Pavasarī Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lībiešu zvejnieka un zemkopja sētā “Dēliņi” par uzraudzi sāka strādāt labi pazīstamā lībiešu kultūras kopēja Zoja Sīle. Līdz šim paveiktais liecina, ka viņa tur ir īstajā vietā un sēta varētu kļūt par lībiešu kultūras centru.

Pirms līguma parakstīšanas (2010. gada martā) Zoja un Edgars Sīļi izstrādāja Dēliņu apsaimniekošanas plānu 2010.-2011. gadam, un tas patiešām ir ievērības cienīgs. Tāpēc ar Zojas atļauju to pilnībā publicējam portālā.

Apsaimniekošanas plāns

Lībiešu zvejnieka un zemkopja sēta „Dēliņi” uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju pārvesta no tagadējā Ventspils novada Tārgales pagasta Lūžņas ciema un uzstādīta 1971. gadā. 2011. gada vasarā šim notikumam būs 40 gadu jubileja. Līdz ar to sētas apsaimniekošanas īstermiņa (1 gads 3 mēneši) plāns tiek sadalīts divās daļās – pasākumos, kurus iespējams veikt līdz 2011. gada vasaras sezonai, un pasākumos, kuri nepieciešami un vēl iespējami 2010. gada vasaras sezonā.

Īstermiņa un ilgtermiņa plāns jāsaista ar muzeja speciālistu atzinumu, ka pilnīgai sētas izveidošanai vēl nepieciešams uzstādīt riju, namu, pirti, zivju kūpinātavu, izveidot pagrabu, bišu dravu un augļu dārzu (I. Priedīte, 1984). Respektējot jaunākās tendences muzeju darbā, sētā nepieciešams iekārtot vienu telpu, kur uz ekrāna var demonstrēt filmas, demoprojektus u. tml. Šim nolūkam varētu kalpot zivju klēts – ratnīca, kurai šogad paliek 160 gadu kopš uzcelšanas. Pašlaik ēka netiek izmantota lietderīgi. Tas pats attiecas arī uz pārējām ēkām, izņemot 1884. gadā celto dzīvojamo ēku, lai gan arī šeit var eksponēt daudz vairākt, izvietot priekšmetu aprakstus utt. Sētai jābūt atraktīvai, interesantai no dažādu paaudžu redzesviedokļa un jārada priekštats par vairāk vai mazāk reālu saimniekošanu.

Apsaimniekošanas plāns ieskicē arī iespējamos izmantošanas veidus pārējām sētas ēkām: pirms apmēram 130 gadiem celtajai biškopības piederumu mājiņai, 1819. gadā celtajai labības un drēbju klētij, 19. gs. beigās celtajai pūnītei.

2010. gada vasaras sezona

1. „Dēliņu” sētas pieņemšana, inventarizācija, t.sk. noskaidrojot, kas vēl atrodas LEBM fondos.

2. Sētas sagatavošana sezonai: sakopšanas darbi; akas vindas atjaunošana (ir pieraksts, kā to taisījuši Ziemeļkurzemē un vairākas fotogrāfijas no 20. gs. sākuma); sīkie remontdarbi – žogiem u.c; puķu dobju sakārtošana un papildināšana; jāizplāno un jāsāk veidot augļu dārzs (ir precīzi apraksti, jau šogad var izveidot vismaz apiņu dārzu un rudenī iestādīt augļu kokus); līdz tirgus dienai jūnija sākumā jāuzceļ mazais dūmnamiņš (ir precīza skice ar izmēriem un būvmateriāli, kas jāatved no Lielirbes Graudiem, arī piederumi – nēģu cepšanai, virbi u.c.).

3. Dzīvojamās ēkas sakārtošana sezonai (ekspozīcijas papildināšana ar tradicionālā apģērba piederumiem no privātas kolekcijas un sētai atbilstoša grāmatu krājuma nokomplektēšana, ko varētu iekļaut ekspozīcijā).

4. Sakņu dārza atjaunošana un tam nepieciešamo sēklu un stādmateriālu sagādāšana (iecerēti nelieli vasaras labības un sakņaugu stādījumi atbilstoši 19. gs. tradīcijai); bišu mājas sakārtošana, biškopības piederumu (Prinču dzimtas dravniecības piederumu, 1920. gadu otrās puses „lībiešu standarta” stropu no Saunaga ciema un 1942. gadā „Ventspils kokā” gatavotā stropa u.c.) pārvešana un uzstādīšana, veidojot dravu; klēts iekārtošana (pašlaik tajā novietotas P. Kļaviņas muzejam dāvātās mantas no Vaides Ozolniekiem), siena šķūņa jeb pūniņas sakārtošana eksponēšanai.

