Senajā lībiešu tautas kalendārā gads sastāvēja no divām daļām – vasaras un ziemas –, un robeža starp tiem bija gājputnu atgriešanās (vai pamodināšana) un aizlidošana (vai aizmigšana ziemas miegā), nevis astronomiskie saulgrieži.

Svarīgākās lībiešu tautas kalendāra dienas

Meteņu (Vastālovā) dienai ir mainīgs datums no 9. februāra līdz 7. martam, jo tā ir saistīta ar Lieldienām. Meteņi bija pēdējā iespēja labi paēst un izpriecāties pirms lielā gavēņa. Šajā dienā lībieši, tāpat kā latvieši, gāja ķekatās.

Dzērves maska. Vaide. 1928. 

Lieldienas (Lejāvõtāmõd) senos laikos lībiešiem, iespējams, bijuši gada centrālie svētki. Lieldienu pirmajā dienā nesa ziedojumu – degvīnu, cukuru vai baltmaizi – jūras mātei. Ilgi lībiešu tradīcijās saglabājās tā saucamā putnu modināšanas ieraža pirmo svētku rītā, kuras laikā kā kulminācija tika dziedāta putnu modināšanas dziesma Tšitšōrlinkizt, kurai piemita buramvārdu raksturs. Dziesmas motīvi bija šādi: visstabilākais – vēršanās pie putniem, lai tie pēc ilgās gulēšanas (atbilstoši ticējumiem, kuri bija pazīstami ne tikai lībiešiem, bet arī citām tautām, putni pa ziemu nevis aizlidoja prom, bet gan gulēja, ielīduši kādā slēpnī) atkal ceļas augšā; zvejas veiksmes pieburšana; lopu un putnu pieburšana; meitu un puišu pieburšana. Atbilstoši pārliecībai, ka labais ir ierobežots, galīgs lielums, no kura visiem nepietiek, vēlēja savam ciemam treknas butes, labus lopus un putnus, skaistas un čaklas meitas un labus puišus. Kaimiņu ciemiem tad, saprotams, atlika vājas butes, vilki, lāči, slinkas meitas un slikti puiši.

Lībiešu stāstījumos par Jāņiem (Jōņpǟva, 24. jūnijs) uzsvērts, ka tie uzskatīti par svarīgiem svētkiem, tomēr to ieražas ir mazāk interesantas par Lieldienu tradīcijām. Jāņu dienā domāja par augošās labības labklājību, ko centās panākt ar lauku izrotāšanu. Jauniešus vairāk interesēja nākamā dzīvesbiedra pareģošana un dejošana.

No rudens sezonas atzīmējamām dienām svarīgākā bija Miķeļi (Mikīļpǟva, 29. septembris). Lībiešu zvejnieki šajā dienā negāja jūrā. Ieraža, vēcinoties ar slotām, aizbaidīt no klēts žurkas ir saistīta ar vasaras sezonas āra darbu beigām – labībai jau vajadzēja būt apcirknī un bija svarīgi ražu atbrīvot no kaitīgajiem grauzējiem. Ar Miķeļa dienu lībiešiem sākās veļu laiks, kas ilga līdz Mārtiņiem. Veļu laikā baroja mājās atnākušos mirušo tuvinieku garus. Ēdienus vai nu nesa uz pirti, vai arī novietoja istabā uz krāsns vai uz galda.

Ar Mārtiņiem (Maŗtpǟva, 10. novembris) sākās gada pēdējais periods. Tad kāva lopus, darināja desas un alu, cepa raušus. Visatraktīvākā un dzīvotspējīgākā no visām ar Mārtiņiem saistītajām tradīcijām bija ķekatas. Tajās lielākoties gāja jauni vīrieši, kuri bija saģērbušies bailes iedvesošos kostīmos. Viņi bērniem pieprasīja demonstrēt lasītprasmi, lūgšanu un psalmu skaitīšanu. Neprasmīgos un spītīgos sodīja ar žagariem. Izjokoja un iepēra arī meitas. Mārtiņu ķekatnieki apgalvoja, ka viņi ir atnākuši no Sāmsalas. Ķekatnieku uzvedumā ietilpa dziesmas, dejas un muzicēšana.

Ķekatnieks Mazirbē. 1928. 

Pēc divām nedēļām sekoja Katrīnas diena (Katriņpǟva, 25. novembris), un tajā galvenā loma bija meitām. Pretstats Mārtiņiem bija vērojams arī visā citā. Katrīnas bija skaistas un baltas. Ķekatu apģērbam izmantoja baltas kleitas, vīriešu kreklus vai vienkārši apsedzās ar palagiem, tādējādi līdzinoties Meteņu ķekatnieku ietērpam. Dažkārt ķekatnieces tēloja kāzu gājienu, kad īpaši daudz tika dziedāts un dejots. Latviešiem Katrīndienas ķekatas ir bijusi ļoti reta parādība, bet igauņiem tās bija pazīstamas visā valstī.

Arī Barbaras dienā (Bārbanpǟva, 4. decembris) gāja ķekatās, un atkal maskās tērpās meitas, lai gan ir ziņas arī par sievām un bērniem. Katrīnās ķekatās iešana galvenokārt bija izklaidējoša un orientēta uz jauniešu savstarpējiem kontaktiem, bet Barbarās – uz saimniecisko veiksmi. Tomēr galvenokārt Barbaras diena bija veltīta aitu laimei. Pēc ķekatnieku apģērba krāsas vajadzēja izskatīties arī dzimstošo jēru kažokiem.

Niklāva dienu (Niklõkspǟva, 6. decembris) lībieši uzskatīja par astronomiskās ziemas sākumu. Šī diena lībiešiem, tāpat kā latviešiem, bija arī zirgu diena. Lai zirgi nākamajā gadā būtu veseli un spēcīgi, galvenokārt tika ievēroti vairāku darbu aizliegumi. Lai izlūgtos veiksmi zirgu lietās, bija paradums puisi ieģērbt zirga maskā un vadāt pa ciema sētām.

Jauno gadu (Ūžāigast, l. janvāris) kā atsevišķus gadumijas svētkus lībieši, tāpat kā citas šī kultūras reģiona tautas, sāka atzīmēt salīdzinoši nesen. Agrāk gadumijas svētkus svinēja Ziemassvētkos (Taļžpivād, 25. decembris). Ziemassvētku periods beidzās ar Triju kungu jeb Zvaigznes dienu (Trikūmpǟva, 6. janvāris).