Bez suitiem, kas nu iekļauti UNESCO glābjamo vērtību sarakstā, Latvija var lepoties ar vēl vienu unikālu vērtību – lībiešiem. Diemžēl viņu skaits nu vairs nav pat divi simti. Martā aizsaulē aizgājis vecā kaluma pēdējais lībietis, kurš varēja lepoties ar to, ka viņš dzimto lībiešu valodu ir apguvis ģimenē, nevis kādos kursos. Šī somugru grupas valoda ir tikai Latvijā sastopams fenomens, kurš izzūd, jo šogad Latvijā piedzimis vairs tikai viens lībiešu mazulis. LNT TOP 10 pētīja, kas no šīs unikālās vērtības vēl atlicis un kas to glabā. Valoda, kas reiz skanēja visā Latvijā nu vairs ir tik cilvēku atmiņas. Kolka, kur lībiešu valodu ikdienā varēja dzirdēt vēl pagājušā gadsimta sākumā ir palicis tikai neliels muzejs. Kolkas līvu centru pie dzīvības notur trīs lībietes, kuras nu jau arī runā vairs tikai latviešu mēlē.

Līvu centra muzeju apmeklē gan vietējie Latvijas skolēni gan tūristi no tuvākajām kaimiņzemēm. Taču lielākā interese un jautājumu gūzma parasti nāk no tālāku valstu ciemiņiem.

Aina Bolšinga – lībiete, līvu centra darbiniece: “Atbrauc no Čehijas, Vācijas, Portugāles un Spānijas ir no Austrālijas cilvēki, arī no Amerikas. Viņiem ir ļoti daudz jautājumu par lībiešu dzīvi, interese ir ļoti liela.”

Lībieši ir somugru tauta. Tai ir vienas saknes ar Igauņiem, Somiem un vairākām citām ziemeļu tautām, kas agrāk apdzīvoja plašas teritorijas no Baltijas jūras līdz pat Sibīrijai. 13. gadsimtā lībieši dzīvojuši visā Latvijā un līvu valodā runājusi pat piektā daļa cilvēku mūsu valstī. Kopš tā laika nelielā somugru tauta sarukusi, līdz 20.gadsimtā apdzīvojusi tikai piekrasti Kurzemes ziemeļos. Statistikas dati liecina, ka tagad Latvijā mitinās vairs tikai 178 lībieši un pērn piedzimis viens lībiešu tautas mazulis. Šīs tautības pārstāvju skaits Latvijā strauji samazinās, turklāt šogad martā aizsaulē aizgāja pēdējais īstais lībietis – Bertholds, kurš bija dzimis tikai lībiski runājošā ģimenē. Bertholda nāve simboliski sakrīt arī ar visas tautas gara panīkumu. Lībiete Baiba Damberga atzīmē, ka lībiešu kultūras uzplaukums ir palicis deviņdesmitajos gados. Baiba Damberga – lībiete: “Nevaru teikt, ka pašlaik notiek kaut kāda atdzimšana, tas būtu pārspīlēti. Mēs tā domājam, ka tas notika deviņdesmitajos gados, bet viss jau notiek viļņveidīgi – ir pacēlums, ir apsīkums.”

Lībiskais ir vēsture, kas nu dzīvo muzejos, grāmatās, cilvēku atmiņās un ieguldot darbu arī dažkārt arī izpaužas svētkos. Tie parasti notiek Mazirbē. Mazirbē 1939. gadā uzbūvēts līvu kultūras nams, te katru gadu augustā lībieši pulcējas un svin līvu svētkus. Būve nesen atjaunota, tomēr, Dundagas novada vadītājs ar rūgtumu norāda, ka ēka nu atkal ir tukša un nevienam nevajadzīga. Aldons Zumbergs – lībietis, Dundagas novada mērs: “Ņemot vērā, ka lībieši ir mūsu zīmols, tas ir kultūras piemineklis un atrodas mūsu teritorijā, tas mūs satrauc. Aicinu lībiešus, cik vien pasaulē ir atlikuši, apvienoties. Šis varētu būt centrs, no kura vadīt visas pasaules lībiešus.”

Dundagas novada vadītājs piebilst, ka par spīti aizmirstajam kultūras namam ir arī pozitīvi jaunumi. Lasītāji jau paspējuši iecienīt Dundagas laikraksta jauno pielikumu lībiešu valodā. Tas izdots ar jaunizveidotā Līvu fonda līdzdalību. Fonds apvieno lībiešu jaunāko paaudzi, kuriem apņēmības netrūkst.

Dāvis Stalts – lībietis, Līvu fonda vadītājs: “Līvu fonds ir nospraudis mērķi tuvāko piecu gadu laikā palielināt runājošo skaitu līdz 150 cilvēkiem, pašlaik ir tikai aptuveni 30.”

Rīgā, Kolkā, Ventspilī un vairākās citās vietās valodas kursus iecerēts sākt jau nākammēnes. Līvu fonda entuziasti pašlaik ir aizņemti rakstot projektus, kuru mērķis rast finansējumu iecerētajiem līvu valodas kursiem. Lībiešu kultūras pētniece un vairāku līvu grāmatu redaktore Gundega Blumberga jauniešu degsmi pielīdzina daudzām citām lietām, kas ir jaunībā liekas aizraujošas.

Gundega Blumberga – lībiete, grāmatu redaktore: “Tas ir forši – tāpat kā gleznot vai aizrauties ar smago metālu, tāpat var mācīties līvu valodu. Tas ir forši, ka var pateik – es esmu no lībiešiem. Un nevis tikai pateikt, bet vēl izmest trīs, četrus, piecus teikumus un jūs neko nesaprotat.”

Tomēr, tas viņasprāt ir atbalstāmi, jo darbība notiek arī zinātniskā līmenī. Igaunijā top lībiešu valodas vārdnīca, drīzumā būs pabeigta gramatika un arhīvos atrasta 30. gadu lībiešu ābece.

Gundega Blumberga – lībiete, grāmatu redaktore: “Esmu optimiste, sliktāk būtu ja nekas nebūtu saglabājies ne raksta gals, ne ieraksts, tad varētu teikt, ka viss ir pagalam.”

Lībiešu kultūras zinātāji uzskata, ka viņu kultūra piedzīvo pārmaiņas. Tie, kuri vēl atceras cilvēkus, kuri līvu valodā runāja ikdienā, uzskata, ka lībiešu valoda ir mirusi, tomēr, jauniešu aizrautīgā vēlme mācīties valodu vieš cerības, ka tā nenonāks aizmirstībā. Latvijai lībiešu tautas devums ir unikāls, kas izzūdot var izrādīties kā nepatīkams pareģojums visai latviešu tautai.

 Videomateriāls apskatāms šeit.