Šodien, 4. decembrī, notiek pasākums – “Latvijas Avīzes” diena Dundagā. Šī tradīcija aizsākās jau pirms 17 gadiem, un pirmā vieta, kurp devās toreizējā “Lauku Avīze” kopā ar toreizējiem valsts varas pārstāvjiem, bija Dundaga. Tālab, atjaunojot šo tradīciju, atkal dodamies uz Dundagu. Tagad tā nes ne tikai pagasta, bet visa novada vārdu. Novadā iekļaujas Līvzemes “galvaspilsēta” Kolka ar visiem mazajiem piejūras ciemiem – Saunagu, Sīkragu, Mazirbi, Košragu, Pitragu… Ja reiz uz Līvzemi, tad jau pie lībiešiem braucu. Vēlējos saprast, kas ir lībiskā izpratne un pārliecība un ko šaislaikos nozīmē būt lībietim.
– Ko tu brauksi pie tiem nesaticīgajiem lībiešiem, tagad jau pat līvi ar lībiešiem sastrīdējušies, – bilda kāda paziņa. Es gan domāju, ka tik traki nevarētu būt, jo abi vārdi apzīmē vienu tautu, vienīgi “līvs” ir tāds pats poētisms kā “latvis”. Un mēs taču neteiktu, ka latvji strīdas ar latviešiem. Paši lībieši gan arī nenoliedz, ka ir diezgan nesaticīga rakstura un tas jau esot ģenētiski iekodēts. Allaž kāds gribot būt vienīgais pareizais lībietis šajā pasaulē. Taču lībiešiem piemītot arī neatlaidība, spītība, izturība, visas tās īpašības, kas nepieciešamas, dzīvojot skarbajā, jūras vējiem pakļautajā vidē. Vienkārši – līvi ir tādi, kādi viņi ir. Bet patiesībā es nemaz nevaru teikt “viņi”, jo šajā braucienā atklājās, ka arī manī plūst kāda līvu asiņu lāse. Un tā par sevi var teikt daudzi latvieši. Tāpēc – līvi mūžam dzīvi!
Nākotnes vīzija
Par lībiešiem sevi dēvē apmēram 300 cilvēku. Vismaz tāds ir Līvu (lībiešu) savienības biedru skaits. Ne visiem no viņiem pases sadaļā “tautība” ierakstīts “lībietis”, jo vēl aizvien ar ierēdņiem jāizcīna skaudra cīņa, lai gūtu formālu apstiprinājumu savai tautībai. Tāpēc vien jau līviem jāpiemīt neatlaidībai. Daudzi līvi ir pārliecināti, ka ekonomiskā krīze beidzot atrisinās ieilgušās nesaskaņas starp varu – Līvu (lībiešu) savienības valdi un tās biedriem. Jo nākamgad no valsts budžeta vairs netiks piešķirts finansējums un tad arī nebūs ko dalīt, kas arī radīja lielākās domstarpības. Cerību asnus dzen nesen izveidotais Līvu fonds, kur savu vārdu saka jaunākās paaudzes līvi. Līvu (lībiešu) savienības biedru vidējais vecums ir ap 70 gadiem, tāpēc jaunajiem bija grūti izsist savas idejas cauri vecajai gvardei. Līvu fonda valdes priekšsēdētājs Dāvis Stalts teic: – Gadiem ilgi cīnījāmies, lai lībiešu lietas ietu uz priekšu, nevis atpakaļ. Tagad tas ir noticis, esam izveidojuši Līvu fondu un mums ir sava lībiešu vides nākotnes vīzija.
Ja neapkarotu viens otru
Ja kāds iebraucējs Kolkā vēlas gūt ziņas par lībiešiem, tad viņam jādodas pie Baibas Šuvcānes, kas ir savas mammas – lībiešu kultūrvēsturnieces Valdas Marijas Šuvcānes – atstātā mantojuma tālāknesēja. Akadēmiķe Janīna Kursīte par Baibas mammu teikusi – viņa viena izdarīja to, ko vajadzēja paveikt veselai paaudzei. Ar to ir domātas Valdas Marijas Šuvcānes grāmatas “Lībiešu ciems, kura nav”, “Lībiešu folklora” un “Mazirbe – mazs ciems jūrmalā”. Pie grāmatu veidošanas strādāja arī Baiba, tāpēc to var saukt par kopdarbu. Patlaban viņa pielikusi punktu savai grāmatai “Senais lībiešu ciems – Kolka”.
