854. gadā), matrozis no Saunaga, vecāmāte – Nēze Ollman, dzimusi 1858. gadā Lielirbes Jokos, abi bija lībieši. Viņu meita Anna (dzimusi 1886. gadā) bija Andreja Šulca māte. Andreja tēvs Fricis Šulcs, dzimis 1886. gadā, nāca no Zlēkām.

Å ulcs un Å uvcÄne (Viesturs Ozoliņš)A. Šulcs mācījās Pizes skolā, vidējo izglītību ieguva Ventspils ģimnāzijā. No 1930. gada līdz 1938. gadam viņš studēja glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā profesora Vilhelma Purvīša dabasskatu mākslas darbnīcā. Kopš 1936. gada piedalījās izstādēs. 1936. gadā Kultūras fonda rīkotajā izstādē Rīgas Mākslas muzejs nopirka A. Šulca gleznu “Priekšpilsēta”. Mākslas akadēmiju viņš beidza ar diplomdarbu – gleznu “Rīga”. Mākslinieks ir piedalījies izstādēs Latvijā un ārzemēs – Igaunijā, Somijā, ASV, Kanādā, Brazīlijā. A. Šulca darbi glabājas daudzu muzeju un privātās kolekcijās, arī Brazīlijas latviešu centrā, Somijas vēstniecībā Latvijā. Piedalījies visās izstādēs Līvõd kuņšt (Lībiešu māksla).

A. Šulcs bija Lībiešu draugu biedrības Latvijā (1932.-1940.) biedrs, vēlāk arī valdes sekretāra palīgs. Uz biedrības 1934. gada izdotā kalendāra Līvõd Rāndalist Ājgarāntõz vāka bija A. Šulca zīmēts vairogs lībiešu karoga krāsās. Kalendārā publicēti arī vairāki mākslinieka zīmējumi. Pēc Mākslas akadēmijas beigšanas A. Šulcs sāka strādāt Reņģes valsts palīgskolā, bet 1939. gadā viņu iesauca aktīvajā karadienestā Zemgales artilērijas pulkā Jātnieku bataljonā. Dienēja Daugavpilī. Pēc Latvijas okupācijas mākslinieks automātiski kļuva par Sarkanās armijas kareivi. Kara laikā A. Šulcs strādāja Rozes tautskolā, no turienes tika iesaukts vācu armijā. Tur viņu ievainoja, un kara beigas mākslinieks sagaidīja vācu hospitālī Zlēkās.

1936. gadā Andrejs Šulcs apprecējās ar Mazirbes Grabu saimniekmeitu Elizabeti Lūciju Reinvaldi, ģimenē piedzima dēls Aigars (miris 1995. gadā) un meita Aina.

Pēc kara sāka strādāt Ventspils 1. vidusskolā.. Skolā viņš vadīja rokdarbu darbnīcu, bija 12. klases audzinātājs. Ventspils izpildkomitejas priekšsēdētājs 1947. gadā uzdeva A. Šulcam organizēt Ventspils muzeju. Viņš kļuva par Ventspils muzeja direktoru, bet 1954. gadā sāka veidot Ventspils Jūras zvejniecības brīvdabas muzeju. Nākamais muzejs, ko izveidoja A. Šulcs, bija Zvejniecības brīvdabas muzejs – parks Lielupē. Darbojoties muzeju jomā, viņš daudz laika veltīja novadpētniecībai un etnogrāfijai. 1953. gada jūlijā viņš piedalījās Talsu Vilkmuižas ezera hidroarheoloģiskajā izpētē, bet 1959. gada jūlijā – Ludzas ezera izpētē. 1958. gadā viņš Maskavā papildināja zināšanas kursos, kas bija organizēti novadpētniecības muzeju direktoriem. 1963. gadā A. Šulcu uzņēma par Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta ārštata zinātnisko korespondentu Latvijas etnogrāfijas specialitātē. 1964. gadā viņš piedalījās VII starptautiskajā antropoloģijas un etnogrāfijas zinātņu kongresā Maskavā. Rakstu krājumā “Arheoloģija un etnogrāfija” (1961. g., III sēj.) ievietoti divi A. Šulca raksti – “Lībiešu dzīvojamā māja Ziemeļkurzemē. (19. gs. – 20. gs. sākums)” un “Jūras zvejniecības darba rīki Ziemeļkurzemē 19. gs. otrajā pusē”.

