Lībiešu saimniecisko darbību noteica vide, kurā viņi dzīvoja, – jūra, mežs un zeme, un tā īpaši neatšķīrās no pārējiem Latvijas piejūras novadiem. Galvenais ienākumu avots bija piekrastes zvejniecība, zemkopība un lopkopība. Līdz Latvijas Republikas nodibināšanai 1918. gadā visa saimnieciskā darbība noritēja stingrā muižas uzraudzībā, un līdz māju pārdošanai lībiešu un arī piekrastes latviešu saimniecisko dzīvi reglamentēja māju nomas līgums. Vēlāk saimniekošana kļuva brīvāka.

Nozīmīgākā saimniecības nozare bija zveja, ar kuru galvenokārt nodarbojās vīrieši. Lomu realizēšanai bija vairākas iespējas – nozvejotās zivis varēja pārdot uzpircējiem vai vest uz Rīgu, nodot zvejnieku kooperatīviem vai pārdot Dundagas un Valdemārpils tirgū. Vēl bija iespēja zivis izvadāt pa piekrastei tuvējo zemnieku sētām, tās pārdodot vai mainot pret lauksaimniecības ražojumiem. Pārdeva kā svaigas, tā apstrādātas zivis.

Labs peļņas avots zvejniekiem bija brētliņu zveja, jo 19. gs. 90. gados piekrastes ciemos sāka ierīkot ķilavu fabrikas. Lībiešu piekrastē zvejoja arī butes, mencas, reņģes, zušus u. c. zivis. Sieviešu pārziņā palika zivju apstrāde, tīklu lāpīšana, tāpat mājlopu kopšana, kartupeļu rakšana un tamlīdzīgi darbi. Galvenās lauksaimniecības nozares bija labības un kartupeļu audzēšana. To apjomi bija atkarīgi no saimniecību zemes piemērotības attiecīgajai kultūrai. Daļa saimniecību izaudzēja tik daudz, ka iznāca arī pārdošanai, bet daļa nespēja izaudzēt labību pat pašu vajadzībām.

Lībiešu ķēniņš Uļi Kīnkamegs ar dēlu bušu zvejā. Jāņa Beltes zīmējums. 1931. 

19. gs. beigās no graudaugiem lībieši visvairāk audzēja vasarājus – miežus, auzas un vasaras rudzus, kā arī kartupeļus. Piemājas dārziņos audzēja burkānus, sarkanās bietes, kāpostus un ķirbjus. Tajos bija arī pa kādam ogu krūmam un ābelei, lai gan kopumā augļu un ogu dārzi bija retums, jo jūrmalas smilšainajā augsnē tos bija grūti iekopt. Dārzkopība sāka attīstīties tikai 20. gs. 20. un 30. gados, kad tās lietderību plaši popularizēja lauksaimnieciskā un pārējā prese un grāmatniecība.

Pūrlāde. Anno 1843. Kolkas Baltrozes.1969. M. Ruljanda zīmējums.

Lopus vairāk audzēja savām vajadzībām, tomēr dažas saimniecības turēja cūkas arī pārdošanai. Ziemas sezonā galvenais peļņas avots bija meža darbi, bet sievietes ziemā piepelnījās ar tīklu lāpīšanu. Papildu peļņas avots bija čiekuru lasīšana. Tos izmantoja bušu un reņģu karstkūpināšanai jeb pepināšanai. Jūrmalā darbojās arī darvas cepļi. Iztecināto darvu pārdeva vai nu uz vietas, vai arī uzpircējiem. Vēl viens ienākuma avots bija ogu – brūkleņu un melleņu – lasīšana un pārdošana uzpircējiem.

Žāvēto bušu pakošana vešanai uz Dundagas tirgu. Sīkrags, 1927. 

Tomēr jau 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā, atbilstoši laika garam, pārmaiņas skāra arī lībiešu ciemus. Zvejniekciemos nu jau dzīvoja profesionāli jūrnieki, kuri izglītību bija ieguvuši jūrskolās. Kurzemē vecākā bija Dundagas jūrskola (darbu sāka 1869. gadā), kas vispirms darbojās Ģipkā un pēc tam Mazirbē. No lībiešiem nāca arī prasmīgi amatnieki un laivu un kuģu būvētāji.