Kaupo vienīgais no lībiešu vecākajiem vēstures avotos dēvēts par it kā karali un vecāko (quasi rex et senior Lyvonum de Thoreida) un bijis vienīgais lībiešu jaunkristītais, kurš apmeklējis Romas pāvestu un laikabiedru acīs uzskatīts par uzticamo kristieti. 1217. gada 21. septembrī viņš, šķēpu caurdurts, zaudēja dzīvību krustnešu karagājienā pie Viljandi. Kaupo līķis esot sadedzināts un pelni apbedīti Kubeselē. Vietējie iedzīvotāji 19. gs. pētniekiem par Kaupo kapa vietu saukuši mākslīgu 10 x 6 m pauguriņu pie Runtiņupes, kas tek gar Krimuldas baznīcu un mācītājmuižu. 2001.gada 22. septembrī pie Krimuldas baznīcas atklāts piemineklis Turaidas lībiešu valdniekam Kaupo, ko veidojusi tēlniece Gaida Grundberga.

Piemiņas zīme Kaupo. Attēls: A. Linarts.

Piemineklis lībiešiem un viņu vadonim Ako atklāts 1994. gadā. Tas atrodas Daugavas krastā Rīgas HES dambja galā, netālu no šosejas Rīga–Daugavpils. Tēlnieka Ģirta Burvja veidotā piemiņas vieta ir veltījums Salaspils novada seno iedzīvotāju brīvības alkām.  Pašā vidū slejas burts A, kam ir īpašs spēks un kas latvju rakstos atpazīstams kā Dieva zīme. Uz augšu vērstie stabi simbolizē pretēju varu cīņu, kas virsotnē saplūst Saules zīmē. Uz stabiem attēloti Rīgas skati, cīņu ainas, pilskalns un senā osta. Simboliskajā aizsargvalnī ir četri vārti, bet uz tā – senie sargi, kas pārvērtušies akmenī. Ako piemiņas zīme atjaunota un ar jauniem senvēstures motīviem papildināta 2013. gadā. Teritorija Daugavas piekrastē labiekārtota 2014. gadā.

Piemineklis lībiešiem un viņu vadonim Ako Salaspilī.

Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcijā, kas apskatāma Rīgas Doma krustejā, ir eksponēts varbūtējais lībiešu elktēls, t. s. Salaspils akmens galva – viens no unikālākajiem atradumiem Latvijas arheologu praksē. Akmens galva tika atrasta 1851. vai 1852. gada nogalē tīrumā pie pasta ceļa starp Salaspili un Ikšķili. 19. gs. nogalē akmens galva tika pazaudēta, līdz 2000. gadā arheoloģiskajos izrakumos to atrada Rīgas Doma pagalmā.

“Lībieša galva” Līvu laukumā Rīgā. Attēls: Wikipedia.

Kopš 2003. gada Līvu laukumā uzstādīta šīs galvas kopija, kuras autors ir tēlnieks Ģirts Burvis. Uz trim laukakmeņu bluķiem novietotajā 1,45 m augstajā skulptūrā ir precīzi atkārtotas oriģināla kontūras, kas ar seklu rievu iekaltas sarkanbrūna granīta virsmā.

1978. gada 12. septembrī Dzejas dienās Miķeļtorņa kapsētā uzstādīts piemineklis lībiešu dzejniekiem. To veidojis tēlnieks Kārlis Dane.

Lībiešu dzejniekiem veltītā pieminekļa atklāšana Miķeļtornī. 1978.

2006. gada 6. augustā Ventspilī, Prinču un Kroņa ielas skvērā, atklāts piemineklis lībiešu dzejniekam, ķesterim un sabiedriskajam darbiniekam Jānim Princim (1796–1868). Granītā veidotā skulptūra, kuras autors ir tēlnieks Indulis Ojārs Ranka, ir veltījums lībiešu un latviešu grāmatniecības aizsācējam, kurš bija pirmais savas dzimtās lībiešu valodas kopējs. 1845. gadā izdotais dzejoļu krājums “Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas” (grāmata tapusi kopā ar dēlu Jāni Princi) ir otrs latviešu oriģināldzejas krājums pēc Neredzīgā Indriķa dziesmām (1806). Jānis Princis apglabāts Cirpstenes kapos.

Jāņa Prinča piemineklis Ventspilī. Attēls: Juris Presņikovs.

2004. gada jūlijā Staiceles centrā atklāts Zigrīdas un Jura Rapu veidots robežakmens latviešiem, lībiešiem un igauņiem – akmens laiva ar putniņu. Tajā iemūžināto ideju par robežupi Salacu atklāj bronzā atlieta laiva, kas novietota uz trīs metru augsta un 14 tonnu smaga laukakmens. Putniņš uz laivas malas simbolizē dzīvību – lai arī dzīvē viss mainās, putni vienmēr atgriežas savās ligzdās.

Robežakmens Staicelē. Attēls: mapio.net.