Kopš 1980. gada A. Šulcs aktīvi rīkojis personālizstādes, to ir bijis sešpadsmit. Viņš galvenokārt ir gleznojis klusās dabas, ainavas, sadzīves ainas, allaž tuva viņam ir bijusi jūras tēma, kā arī viss, kas saistīts ar zvejnieku dzīvi, sākot no lībiešu mājokļa līdz modernākajiem šodienas zvejnieku rīkiem. Portretiem viņš pievērsies tikai mūža nogalē.

Nozīmīga bija A. Šulca gleznu izstāde “Cilvēki, saudzējiet Baltijas jūru!”. Tā bija ceļojošā izstāde, kuru atklāja 1988. gada Ventspilī, zvejnieku kultūras namā “Jūras vārti”. Izstāde apceļoja visas Latvijas zvejnieku kopsaimniecības (izņemot Salacgrīvu). Tās noslēgumā katrā vietā tika rīkoti tematiski pasākumi, kuros lekcijas lasīja zinātnieki, rakstnieki, ekonomisti. Sevišķi interesantas bija Gunāra Priedes uzstāšanās. Tas bija Atmodas laiks, tāpēc arī mākslinieka izstādes dažviet tika rīkotas ar Tautas frontes grupu atbalstu. A. Šulca izstādes tolaik bija zināms ieguldījums tautas kopējā noskaņojuma uzturēšanā un patriotisma veicināšanā. Par darbu Latvijas labā A. Šulcs 1997. gadā apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Mana dzīve ir nemitīgu cīņu lauks…

Kas gan būtu stāsts par Andreju Šulcu, ja viņš pats neparaudzītos, kas tad garajā un bagātīgajā mūžā ir noticis, kas paveikts, kā gājis. Andrejs ir liels stāstītājs, un tāpēc bija aizraujoši klausīties.

Vai jūsu atmiņā ir saglabājušies kādi bērnības notikumi?

Jā, kā nu ne. Mēs dzīvojām Olmaņos, tās bija Pizes ciema priekšpēdējās mājas, pusceļā starp Pizi un Lielirbi. Turpat netālu bija vēl Pusstarpu mājas. Olmaņos dzīvoju ilgi. Mans vecaistēvs bija laivu meistars līdzīgi kā Didriķis Volganskis Mazirbē. Vecaistēvs bija pavecs, kādam vienmēr bija jāiet viņam līdzi padot darbarīkus. Es biju puišelis – kā radīts tādam darbam. Vēl dzīvā atmiņā, ka bija tāds mahagoni cirkulis, tas man bija katru vakaru jāņem līdzi uz mājām, visas citas darba lietas atstāja. Vectēvs bija tāds cilvēks, kas skaļi domāja. Visu, ko darīja, runāja līdzi. Tā varēja daudz ko iemācīties. Es biju ausīgs, par visu ko interesējos. Mani sauca par savādnieku, tēvs mani sauca par pajocīgāku. Citi gāja ballēs dancot, bet es gāju vectēvam līdzi pie vecajiem zvejniekiem un muti vaļā klausījos viņu stāstos. Reinu mājas Lielirbē mums bija lielie ciemi. Tieši tur es daudz saklausījos zvejnieku stāstus. Vecajam Reinam bija liela bārda, viņi mums bija radinieki.

Mūsu ģimenē bija tā iegājies, ka vecaistēvs un vecāmāte turēja lielāku rūpi par mani, vecāko bērnu, māte un tēvs – par jaunākajiem. Svētdienas rītos vecaistēvs “zēģelēja” pa jūrmalu, skatījās un pētīja laivas, visu laiku skaļi runādams. Tā es, puika, daudz ko iemācījos. Dzīvē man viss noderēja. Pats esmu kādas trīs laivas uztaisījis. Tās loģenes, koka platdibenes, arī esmu taisījis.

