Pēdējo reizi Mazirbē biju pirms divdesmit gadiem, kad ar plašiem svētkiem atzīmēja Lībiešu tautas nama piecdesmit gadus. Šogad, augusta beigās, atkal izdevās iegriezties vietās, kur dzīvojuši mani senči. Iespaids bija tik nepatīkams, ka nolēmu – tā nu ir pēdējā reize, labāk lai manas acis to postu nekad vairs neredz.

Par ko es tā satraucos? Par lībiešu tautas lielā lepnuma – tautas nama – pašreizējo stāvokli. Nekoptā dzīvžoga (šogad tas noteikti ne reizi nav redzējis šķēres) ierobežotajā zālienā ganījās zosis. Tautas nama durvis bija vaļā, bet nevienu cilvēku neizdevās sasaukt. Priekštelpa pienēsāta smiltīm kā lauku mājas veranda pēc kartupeļu talkas. Zāles grīdas parkets šogad jau nu noteikti nav redzējis ne lupatu, ne slotu, par vasku vai kādu mūsdienīgāku kopšanas līdzekli nemaz nerunājot.

Kad iegāju veikalā, pa lauku cilvēku paradumam aprunājos, kā tad lībiešiem te klājas. Labāk nevajadzēja. Kāda apaļīga pircēja apvaicājās, vai tad es arī esot no tiem lībiešiem. No kādiem – tiem? Nu, no tiem, kas savu vēsturi necienot. Nometnes bērni stāstījuši, ka kādreiz skolas savāktās lietas no lībiešu mājām, kas glabājušās tās muzejā, pagājušajā gadā pārvestas uz tautas namu, bet šogad kā grabažas izmestas laukā vai izvazātas. Neko nezinu par muzeju un tā kolekciju, bet tautas namā nekādus senus priekšmetus neredzēju, bet, ja tie tur arī būtu, vaļējas durvis nav labākais sargs.

Ir skaidri saprotams, ka krīzes apstākļos nevienam nav naudas, lai algotu dārzniekus un citus strādniekus, kas visu sakopj un sapoš. Taču, ja saimnieki (cik saprotu, tā ir Līvu savienība) ir iegrimuši slinkumā, tad kādam varbūt tomēr jāparāda ar pirkstu. Un, ja saimnieku spēki ir par vājiem, varbūt jārīko visu lībiešu talka, jo nams tomēr ir piecu tautu sadarbības piemineklis, ko nedrīkst tik vienkārši aizlaist postā, turklāt pēc tā stāvokļa spriež par mums, lībiešu pēctečiem. Lasīju, ka kādreiz bijis tautas nama fonds. Varbūt tas ir jāatjauno, lai ir kāds, kas seko nama un valsts piešķirto līdzekļu izmantošanai. Varbūt jārīkojas kā gudriem vecākiem, kuri delverīgam bērnam, kas neprot novērtēt jauniegūto rotaļlietu, to vienkārši atņem.

Ceru, ka atbildi uz saviem jautājumiem varēšu izlasīt portālā, kas tagad kļuvis par manu vienīgo komunicēšanas līdzekli ar lībiešu sabiedrību.