– Tagad, kad grāmata pabeigta, jāķeras pie grūtākā uzdevuma – naudas meklēšanas. Domāju, ka vieglāk būtu vēl vienu grāmatu uzrakstīt, nekā atrast sponsorus. Zinu, ka gūšu atbalstu no Kultūrkapitāla fonda, un ceru, ka izveidosies sadarbība ar novada domi, – spriež Baiba.
Viņa piekrīt, ka publiskajā telpā par lībiešiem radies ne tas labākais iespaids. Sak’, viņi jau tikai savā starpā ķīvējas.
– Rakstos rodamas dokumentālas liecības, ka trīsdesmitajos gados arī viens lībietis ēdis otru. Laikam esam bezcerīgs gadījums. Domāju, ka mēs varētu paveikt daudz vairāk, ja neapkarotu viens otru, ja katrs nevēlētos būt vienīgais, pareizais lībietis. Ļoti cerīgi sākuši darboties jaunieši Līvu fondā un, ja viņu vārdi saskanēs ar darbiem, tad birka par līvu kašķīgumu nokritīs. Kad 1988. gadā atjaunoja Lībiešu savienību, tajā lielākoties iesaistījās cilvēki jau gados, kuriem ir svarīga kopā būšana, nevis jaunu projektu bīdīšana. Es jau arī neesmu tā, kas ies ar karogu pa priekšu. Saprotu, ka mans uzdevums ir lībiskā kultūrmantojuma tālāknodošana un popularizēšana, bet man nav spēka iesaistīties cīņās par projektiem, – atzīst Baiba.
Viņai, tāpat kā daudziem lībiešiem, sāp sirds par līvu tautas namu Mazirbē, kas tagad stāv tukšs un visu pamests. Šogad apritēja 70 gadi, kopš ar Latvijas, Somijas, Ungārijas un Igaunijas palīdzību lībieši tika pie sava tautas nama, kas ir Līvu (lībiešu) savienības īpašums.
– Tautas nams ir kā simbols, lībiešu vienīgais nekustamais īpašums. Tas, ka nams tagad stāv neapsaimniekots, arī liecina par mūsu nemācēšanu sadarboties. Naudas nav, toties ir parādi un neziņa, ko ar šo vēsturisko ēku tālāk iesākt. Mēs jau viens pēc otra aizejam, bet svarīgākais, lai aiz mums ir jaunieši un lai mēs viņos neviltos, – nosaka Baiba.
Pēdējais bastions
Mazirbē, piebraucot pie Guntas Ginteres mājas, mūs sveicina vējā plīvojošais lībiešu zaļi balti zilais karogs. Mājasmāte mūs sagaida lībiešu tautas tērpā. Tāds pats tērps mugurā arī Guntas dēla Igora draudzenei Ingai. Redzams, ka lībieši sagaida viesus.
Gunta paskaidro, ka viņa tērpta stilizētā lībiešu tautas tērpā, toties mazmeitai Beātei, kas ir studente, pieder autentisks tautas tērps.
– Kā lībieši dzīvo? – pārjautā Gunta un atbild, – tāpat kā visi citi Latvijā.
Viņa ir izstājusies no Līvu (lībiešu) savienības un arī no Mazirbes reģionālās nodaļas.
– Uzskatu, ka Lībiešu savienība sevi ir izsmēlusi, līdzekļi iztērēti vai, kā mēs, lībieši, sakām, – izklekerēti. Savienības galvgalī noteikti jānāk jauniem cilvēkiem, jo mēs taču zinām, no kuras vietas sāk pūt zivs. To neviens nesapratīs, tad nedēļām būtu jārunā, lai apjaustu, kas tā ir – lībiešu lieta. Vienā vārdā – tas ir nesaimnieciskums, – strupi nosaka Gunta.