Pizē, krogā, bija arī barona vasaras rezidence. Reiz viņam bija salūzis karietes ritenis, un manam vectēvam tas bija jāuztaisa. Vectēvs riteni uztaisīja, pat nopulēja. Kad atbrauca pakaļ, barons iegāja šķūnī un ieraudzīja loģeni. Vai, viņam arī tāda esot vajadzīga! Vai varot to dabūt? Vectēvs laivu baronam atdeva. Pēcāk barons atsūtīja vectēvam tik daudz dēļu, ka mēs varējām apšūt māju. Mūsu Olmaņi bija vienīgā māja, kas tolaik bija apšūta ar spundētiem dēļiem un nokrāsota brūnā krāsā. Tā mēs tikām pie tādas lepnas mājas. Vecā Olmaņu māja jau bija tāda pati kā toreiz visas. Dižistaba, virtuve, pieliekamais. Vēlāk, kas gāju skolā Ventspilī, piebūvēja otru galu – divas istabas. Viena istaba vecaimātei, otra – man.

Kad biju mazs, saslimu ar bērnu trieku. Bija smagi, galva bija atliekta atpakaļ. Neko neēdu, tēvs nēsāja uz rokām. Stāvoklis bija ļoti kritisks, visi radinieki bija sabraukuši atvadīties. Gals būs klāt – Mazandrejs aiziet! Toreiz blakus iekšā vēl bija krievu vaņģenieki vācu apsardzībā. Tur bija arī vācu ārsts. Vācu ārsti man divreiz ir dzīvību izglābuši. Ārsts toreiz aizbraucis pēc zālēm un izārstējis mani no bērnu triekas. Kādu laiku biju zaudējis atmiņu. Varēju arī vairs nebūt, tomēr izglābos.

Pirmajā pasaules karā mēs bijām no Olmaņiem izdzīti. Vispirms palikām pie Lielirbes upes. No mājām cauri mežam kāds kilometrs līdz upei bija. Tur uztaisīja bunkurus no baļķiem, bez skursteņa. Kā kurina, tā visi dūmi pa iekšpusi. Bērni skrēja laukā. Tur nodzīvojām kādas divas nedēļas. Tad vācieši bunkuru uzgāja un dzina mūs projām. Bija diezgan vēls rudens, oktobra mēnesis. Upē ūdens bija uzplūdis. Mēs cēlāmies pāri upei ar visiem lopiem, bijām divas mājas kopā – Olmaņi un Pusstarpi. Tēvs toreiz gandrīz noslīka. Upes vidū sāka grimt laiva ar visu govi. Labi, ka straume laivu ar galu uznesa uz sēkļa. Tā bija vienīgā laiva, ar ko varējām pārcelties pāri Irbei. Mēs aizgājām uz Ances pagasta Tīļu mājām. Tur mums iedeva vienu istabu un ķēķi. Otrā galā bija cita ģimene. Bija jāiet saimniekam par kalpu, lai varētu izdzīvot. Atceros, mēs ar vecmāti arī pelnījām iztiku. Taisīja tādus zirdziņus, arklus un citas lietiņas. Zirdziņus izgrieza no priežu mizām, no koka un bērza tāsīm taisīja cibiņas. Mani veda apkārt pa mājām, tās rotaļlietas pārdevām bērniem, ko spēlēties. Mēs atkal dabūjām miltus, putraimus un ko citu.

Karš beidzās, mēs atgriezāmies mājās. Tās bija izdemolētas. Nebija logu, durvju. Pats mājas skelets gan bija palicis. Mēs apmetāmies Lorumu mājās, blakus Beltēm. Toreiz Lorumu mājām bija divas daļas – viena bija vecā, otra – jaunā. Mēs bijām vecajā. Lorumu vecajā mājā vēl bija saglabājies lielais manteļskurstenis. Toreiz bija tāda Lieldienu paraža – staigāt pa mājām “pērt olas”. Meitas ar grozu rokās gāja apkārt, dziedāja un pērdamas dabūja olas. Puiši pa diviem nesa ozolkoka mucas, un ciemnieki tur ielēja pa litram alu.