5. Sezonas laika pasākumi reizi mēnesī:

aprīlī – ansambļa „Līvlist” uzstāšanās Lieldienās;

maijā – tikšanās ar Lūžņu ciema iedzīvotājiem – Ventspils lībiešiem;

jūnijā – lībiešu tradicionālā bušu kūpināšana, jūrmalnieku Jāņu tradīcijas ;

jūlijā – Lībiešu diena – ar plašu ansambļu piedalīšanos, tekstīliju izstādi; piedalās Kolkas bērnu kolektīvi – Dziesmu svētku dalībnieki;

augustā – Lībiešu kāzu tradīciju diena;

septembrī – Vidzemes lībiešu viesošanās no Pāles un Staiceles.

6. Ikdienas darbošanās sētā:

apmeklētāju iepazīstināšana ar sētas ēkām, augiem, priekšmetiem lībiešu valodā;

nelielu nodarbību vadīšana, iemācot sasveicināties, nosaucot skaitļus, iemācot sarunvalodas frāzes lībiešu valodā;

iepazīstināšana ar izdevumiem lībiešu valodā un ar lībiešu vēsturi un kultūru;

tradicionālā apģērba valkāšanas paradumu demonstrēšana.

7. Ziemas sezonā – lībiešu valodas mācības (administrācijas telpās).

Kas vajadzīgs, lai plānu izpildītu

Pagājušajā gadā, kad darbu sāka jaunā Brīvdabas muzeja direktore Ilze Millersone, viņas priekšlikums par muzeja turpmākās attīstības galveno mērķi bija šāds: muzeja objektu radoša izmantošana, lai rosinātu apmeklētāju interesi par latviešu tautas pagātni un kultūras mantojumu, uzsverot etnobioloģiskos aspektus un sakarības, kā arī parādot lībiešu tautas mantojumu un atklājot lībiešu un latviešu savstarpējās līdzdarbības aspektus.

Aktīvs un sparīgs darbs muzeja lībiešu sētā neapšaubāmi veicinātu šī mērķa sasniegšanu, taču, kā Lībiešu kultūras centram un Starptautiskajai lībiešu draugu biedrībai raksta Zoja Sīle, „muzeja darba kārtībā lībiešu sētā ekspozīcija atvērta tikai piektdienās, sestdienās un svētdienās. [..] Tā kā lībiešu sēta sezonas sākumā bija visai nolaistā stāvoklī, nācās to sakopt, gan iesaistot ģimenes locekļus, gan strādājot papildus pēc darba. [..] Tādēļ, sākot ar jūniju, darbs lībiešu sētā tiek veikts pilnu darba nedēļu pēc pašas iniciatīvas, bet muzeja vadībai nav līdzekļu, lai to apmaksātu (pilna slodze – 150 latu mēnesī pirms nodokļu nomaksas). Muzeja ēkas uzrauga amata pienākumos gan ietilpst tikai eksponātēkas uzraudzīšana, teritorijas uzkopšana, puķu ravēšana, dārza laistīšana un atbilžu sniegšana uz apmeklētāju jautājumiem, tomēr uzņemos drosmi teikt, ka biju iecerējusi, uzņemoties darbu lībiešu sētā, pilnā mērā veltīt laika gaitā uzkrātās zināšanas par lībiešu kultūrvēsturi, tautastērpiem, valodu, kā arī pedagoga iemaņas, lai Dēliņi veidotos par patiesi lībisku saliņu Rīgas teritorijā.”

Tieši tas ir vajadzīgs, lai daudzvārdīgās runas par lībiešu kultūras mantojuma saglabāšanu pārvērstos patiesos darbos, taču mūsdienās, lai kā gribētos, cilvēks nevar strādāt tikai idejas dēļ, viņam vajag nopelnīt vismaz tik daudz, lai iznāktu maizītei un autobusa biļetei. Zoja raksta, ka „saņēmusi atbalstu no muzeja speciālistiem Mārtiņa Kuplā un Irisas Priedītes, savukārt no muzeja direktores Ilzes Millersones un personāla speciālistes Jolantas Nagles – mutiskus mudinājumus pašai aktīvi meklēt palīdzību”. Būtu tikai loģiski, ja šī palīdzība nāktu arī no lielākajām lībiešu sabiedriskajām organizācijām – Līvu savienības un Līvu fonda.