Mūsdienās tradicionāli par Ziemeļkurzemes lībiešu ciemiem uzskata četrpadsmit ciemus. Tie ir: Ģipka (Gipk), Melnsils (Mustānum), Kolka (Kūolka), Vaide (Vaid), Saunags (Sǟnag), Pitrags (Pitrõg), Košrags (Kuoštrõg), Mazirbe (Irē), Sīkrags (Sīkrõg), Jaunciems (Ūžkilā), Lielirbe (Īra), Miķeļtornis jeb Pize (Pizā), Lūžņa (Lūž) un Oviši (Pațikmō). Pirmie deviņi ciemi līdz Latvijas Republikas izveidošanai piederēja Dundagas muižai, pārējie četri – Popes muižai. Šobrīd austrumu ciemi oficiāli atrodas Dundagas novada Kolkas pagastā, bet rietumu ciemi – Ventspils novada Tārgales pagastā.

Ziemeļkurzemes lībiešu zvejniekciemu karte. 1938.

Lībiešu jūrmalā bija trīs ciemu plānojuma pamattipi, kuri pastāvēja vēl 19. gs. beigās. Pirmkārt, samērā blīvi apbūvēti ciemi. Tajos sētas atradās tuvu kopā tā, ka nereti saskārās to dārzi un pagalmi, starp kuriem bija sabūvēti žogi (piemēram, Košrags). Otrkārt, ciemi ar blīvi apbūvētu centru, ap kuru dažādos attālumos grupējās pārējās sētas (piemēram, Mazirbe, Melnsils, Pitrags un Sīkrags). Treškārt, vairākus kilometrus gari ciemi, kuru centru veidoja nedaudzas sētas, bet pārējās stiepās gar jūrmalu dažādā attālumā cita no citas (piemēram, Lūžņa, Miķeļtornis, Saunags un Vaide).

Dažos ciemos – Lielirbē, Lūžņā, Miķeļtornī un Saunagā – var saskatīt vairākas samērā kompakti sabūvētas ēku grupas, kas izvietotas tur, kur bijusi ērta pieeja jūrai. Tādos gadījumos ciema jūrmalā ierīkoja divus vai trīs valgumus – laivu piestātnes ar vabu plačiem tīklu žāvēšanai. Ciemu apbūvi papildināja muižai, pagastam, draudzei vai valstij piederošas būves: baznīcas (Ģipkā, Kolkā, Lielirbē, Mazirbē, Miķeļtornī, Pitragā un līdz 18. gs. vidum arī Sīkragā), krogi (Ģipkā, Kolkā, Mazirbē un Miķeļtornī), robežsargu kordoni (Ģipkā, Kolkā, Lielirbē, Lūžņā, Mazirbē, Melnsilā un Saunagā). Šīs ēkas papildināja mežziņu un mežsargu mājas, skolas, noliktavas un citas būves, piemēram, mācītāja muiža Mazirbē, bākas Kolkā un Miķeļtornī. Lībiešu ciemos bija sastopamas arī dažas vējdzirnavas un ūdensdzirnavas.

Ja Lībiešu krasta apskati vēlas sākt ar rietumlībiešu novadu, tad jābrauc pa Rīgas–Ventspils šoseju līdz Ventspilij, kur pirms iepazīšanās ar mūsdienu dzīvi lībiešu ciemos var nedaudz ielūkoties pagātnē. Proti, Piejūras brīvdabas muzejā izbraukāties ar mazbānīti un apskatīt Mazirbes dzelzceļa stacijas kopiju, lībiešu zvejnieka sētu un 2012. gadā uz muzeju pārcelto simtgadīgo Lielirbes baptistu lūgšanu namu. Šaursliežu dzelzceļu Lībiešu krastā uzbūvēja vācu armija Pirmā pasaules kara laikā, un tas daudzus gadu desmitus līdz pat 1962. gadam bija lībiešu svarīgākais transportlīdzeklis, ar kuru nokļūt tālākajos ciemos un pilsētās. Lai gan 13. gadsimtā celtā Livonijas ordeņa pils, kurā šobrīd atrodas Ventspils muzejs, nav tieši saistīta ar lībiešiem, tajā 1832.–1959. gadā bija izvietots cietums, un šajā cietumā 1932. gadā nomira tautā par lībiešu ķēniņu dēvētais Uldriķis Kāpbergs. Tālāk no Ventspils uz lībiešu ciemiem aizved Ventspils–Kolkas šoseja, kuru nu jau vairākus gadus visā garumā klāj asfalta segums.