Vecais Lorums bija dikti ellīgs saimnieks. Neviens Lieldienās nebija ticis iekšā viņa mājās. Puiši sagudroja, ka viņiem par katru cenu jātiek pie Loruma. Es tolaik biju mazs zeņķis. Līdz manteļskurstenim sniedzās garas trepes. Mani iesēja striķī, uzveda augšā un laida pa manteļskursteni lejā. Es kā nāku pa to skursteni lejā… -, bet tur stāv gan zivis, gan gaļa iekārta. Es tiem cauri, tie sakrīt zemē. Troksnis gan nav liels, jo pelni ir mīksti. Mājās bija veclaicīgas durvis, kam smags aizšaujamais priekšā. Man tas bija jāatvelk. Es attaisu bultu, un viss bars lustīgi gāzās iekšā dziedādami. Domājām, ka vecais Lorums mums sados ar kādu koku, bet viņš arī bija lustīgs, brīnījās, kā pēc tik daudziem gadiem mums izdevies tikt iekšā. Tad jau arī viņam visu izstāstīja. Lielie puiši bija pamanījuši, ka desas un zivis ir nokritušas, sakāra visu atpakaļ, lai mēs nebūtu uzvedušies kā huligāni.

No skolas gadiem atminos kādu notikumu. Es gāju Pizes skolā, skolotājs tolaik bija Fricis Ķierpe. Viņš bija nacionāli noskaņots cilvēks, ļoti cienīja senatni. Viņš kādā skolotāju konferencē ierosināja dibināt Ventspils skolotāju muzeju, kas kļuva pa pamatu Ventspils muzejam. Skolotājs bija sadomājis likt skolēniem vākt tautasdziesmas. Mans vecaistēvs bija arī vietējais muzikants. Viņš spēlēja vijoli, kāds cits – lielo kontrabasu, vecais Lass – klarneti. Vecaistēvs zināja daudz dziesmu, es tik spēju pierakstīt. Es veselu vāceli pa vasaru pierakstīju pilnu. Vāceles bija no saknēm pītas, tādas apaļas. Rudenī aiznesu vāceli uz skolu. Skolotājs bija pārsteigts, ka savākts tik daudz tautasdziesmu. Padzirdējām, ka tautasdziesmas vedīšot pašam Krišjānim Baronam un divus labākos vācējus ņemšot līdzi. Nu sākās zīlēšana un punktierēšana, kas tad tie labākie vācēji ir bijuši. Es domāju, man tomēr bija visvairāk dziesmu, laikam būšu viens no vedējiem. Pēc dažām dienām skolotājs Ķierpe paziņo, ka Šulc Andrejs un Dakstiņ Milda brauks viņam līdzi uz Rīgu. Man tumsa palika par gaismu – tā jutos no prieka. Redzēt Rīgu, par ko tik daudz dzirdēts un runāts! Nonācām pie Barontēva. Kā jau parasti tādās reizēs arī cienasts ir līdzi. Man bija tēva nokūpinātas cietās butes, labākās un treknākās. Dodu zivis Baronam, viņš noliek tās uz galda. Skolotājs Ķierpe atver tādu apaļu finiera čemodāniņu, kas pilns ar savāktajām tautasdziesmām. Barons teica: “Paldies par Latvijas zeltu!” un noglāstīja satrauktajam puikam un meitenei galvu. To es vēl šodien atminos.

Vai jūs ģimenē runājāt lībiešu valodā?

Mans tēvs bija latvietis. Tēvs bija reizēm dusmīgs, jo nesaprata lībiski. Kad tēva nebija klāt, tad visi rāva vaļā lībiski. Es jau arī varēju runāt, bet ar gadiem viss ir aizmirsies. Maisā gan mani gluži nevar iebāzt. Mana mamma runāja, mana sieva Lūcija runā. Mums kaimiņos arī runāja lībiski. Lielirbes ciemā vecie sarunājās lībiski. Jaunie, tie kaunējās.

Jums bija arī brālis un māsa? Kādi ir viņu likteņi?