Turpat līdzās viņas mājai atrodas vēsturiskais līvu tautas nams. Līdz augustam tajā mājvietu bija radis Guntas izveidotais un vadītais tūrisma centrs. Kopš telpas durvīm tika uzlauzta slēdzene, Gunta pameta līvu tautas namu.
– Nezinu, kam mēs traucējām ar savu klātbūtni. Man paskaidroja, ka vajadzējis mainīt atslēgas. Nesaprotu tikai, kāda iemesla pēc tas būtu jādara. Es mēnesī maksāju 70 latus par telpu īri. Cena bija noteikta tāda pati kā Rīgas centra namam. Tautas nams jau nav Lībiešu savienības valdes īpašums, tas ir lībiešu īpašums, – teic Gunta.
Viņa šķirsta viesu grāmatu un citē rindkopas, kur tūristi pauduši pateicības vārdus par viesmīlīgo uzņemšanu Mazirbē.
– Es šajā darbā biju iesaistījusi visu savu ģimeni. Mēs viesiem stāstījām par lībiešiem, izvadājām pa ievērojamākajām vietām Mazirbē, paši tīrījām tautas namu, uzkopām apkārtni. Lībiešiem jau krīzes laiks iestājās daudz agrāk, – uzsver Gunta.
Pavaicāju, kā tad, viņasprāt, vislabāk būtu izmantojams un atdzīvināms tautas nams.
– Jāmetas kopā ar novada domi, tas būtu visprātīgākais. Tautas namā vajadzētu atrasties gan muzejam, gan tūrisma informācijas centram, to varētu izmantot kāzām, kristībām, citiem pasākumiem. Sabiedriska ēka nedrīkst stāvēt tukša. Tā ir vēsturiska vieta un lieta, jo jūrmalas ciemi ir pēdējais bastions, kur turas lībieši. Var jau būt, ka mēs esam savdabīgi, jo teju desmit gadu garumā mūsu priekšteči sprieda un nevarēja vien vienoties, kādu namu celt. Atliek vien dzīvot cerībā, ka pēc pagrimuma vienmēr nāk uzplaukums, – optimistiski nosaka Gunta.
Negulēt ziemas miegā
– Vai jūs patiesi esat lībietis? – pārvaicāju Dundagas novada domes priekšsēdētājam Aldonim Zumbergam.
– Mana vecāmāte, kas dzīvoja Saunagā, apgalvoja, ka viņa ir lībiete. Man nav iemesla viņai neticēt, – atbild priekšsēdētājs. Pastāstu, ka viņa novadnieki ar cerībām gaida: pašvaldība atbalstīs tā saucamās līvu lietas.
– Par līvu tautas nama apsaimniekošanu jālemj Lībiešu savienības valdei. Es ierosināju, lai izveido uzņēmumu, kas var veikt saimniecisko darbību. Ja nepieciešams finansiāls, organizatorisks, morāls atbalsts, tad pašvaldība saka – jā. Un tas jau arī ir uzmundrinoši, ka pašvaldība saka – jā. Tagad tā aina izskatās bēdīga, tūristi atbrauc uz līvu tautas namu, kuram durvis ciet, un tad nospriež – tas laikam ir mīts, ka šeit dzīvo lībieši. Kolkas ragu gadā apmeklē 50 tūkstoši tūristu, un šo apvidu visi identificē ar lībiešiem. Mēs arī šobrīd nespējam paņemt no tūristiem to, ko viņi var dot. Tūristi neierodas ar tukšu kabatu, viņiem ir līdzi nauda, ko nolēmuši iztērēt, vienīgi nav kur tērēt. Tāpēc mums nepieciešams attīstīt infrastruktūru. Nākamgad vairs nebūs tik vienkārši – uzraksti pieteikumu un saņem naudu no valsts budžeta. Tad būs jādomā nopietnāki projekti, lai spētu piesaistīt finansējumu. Tas varbūt liks lībiešiem mobilizēties, negulēt ziemas miegā.
Valodas atdzīvināšana
Ko tad par “lībiešu lietām” saka jaunizveidotā Līvu fonda valdes priekšsēdētājs Dāvis Stalts?
– Lībiešu lietas kustējās uz priekšu nepareizā virzienā.