Bānītis Ventspils brīvdabas muzejā.

Lai vispirms nokļūtu austrumlībiešu novadā, jābrauc pa lēnāku ceļu gar Rīgas līča piekrasti līdz Kolkai. Dažus kilometrus pirms pirmā austrumlībiešu ciema Melnsila atrodas interesants dabas objekts – 20 metru augstā Pūrciema baltā kāpa. Tās apkaimē atrasta pirmā akmens laikmeta iedzīvotāju apmetne Latvijas ziemeļrietumu piekrastē.

Kolkas krāšņākais dabas objekts ir pats Kolkasrags – izteiktākais Latvijas piekrastes zemesrags, kur satiekas Rīgas līcis un Irbes jūras šaurums. Rags kā sēklis zem ūdens turpinās vēl sešus kilometrus (celšanas laikā attālums bija pieci km) līdz Kolkas bākai. Teika stāsta, ka Kolkasragu esot uzbēris velns, taisīdams ceļu uz Sāmsalu. Jūras krastā ir redzamas 16. gs. celtās vecās Kolkas bākas drupas, kas gadu no gada kļūst arvien mazākas un lēnām pazūd zem ūdens. Jaunā Kolkas bāka celta uz mākslīgi veidotas salas jūrā – pagaidu koka bākā uguni iededza 1875. gadā, bet jau 1884. gada 1. jūlijā sāka darboties tagadējais bākas tornis. Šobrīd bāka strādā automātiskā režīmā.

Kolkas ciemā ir trīs baznīcas: 1886.gadā celtā luterāņu, 1890. gadā celtā pareizticīgo, kā arī 1997. gadā no Grīņu dabas rezervāta teritorijas pārvestā katoļu baznīca (celta 1935. gadā). Lībieši lielākoties bija luterāņi, bet, līdzīgi kā Igaunijā, daļa 19. gs. pārgāja pareizticībā. Šajā laikā lībiešu piekrastē sāka izplatīties arī baptisms. Savukārt katoļticīgie ir ieceļotāji no citiem Latvijas novadiem, galvenokārt Latgales.

Lībiešu informācijas centrs Kūolka.

Kolkā jau divus gadu desmitus darbojas lībiešu informācijas centrs Kūolka. Tur apskatāma lībiešu sadzīves priekšmetu kolekcija, kas iepazīstina ar tradicionālajiem saimniekošanas veidiem, var noskatīties videofilmas par lībiešiem, ir iespēja klausīties lībiešu valodas ierakstus, tuvāk iepazīt lībiešu kultūru un paražas, kā arī iegādāties suvenīrus.

Pitraga baptistu baznīca.

Pitraga baptistu baznīca ir celta 1902. gadā, bet pēc tam vairākkārt atjaunota. Pati draudze dibināta jau 1890. gadā.

Pitraga kapi.

Košrags ir viens no jaunākajiem lībiešu ciemiem, kas veidojies 17. gs., tomēr tieši te vislabāk ir saglabājusies vēsturiskā apbūve. Košrags ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis un savulaik kandidēja uz iekļaušanu Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Šeit aizsargājamas ir ne vien ēkas, bet arī vēsturiskās apbūves plānojuma struktūra, ceļu tīkls, ainava, raksturīgais reljefs u. c. Gatves, kas gar Tilmaču mājām ved no ciema centra uz jūrmalu, koki stādīti jau 1912.gadā.

Steķi Košragā.

Mazirbe vēstures avotos pirmoreiz minēta 1387.gadā. Mazirbei pretī jūrā 27 km attālumā atrodas Sāmsalas dienvidu gals – Serves rags, un šī ir Irbes jūras šauruma šaurākā vieta. 20. gs. 20. un 30. gados ciems sava novietojuma dēļ izveidojās par lībiešu centru, tādēļ tajā ar lielu Igaunijas un Somijas finansiālo atbalstu tika uzcelts Lībiešu tautas nams, kam piešķirts valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss.

Lībiešu tautas nams mūsdienās.