Brālis bija vācu armijā, palika ielenkumā Volhovas purvos, bija ievainots, tomēr purvā izglābies. Nokļuva Vācijā, no turienes – Anglijā, tur arī mira. Māsas Matildes vīrs bija virsnieks uz karakuģa “Virsaitis”. Viņi evakuējās uz Vāciju, vēlāk pārcēlās uz Kanādu. Tur viņi nodzīvoja visu mūžu. Māsa bija vairākas reizes atbraukusi uz Latviju. Man arī izmaksāja ceļojumu uz Kanādu, es tur sabiju veselas 40 dienas.

Kas jūs pamudināja iestāties Mākslas akadēmijā?

Mājās biju apzīmējis visas malkas pagales ar ogli. Tēvs rājās: “Traks puika, visu te saķēpājis! Rokās neko nevar paņemt!” Viņš to mākslu tā nesaprata. Tad man nopirka tāfelīti apmēram 20 x 15 cm lielumā, ar grifeli. Nu man sākās laimes brīži – visu varēju zīmēt un dzēst caurām dienām. Es ņēmos tik cītīgi, ka mani pie ēdiena nevarēja dabūt.

Uz Mākslas akadēmiju mani pamudināja Mārtiņš Galnieks. Viņš bija labs zīmētājs, bija uzzīmējis mana tēva portretu. Vienreiz viņš atnāk ar tādu papīru rokā, priecīgs, jo bijis apstiprināt lībiešu karoga lietu. Bet to nav apstiprinājuši kā lībiešu tautas karogu, bet kā zvejnieku biedrības karogu.

Tēvs gribēja mani par advokātu. Bija arī vēl daktera darbs. Tās bija divas profesijas, kuras mani vecāki gribēja, lai es apgūstu. Kad mācījos Ventspils ģimnāzijā, direktors tur bija vēlākais Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Teodors Grīnbergs. Viņš teica, ka maksās man visus izdevumus, lai eju studēt teoloģiju. Tas man patika, jo man dikti patika runāt. Kur tik es tiku klāt, tur runāju. Vienu laiku gāju Grīnbergam palīgā pie apbedīšanas. Kā jau puika, es turēju viņu par cienīgu paraugu. Es esot imitējis visas Grīnberga būšanas, pat valodu esmu centies atdarināt. Tēvs vienreiz noskaitās: “Ko tu tos miroņus glabā! Mācies kaut ko jēdzīgu, brauc jūrā, zvejo.” Un tā bija jāiet meklēt ceļš uz tālākiem mērķiem.

Tātad nākamais solis – iestāšanās un mācības Mākslas akadēmijā?

Mākslas izglītība maksāja bargu naudu. Ne māte, ne tēvs negribēja, ka eju uz akadēmiju. Tādu domu par joku vien turēja. Pavasarī gāju jūrā, vasarā – sienu pļaut tiem, kam nebija savu pļāvēju. Biju sakrājis nelielu naudu. Nevienam neko neteicu, klusu aizbraucu uz Rīgu. Pirmo nakti nakšņoju Vērmaņa parkā. Parkam bija liels žogs apkārt, vakarā slēdza ciet vārtus. Pie parka bija arī policista postenis. Es policistam izstāstu savas bēdas, viņš cieši nosolās mani apsargāt un pacelt laikā, lai guļot bez bēdu. Otrā rītā eju meklēt akadēmiju, nevaru atrast. Staigāju riņķī apkārt, bet akadēmijas nav. Vienam večukam prasu, kur te tāda iestāde, viņš prasa, vai “skunst” (māksla), es saku, jā, jā, – “skunst”. Laikam tāds pusvācietis bija. Viņš parāda, izrādās – turpat aiz stūra vien ir.

