Pirms 75 gadiem Ventspilī nāca klajā Friča Dziesmas dzejoļu krājuma „Līvzeme” pirmais izdevums. Tas aizceļoja pie lasītājiem 330 eksemplāros.

Tas sējums, kas tagad ir daudzos grāmatplauktos, ir Ventspils centrālās zinātniskās bibliotēkas 1991. gada izdevums, atzīmējot dzejnieka 85. dzimšanas dienu. Tās priekšvārdā dzejnieks Imants Ziedonis rakstīja, ka „tikai retai grāmatai piemīt apgarotība tādā atvērienā – no mūžības līdz skaistai jutekliskai tuvībai”. Vēl vairāk – viņš teica: „Šī grāmata ir himna Līvzemes valstij. Šī grāmata ir tāds kā sargeņģelis, kas mūs pasargā no ikdienības. Šī grāmata ir salda kā viršu smarža un iesāpas kā čiekurs plikā pēdā.”

Ziedonis piedāvāja sastādīt Latvijas dzejas karti, kurā būtu atzīmējamas dzejiskās piederības zonas, gara īpašumi. Viņš atzina, ka Fricim Dziesmam pieder Līvzeme, ka viņš ir īstenais Līvzemes ķēniņš. Jo viņš to radījis – draudzīgu, skaistu, sev līdzīgu. „Tā sāk starot. It kā pati no sevis, it kā no tevis, un latviešu kultūras vēsturē jūs ieejat abi nedalāmi – zeme un tu, kas to vārdā saucis.”

Ventspilnieks Fricis Dziesma, īstajā vārdā Fricis Forstmanis, dzimis 1906. gada 11. janvārī, bet  miris 2004. gada 21. augustā Stokholmā. Viņš ir arī tas ventiņu mēlē rakstošais dzejnieks, kuru pazīstam ar pseidonīmu Ālant Vils.

Tiem, kuriem „Līvzeme” ir sveša, ieskatam daži dzejoļi.

Laimes meklētājs

Še būtu kā pasakā labi:

mīkstas kļavu un ābeļu ēnas,

gaisa strāvas siltas un lēnas

un tavu roku

maigie, saudzīgie glāsti –

bet es ilgojos vētras, mans draugs!

Es alkstu jestros,

sāļi brāzmainos vējus no jūras,

un smaržu, ko Līvzemes liedagā dvesmo

svaigi darvotās laivas.

Es redzu, kā skalotā kraujā

beržas viļņu valstīti oļi,

vētrā smilšu virpuļi griežas

un pusgāztām priedēm

saknes raujas kā savilktas stīgas.

Līvzemes rudenis

Līvzemes krastā

starp kroplām priedēm

atkal plaukst zilgani virši.

Viļņi berž

valganus oļus

un izmet vētrās

uz mudu spilveniem

sirmi dzeltainas dzintara drumslas

un salauztus dēļus no grimušiem vrakiem.

Vakaros zvejnieki gausi

vēro ilgi

jūŗu un mākoņus

un domā dīvaino domu,

kuŗa aizvienam atgriežas atpakaļ:

Dzīvei nav laimes – –

Gadi skrējuši ātrāk par kaijām

un bēgošu sauli uz viļņiem.

Mīlas dziesma baltajam egļu airam

kļuvusi skumja.

Ik vasaru smagāk

iegrimst ūdenī trunošā laiva

netīri brūnganām, lāpītām buŗām,

plūstošo smilšu gredzens

slēdzas aizvienam ciešāk ap kumušo būdu

un ceriņu sīko pie loga,

bet skrējējs – jaunības sapņu kuģis

slīd krastam gaŗām

tikpat tālu kā senāk –

kad gurdenā sieva bija vēl meitene jauna

un glabāja rūtīs

spozmi no jūŗas.

Tagad

tik vien vairs sudraba dienām,

cik reņģu zvīņu

uz vabās izžautiem tīkliem.

Ieplestiem redzokļiem

acis ilgi skatās pār viļņiem

mirāža alkstot,

kamēr naktsmākonis melns

noliek lietaino galvu uz pamestiem,

vētrās birzušiem Līvzemes krastiem

rudeņa tumsā.