Ekonomiskā krīze deva iespēju atvērt acis un saskatīt visu īstajā gaismā. Treknajos gados daži apķērīgākie lībieši bija pamanījušies izveidot labu sistēmu, kā no valsts saņemt naudu lībiešu vajadzībām. Lībiešu savienība caur dažādiem projektiem no valsts budžeta saņēma ap 30 tūkstošiem latu gadā. Mēs – jaunākie un vidējās paaudzes Lībiešu savienības biedri – sākām protestēt par veidu, kā šie līdzekļi tiek izmantoti. Mēs šajā cīņā zaudējām. Caur tādām skumjām un bēdām es kopā ar domubiedriem nodibināju Līvu fondu ar mērķi piesaistīt līdzekļus lībiešu valodas un kultūras izdzīvošanai. Lībiešiem sev apkārt jārada dzīva vide, nevis tikai jāaprobežojas ar kultūras mantojuma apkopošanu. Mēs paši nedrīkstam uzskatīt, ka mūsu vairs nav.
Dāvis uzsver, ka līviem jāpārvar aizspriedumi un paaudžu nošķirtība, kas arī veicinājusi nesaskaņas. Tāpat jācenšas pārkāpt pāri raksturu dažādībai un lietu izpratnei, kas izpaužas starp Ziemeļkurzemes pamatiedzīvotājiem un Rīgā mītošajiem līviem. Saku Dāvim, ka vietējie lībieši raugās uz Līvu fondu kā lībiešus vienojošo spēku. Bet kāda tad izskatās lībiešu nākotnes vīzija?
– Esam jau vienojušies, ka novada dome nodos mūsu pārvaldījumā Kolkas veco skolu, kur ierīkosim Kolkas lībiešu kultūras centru. Daudzi no mūsu fonda aktīvistiem, kas kopskaitā ir ap piecdesmit cilvēkiem, domā, ka ar laiku varētu atgriezties savā senču novadā. Bet, lai tas notiktu, mums jādomā par infrastruktūras, sociālās un kultūras vides attīstību. Tas veicinātu lībiešu atgriešanos savā novadā. Es arī domāju, ka nākotnē varētu atgriezties Kolkā. Man teju katru dienu piezvana kāds, kas sācis sevī apzināties lībiskās saknes un vēlas mums pievienoties. Viņu nav ļoti daudz, bet pietiekami, lai sāktos lībiešu atmoda. Mūsu fonds īpašu uzmanību velta lībiešu valodas mācībām. Patlaban piecās dažādās vietās noorganizēti valodas mācību kursi. Piemēram, Ventspilī kursus apmeklē divdesmit, Kolkā – apmēram desmit cilvēku. Mēs turpināsim valodas apmācību ar mērķi, lai pēc pieciem gadiem 100 vai 150 līvu runātu savā valodā. Man tas šķiet vissvarīgākais – valodas izdzīvošana, – teic Dāvis.
Svarīgais ieraksts pasē
Astoņpadsmitgadīgajai Anetei Ozoliņai iesaistīšanās Līvu fonda darbībā šķita pašsaprotama, jo viņa sevi jau kopš bērnu dienām apzinājusies kā lībieti. Tas noteikti ir viņas mammas, mākslinieces Baibas Dambergas nopelns, kas meitu jau no mazotnes ņēma līdzi uz lībiešu pasākumiem.
– Man nebija tāda mirkļa, kad es pēkšņi būtu sapratusi – esmu lībiete, jo esmu uzaudzināta ar šo apziņu. Pirms sāku runāt, es jau lībiešu valodā dziedāju. Kopš divu gadu vecuma katru vasaru braucu uz lībiešu bērnu nometni, kas notika Mazirbē. Mana mamma tur mācīja bērniem zīmēt. Man ļoti svarīgi, ka arī pasē ierakstīts, ka esmu lībiete. Citi vienaudži jau tikai pasmejas, kad pasaku savu tautību, jo uzskata, ka tāda lībiešu tauta nemaz nepastāv. Bet, kad parādu pasi, tad saprot, tas nav nekāds mans izdomājums. Taču, ja pameklētu radu rakstos, tad gandrīz ikviens latvietis savos senčos atrastu lībieti, – pārliecināta Anete.
“Mājas Viesis” 2009.gada 4. decembrī