Pirmais eksāmens bija zīmēšana. Eju iekšā, skatos, visi nāvīgi smalki zīmē. Ventspilī gan gāju kursos, bet tā es nemāku. Domāju, saņemšu dūšu, cīnīšos. Kādreiz bija tāds psihologs Celms, es daudz gāju klausīties viņa lekcijas. Tur iemācījos – “Lai ir grūt, vajag spēt, stipram būt, uzvarēt!” Stāvu un skaitu teicienu pie sevis, suģestēju sevi. Tas ir gājis cauri visam mūžam. Ir starpbrīdis. Pēc tam visi atkal sasēdušies. Pienāk Liberts, kas visu vada, noskatās uz mani. Man bija vadmalas drēbes, bet Liberts, smalks kungs, dekorators, saka: “Nu, lauķi, sēdi klāt pie tā riteņa un liekšķeres un taisi augšā!” Apsēžos, cita neviena pie šiem priekšmetiem nebija. Es riteņus biju taisījis līdz ar vecotēvu, tāpēc zināju to uzbūvi. Tad nu konstruēju spieķus kā mācēju. Redz, tā viss likumsakarīgi notika. Vakarā sākās galvas zīmēšana. Visi jau sasēdušies, man paliek Mozus galva. Zevs un citi, tie tādi gludi, bet man Mozus ar bārdu.

Pienāk laiks uzzināt rezultātus. Man kauns no citiem, eju viens pats skatīties to dēli ar uzņemto vārdiem. Aizeju, skatos – nav! Mana vārda nav, viss cauri. Trepēs satieku savu biedru, viņš mani apsveic. Ko taisi jokus! Nupat skatījos, nav mana vārda! Ejam atpakaļ, skatos, vēl neredzu. No satraukuma nevarēju saskatīt savu vārdu. Tomēr biju iekļuvis Mākslas akadēmijā.Sākās mācības. Pirmajā gadā tēvs iedeva naudu mācībām. Spējīgākos atbrīvoja no mācību maksas. Reiz gleznotāji Ārijs Skride un Eduards Kalniņš aicināja mani līdzi pamālēt, teica, tiksi no mācību maksas vaļā. Es gāju līdzi šiem mākslas dūžiem, kur viņi gleznoja. Citā reizē aizgāju tai vietā viens pats, centos gleznot nevis kā bija dabā, bet kā viņi gleznoja. Bija darbu skate. Vilhelms Purvītis iet un skatās. Redzu, iet gar maniem darbiem, ilgi pēta, kaut ko raksta. Pēc divām dienām iesauca savā kabinetā, apsveica mani un sacīja, ka esmu atbrīvots no mācību maksas.

Es cītīgi strādāju. Citi gāja uz ballēm, es negāju. Mēs dzīvojām tolaik Avotu ielā, tādā aukstā istabā, logi bija ar deķiem aizklāti. Sala. Es ļoti strādāju, noliku visus eksāmenus. Es liku eksāmenus vienmēr citiem pa priekšu, jo, ja izkristu, tad paliktu vēl laika rezerve, lai nokārtotu visu laikā. Pienāca Ziemassvētki, skatos uz dēļa un redzu: A. Šulcs – 2. kursā. Domāju, nu gan viņi ir pārskatījušies, eju uz kanceleju. Tur bija tāda laipna darbiniece, teica, ka esmu patiešām pārcelts 2. kursā.

Vasarā mums prasīja uztaisīt apmēram 300 studiju, bet tik daudz jau neuztaisīja. Kādu simtu varbūt gan. Es to vasaru cītīgi strādāju kopā ar gleznotāju Kārli Dani. Dzīvojām pie mana brālēna Zlēkās. Tur mēs gleznojām un gleznojām. Tēvs bija dusmīgs, ka nebraucu mājās palīgā zvejot, bet tā sanāca.

Rudenī atnesu darbus uz akadēmiju. Pēc laika Purvītis iesauca mani kancelejā un paziņoja, ka uzņem mani savā darbnīcā. Es neticēju savām ausīm. Purvītis bija tāds – ja viņš saskatīja kādu īpatnību, tad tā varēja notikt arī bez konkursa. Man bija jāpateicas E. Kalniņam, kas mani pavilka uz priekšu.