Mazirbē mācītājmuižas apkārtnē apskatāmi mēra akmeņi (valsts nozīmes kultūras pieminekļi), ar kuriem saistīta leģenda par iedzīvotāju masveida izmiršanu 1710. gada mēra epidēmijas laikā, 1868. gadā celtā luterāņu baznīca (valsts nozīmes arhitektūras piemineklis) un vecie kapi pie tās, bijušās jūrskolas ēka (celta 1893. gadā, vēlāk pārbūvēta) un netālu no jūras laivu kapsēta, no kuras gan nekas liels vairs nav atlicis. Laivu kapsēta izveidojās 1960. gados, kad padomju vara sāka ierobežot piekrastes zvejniecību un nevajadzīgās zvejas laivas tika novietotas piekrastes kāpās. Iebraucot Mazirbē, ceļa labajā pusē atrodas Ķesteri – lībiešu dzejnieka, kultūras un sabiedriskā darbinieka Kārļa Staltes (1870–1947) dzimtās mājas. Sētas pašreizējais apveids radies 19. gs. otrajā un 20. gs. pirmajā pusē. Tieši šeit tapa Jaunās Derības tulkojums lībiešu valodā (iznāca 1937. un 1942.) un 1933.–1939. gadā atradās laikraksta Līvli redakcija.

Mazirbes baznīca.

Arī Sīkrags ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis un viens no vecākajiem lībiešu ciemiem, kas dokumentos minēts jau 1387. gadā. Sīkraga centrā ir saglabājies vecais apbūves plānojums – piemēram, Kilasidamu dzīvojamā māja celta 1890. gados un ir vecākā saglabājusies Sīkraga dzīvojamā ēka. Ķeļķu mājās ir dzimis lībiešu pedagogs, kultūras darbinieks un lībiešu valodas kopējs Pēteris Dambergs (1909–1987).

Laivu kapsēta Mazirbē.

Lielirbe ir sens (dokumentos pirmo reizi minēts 14. gs.) lībiešu zvejniekciems, kas atrodas uz rietumu un austrumu lībiešu novadu robežas. Iespaidīgākais dabas objekts ir Irbes upes ieteka jūrā. Vēl 19. gs. beigās ciems bija aktīvs kokmateriālu tirdzniecības un transporta, kā arī burinieku būvēšanas centrs. Šobrīd Lielirbe, kurā 1939. gadā bija bija ap 300 iedzīvotāju un vairāk nekā 70 māju, praktiski ir iznīkusi. Nāves spriedumu ciemam parakstīja padomju varas iestādes, kuras no 1951. gada šeit aizliedza piekrastes zvejniecību. Uz Ventspils pārvestā baptistu lūgšanas nama vietā 2012. gadā izveidota piemiņas zīme.

Irbes ieteka jūrā.

Miķeļttornis ir garumā izstiepts ciems, kura centrā ir ciešāka apbūve. Tur atrodas Miķeļtorņa luterāņu baznīca (arhitektūras piemineklis), kas celta 1893.gadā. Ciema centrā atrodas arī bijušais krogs (1857), kurš ir vienīgais lībiešu ciemu krogs, kas saglabājies līdz mūsdienām. Miķeļtorņa bāka celta 1884. gadā, Pirmajā pasaules karā stipri cietusi un 1932. gadā pilnīgi nojaukta. 1934.gadā uz tās pamatiem uzcelts jauns bākas tornis, ko 1941. gadā atkāpjoties uzspridzināja Padomju Armija. Pašreizējā bāka būvēta 1957. gadā un ir augstākā Latvijā – 55,6 m virs jūras līmeņa.

Skats no Miķeļtorņa bākas.

Miķeļtornis ir pirmo lībiešu dzejnieku un valodas teicēju Jāņa Prinča, vecākā (1796–1868), un viņa dēla Jāņa Prinča (1821–1904) dzimtais ciems. Ciema kapos 1978. gadā uzstādīts piemineklis lībiešu dzejnieku piemiņai.

Oviši ir pēdējais rietumu gala lībiešu ciems. Ovišu bāka (1814) ir vecākā Latvijā saglabājusies bāka. Tās augstums ir 38,1 m, un labā laikā tās uguns redzama 23 km tālu jūrā.

Ja interesē padomju vēsture, noteikti ir vērts iegriezties Irbenē, kas atrodas starp Lūžņu un Ovišiem. Šeit tālu prom no visu acīm meža vidū bija uzcelta piecstāvu militārā pilsētiņa un atradās armijas radiolokatori. Tagad šeit atrodas Ventspils Starptautiskais radioastronomijas centrs.

Irbenes radioteleskops.