Latvijas Zinātņu akadēmija un Latvijas Akadēmiskā bibliotēka izdevusi apjomīgu rakstu krājumu „Kultūrvēstures avoti un Latvijas piekraste”. Tās pamatā ir Letonikas otrajā kongresā nolasītie referāti, kurus rediģējis un papildinājis LZA īstenais loceklis Saulvedis Cimermanis.

Grāmata īpaši saistoša varētu būt lībiešiem un tiem, kas interesējas par šīs Latvijas pamattautības iedzīvotājiem. Lasāmviela ir bagātīga: sākot ar 1897. gada tautskaites anketu pavērtajām iespējām etnokulturāliem pētījumiem (S. Cimermanis), apdzīvojuma attīstību Kurzemes piekrastē (Aija Melluma), nostāstiem un reālijām par Vecsalacas muižu (Ieva Pauloviča), Sofijas Dravnieces devumu Dundagas novada Kultūrvēstures izzināšanai (Brigita Bušmane) līdz cimdu rakstiem (Inita Heinola), Dienvidkurzemes tautastērpiem (Ilze Ziņģīte) un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja kolekcijām par Dundagas pagastu (Sanita Stinkule). Pēdējā plašāk stāstīts par Pieminekļu valdes 1943. gadā rīkoto etnogrāfisko ekspedīciju. Interesants ir Ingrīdas Štrumfas ieskats Ventspils senākajā plānojumā.

Saulvedis Cimmermanis. Attēls: LKS arhīvs.

Arta Poriete un S. Cimermanis, komentējot pērnruden Ventspils bibliotēkā iekārtoto dokumentu, fotoattēlu, publikāciju un zīmējumu izstādi “Kurzemes piekraste: Letonikas avoti”, izteikuši vairākus praktiskus priekšlikumus piekrastes sakārtošanai un kultūrvēsturiski vērtīgu objektu izmantošanai mūsdienu vajadzībām. Autori uzskata, ka par valsts lībiešu programmai atvēlētajiem līdzekļiem vajadzētu uzstādīt piemiņas zīmes pie redzamu lībiešu izglītības, kultūras un sabiedrisko darbinieku (Kārļa Bernšteina, Pētera Damberga, Hildas Grīvas, Paulīnes Kļaviņas, Andreja Launica, Mārtiņa Lepstes, Nikas Polmaņa, Ērenštreitu un Prinču dzimtas locekļu u. c. dzimšanas, darba un dzīves vietā. Tādas vajadzētu uzstādīt arī ar lībiešu etnosu saistītās nozīmīgās vietās, piemēram, Sīkraga Baznīckalnā, Mazirbes kroga vietā, Vaides Žonakos, Žonaku mēra kapos, pie Ģipkas un Mazirbes jūrskolas u. c.

Autori aprāda Mazirbē vēroto: „Mazirbē neizmantota stāv 1893. gadā mūrēta monumentāla ķieģeļu divstāvu būve ar plašām telpām. 1894.-1914. gadā tajā darbojās jūrskola, Latvijas pirmās brīvvalsts gados – pamatskola, pēc Otrā pasaules kara – padomju robežsargu postenis. Ap skolu pa pagalma perimetru izvietotas posteņa saimniecības būves. Ēka privatizēta, izdemolēta un būtībā pamesta likteņa varā.” Interesantas atziņas gūstamas arī par Miķeļtorni.

Krājumu izdevis apgāds „LZA Vēstis”. Metiens nav liels, tāpēc varat sevi uzskatīt par laimīgiem, ja pagūsiet iegādāties.