Akadēmijas laikā naudiņa bija jāpelna pašam. Es negribēju neko no tēva, viņiem pašiem bija grūta dzīve. Gribēju pats tikt galā. Gājām uz Centrāltirgu celt ābolu kastes, varēja arī kādu ābolu iekost. Kādus divus gadus, dzīvodams Artilērijas ielā, strādāju par sētnieku. Sētniekam bija daudz darba. Tolaik vēl brauca ar zirgiem. Skrēju no Akadēmijas uz savu rajonu tīrīt ielas. Tur bija arī šokolādes un salduma rūpnieka Ķuzes uzņēmums, centos vienmēr paturēt Ķuzem zirgu, arī saslaucīju, ja vajadzēja. Viņš vienmēr man iedeva šokolādi, uz svētkiem – veselu paku ar konfektēm un saldumiem. Sava nopeļņa bija, arī dzīvoklis bija par brīvu, kas bija ļoti svarīgi. Tad man ieteica, ka daudz var nopelnīt, izvedot “zelta kastes”. Akadēmijā gan teica: “Ko jūs tur ar tām šmucēm!” Tomēr pie tā “zelta” nopelnīju labi.

Lai nopelnītu, braucu arī palīdzēt tēvam zvejot, bet ar zvejošanu neko daudz nevarēja nopelnīt. Sarunāju ar tēvu, ka braukšu vasarā uz buru kuģa. Es salīgu uz divmastnieka “Janč”, kas veda stutmalku uz Rīgu. Darbs bija grūts. Es nevarēju izturēt augstumu, tāpēc nevarēju kāpt mastā. Mani lika darbā pie klēverburas. Buras bija jānorēvelē un jāuzvelk. Reiz sacēlās vētra, mēs bijām pie Saunaga. Jāņem stutmalka, to cēla klāt ar laivām. Četri vīri grieza vinču, strādāja, ka zils gar acīm metās, līdz to stutmalku iedabūja kuģī. Kuģis pielādēts, braucam uz Rīgu. Pie Kolkasraga divmastnieks izgriež atklātā jūrā. Pie malas kuģis bija tādā kā vēja paēnā. Jūrā ir stiprs vējš. Bija jārēvēlē nost buras. Es rēvelēju to grotfoku un pēkšņi tieku pārmests pāri bortam jūrā. Nu gan beigts un pagalam! Uz kuģa tomēr pamanīja, ka vairs nedarbojās lote (ierīce dziļuma mērīšanai), es tajā biju ieķēries. Mani izrāva virs ūdens, un tad dabūju ieraut plaušās atkal gaisu, tad mani atkal parāva zem ūdens. Vēl šodien nezinu, kā tas var notikt, ka vienā mirklī cilvēkam visa viņa dzīve izskrien cauri. Tu visu redzi tik skaidri, it kā pats būtu visā tajā iekšā. Tad mani izvilka no jūras. Esmu dzīvē slīcis trīs reizes un vienmēr tomēr izķepurojies.Pienāca laiks, kad varēju nopelnīt arī ar savām bildēm. Toreiz es daudz gleznu pārdevu, naudas bija pilnas kabatas. Nopirku mēteli. Tai laikā daudzi pirka akadēmijas studentu darbus. Sevišķi jau dakteri. Manu diplomdarbu “Rīga” toreiz nopirka Latvijas ārlietu ministrs V. Munters.

Jūs savulaik darbojāties arī Lībiešu draugu biedrība Rīgā. Kā tur nokļuvāt?

Kontaktos ar Lībiešu draugu biedrību Rīgā nonācu, pateicoties dakterim Ādamam Butulim. Biju dzirdējis, ka tāda biedrība darbojas. Reiz biju saaukstējies, slims, gāju pie daktera Butuļa. Viņš mani kā studentu ārstēja par brīvu. Viņš bija biedrības priekšsēdētājs, un tā es nokļuvu Lībiešu draugu biedrībā. Sākumā tur biju kā vienkāršs biedrs. Vēlāk Butulis man deva kārtot vekseļus. Viņš mani labi ieredzēja. Tad nāca valdes sēdes un citas runāšanas, man jau tā runāšana vienmēr ir patikusi. Laikam atstāju labu iespaidu, un mani ievēlēja par valdes sekretāra vietnieku. Toreiz valdes sekretārs bija Laimonis Rudzītis. Viņš bija klibs, nevarēja daudz pastaigāt. Rudzītis sagatavoja dažādus dokumentus, bet es dabūju iet pa iestādēm visu kārtot.

Tolaik sāka celt Lībiešu tautas namu. Visa celšanas juridiskā puse gāja caur Voldemāra Upesleja rakstu darbu biroju. Tur bija notārs, tur juridiski kārtoja naudas lietas ar ungāriem, somiem. Es dabūju bieži braukāt, naudas atļaujas atvest, aizvest. Sazinājos ar Lepsti, Volganski, Stalti. Es biju starpnieks, kas atveda tos papīrus un atkal aizveda. Vienu laiku tā bija.

Esmu uzzīmējis arī lībiešu zīmotni. Toreiz tas nebija nemaz tik vienkārši. Es trīs reizes gāju pie cenzora to apstiprināt. Pirmo reizi biju uzzīmējis angļu tipa vairogu, bet cenzors teica, ka var būt tikai ģermāņu tipa vairogs. Cits modelis nederot. Tā es vairogu pārtaisīju, līdz bija cenzoram pa prātam.

Kā jūs uzzīmējāt lībieša Buntika portretu zārkā, kas ievietots 1934. gada lībiešu kalendārā „Līvõd Rāndalist Ājgarāntõz”? Vai zīmējāt no dabas vai pēc atmiņas?

Buntiki bija mūsu kaimiņi, mums bija kopēja robeža. Viņš gan bija tāds pārāk liels līvu patriots. Nez kāpēc viņš mani labi ieraudzīja, es ar viņu varēju labi sarunāties, mēs labi sapratāmies. Policists Mitenbergs gāja no viņa piedzīt nodokļus. Viņam vajadzēja liecinieku līdzi, un tad teica, lai Šulc Andrejs nākot. Tā es tiku tur iekšā. Atceros, Buntikam bija traks bullis. Reiz Mitenbergs bija aizgājis viens pats, laikam nesis kādu pavēsti. Buntiks ēdis brokastis un pa logu redzējis policistu nākot. Izlaidis bulli, un tas brūk virsū Mitenbergam. Viņš izbailēs uzlīdis nelielā priedē. Mitenbergs tā kokā nostāvējis vairākas stundas, līdz uznākusi tumsa. Bullis nomierinājies, aizgājis prom, un Mitenbergs ticis zemē.
Es biju veco Buntiku daudz redzējis, tāpēc varēju uzzīmēt.

Vai tiesa, ka esat ar žurnālistu Mārtiņu Samu pa jūrmalu kopā nogājuši no Kuršu kāpām līdz Ainažiem?

Jā, tā bija. Vienu vasaru mēs sākām gājienu no Kuršu kāpām līdz Ainažiem. Pēc tam Mārtiņš uzrakstīja grāmatu “Latviešu jūras zvejnieki” (Rīga: Valters un Rapa, 1932.). Atceros kādu epizodi. Mēs bijām Mazirbē, pārnakšņojām Grabos, kur tolaik varēja dabūt naktsmītnes. Ienāca vēl kāds vīrs – īsām biksēm kājās, mugursomu mugurā un štoku rokās. No rīta viņš prasa, uz kuri pusi mēs dodamies, vai nav pa ceļam? Kopā ejam uz Kolkas pusi. Ejam kā jau jauni cilvēki, zirgodamies un runādami par šo un to. Mūsu ceļabiedrs pa brīdim uzprasa par valdību vai ko tamlīdzīgu. Mēs neko ļaunu nedomādami, sakām ar visu laukā, ko domājam. Kolkā mēs šķīrāmies, un tad viņš stādījās priekšā, esot Munters (Vilhelms Munters no 1920. gada līdz 1936. gadam bija Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieks dažādos amatos, no 1936. gada 14. jūlija – ārlietu ministrs).

Vai jūs vēl gleznojat?

Jā, protams. Bet tagad man ir daudz arī visādu rakstu darbu. Esmu savā dzīvē sagleznojis ap 3000 darbu, tā iznāk pēc kataloga. Varbūt ir vēl kādi divi simti klāt. Man pulka gleznu aizgāja bojā kara laikos. Jā, mana dzīve jau tāda kā leģenda. Mana dzīve ir bijusi leģenda un nemitīgu cīņu lauks!

Saīsināti no 2005. gada Lībiešu gadagrāmatas